Latvijas Kultūras akadēmija sadarbībā ar izdevniecību "Neputns" laidusi klajā skatuves mākslas tulkojumu antoloģiju "Spriedzes lauki". Tā ir atbilde uz nepieciešamību pētīt, izprast un skaidrot parādības, kas kopš 20. gadsimta otrās puses ir novērojamas pasaulē, kā arī ieplūdušas Latvijā un ietekmējušas vietējo teātri. Antoloģijā iekļauti Hansa Tīsa Lēmana, Ērikas Fišeres-Lihtes, Tima Etčelsa, Milo Rau, Klēras Bišopas un citu autoru teksti.
Grāmatas atvēršanas svētkos ar priekšlasījumiem uzstājās vadošie jomas pārstāvji Latvijā un reflektēja par antoloģijas tulkojumiem. Viņu pārdomas publicēsim "Satori". Pati antoloģija atrodama grāmatnīcās, bet tajā iekļautie un neiekļautie teksti brīvi pieejami arī tiešsaistē. Paldies Latvijas Kultūras akadēmijai par atbalstu publikāciju tapšanā.
Antoloģijas sastādītāji: Evarts Melnalksnis, Dārta Ceriņa un Kristīne Freiberga
"Formāli es esmu šeit, lai runātu par dramaturģiju." [1] Tas ir teikums, ar kuru Tims Etčelss iesāka savu lekciju konferencē "Eiropas dramaturģija 21. gadsimtā", kas 2007. gadā notika Frankfurtē pie Mainas. Arī savu tekstu es varu iesākt ar šo pašu teikumu.
Formāli es esmu šeit, lai runātu par dramaturģiju.
Otrajā rindkopā Etčelss runā par diskursu, par to, ka jebkura diskursa pamatā ir virsmas, bet virsma savukārt ir kods, vienošanās un formāli norādījumi, kas izsaka gaidas [2]. Dramaturģija līdz ar to ir virsmu uzstādīšana, pāršķelšana, sapludināšana utt.
Otrā rindkopa, salīdzinot ar pirmo, ir mazāk interesanta, jo, manuprāt, pirmajā rindkopā var redzēt dramaturģiju darbībā. Šajā rindkopā Etčelss brīdina, ka par dramaturģiju runās gan tā, kā tas pienāktos akadēmiskā konferencē, gan arī, iespējams, ārkārtīgi neformāli, atkailināti un haotiski. Viņš to darīs tāpēc, lai "sastaptu jūs daudz atklātāk šeit un tagad, šajā brīdī" [3].
Šī pirmā rindkopa sevī nes jebkura veida dramaturģijas galveno būtību: lai veidotu dramaturģiju jeb lai veidotu savu dramaturģiju, visticamāk, ir jābūt mierā ar to, ka, lai kur tu ietu, tu vienmēr ieiesi jau kādā eksistējošā dramaturģijā vai spēka laukā. Ja pamani, kur esi ieradies, un ja eksistējošās dramaturģijas iemītnieki pamana, ka tu esi pamanījis, tad diezgan veikli (tas ne vienmēr nozīmē ātri) vari piedāvāt sev pieņemamu dinamiku.
Tātad konference "Eiropas dramaturģija 21. gadsimtā". Etčelsa veidotā dramaturģija šajā notikumā, kas tiecas būt liels un visaptverošs, ir apzināti privāta un intīma, it kā jautājot: "Kāda gan nozīme viena cilvēka dzīvei tik liela jautājuma priekšā?" Un lekcijas klausītāji visdrīzāk zina atbildi, tāpat kā zina to, ka Etčelss veiksmīgi ir dramaturģējis situāciju sev vēlamā virzienā.
Ja Etčelss būtu no Austrumeiropas, viņš varētu arī teikt, ka uztaisīt tādu konferenci un nosaukt to par "Eiropas dramaturģiju" ir kaut kas, kas precīzi raksturo vāciešus un, iespējams, lielāko daļu rietumeiropiešu. Viņš varētu runāt par to, ka ārkārtīgi saistošas dramaturģijas risinās arī, piemēram, Viļakā vai Mafrā, Portugāles dienvidos. Uzdot jautājumus par to, kā gan šīs dramaturģijas parādās tajā visaptverošajā Eiropas dramaturģijas bildē, kas tika zīmēta Frankfurtē pie Mainas 2007. gadā. Varbūt no zāles kāds teiktu, ka Viļakas virsmas un Mafras virsmas nav tā dramaturģija, par ko iecerēts runāt konferencē. Jā, protams, un te uzreiz var nonākt pie otra svarīga dramaturģijas lieluma – ierāmējuma.
Bez ierāmējuma nav iespējams izveidot ne izrādes vai performances pasauli, ne konferenci, ne dienu vai dzīvi.
Ierāmēšana neizbēgami kaut ko atstāj aiz rāmējuma. Un te arī meklējams iemesls tam, kāpēc neesmu apmierināts ar 2007. gada konferences nosaukumu. Tas saistīts ar to, ka dramaturga darbs nebeidzas tajā brīdī, kad ir palīdzēts radīt ierāmējumu, ir palīdzēts nolasīt tos noteikumus un kodus, kuri jau plūst izvēlētajā ierāmējumā. Kad ir palīdzēts radīt, iespējams, jaunus savienojumus un laika apstākļus, bet diemžēl un par laimi nepieciešams arī piedāvāt veidus, kā potenciālie ierāmējuma apmeklētāji var ne tikai piedzīvot vienu realitāti, bet reizē arī saglabātu nojausmu, ka vēl citas, turklāt ļoti daudzas tikpat apbrīnojamas realitātes, kas nav daļa no tās, kuru tobrīd pieredzam, nav pazudušas.
Izolējošs dramaturģiskas ierāmēšanas piemērs – Amsterdamas pilsētas vadība.
Ja pirms 20 gadiem kādam, kurš brīdi padzīvojis Amsterdamā, kādam vecumā no 18 līdz 40 gadiem un ar zemiem vai vidējiem ienākumiem pajautātu: "Ko tu vari pateikt par Amsterdamu?", tad sarunā parādītos vārds "skvots". Skvots nozīmē, ka iepriekš tukšās mājas tiek nelegāli apdzīvotas, veidojas kopienas, pilsēta nav tukša. Tas ir jauki, taču šo kultūru neraksturo finansiāls turīgums. Tad parādās iespējas investīcijām ar IT un finanšu pakalpojumiem saistītajos sektoros. Šo jomu darbiniekus mērķtiecīgi piesaista, un viņi aizvien vairāk ierodas Amsterdamā. Nekustamo īpašumu tirgus piedzīvo izaugsmi – parādās iespējas nojaukt, atjaunot vai pārveidot bijušās industriālās teritorijas par jauniem dzīvojamo un biroju ēku projektiem. Ap 2009. gadu skvotošana ir izskausta gandrīz pilnībā.
Tagad pilsētas centru, iebraucot tajā no perifērijas, daži mēdz saukt par Disnejlendu jeb teritoriju, kas safrizēta tā, lai sakristu ar to, kas redzams pastkartē vai jaunā rajona sludinājumā. Cilvēkus bez pajumtes vai cilvēkus, kas attēlā neiederas, policija nogādā, pašvaldībasprāt, iederīgākās vietās.
Mana pasniedzēja Amsterdamā Edita Kaldora (Edit Kaldor), iebraucēja ar ungāru saknēm, savos skatuves mākslas darbos strādā kopā ar cilvēkiem, kurus pašvaldības dramaturģija iezīmē kā tādus, kuri nav piederīgi centram. Kaldoras skatuves mākslas prakse uzdod jautājumu par to, kā centra safrizēšana ietekmē holandieša, centra iemītnieka, dzīves dramaturģiju.
Iedarbīga ilustrācija ir filma "Amēlija" kā pilnībā uzpostas, hiperromantiskas Parīzes versija. Filmā tas ir loģiski, jo Amēlija ir iemīlējusies. Bet kā tad, ja mēs neatrodamies filmā vai Disnejlendā? Kā būtu tad, ja daudzie apkārt esošie ierāmējumi jeb realitātes, jeb dzīves ļautu saglabāt sajūtu, ka daudz kas, iespējams, gandrīz viss ir ļoti neskaidrs, līdz galam nesaprotams. Vai varbūt tikai piedāvātu sajūtu, ka kaut kas vienkārši eksistē un eksistē nevis tālu prom, bet man blakus.
Es domāju, ka tas diezgan tieši sasaucas ar to, ko Etčelss saka lekcijas beigās:
"Daudzās (bet noteikti ne visās) izrādēs valda šāda pieeja – nolikt blakus nesavienojamus un nesamierināmus elementus." [4] Kā arī: "Šajās izrādēs tā ir māka likt atsevišķiem elementiem gandrīz satikties, radīt vēstījumus vai pasaules, vai tekstūras, kas šķērso cita citu, tā arī nesaskardamās, – ontoloģiskas spriedzes dramaturģija, kas apzinās, ka skatītājam nāksies būt aktīvam, veidot pašam savas sakarības." [5]
Šovasar es iesāku darbu par cilvēka un citu dzīvo un nedzīvo būtņu attiecībām Lubāna ezera apkārtnē. Līdz šim darba laikā mēs, izrādes veidotāji (Elizabete Šiklova, Ilze Kraukle un Jānis Balodis), esam tikušies 11 bibliotēkās ciematos un apdzīvotās vietās ap Lubāna ezeru. Ir būts gan Vidzemes, gan Latgales pusē ezeram. Joprojām atceros Balvu novada Krišjāņu pagastu, kurā kopš pavasara vairs nav pagasta pārvaldnieka un lietveža. Šos darba pienākumus veic bibliotekāre, kura papildus šiem diviem darbiem un saviem bibliotekāres pienākumiem veic arī ciemata vides labiekārtošanu (par saviem līdzekļiem) atbilstoši gadskārtu un valsts svētkiem; viņa apmaina vietējo lietoto apģērbu reizēs, kad dodas uz Balviem; viņa pieraksta cilvēkus pie ārsta Rīgā, jo vietējo redze bieži nav tik laba, lai redzētu telefona numurus slimnīcas mājaslapā; viņa strādā pie sienas gleznojuma blakus esošajā baznīcā; viņa organizē rokdarbu darbnīcas bērniem (materiālus iegādājoties par saviem līdzekļiem) un piedāvā arī manikīra pakalpojumus. Es domāju par to, ka Krišjāņu ciemata veikala pārtikas produktiem ir pievienotās vērtības nodoklis. Es domāju arī par to, ka tur dzīvojošie cilvēki iepērkoties arī maksā šo nodokli, kas sastāda kaut vai simt miljardo procenta daļu no kultūras budžeta. Un tad es domāju par nesenu izrādi teātrī galvaspilsētā, kur ironiski vai nopietni tika reflektēts par to, ka lielākā plaisa mākslā ir starp mākslas darbu un cilvēku, kurš to piekar galerijā pie sienas. Es joprojām domāju: "Nopietni?" Meklējot šo plaisu galerijā, mums priekšā jau ir kādi pāris bezdibeņi. Nesaku, ka bezdibenis nebūtu ārkārtīgi rosinoša situācija. Neapšaubāmi. Manuprāt, rosinošāka nekā plaisa.
Bibliotēkās, tiekoties ar cilvēkiem, mēs sarunai izmantojām skatuves mākslinieces Lotes van den Bergas (Lotte van den Berg) un kolektīva "Building Conversation" radīto performatīvo sarunas formātu "Lietu parlaments" ("Parlament of Things") [6], kurš 2016. gadā bija pieredzams arī festivālā "Homo Novus". "Lietu parlaments" piedāvā uz brīdi radīt apstākļus sarunai, piemēram, par jautājumu "Ko iesākt ar cilvēku Lubāna mitrājā?". Uz šo sarunu iespējams uzaicināt izteikties gan cilvēkus, gan purvus, kokus, putnus, ezera sirdi vai niedres. Uzaicināt ir iespējams jebko, ko klātesošie vēlas. Un tad paskatīties, kas notiek, kad klātesošie mēģina runāt kā purvi, putni vai ezera sirds. Jāsaka, ka notiek tiešām daudz.
[1] Etčelss, Tims (2024). Vadot laiku. No: Dārta Ceriņa, Evarts Melnalksnis, Kristīne Freiberga (veidotāji). Spriedzes lauki. Skatuves mākslas tulkojumu antoloģija. Rīga: Latvijas Kultūras akadēmija, Neputns, 151. lpp.
[2] Turpat.
[3] Turpat.
[4] Etčelss, Tims (2024). Vadot laiku. No: Dārta Ceriņa, Evarts Melnalksnis, Kristīne Freiberga (veidotāji). Spriedzes lauki. Skatuves mākslas tulkojumu antoloģija. Rīga: Latvijas Kultūras akadēmija, Neputns, 156. lpp.
[5] Etčelss, Tims (2024). Vadot laiku. No: Dārta Ceriņa, Evarts Melnalksnis, Kristīne Freiberga (veidotāji). Spriedzes lauki. Skatuves mākslas tulkojumu antoloģija. Rīga: Latvijas Kultūras akadēmija, Neputns, 157. lpp.
[6] Lietu parlamentu un citus "Building conversation" radīto performatīvo sarunu formātus iespējams bez maksas iepazīt e-grāmatas formā – https://buildingconversation.nl/en/boek/
0