Šovasar viesu mājās "Uguņu Dambji" notika "Satori" nometne, kurā gandrīz 30 autori sešu dienu garumā veidoja tekstus par tēmu "ķermenis". Dzejas darbnīcu vadīja Ivars Šteinbergs, prozas – Ieva Melgalve, esejistikas – Anna Auziņa. Šajā sērijā piedāvājam iepazīties ar daļu no nometnē tapušajiem tekstiem.
"Tikai tu un es, un nulle puišu!" Kate melodiski noskaita un pašauj gaisā īkšķus. No trīspadsmitgadnieces tas ir negaidīti bērnišķīgi un optimistiski. Viņas smaids ir brekešu savažots, un es atceros laiku, kad rets bija nevis Kates smaids, bet zobi. Fejai vienmēr bija jābūt modrai, lai makā būtu skaidra nauda, ar ko norēķināties. Mēs ielecam viesnīcas gultās. Viņa izvēlas to, kas tuvāk logam. Un es nestrīdos, māte taču atvēlētu bērnam to labāko.
Numuriņš nav pārāk liels, bet te ir viss, kas vajadzīgs. Transfērā kaut kas nebija ar kondicionieri, mana joprojām bālganā ziemeļnieces miesa pēc Latvijas vasaras ir lipīga, un vēsais gaiss to laiza ar saltu mēli – atvieglojošu, bet vienlaikus birojiski lietišķu. Es atrauju balkona durvis. Pretim triecas pēcpusdienas tveices, baseina šļakstu, bērnu spiedzienu apskāviens. Daudzstāvu viesnīcu puzles stūrī iemaldījies jūras gabaliņš. Mākoņa neviena, bet debesīs baltu loku iezīmē nekustīgs panorāmas rats. Uz balkona galdiņa otrādi apgriezts pelnutrauks, pie grīdflīzes piecepta kaijas kaka.
***
Saziedušās ar pilnjaudas pretiedeguma krēmu, žonglēdamas ar platmalēm, tikko pret taloniem iemainītiem dvieļiem, pludmales tašu, kas pilna ar saulesbrillēm, mīkstvāku grāmatām, salvetēm, gadžetiem un jau lidmašīnā atvērtu, saķepušu konču paku, mēs cerīgi apstaigājam baseinam trīs kārtās piegulošās šēzlongu rindas. Katrā gultiņā pa iesauļotam rūķītim vai ar nodomu atstātam dvielim. Eļļaini brūnējoši, atkailināti ķermeņi, mīkstas, svīstošas krokas, zem iepriekš valkāta apģērba neiedeguši ādas laukumi. Žilbā saviebtas sejas, aiz sauleņu vairogiem paslēptas acis, atpūtnieki bez galvām, ar dvieļiem uz galvām, pusizdzertas, nē, puspilnas glāzes, aizkosti āboli un atdzisušas vai saulē atsildītas picas šķēles, ar bieza, balta krēma kārtu noklāti zīdaiņi, kuru dibeni sūt zem ūdensizturīgajiem pamperiem, bet galviņas piesedz māšu rokas ar maģiski sargājošo laulības riņķi uz rāmā zeltneša. Apkopēja ar slotu aptekalē dusošos, zvilnošos, stalti kā bronzas statujas stāvošos un apravē drazu, lai atpūtnieki bez traucēkļiem var augt pretī saulītei. Tikai mēs nevaram izsvīst savu vietu zem saules šajās laiskajās vagās. Kates čības pret flīzēm plakšķ arvien melanholiskāk.
***
Gultas sastūmām kopā. Aizkari aptumšo telpu, bet esmu atstājusi pāris milimetru strēlīti, lai abstraktas, melnas bezgalības vietā iegūtu izplūdušus veidolus un aptveramas dimensijas. Nakts pulsē Kates ieelpā, izelpā, ieelpā, izelpā, klusā šņākuļošanā un kūrorta naktsklubu basos, kurus neaptur pat vishermētiskākie logi. Viņa guļ ar austiņām, uzlikusi kādu no grupām, par kuru man ir vien aptuvens priekšstats. Droši zinu, ka tas nav nekas bērnišķīgs. Pirms dažiem gadiem vēl dziedājām "Lapsiņ, lapsiņ", bet nu tas Katei būtu apkaunojums. Viņa šajā vasarā ir izstiepusies garāka par mani, kas gan nav nekāds īpašais sasniegums, un garāka arī par savu māti. Man ir aizdomas, ka līdz 1. septembrim viņa būs pāraugusi arī Ernestu, bet viņam mēs to neteiksim. Kate jau tagad pamazām iemēģina kumpo stāju.
***
Lai nepamodinātu Kati, izlienu uz balkona. Gaiss ir kā padzisis ķīselis. Uz kūrorta naktsdzīves atblāzmu pietrieptā mēļo debesu fona, lāsmodama sagurušā jautrībā, joprojām griežas panorāmas rata ciklopa acs. Kates tēvs ir atsūtījis vairākus desmitus vacapa ziņu. Noteikti ar vērtīgām norādēm.
***
Kates āda ir balta kā sniegs, bet mati kopš pagājušās ceturtdienas – melni kā ogle. Viņas albīnā māte bija tik dusmīga.
***
Tieši sešos tuc-tuc apklust, rats stājas, un pēc 15 minūtēm parādās saule. Zelta stunda ir klusa, monotoni pumpē vien kūrorta mākslīgās plaušas – viesnīcu kondicionēšanas sistēmas. Internets švaks, kā jau dienvidos, bet man izdodas no e-pasta lejuplādēt paraugu "Vienošanās par laulības šķiršanu, uzturlīdzekļiem bērnam, bērna aizgādību un saskarsmes tiesību realizēšanas kārtību". Kā ķēdes vēstule tas ceļo no vienas sievietes pie nākamās, kas to pieņem ar pateicību, un neviena vairs nepateiks, kura bija pirmautore. Izdzēšu virsrakstā visu, kas seko vārdam "šķiršanās", jo uz mūsu situāciju tas neattiecas. Kate juridiski ir bērns, bet savā sajūtā – bērna antonīms; persona, kas nekad nav bijis mans bērns, bet kas gandrīz desmit gadus ir mans bērns. Man ir Ernesta izrakstīta un notāra apstiprināta pilnvara nepilngadīgas personas pavadīšanai ārpus valsts. Tai drīz beigsies termiņš.
Ap pusseptiņiem lejā parādās vīrs ar šļūteni. Viņš veic goda apli ap viesnīcas saules pinumu – baseinu –, noskalodams pēdējās vakardienas pēdas. Sagrūsta guļamkrēslus atpakaļ vienmērīgās rindās, nojaucot kūrortnieku veidotos grupējumus, pārbauda saulessargu mehānismus. Lietišķi cilvēki šortos mērķtiecīgi dodas ieņemt labākās vietas, vēl pirms modies vairākums, padotas brokastis, darbu uzsācis glābējs, atvēries uzkodu bārs un dvieļu izdales punkts. Aizņem krēslus tuvākajiem, apsēžas sardzē vai atstāj par atbildīgajiem dvieļus un piepūšamo vienradzi, kamēr paši steidz no migām izcelt todlerus, klainkindus un pa kādam rebjonkam vai bebe. Pretī atpūtas triecienniekiem un viņu mulāžām dodas klusējoša istabeņu armija, kas dienas maiņu uzsāk, ar platām slotām izšķūrējot iepriekš salaistīto. Sakniebtām lūpām, iekšupvērstu skatienu viņas cenšas apiet dzīvos objektus, slotas pa brīdim noklab pret kāda krēsla metālisko kāju. Atpūtnieki tikām iecirtīgi skatās telefonos (ziniet, man te notiek lielais bizness!) vai guļ aizvērtām acīm, sakrustotām rokām, tur pozīciju – es par visu samaksāju, un man pajāt, ka baseins skaitās atvērts no deviņiem! Ar Kati vakar vienojāmies, ka viņa gulēs, cik grib, kaut līdz pusdienlaikam.
***
Un Kate arī noguļ līdz pusdienlaikam. Esmu izslapstījusies pa lobiju, pārdozējusi frapi, pabeigusi un nosūtījusi Ernestam šķiršanās vienošanos. Restorānā uztrāpām tieši pusdienu kulminācijā – kūp vista karaliskajā mērcē, trusis sēnēs, dārzeņu ragū, fritēti baklažāni, vistas nageti, kartupeļu bumbiņas, baltā zivs bešamela mērcē, pasta Boloņas mērcē, auduma piesegta āda sviedru un baseina hlora mērcē.
Kate ir noņēmusi austiņas un centīgi košļā gurķa šķēli. Uz viņas šķīvja ne vairāk, ne mazāk kā divi kokteiļtomāti un tvaicēta brokoļa cers. Kaut kas ir būtiski mainījies, Kate ir izrotējusi no mūžīgā cikla "friškas–makaroni–pica–kazlēn, lūdzu, apēd kādu dārzenīti–friškas–makaroni–pica…". Kazlēn, par to dārzenīti nebija domāts tā… Es apvaldu vēlmi pakārdināt ar friškām un, sinhronizējoties ar Kates ritmu, gremoju sava šķīvja saturu.
Pēc pusdienām krēslu rindas ir aizņēmuši bērni un dvieļi, un sievasmātes, kuru uzturēšanās ir apmaksāta, lai viņas gulētu vienā numuriņā ar bērniem, kamēr mamma un tētis drāžas. Un vēl ir sievasmātes, kas apmaksājušas uzturēšanos visai mazbērnu varzai, meitai un pat neveiksminiekam znotam. Un septiņi vecpuiši, kas dzer aliņus, izguļ paģiras un pulksten trijos pēcpusdienā jau ir gana ņipri, lai spēlētu ūdenspolo un ar vārtiem garām aizsviestu bumbu saistu visas pie baseina gulošās sievasmātes.
Pienāk laipns e-pasts no Ernesta. Viņš ar Track Changes esot izlabojis dažas pareizrakstības kļūdiņas.
***
"Ejam tač uz to jūru," es saku. Cilvēki ar bērniem esot labāk organizēti, kā arī spiesti uzņemties iniciatīvu un atbildību. Pirms piekrītu, gribu redzēt datus, taču jāatzīst, ka bērnu klātbūtne reizēm palīdz uzvesties tā, it kā tu zinātu, kas jādara. Vai es to zināšu, kad Kates nebūs blakus?
Jūra ir piecu minūšu attālumā – cauri pēc urīna smakojošai šķērsieliņai, garām plastmasas suvenīrfigņu bodītēm, pāri aizvērtā atrakciju parka ķepīgajam asfaltam. Pludmales smiltis ir tikpat smalkas un zeltainas kā pie Baltijas jūras, bet ļaužu vienā kvadrātkilometrā vairāk nekā visā Latvijā kopā.
Mēs atrodam mazu pleķīti, kur izklāt dvieļus, nometam drēbes un skrienam jūrā, lavierēdamas starp slinkajos viļņos sēdošiem cilvēkiem. Ūdens ir silts un dzidrs, Kate lēkā, šļakstās un smejas. Es lēkāju, šļakstos un smejos. Mēs ienirstam ar galvu ūdenī, tas ir sāļš un noteikti piečurāts līdz nemaņai, bet mums pie kājas. Šis ir mirklis, kuru noseivo mans cietais disks, un tā kopija automātiski aiziet uz visiem pasaules mākoņiem.
"Kazlēn, tev no matiem tek krāsa," es pamanu. Acīmredzot Kate pēc krāsošanas nav pratusi kārtīgi izskalot matus. Viņa sabožas un apjukusi skatās, kā zilpelēka tērcīte plūst pār aso atslēgas kaulu.
"Ak dievs, cik tu tieviņš," es nesavaldos un uzreiz saprotu, ka nevajadzēja.
Kate strauji apgriežas un neatskatoties soļo krasta virzienā. Es brīdi pastāvu un sekoju.
"Man riebjas smiltis!" Kate sirdīgi purina dvieli un neveikli cenšas tās notraust no šaurajām, garajām pēdām. "Visi normāli cilvēki guļ pie baseina." Es skatos uz Kati, domāju par normālajiem cilvēkiem un neesmu droša, ka gribu, lai viņa izaug par vienu no tiem.
***
Kates āda viesnīcā pieņem arvien sarkanāku nokrāsu. Gribu uz viņu kliegt: "Kāpēc tu pirms jūras neieziedies ar krēmu? Es nevaru visu atcerēties tavā vietā. Tu taču esi jau liela!" Bet atrodu koferī alvejas želeju un klusējot smērēju to uz viņas kaistošās muguras.
Kate ir noraudājusies. "Es vairs neiešu laukā," viņa saka. "Sēdēšu numuriņā līdz lidmašīnai."
"Un nomiršu, un jums visiem būs manis žēl," nošņācos, velkot no skapja savu gaišzilo zīda kleitu ar garajām piedurknēm. "Neviens pat nepamanīs."
Atceros, kā Kate šļūkāja pa dzīvokli manās kāzu kurpēs, kas viņai bija divreiz par lielu. Viņas sejā nopietna un nesatricināma sava skaistuma apziņa. Kate, kas, izrakājusi kumodi un dziļākajā atvilktnes stūrī atradusi sarkanu tīkliņauduma kostīmu, prasa, kam tas domāts.
Viņa piemēra gaišzilo kleitu, un tā, protams, ir krietni par platu, bet es izroku no kofera zamšādas jostu un cieši savelku viņai ap vidukli. Ķemmēju Kates garos, melnos matus ar suku, ko pati esmu viņai dāvinājusi un kam vajadzētu bez sāpēm atšķetināt visus mezglus, bet Kate vienalga sauc: "Auč!"
***
Man ir izdevies, un Kate ir gatava aiziet uz viesnīcas vakara izklaides programmu. Nekāda bērnu disko, protams. Mēs vairs neesam tajā līgā. Plakāts liftā sola neaizmirstamu šovu – "Konkurss Misters Kūrorts". Uz nelielas koka estrādes sporta laukuma tālākajā galā krāsainu starmešu gaismā kulminē disene – sīkie saķērušies cits aiz cita vilcieniņā līkumo pa skatuvi, daži no viņiem ir Kates vecumā. Vecāki, pacēluši telefonus, filmē. Estrādes priekšā sanestie koka soli un sastumtās tribīnes slīgst drošā krēslā. Pustumsā un manā kleitā Kates stāvs izskatās tik pieaudzis un svešpazīstams, ka uz mirkli šķiet: es skatos pati savā selfijā, kam uzlikts jaunības un dramatic filtrs. Mēs piesēžam pirmās rindas tumšākajā galā, no kura viegli aizmukt. Tikmēr disko ir beidzies, pasākuma vadītāja lauzītā angļu valodā un mazliet labākā vācu valodā kliedz: "Jums ir divas minūtes, lai paņemtu dzērienus, un šovs var sākties! Vecāki, brīdinu, ka bērniem būs jāpiever acis." Bet aizelsušies sīči sakņūp turpat skatuves priekšā, kamēr lielākā daļa pilngadīgo pārceļas tuvāk bāram.
Un šovs sākas. Septiņi vecpuiši sasēžas pusaplī saliktos krēslos. Pirmais uzdevums ir uz ātrumu izdzert divas glāzes alus. Seši no viņiem dienas gaitā ir labi trenējušies un uzdevumu veic nevainojami, septītais pievar labi ja vienu, bet uzvarētājs ir garš divdesmitgadnieks. Vācietis, kura baltie mati disonē ar iesauļoto ādu. Viņš ir piedzēries no saules, alus un iespaida, kādu atstāj vai pats iedomājas atstājam uz sievietēm. Vācietis paceļ pirkstus V burtā un kā nieku iegāž rīklē arī vārgākā konkurenta aliņu. Publika uzgavilē un smejas. Atspiedieniem seko popiela – aiz misteru T krekliem aizbāzti baloni, galvā sintētiskas parūkas. Rokās kā mikrofonus turot slotaskātus, viņi dejo, kariķēdami kaut kādu maukas, popdīvas un apkopējas mutantu – oh, oh, oh, oh un no, no, no, no. Daži sāk izģērbties. Nometot kreklus, aizlido baloni, un bērni skatuves priekšpusē tos priecīgi pārķer. Gurnu kustības kļūst asākas – uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ – slotaskāti pārtop locekļos. "Ak dievs, cik viņi ir muļķīgi," Kate smejas, pielikusi mutei priekšā roku.
***
"Dāmas un kungi, un tagad konkursa pēdējais uzdevums," vakara vadītāja sauc. "Puiši, jums jāpierunā doties uz randiņu skaistākā meitene kūrortā. Katram būs tikai minūte, lai pierādītu, ka tieši viņš ir tas īstais." Viņa ieliek septiņu joprojām puskailo misteru ielokā krēslu. Garais, platīnblondais vācietis smejas un kustina gurnus.
"Kura ir visskaistākā visā kūrortā?" vadītāja, izgājusi cauri bērnu virtenei, tumsā stiepj roku uz Kates pusi. Kate jau ceļas, bet es pielecu kājās, nostājos priekšā un pastieptajā mikrofonā saku: "Atvainojiet, bet viņai ir tikai trīspadsmit."
Vadītāja satver mani aiz rokas: "Lūk, arī skaistākā meitene kūrortā!"
***
Izturējusi uz skatuves septiņas neveiklas riesta dejas, es garām pamestajam pirmās rindas sola galam skrienu cauri tukšajām guļamkrēslu un nolaisto saulessargu rindām, garām sastingušajai baseina virsmai, cauri trokšņainajam lobija bāram un meklēju izstīdzējušu meiteni zilā kleitā.
***
Liesmojošais panorāmas rata mēness ir norietējis, un kūrorts slīgst povernapiņā pirms vēl vienas saulainas dienas. Kazlēns guļ dziļā miegā, ievērpies no mūsu segām veidotā kokonā, un ik pa laikam nožagojas. Lejā pie baseina parādās vīrs ar šļūteni. Klusām, lai neuzmodinātu Kati, es sakrāmēju pludmales somu un izslīdu no numuriņa.
Flīzes vēl pludo, šļūteņvīrs ir nule sakārtojis guļamkrēslus un saulsargus simetriskās rindās. Rūpīgi izraugos pašu labāko vietu pie baseina un sagrūstu divus krēslus atsevišķi no pārējiem. Piesavinos mūsu šēzlongiem saulessargu, lai tas visas dienas garumā sargātu Kati, nolieku dvieli uz viņas krēsla un pati ieņemu savējo. Un man pajāt, ka baseins skaitās atvērts tikai no deviņiem.
0