Par izstāžu cikla "Mūsdienu fotogrāfijas vēstures" 1. daļu, ko organizē Rīgas Fotogrāfijas biennāle un kas apskatāma ISSP Galerijā līdz 27. jūnijam (mākslinieces Kristīne Krauze-Slucka, Agate Tūna un kuratore Liāna Ivete Žilde)
Mans sentiments dažiem varētu likt raukt pieri, bet pēdējā laikā izstādēs redzētais, kā arī rakstītāju, lasītāju, mākslinieku un kuratoru lokos runātais ir piešķīris mākslas un fotogrāfijas vēstures rakstīšanai ezoterisku [1] noskaņu. Šoreiz tā nav kritika, drīzāk poētiskā elementa saskatīšana ļoti nopietnā zināšanu radīšanas un aprites procesā. ISSP Galerijā skatāmā izstāde "Mūsdienu fotogrāfijas vēstures I" kritiski izvaicā fotogrāfijas kanonu rakstīšanas procesu, priekšplānā izceļot subjektivitāti vēstures avotu interpretācijā un arhīvu aprites veicināšanā. Izstādes dalībnieces – kuratore Liāna Ivete Žilde, mākslinieces Agate Tūna un Kristīne Krauze-Slucka – ir ar īpašu jutīgumu apveltītas izredzētās, kas saskata to, ko citi palaiduši garām, iespīdina gaismu aklā tumsā (fotovēstures grāmatu vakuumā) [2] un dodas neskaidrajā (nesakārtotos arhīvos), lai tiktos ar tām, kas savu stāstu vairs nevar izstāstīt pašas.
"Mūsdienu fotogrāfijas vēstures I" skatāma Rīgas fotogrāfijas biennāles laikā līdz 27. jūnijam un ir pirmā no divu izstāžu cikla, kā arī priekšvēstnese ilgi gaidītajam Latvijas fotogrāfijas vēstures izdevumam "Latvijas fotogrāfijas vēsture attēlos", ko sastāda kuratore un fotogrāfijas pētniece Liāna Ivete Žilde. Pirmdien galerijā notika sarunu vakars, kurā piedalījās fotogrāfi Māra Brašmane, Gvido Kajons, Mārtiņš Krūmiņš un Andris Zēgners. Izstāde iekļaujas plašākā šīgada mākslas notikumu plūsmā [3], kas vieš cerību, ka līdzšinējos lielajos stāstos neierakstītie un marginalizētie autori un darbi drīzumā vairs nenesīs "alternatīvās vēstures" birku, bet gan kļūs par pašpietiekamiem lielākas mozaīkas fragmentiem.
Agate Tūna un Kristīne Krauze-Slucka izstādē kļūst par fotogrāfijas vēsturniecēm, taču viņu nodevums nav teksts ar historiogrāfiskiem pārskatiem un autoru biogrāfijām, bet dažādās pieejās risināti mākslinieciskās prakses pētījumi. Nelielajā telpā cieši līdzās eksponētie darbi ir ļoti atšķirīgi, bet Žildes kuratoriālajā darbā ir rūpīgi izsvērti saslēgšanās punkti. Vienu galerijas telpas daļu aizņem lielizmēra foto izdruka ar sadzīvisku virtuves ainu, kurai var pietuvoties caur skulpturālu kārbu mežu (Krauzes-Sluckas stāsts par Inas Stūres māksliniecisko un privāto arhīvu). Otra telpas daļa ieaicina okultisma seansā, kur vieni mītiski tēli materializējas un citi jau ir aizgājuši, atstājot vien veco ādu (Agates Tūnas stāsts par spiritisma fotogrāfijas vēsturi Latvijā, kas savīts ar ģimenes stāstos mantoto noslēpumainību).
Iedziļinoties fotogrāfiju radīšanas tehnikā, drīz top skaidrs, ka Tūnu un Stūri vieno eksperimentālā fotogrāfija, un patiesībā arī Krauzi-Slucku, ņemot vērā viņas radošo biogrāfiju [4]. Viņa šoreiz pieņēmusi "pastnieces" lomu, pārtulkojot ar saimnieciskiem sīkumiem aprakstītos papīros ietīto Inas Stūres arhīvu salasāmā stāstā [5]. Vērīgākie apmeklētāji pamanīs īpaši izstādei izgatavotās pastkartes, kuru radīšanā kombinētas analogās un mākslīgā intelekta metodes. Savukārt Stūres arhīvu un spiritisma fotogrāfijas vēsturi, kā izstādes bukletā raksta Žilde, vieno "baltā plankuma" pazīme, proti, šī brīža fotogrāfijas vēstures ainavā okultisma un sieviešu fotogrāfijas atrodas dažādos margināliju brikšņos. Ja sieviešu arhīvi nule sākuši iekļauties izstāžu apritē kā putekļainie, no bēniņiem izceltie, nesakārtotie, institūcijām un vīriešu skatienam nepiederošie stāsti, tad Tūnai arhīvu nācies materializēt teju no tukša gaisa, paļaujoties uz savu ķermeni un performanci kā izziņas avotu.
Lai arī saslēgšanās punkti ir pārliecinoši, galerijas telpā rodas klaustrofobiska sajūta, un tā rezonē trauksmē par izstāžu un krājumu telpu šaurību. Ja pie atmiņu institūciju durvīm sāktu klauvēt fotogrāfi un mantinieki ar vēl neizpētīto fotofilmu ruļļiem, vai krātuvēs maz pietiktu plauktu metru, darba roku un stundu, lai to visu apstrādātu? Par krājumu nesakārtotajām un neaprakstītajām daļām es mēdzu domāt reizinātās desmitgadēs un dzīvēs, apzinoties, ka viena mūža laikā muzejiem, arhīviem un bibliotēkām glabāšanai nodotās kolekcijas pilnā apmērā skrupulozi anotēt nav iespējams. Tomēr vai tā nebūtu brīnišķīga problēma, ko risināt, ja ar saviem arhīviem klajā nāktu arvien vairāk sieviešu fotogrāfu ar visdažādākajām pieejām mākslā un sava laika dokumentēšanā – gan eksperimentālām, gan garlaicības un ikdienības estētikā balstītām, kas dažādu iemeslu dēļ palikušas ārpus līdz šim uzrakstītās vēstures?
Arhīva kārbu skulptūru mežs iekļaujas Krauzes-Sluckas līdzšinējā izstāžu estētikā, kur esam viņu iepazinuši kā fotogrāfi, kas mediē gaismu uz fotopapīra vai augu lapām bez kameras starpniecības un tiecas atbrīvot attēlus no sienām, radot monumentālus objektus [6]. Brūnās kārbas kalpo par fotogrāfiju rāmjiem: tajos iestrādāti Stūres oriģināldarbi (kolorētas fotokopijas) un ģimenes arhīvs – digitālas izdrukas no diapozitīvu skenējumiem, kuru autors ir mākslinieces vīrs Jānis Stūris. Attēlu eksponēšanas veids spēlējas ar sterotipiem par to, kā būtu jāizskatās fotogrāfiju arhīvam – neitrāla, brūngana toņa līdzīga izmēra kārbas, kurās glabājas izdrukas, filmiņas un piezīmju papīri.
No vienas puses, kārbām ir dekoratīva funkcija kā jau rāmjiem, un tīšie plēsumi kartonā kā patinēšanas metode manipulē ar laika uztveri, esot varbūt pat pārāk tieša norāde uz pamestību, ko vēl neinstitucionalizēti arhīvi mēdz piedzīvot. Tajā skaitā arī šis – Krauze-Slucka atklāj, ka diapozitīvus saņēmusi mazāk glītā veidolā celtniecības maisā. No otras puses, skulpturālie objekti ir kā memoriāls, kas fiziski un mentāli paplašina telpu vēstures apceri paģērošajam atmiņas darbam, kurā skatītāji piedalās ar visu savu ķermeni. Attēli izvietoti vairākos kārbu stāvos, un, lai apmierinātu ziņkāri, nākas locīties līdzi Krauzes-Sluckas radītajai horeogrāfijai stāstā par diviem skatieniem un intimitāti. Viens ir Inas Stūres eksperimenti, portretējot laikabiedres un riskējot ar krāsu triepieniem uz fotopapīra, kas sava laika fotoklubu kanonā iekļāvās vien šaurā eksperimentālā atzarā. Otrs ir Jāņa Stūra skatiens, kas vērsts uz sievu mākslinieci "asa deficīta apstākļos" [7], un nepārprotami arī viņa iekāres un abu intimitātes nepublicēts manifests. Šeit vēstures rakstīšanas nolūkos vuārisms kļūst par daļu no pētnieciskās metodes.
Jāteic gan, ka bukletā kā izstādes mākslinieces ir minētas vien radošās pētnieces Tūna un Krauze-Slucka, bet Inas un Jāņa vārdi paliek kā vēl viens arhīvā atrasts elements. Tādējādi kopējā izstādes rāmējumā Inas Stūres mākslinieciskā aģence nepiedzīvo līdzvērtīgu autorību, lai arī Krauzes-Sluckas lietotās "pastnieces" metaforas nolūks ir norādīt uz kalpošanu oriģinālu radītājai, neieņemot galveno lomu.
Agates Tūnas vizuālā valoda iedarbojas uz bezapziņas kodos mītošo satraukumu (iespējams, pacilātu), ka telpā ir neizskaidrojama klātbūtne. Viņa ir medijs, kas savā pētniecībā kā garu izsaukšanas seansā vaicā: "Kurš šeit ir ieradies?", meklējot spiritisma vēsturi fotogrāfijās, un, atbildi nesaņēmusi, kļūst par orķestri un diriģenti fiktīvam šī stāsta aranžējumam. Tūnai pretēji Krauzei-Sluckai nav reāla un spontāni atklāta arhīva, ko pārcilāt un šķirot, vien mīklaini nostāsti dzimtas biogrāfijā, savs ķermenis un pāris attēli, kuri, pārstrādāti hipnotiskās tapetēs, kļūst neatpazīstami. Tūnas atpazīstamība attēlos translē viņas sacerētos stāstus mazāk delverīgi, nekā Ivars Grāvlejs mānījās ar "Nezināmo latviešu fotogrāfiju" (2016) [8]. Viņas fotogrāfijās ir glamūra un ilūziju šovu rotaļīgums, tomēr tas iedur ne mazāk sāpīgu skabargu šī žanra vēstures liecību trūkumā.
Vēsturiskā fikcija, lai arī mēdz tikt kritizēta par faktu interpretāciju un neatbilstību patiesajiem notikumiem, ir būtiska atmiņas darba sastāvdaļa [9], ko vada mākslinieciskā izpēte un iztēle. Tā nereti spītē akadēmiskajām tradīcijām un lieto pirmās personas izteiksmes formu, brīvāk pieļaujot research is mesearch [10] pieeju. Šie jautājumi aktualizējās arī simpozijā par raganām performances festivālā "Starptelpa", kurā tika vētītas metodes, kas pieļauj, ka mākslinieces ķermenis ir tikpat informatīvi piesātināts izziņas avots kā arhīva dokuments. Sarunās Tūna citē un piemin visdažādākos periodikas, literatūras un interviju avotus, bet izstādē redzamajos darbos saglabā vēstures iluzionistes noslēpumu, kas neatklāj savu bibliogrāfiju, ļaujot apmeklētājiem ieraudzīt katram savas laumiņas un melnās dāmas izkusušu pulksteņu ciparnīcu seansā. Viņas cilvēkķermenis nepiedalās tikai vienā no piecām fotogrāfijām, tā vietā, kā māksliniece atklāj, ir attēlots mežģīņots ektoplazmas pašportrets. Tēzaurs skaidro, ka "spiritismā par ektoplazmu sauc psihisko enerģiju, kura plūst no medija un no kuras tiek materializēti dažādi priekšmeti un būtnes", un es saredzu Tūnu, Krauzi-Slucku un Žildi kā medijus jeb atmiņas aizbildnes, kuru pētnieciskais impulss un rūpju darbs materializē arhīvus kā radošas atcerēšanās telpas.
Maijā apmeklēju konferenci "Fast Forward: Women in Photography", kuras nobeigumā igauņu māksliniece Marija Kapajeva sieviešu pilnajai auditorijai piebilda, ka tieši sievietes ir atmiņas un pagātnes aizbildnes. Gluži vai likumsakarīgi, ka šogad šis kongress notika Grieķijā, kas glabā atmiņas dievietes Mnēmosines mītu. Man gan gribas papildināt, ka nereti sievietes aizbilst par marginalizētajiem stāstiem, jo viņām ir tieša piekļuve vai sasaiste ar tiem. Viena no metodēm, kā izkļūt no "alternatīvās vēstures" un margināliju stigmas, manuprāt, ir iekodēta turpat fotogrāfijas galvenajā iezīmē – reproducējamībā. Stāsti ir jāstāsta un jāpārskata dažādos formātos, nesējos un interpretācijās, tādējādi veicinot snaudošo arhīvu apriti un neļaujot tiem nomirt. Krauze-Slucka un Tūna ir veikušas pamatīgu pētniecību, kuras rezultāts ir mākslas darbs, dziļi subjektīvs skatījums ar pārdomātu argumenta kompozīciju, kam nav pielikts autoritatīvs punkts. Ar nepacietību gaidu, kādās versijās Stūru pāra un spiritisma mediju stāsti tiks reproducēti turpmāk.
[1] Ezoteriskā skaidrojums tēzaurā ir: "tāds, ko spēj uztvert, saprast, izskaidrot tikai daži izredzētie; mistisks". Ar "izredzētajiem" es šeit domāju īpašu jūtīgumu pamanīt lielākos, jau daudzkārt stāstītos vēstures stāstos vēl neizcilātās tēmas.
[2] Tīšs pārspīlējums, lai rosinātu negausību uz jaunu grāmatu rakstīšanu un izdošanu.
[3] Tādas izstādes kā LLMC "Starp mums viss labi", LNMM "Iekāres vārdā", arī Viļņas MO muzeja "We Don’t Do This", performances festivāla "Starptelpa" programma, māksliniecēm veltītās retrospekcijas LNMM, piem., Aijai Jurjānei, Birutai Dellei u.tml.
[4] Agates Tūnas eksperimentālās tehnikas ietver tā saucamās "filmu zupas", kur fotofilma pirms eksponēšanas tiek mērcēta dažādos šķidrumos, piemēram, skābēs, lai manipulētu ar krāsām un kontrastiem. Sk. mākslinieces vietni.
Kristīne Krauze-Slucka ir fotogrāfe, kas strādā bez fotokameras, eksperimentējot ar fotopapīru un fotoķīmijas īpašībām. Sk. mākslinieces vietni.
Ina Stūre gatavās fotogrāfijas apstrādāja ar krāsām un ķimikālijām, tajā skaitā ar saimniecībā lietotām. Sk. https://www.kristinekrauze.com/ina-sture-1958-2006
[5] Par izstādes tapšanu un darbu ar Inas Stūres arhīvu Latvijas Radio 1 raidījumā "Kultūras rondo" sarunājas kuratore Liāna Ivete Žilde, māksliniece Kristīne Krauze-Slucka un žurnālists Gustavs Terzens.
[6] Piemēram, izstādēs "Izšķirtspējas streiks" (2022), "Atbalss" (2022), "Paklausīgs pieskāriens" (2021).
[7] Instalācijas nosaukums "Entuziasms asa deficīta apstākļos" aizgūts no 1990. gada 6. jūlija virsraksta laikrakstā "Cīņa". Tā paša numura citā lappusē ietverta rubrika par I. Stūres godalgām fotogrāfijas konkursā.
Sk. Žilde, Liāna Ivete. Mūsdienu fotogrāfijas vēstures I. Izstādes katalogs, 2024.
[8] Sīkāk par izstādi sk. Evitas Gozes intervijā ar mākslinieku Ivaru Grāvleju un Latvijas Fotogrāfijas muzeja toreizējo vadītāju Mairu Dudarevu.
[9] Šīs kritikas gan vairāk nācies novērot kino jomā, jo īpaši pēdējos gados augušajā vēsturiskos notikumos balstīto drāmu piedāvājumā. Vēstures un literatūras pētniecībā saistoši izdevumi ir:
Heß, Cordelia and Strenga, Gustavs. Doing Memory: Medieval Saints and Heroes and Their Afterlives in the Baltic Sea Region (19th–20th centuries). Berlin, Boston: De Gruyter, 2024.
Kaljundi, Linda, Eneken Laanes and Ilona Pikkanen. Novels, histories, novel nations: historical fiction and cultural memory in Finland and Estonia. Helsinki: Finnish Literature Society, 2015.
[10] Tulk.: "pētniecība ir pašizpēte".
0