Daudziem Teilore Svifta iesēdusies atmiņā kā blondā meitene, kas grib nokratīt visas rūpes, dziedot nedaudz muļķīgu, bet ļoti lipīgu dziesmu. Par spīti tam, ka viņa šobrīd ir populārākā popzvaigzne pasaulē, es pazīstu cilvēkus, kuri viņas balsi nespēj atšķirt no citām, kas ik dienu piepilda radioviļņus. Man Teilore nav tikai baltais troksnis, bet ir pavērusi jaunus logus pasaulē.
Vispirms gan jāatzīst, ka neuzskatu sevi par mega fani. Lielu daļu no viņas 274 dziesmām 11 albumos esmu dzirdējusi, bet neatceros, un daudzas no tām man nepatīk. Nespēju arī izsekot visām fanu teorijām un slepenajām ziņām, ko Teilore atstāj publiskos pasākumos un internetā, izklaidējot, veidojot leģendas un dodot mājienus par gaidāmo. To atstāju vērīgāku sviftiju ziņā un skatos viņu videoesejas par iespējamiem pārsteigumiem (piemēram, par to, kad iznāks Teilores versija 2017. gada albumam "Reputation"). Tomēr pēdējo divu gadu laikā tikpat kā neklausos citu mākslinieku mūziku, esmu bijusi jau uz diviem "Eras Tour" koncertiem un jūtu ar Teilores mūziku ļoti stipru saikni.
Līdz tam varēju nonākt, tikai atmetot kaunu un pieņemot to, ka popmūzika man patīk vairāk par visiem citiem žanriem. Tas bija garš ceļš, jo ilgi gribēju iejusties starp citiem kultūras cilvēkiem ar izsmalcinātu gaumi un projicēju uz sevi iedomātu nosodījumu par to, ka dzejniecei tāda mūzika nav jāklausās. Lai gan spēju novērtēt dažādu mūziku, neko daudz no tās nesaprotu un par galveno kritēriju izvēlos prieku. Visu dienu domāju un rakstu par nopietnām lietām, tāpēc gribu jauku un vienkāršu pavadījumu (lai gan Teilores dziesmu vārdus es nesauktu par vienkāršiem, turklāt viņa jau kādu laiku sper soļus arī citos mūzikas žanros). Galu galā iegrimšana populārās mūzikas pasaulē (cītīgi klausos visu lielāko zvaigžņu jaunos albumus) ir kļuvusi par brieduma pazīmi – vairs nejūtu spiedienu iederēties un atstāt "pareizo" iespaidu.
Turklāt es iederos! Es iederos vienā no lielākajām fanu armijām pasaulē (iespējams, pat lielākajā). Pēdējo divu gadu laikā tieši fanu interakcija un tikšanās koncertos ir maģiskākā daļa Sviftas visumā. Gatavojoties koncertiem, mēs mēnešiem ilgi domājam par tērpiem. Reizēm gatavoties jāsāk jau gadu iepriekš, jo biļetes jāpērk, cik laicīgi vien iespējams, lai nebūtu par tām jāatdod pēdējais krekls (vai drīzāk spīdīgais topiņš). Teilores Sviftas koncerts ir tuvākais Bārbijlendai (no Grētas Gērvigas 2023. gada filmas), kas sastopams šajā realitātē. Katra arēna ir pilna ar vismaz 50 tūkstošiem sieviešu, meiteņu, geju un viņu pavadoņu. Kur vien skaties, redzi rozā kovboju cepures, mirdzošus zābakus un bodijus, balles kleitas un visas iespējamās atsauces uz Teilores albumiem. Cilvēki tam pieiet ļoti nopietni, ar mīlestību un humoru. Pateicoties vienai no Teilores dziesmām (kas nemaz nav iekļauta koncertu programmā), "Eras Tour" apmeklētāji mainās ar draudzības rokassprādzēm, kuras cītīgi gatavojuši, starp spožajām pērlītēm iekļaujot dziesmu nosaukumus un vārdus (mans favorīts no iemainītajām rokassprādzēm nes pavisam vienkāršu vēstījumu – "tortured" (nomocīts)). Jau pilsētā, vakaram tuvojoties, var redzēt pirmos acīs krītošos sviftijus. Gandrīz vienmēr sasveicināmies ar smaidu. Par spīti milzīgajam pūlim, arēnā jūtos ļoti droši (lai gan parasti es no šādiem apstākļiem izvairītos) – neviens mani bez atļaujas neaiztiks un nekaitinās, man apkārt ir gandrīz tikai raudošas, laimīgas un kliedzošas sievietes.
To var saukt par kultu, baznīcu vai jebko citu, bet izjust kopības sajūtu ar 50 tūkstošiem svešinieku ir vareni, īpaši, kad visi unisonā kliedz vārdus "She would've made such a lovely bride / What a shame she's fucked in the head" (Viņa būtu tik skaista līgava, ja vien nebūtu sapista galvā) vai "fuck the patriarchy" (piedrāzt patriarhātu). Tā ir lielākā māsība, ko esmu piedzīvojusi, un māsība ir viens no manas dzīves balstiem. Protams, daudziem tas šķitīs stulbi, bērnišķīgi un pārspīlēti, tomēr kāpēc? Es tajā redzu milzīgu spēku un prieku – iespēju piedzīvot meitenību bez kaunēšanās un ņirdzīgiem skatieniem. Daudzām sievietēm tā ir pirmā reize dzīvē.
Kopiena un nekautrīgais meitenīgums ir viens no iemesliem, kāpēc iesaistījos Teilores Sviftas kultā. Lai gan pa kādai Teilores dziesmai zināju un klausījos jau kopš pusaudžu vecuma, pa īstam iemīlēju viņu tikai ar albumu "Folklore" 2020. gadā. Šajā albumā Svifta pirmo reizi iemēģināja roku indīfolkā, alternatīvajā folkā un citos žanros, par kuru eksistenci uzzināju, tikai lasot "Folklore" šķirkli vikipēdijā. Tāpat viņa nerakstīja tikai par sevi, bet izdomāja jaunus varoņus un iedzīvināja dziesmu vārdos viņu mīlestības trijstūri. Vēlāk esmu noklausījusies visu Sviftas diskogrāfiju atpakaļgaitā un uz priekšu, bet liriski šis, pēc manām domām, joprojām ir viens no viņas spēcīgākajiem albumiem, kas iemācīja man iedziļināties arī vārdos no citām Teilores ērām.
Pēc četriem gadiem pētījumu secinu, ka Teilores Sviftas recepte dziesmu vārdiem, kas rada atkarību, sakrīt ar Dailes teātra saukli: "Skaidrība, vienkāršība, kaislība." Viņa neizgudro jaunu velosipēdu, bet Teilores liriskais talants ir pakāpi virs vairuma popzvaigžņu. Lai gan viņa ir ultrabagāta un visur pārvietojas ar privāto lidmašīnu miesassargu pavadībā, šķiet, ka attiecībās viņa ir piedzīvojusi tās pašas augšas un lejas, ko miljoniem sieviešu. Tomēr, lai cik sāpīgas būtu pieredzes, kuras Teilore atklāj, šķiet, ka mūzikas un vārdu rakstīšana viņai vienmēr sagādā prieku. Vienkāršām, pat banālām lietām un daudz izmantotiem vārdu salikumiem viņa atrod jaunu āķi, un šis paņēmiens man ir īpaši mīļš arī dzejā. Tas atgādina, ka mēs visi redzam to pašu pasauli, bet nedaudz no cita leņķa, un ir daudz veidu, kuros pateikt visvienkāršākās lietas, ja vien tev patīk rotaļāties ar vārdiem. Gan Teilores mūzikā, gan videoierakstos no viņas darba studijā es šo rotaļīgumu dzirdu un bieži vien jūtos tajā pamanīta pat tad, ja vienīgais, kas mani ar šo megazvaigzni vieno tīri praktiskā līmenī, ir dzimums un ādas krāsa.
Lai gan Teilore mani ir izglābusi no vairākām depresīvām epizodēm un vēl nesen palēnināja manu sirdsdarbību, kad strauji tuvojos panikas lēkmei, mūsu attiecībās ir bijuši arī krīzes punkti. Vislielākais no tiem bija pavasarī, kad aiz sāpēm par Izraēlas un Palestīnas konfliktu un cilvēku vienaldzību uz pāris dienām pārstāju funkcionēt. Pie krīzes gan bija vainojama arī interneta akcija pret Palestīnā notiekošo genocīdu. Tiktoka un instagrama lietotāji tika aicināti bloķēt slavenības, kuras klusē par Palestīnā noslepkavotajiem vai publiski atbalsta Izraēlu. Arī Teilore bija #Blockout2024 akcijas melnajā sarakstā. Svifta sāka izteikties par ASV politiku un atbalstīt demokrātus 2018. gadā, taču viņai tāpat nereti pārmet klusēšanu, īpaši tad, kad runa nav par baltajām sievietēm. Daudzi fani izmisīgi lūdza Teilori izteikties par Palestīnā notiekošo (pat veidoja organizācijas, kas vāca tam ziedojumus), bet dziedātāja klusēja, turklāt pat atrada laiku, lai aizstāvētu Lady Gaga, teju uzprasoties uz joku: "Mēs teicām Gaza. Nevis Gaga!" Interneta spiediena un pasaules šausmu rezultātā uz brīdi vairs nezināju, vai gribu vairot Teilores miljonus un publiski viņu atbalstīt. Nevienam nav pienākuma izteikties par visām netaisnībām, tomēr domās vienmēr apstājos pie jautājuma: "Kāpēc viņi to negrib? Kāpēc tie, kas bauda privileģētāko iespējamo dzīvi un var ar vienu postu uzrunāt miljoniem cilvēku, negrib iestāties pret šāda līmeņa netaisnību?"
Nav tā, ka Teilore neko nedod atpakaļ sabiedrībai. Tomēr brīžiem "Eras Tour" teju utopiskā laime, spožums un miljoni, kurus Svifta nopelna, pārlieku kontrastē ar mirstošiem un slimiem bērniem. Bet, iespējams, man ir laiks pārkalibrēt, ko sagaidu no sev mīļiem māksliniekiem (ko arī izdarīju), un atgādināt sev, ka nevar ieguldīt tik lielu mīlestību un uzticību slavenībās – arī viņi ir tikai cilvēki, turklāt nepazīstami.
Šobrīd vairāk cenšos ieguldīt savu mīlestību Teilores mākslā, lai gan nevaru noliegt, ka mana interese par viņu kā cilvēku nav pazudusi. Cenšos viņu mīlēt samērīgi, vienmēr atceroties, ka būs dienas, kad nāksies vilties. Varu vien cerēt, ka šīs vilšanās nebūs tik lielas, lai iedragātu saikni ar Sviftas mūziku, kas man devusi vairāk nekā jebkura cita mākslinieka darbi un pat sagādājusi jaunas draudzenes, ar kurām satuvinājos, pateicoties kopīgajai interesei.
Pagājušajā gadā piešķīru katram no tuvākajiem draugiem pa Teilores albumam, kas viņiem varētu patikt. Daži no viņiem tos arī noklausījās, tie sagādāja prieku vai pat kļuva mīļi. Gandrīz katram ir iespēja Sviftas diskogrāfijā atrast kaut ko savu pat tad, ja besī popmūzika. Ja gribat ieteikumus, rakstiet man! Ja gribat vienkārši saprast, par ko ir visa kņada, te esmu sakārtojusi savas vismīļākās dziesmas.
0