Latvijas Kultūras akadēmija sadarbībā ar izdevniecību "Neputns" laidusi klajā skatuves mākslas tulkojumu antoloģiju "Spriedzes lauki". Tā ir atbilde uz nepieciešamību pētīt, izprast un skaidrot parādības, kas kopš 20. gadsimta otrās puses ir novērojamas pasaulē, kā arī ieplūdušas Latvijā un ietekmējušas vietējo teātri. Antoloģijā iekļauti Hansa Tīsa Lēmana, Ērikas Fišeres-Lihtes, Tima Etčelsa, Milo Rau, Klēras Bišopas un citu autoru teksti.
Grāmatas atvēršanas svētkos ar priekšlasījumiem uzstājās vadošie jomas pārstāvji Latvijā un reflektēja par antoloģijas tulkojumiem. Viņu pārdomas publicēsim "Satori". Pati antoloģija atrodama grāmatnīcās, bet tajā iekļautie un neiekļautie teksti brīvi pieejami arī tiešsaistē. Paldies Latvijas Kultūras akadēmijai par atbalstu publikāciju tapšanā.
Antoloģijas sastādītāji: Evarts Melnalksnis, Dārta Ceriņa un Kristīne Freiberga
Selindžeriskais virsraksts tapa, kad iekšēji pasmaidīju, domājot par skatuves mākslas tulkojumu antoloģijas "Spriedzes lauki" neviļus raisītajām asociācijām ar izpletņlēkšanu – tā ir iespēja ieskrieties no klints, lēkt un pacelties putna lidojumā, pārvarot bailes krist un sasisties. Pacelties spārnos virs aizgājuša vilciena, kura pēdējā vagona durvis aizvērušās deguna priekšā. Ir brīnišķīgi, ka mums beidzot ir teātra tekstu antoloģija latviešu valodā, bet žēl, ka uz to bija jāgaida tik ilgi. Nu gluži tāpat kā uz Gaismas pili, kuras projekts kļuva sirms politisko lēmumu pieņēmēju kabinetos, teju ceturtdaļgadsimtu virzoties uz īstenošanu. "Spriedzes lauki" ir ļoti būtisks avots latviešu valodā, kas ļauj lasīt nozīmīgus pēdējo 30 gadu laikā skatuves mākslas jomā tapušus tekstus vai vismaz to fragmentus un iepludināt teātra procesu analīzē jēdzienus un terminus, strīdēties par to atbilstību parādībām, vienlaikus attīstot arī valodu jomā, kas mūsu kultūrā ieņem diezgan svarīgu vietu.
Teātra zinātne un kritika Latvijas kultūras ekosistēmā ir gana ziemcietīgs un izturīgs augs, taču mēs pat iedomāties nevaram to tropisko zaļumu, kādu tai būtu varējušas sniegt daudz regulārākas šādu izdevumu injekcijas. Protams, Hansu Tīsu Lēmanu un Ēriku Fišeri-Lihti kopš pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades nozares profesionāļi ir lasījuši arī citās valodās, tomēr Lēmana "Postdramatiskais teātris" jau labu laiku ir lasāms gan lietuviski, gan igauniski arī pilnā versijā, turklāt šie tulkojumi ir tapuši ciešā sadarbībā ar autoru, kurš nu jau divus gadus raugās uz mums no mākoņa maliņas.
Ērika Fišere-Lihte savā astoņdesmit viena gada vecumā joprojām ir izcilā intelektuālā un fiziskā formā, joprojām raksta un publicējas. Saņemot Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas AICT/IACT piešķirto Talijas balvu Brno šīgada maijā, Fišere-Lihte šarmanti pavēzēja simbolisko scepteri un teica: "Nu labi, tagad man būs spieķītis, tomēr jau drusku pāri astoņdesmit!" Viņas "Performatīva estētikas" (Ästetik des Performativen, 2004) fragments, kur zinātniece analizē Marinas Abramovičas 1975. gada performanci "Tomasa lūpas", ir viens no teorētiskās ievirzes tekstiem, kas antoloģijā iekļauts nodaļā "Teātra estētika un paradigmu maiņas". Šis šķietami labi zināmais piemērs perfekti raksturo paradigmas maiņu, kurā ķermeniskas darbības radikāli maina skatītāju līdzšinējo mākslas uztveri un pašuztveri, skatītāju pieredzei kļūstot par viņu pašu transformācijas aktu. Fišere-Lihte reflektē par to, kā šāda performance sašķoba arī hermeneitisko un semiotisko mākslas analīzes modeli, jo tam vienkārši nepakļaujas. Tas ir jautājums, kam viņa savos darbos pievērsusies no dažādiem aspektiem, pētot gan totālā mākslas darba jeb Gesamtkunstwerk vairāk nekā gadsimtu ilgās transformācijas, gan radot starpmākslu estētikas (interart aesthetics) [1] un pētnieciskās pieejas koncepciju, kas publicēta vēlākajos darbos. Darbā "Performatīva estētika" zinātniece piemēros uzrāda būtisku virziena maiņu, faktiski pagriezienu, kas saistīts ar aktuālajiem teātra procesiem – teātra radītāju un veidotāju veikumu –, ko vairs nav iespējams salikt teorijas rīcībā esošajās kastītēs, jo vajadzīga cita metodoloģija, cita pieeja un galu galā arī cita attieksme pret performatīvo praksi. Tas vairs nav citas realitātes attēlojums jeb kaut kā reprezentācija, jo tiek pārkāpta robeža starp skatuvi un skatītāju zāli – skatītājs no pasīva vērotāja ērtā krēslā kļūst par mākslas notikuma līdzdalībnieku, iesaistīto, transformējošas pieredzes subjektu.
Lihte raksta: "[Marinas Abramovičas] performance radīja situāciju, kurā tika pārdefinētas divas hermeneitiskajai, kā arī semiotiskajai estētikai fundamentāli svarīgas saiknes: pirmkārt, attiecības starp subjektu un objektu, novērotāju un novēroto, skatītāju un aktieri; otrkārt, starp izrādes elementu fiziskumu un materialitāti un to simboliskumu, starp apzīmētāju un apzīmējamo." [2]
Analizējot konkrēto performanci, Lihte secina, ka "vairs nepastāv mākslas darbs, kas būtu neatkarīgs no tā radītāja un uztvērēja, tā vietā mums ir darīšana ar notikumu, kurā ir iesaistīti visi, kaut dažādā mērā un dažādā kapacitātē. Ja "radīšana" un "uztveršana" notiek vienā un tajā pašā laikā un vietā, tas padara neefektīvus parametrus, kas izstrādāti atšķirīgai radīšanas procesa, mākslas darba un tā uztveres estētikai" [3]. Tulkotajā fragmentā Lihte analizē performatīvo pagriezienu vairākos mākslas veidos 20. gadsimta otrajā pusē, norādot, ka Vācijā teātris ilgstoši ticis uzskatīts galvenokārt par literatūrzinātnes pētniecības objektu. Viņa iztirzā Maksa Hermana veikumu, uzsverot, ka svarīgāka par jebkuru tekstu ir izrāde, kas veido teātri kā mākslu. Mūsdienās teātra zinātne un pētniecība Vācijā ir mainījusies, pamatā uzmanību vairs nekoncentrējot uz dramaturģijas tekstiem, bet gan uz pašām izrādēm, uz teātri kā sociālu notikumu, uz līdzdalības pieredzi un piedzīvoto.
Eiropas teātra zinātnes septiņdesmit- un astoņdesmitgadnieki ir sasodīti jaudīga paaudze ar neapsīkstošu interesi par laikmetīgā teātra procesiem. Nenogurdināmā producente Nele Hertlinga no Berlīnes, viņas kolēģe Berlīnes Mākslu akadēmijā Kristela Veilere, britu pētnieks Jans Herberts, Londonā mītošā zinātniece Marija Ševcova, franču teorētiķis Patriss Pavī ir tikai daļa no šīs intelektuāli spēcīgās un teorētisko domu veidojošās Eiropas kopienas, kurai pieder arī Ērika Fišere-Lihte. Viņa aizvien pēta laikmetīgās mākslas metodoloģijas problēmas, meklējot labāko pieeju un instrumentāriju, ar ko analizēt arvien plašāk sastopamo starpdisciplinaritāti, kopradi un robežu izplūšanu starp šķietami atšķirīgiem mākslas veidiem, žanriem, stiliem un kategorijām. Kas zina, varbūt "starpmākslu estētika" kā metode varētu kļūt par nākamo pavērsienu mākslas teorijā un kritikā.
"Spriedzes lauku" pirmajā nodaļā atrodams arī man ļoti mīļais, sarežģītais un trakais Dāvida Rēznera teksts "Komponētais teātris", kas iedvesmoja paraudzīties uz žanru definīciju problemātiku caur neseniem mūzikas teātra piemēriem Latvijā. Tur ir arī Annemarijas Mackes raksts par kolektivitāti un pašrefleksiju laikmetīgā teātra koprades procesos, Arnolda Āronsona teātra telpai veltītā apcere, Andrē Lepecka šarmantās variācijas par performanci un Toma Sellara "Kuratora prakses pagrieziens". Šie teksti nav viegli lasāmi arī latviski, taču teksti, kas reflektē par mākslu, nav jāraksta vieglajā valodā. Šī antoloģija ir fragmentārs pārskats par milzīgu tekstu lauku, kura apgūšana ir nevis vēlama, bet faktiski nepieciešama sava laikmeta un tajā sastopamo skatuves mākslas prakšu daudzveidības aptveršanai.
[1] Fischer-Lichte, Erika. 2009. Interart aesthetics. A reader for the symposium Laboratory: Methods of Interart Studies. Freie Universität Berlin. 16–18.9.2009.
[2] Fišere-Lihte, Ē. Performatīva estētika. Fragments. No: Spriedzes lauki, 42. lpp.
[3] Turpat.
0