"Ko darīt, ja viens liktenīgs vārds dziesmai aizšķērso ceļu uz nākotni?" savulaik jautāja kultūras žurnāliste, muzikoloģe Inese Lūsiņa [1]. Tāpat kā vairāki citi, viņa šo jautājumu uzdeva par Imanta Kalniņa un Imanta Ziedoņa kordziesmu "Ļeņinam", kura, lai arī uzskatīta par izcilu mākslas darbu un dažkārt saukta pat par šedevru, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pašsaprotamā kārtā vairs nav tikusi iekļauta Vispārējo latviešu Dziesmu svētku repertuārā. Šīs dziesmas stāsts ir paradoksāls – viens vienīgs oriģinālajam tekstam klāt pielikts vārds, kas savulaik tai atvēra ceļu uz Dziesmu svētkiem, mainoties sociālpolitiskajam kontekstam, bija arī tas, kas šo ceļu aizvēra.
1971. gada vasarā, plānojot nākamo Dziesmu svētku provizorisko programmu, Latvijas PSR Kultūras ministrija tajā paredzēja arī virkni vēl neuzrakstītu jaundarbu: "par Ļeņinu", "par latviešu sarkanajiem strēlniekiem", "par Padomju Latviju", "par padomju jaunatni", "par Rīgu". Sākotnēji it kā uzrunāts jaundarbam Komunistiskās partijas apdziedāšanai, Kalniņš piekrita svētkiem sarakstīt dziesmu par Ļeņinu. Viņš vērsās pie dzejnieka Imanta Ziedoņa ar lūgumu šim skaņdarbam piedāvāt tekstu – "patriotisku, cildenu, himnisku" [2]. Dzejnieka uzrakstītais atbilda prasītajai noskaņai, bet tajā nebija vārda "Ļeņins". "Uzrakstu tagad to visu bez Ļeņina, uzrakstu akadēmiski tādēļ, ka tā ir akadēmiskā mūzikas valodā, klasiskā kora faktūrā uzrakstīta klasiska kora dziesma," atcerējās Kalniņš [3].
Repertuāra redakcijas kolēģijas ierēdņus paveiktais nav apmierinājis, jo Ziedoņa vārdos nebija nekādas, pat netiešas norādes uz Ļeņinu, ar dziesmas nosaukumu – "Ļeņinam" – nav bijis pietiekami. Viņi aicinājuši Kalniņu parunāt ar dzejnieku, bet Ziedonis atteicies – vairāk nekā uzrakstīt nevarot. "Un tad es izdomāju, ka varētu to dziesmu beigt ar kadenci, tādu kadenci, kā parasti beidzas formas, kas iet uz augšu [..], tā kā pareizticīgo baznīcās augšup tiecas "Āmen"." [4] Kadencē jeb nobeigumā Kalniņš pierakstīja vienu vārdu – "Ļeņins". Muzikālais risinājums paredzēja trīskārtēju šī vārda atkārtošanu. Ziedonis pēc daudziem gadiem to sauca par patvaļību, kura viņam "kremt" [5], tādēļ, visticamāk, Kalniņš papildināto dziesmas partitūru iesniedza apstiprināšanai ministrijā bez kādas saskaņošanas ar dzejnieku, un ministrija to pieņēma. 1972. gada janvārī dziesmu noteica par jaunapgūstamu skaņdarbu pirmatskaņotājiem – diriģentu Leonīda Vīgnera un Gido Kokara vadītajiem kolektīviem: Arodbiedrību padomes kultūras nama Tautas korim un Tautas korim "Daile". Pavisam drīz, kā iecerēts, dziesmu iekļāva 1973. gada Dziesmu svētku repertuārā. Tiem gatavojoties, Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas nams, kura pārziņā bija svētku praktiskā rīkošana, sāka izdot repertuāra grāmatas. Trešajā krājumā jauktajiem koriem tika publicēta dziesmas "Ļeņinam" partitūra:
Asni saknes akmenī dzen,
asni saknes akmenī dzen,
un akmens plaisā.
Un piedzimst zibens balts,
un piedzimst zibens balts
pērkona gaisā.
Un augstu pa kalna kori
staigā cilvēks drošais,
un viņa mutē deg vārds
uzvarošais.
Kaut kur pie vārtiem klauvē
ceļinieks, putekļu klātais,
kaut kur pie vārtiem klauvē
ceļinieks, putekļu klātais, klātais,
ceļinieks, putekļu klātais, klātais.
Zem visiem citiem vārdiem
piedzimst vārds modinātājs,
zem visiem citiem vārdiem
piedzimst vārds modinātājs,
piedzimst vārds modinātājs.
Asni saknes akmenī dzen,
asni saknes akmenī dzen,
un akmens plaisā.
Un piedzimst zibens balts,
un piedzimst zibens balts
pērkona gaisā.
Un augstu pa kalna kori
staigā cilvēks drošais,
un viņa mutē deg
vārds uzvarošais:
Ļeņins!
Ļeņins!
Ļeņins!
Kaut kā uzzinājis par notikušo, Ziedonis steidzās publicēt savas nepiekrišanas zīmi. Varbūt kā liecību šādai apstākļu izvētīšanai kaut kad tālā nākotnē? Kā gan citādi skaidrot, ka 1972. gada 11. novembrī – tieši ap laiku, kad pie dziedātājiem visos Latvijas stūros nonāca materiāls "Dziesmas jauktajiem koriem III" ar "papildinātajiem" vārdiem, – radošo savienību laikrakstā "Literatūra un Māksla" parādījās [6] Ziedoņa dzejolis ar nosaukumu "Ļeņins":
Kaut kur pie vārtiem
Klauvē ceļinieks putekļu klātais;
Zem visiem citiem vārdiem
Piedzimst vārds modinātājs.
Un apklust raudātājs,
Un apklust nevarīgs lūdzējs;
Zem sirds atkal burbuļo
Raudzētājs vārds un rūdzējs.
Un augstu pa kalna kori
Staigā cilvēks drošais,
Un viņa mutē deg
Vārds uzvarošais.
Daudzus gadus vēlāk, jau neatkarīgajā Latvijā, Ziedonis rakstīja, ka dzejolis "uzrakstīts pārdomās par vārda un oratora visvarošo spēku. Ļeņinam neapšaubāmi piemita vārdu enerģētiskā jauda. Par šo fenomenu arī tapis mans dzejolis par "uzvarošo vārdu"" [7]. Šī koncepcija vislabāk redzama tieši Ziedoņa publikācijā, kur pirmajā pantā atrodams "vārds modinātājs", otrajā pantā (kura nav dziesmā) — "raudzētājs vārds un rūdzējs", bet trešajā – jau pieminētais "vārds uzvarošais". Kalniņa patvaļīgais papildinājums radīja iespaidu, "it kā ["Ļeņins"] būtu šis uzvarošais vārds. Kaut gan runa ir par vārdu vispār savā uzvarētspējā" [8]. Proti, pats vārds kā līdzeklis pamodina, nobriedina un uzvar, un šādu transformatīva spēka simbolu var tulkot ļoti dažādi – kā jau visus lielos simbolus. Pēc skaņdarba grandiozās izskanēšanas Dziesmu svētku simtgadē (klikšķis uz albuma vāka, tad piektais ieraksts – ilgums 3:35) atpazīstamību, protams, ieguva teksta dziesmas variants, kuru žurnāla "Zvaigzne" 1973. gada septembra pirmajā numurā publicēja kopā ar notīm [9].
Dzejnieks Māris Čaklais dziesmas vārdus 1998. gadā vērtēja šādi: "asi asni, nepielūdzamas saknes – [vēstījums] par cilvēka noteiktību, misiju, varbūt pat apmātību" [10]. Muzikoloģe, profesore Lolita Fūrmane grāmatā "Izredzētie. Latvijas Lielā kora virsdiriģenti" (2008) rakstīja: "Tā bija stipra, spilgta dziesma. Pērkona gaisā izlauzusies dziesma, varbūt tobrīd vēl neapjaustās Atmodas dziesma. [..] Šķiet, [..] visi aptvēra, ka dziesma patiesībā nav par Ļeņinu, bet par ko pavisam citu – [..] brīvu, nepakļāvīgu garu." [11] Arī nesen iznākušajā literatūrzinātnieces, profesores Janīnas Kursītes monogrāfijā "Kamolkoks. Apcere par ceļiem uz latviskumu" (2024) izdarīti līdzīgi secinājumi: "Ja nebūtu trīskāršā atslēgvārda "Ļeņins" atkārtojuma noslēgumā, šo tekstu varētu analizēt buramvārdu kontekstā un saskatīt tajā nojausmas par tautas atmodu." [12] Asni, kuru saknes liek akmenim plaisāt, ir ārkārtīgi ietilpīgs pretestības simbols, un tas var stāstīt par jebkādu pretošanos – arī padomju okupācijas varai. Savā ziņā šis gadījums ilustrē visu padomju perioda Dziesmu svētku problemātisko raksturu, kad dziesmās ietvertie simboli, piemēram, "naidīgā pretvara" ("Lauztās priedes") tika vienlaicīgi izprasti pretrunīgos kontekstos tieši okupācijas stāvokļa dēļ (kas kuram tad ir tā "naidīgā pretvara", pret kuru cīņa "nav nobeigta"?). Taču būtu arī kļūdaini domāt, ka lielas tautas masas 60. un 70. gados gaidīja padomju režīma sabrukumu savas dzīves laikā. "Viss bija uz mūžiem, līdz vairs nebija," – kā formulēja antropologs Aleksejs Jurčaks [13].
Dziesmas "Ļeņinam" (kā mūzikas, tā vārdu) izcilā mākslinieciskā vērtība nekad nav tikusi apšaubīta; gluži pretēji – arī mūsdienās to bez kādām atrunām ierindo Imanta Kalniņa visvērtīgāko darbu vidū [14]. "Protams, mūzikas soģi Imanta dziesmu vienprātīgi novērtēja par pārsteidzoši savdabīgu (vēlāk izrādījās, ka dziesma patīk arī dziedātājiem un klausītājiem)," jau 1973. gada rudenī secināja komponists Marģeris Zariņš [15]. Muzikoloģe, profesore Ilma Grauzdiņa 2008. gadā skumji konstatēja: "Žēl, ka to vairs neliks programmās – tas ir tā laika šedevrs, un dziesmu visi dziedāja ar lielu sajūsmu." [16] Dziesmas kvalitāte iedvesmoja arī diriģentus. "Prātā paliekošs ir [Imanta Kokara] ģeometriski "punktīgais" žests, kas lika kopkora balsīm dzīt akmenī asnus un saknes, piedzimt baltam zibenim… Un tūlīt "pārslēgt" kori izvērsta, lokani vijīga legato dziedājumā, kurā neiederējās viens vienīgs vārds," rakstīja goda virsdiriģents, mūzikas pedagogs Jānis Erenštreits [17]. "Visā dziesmā nav neviena vārda, kas šodien nederētu, izņemot pašas beigas: Ļeņins, Ļeņins, Ļeņins. [..] Dziesma ir ar ļoti dziļu un joprojām aktuālu saturu," intervijā 2013. gadā sacīja virsdiriģente Aira Birziņa [18]. Dziesmas māksliniecisko augstvērtību atcerējās arī aizvadīto Dziesmu svētku laikā, 2023. gadā atzīmējot tradīcijas 150. gadskārtu. Žurnāla "Ir" raidieraksta "Šķiltava" svētku speciālizlaidumā, atbildot uz jautājumu par visiemīļotākajām svētku dziesmām, teātra zinātniece Edīte Tišheizere atzina, ka viņai "ārkārtīgi patīk" dziesma "Ļeņinam": "Un, ja tur beigās nebūtu [trīsreiz] tas vārds [..], tā dziesma [būtu] vienkārši perfekta. Gan vārdi, gan Imanta Kalniņa mūzika. [..] Es domāju, ka Ilze man piekritīs, tā būtu izcila dziesma, ko varētu dziedāt gadsimtiem cauri. Tā ir viena no Imanta Kalniņa izcilākajām dziesmām. Un – ar Imanta Ziedoņa vārdiem." Muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa pievienojās: "Un patiesībā šī dziesma tika arī no dziedātājiem diezgan iemīļota, jo piekritīšu Edītei, ka tā ir izcila – gan muzikāli, gan teksta ziņā veidota dziesma ar savu iekšēji spēcīgo dramaturģiju un šo pretstāves motīvu, kas caurauž visu dziesmu. Es arī šo dziesmu esmu dziedājusi 1985. gadā un atceros to sajūtu, ar kādu mēs dziedājām šo it kā konjunktūras gabalu [..], būtībā dziesma ir par kaut ko citu, nevis par Ļeņinu." Kā vienu no izcilākajām latviešu kordziesmām to novērtējuši arī vietēja mēroga kultūras darbinieki [19]. Dziesmas vēl pilnībā neapdzisušo popularitāti plašākā sabiedrībā kaut kādā mērā apliecina arī portāla "Delfi" 2011. gada maijā veiktā Kalniņa populārāko dziesmu aptauja, sagaidot komponista 70. jubileju. Lasītāji tika aicināti nedēļas laikā iesūtīt komponista "labāko sacerējumu" TOP5. Auditorijas atbildēs atkārtojās 52 dažādi skaņdarbi, un redakcija uzsvēra, ka starp tiem "lasītāji bija ierindojuši arī [..] veltījumu Ļeņinam, uzskaitot vairākus septiņdesmito un astoņdesmito gadu kora izpildījumus" [20].
Varbūt šī izcilā a cappella dziesma, Imanta Kalniņa debija Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos, ir pelnījusi otro iespēju? Kāpēc lai tā neatgrieztos Dziesmu svētku un koru aktīvajā repertuārā kā "Asni saknes akmenī dzen"? Vai vienkārši "Asni" [21]? Vīru vokālais ansamblis "Daile" 2017. gada koncertprogrammā "Dziesmas, kuras neviens vairs nedzied" skaņdarbu izpildīja, kandencē vārdu "Ļeņins" aizstājot ar šī vārda patskaņiem, proti, "e–i". Ansamblis (sastāvā arī virsdiriģents Ivars Cinkuss) saglabāja skaņdarba muzikālo veselumu un vienlaikus nenodziedāja neiederīgo vārdu, bet vai šāds risinājums būtu piemērots kopkorim?
Bet dziesmas autoru grēki? Jā, dzīvei ir savdabīga humora izjūta. Imants Ziedonis pirms balsošanas par Latvijas neatkarības atjaunošanu apceļoja pasauli un dibināja kontaktus ar trimdas amata brāļiem čekas piesegstruktūras – Kultūras sakaru komitejas – laipnā gādībā [22]. Imants Kalniņš pēc balsošanas par neatkarības atjaunošanu no nacionālista pārtapa putinistā [23]. Ziedoņa gadījumā runa gan vairāk ir par sarežģīto stāvokli, kādā padomju okupācijas periodā atradās literāti kā visnozīmīgākie kultūras aģenti un politiskās varas konkurenti uz publisko telpu [24], kamēr Kalniņa gadījumā – tikai par to, kādu pretvalstisku pasaules uzskatu viņš nekautrējies aizstāvēt dzīves nogalē. Tomēr šķiet, ka abu savas nozares izcilību radītā mūzika un dzeja jau dzīvo no viņu izvēles neatkarīgu dzīvi. Varbūt šī apziņa var mums dot drosmi atzīt un pēc nelielas pielāgošanas reabilitēt arī šo – citā laikmetā un citos apstākļos tapušo kora dziesmu?
[1] Lūsiņa, Inese. Stiprie vārdi aiziet debesīs. Kultūras Diena, 27.06.2013., 5. lpp.
[2] Latvijas faili. ImKa (aut. Arnis Krauze, 2017), https://play.tv3.lv/video/latvijas-faili-2555347/latvijas-faili-imka-2753501/ (Skatīts 20.02.2025.)
[3] Čaklais, Māris. Im Ka: Imants Kalniņš laikā un telpā. Rīga, 1998, 27. lpp.
[4] Turpat.
[5] Ziedonis, Imants. Veltījumi un albumu dzejoļi. Latvijas Vēstnesis, 22.03.2002., 11. lpp.
[6] Ziedonis, Imants. Literatūra un Māksla, 11.11.1972., 5. lpp.
[7] Ziedonis, Imants. Veltījumi un albumu dzejoļi. Latvijas Vēstnesis, 22.03.2002., 11. lpp.
[8] Turpat.
[9] Ļeņinam. Zvaigzne, Nr. 17 (1973), 16. lpp.
[10] Čaklais, Māris. Im Ka: Imants Kalniņš laikā un telpā. Rīga, 1998, 27. lpp.
[11] Grauzdiņa, Ilma. Izredzētie. Latvijas Lielā kora virsdiriģenti. Rīga, 2008, 154. lpp.
[12] Kursīte, Janīna. Kamolkoks. Apcere par ceļiem uz latviskumu. Rīga, 2024, 503. lpp.
[13] "Everything was forever, until it was no more" (angļu val.) Šādi nosaukts Alekseja Jurčaka hrestomātiskais darbs par vēlīno Padomju Savienību un tās "pēdējo paaudzi".
[14] Burve-Rozīte, Anda. Sapņotājs. Ir, Nr. 21 (2016), 43. lpp.
[15] Zariņš, Marģeris. Arvien mainīgs… Literatūra un Māksla, 06.10.1973., 9. lpp.
[16] Radzobe, Zane. No Rīga dimd līdz Ļeņinam un atpakaļ. Diena, 12.07.2008., 3. lpp.
[17] Šarkovska-Liepiņa, Ilze (sast.) Dziesmu svētkiem — 150. Vēsture. Versijas. Rīga, 2023, 100. lpp.
[18] Lūsiņa, Inese. Stiprie vārdi aiziet debesīs. Kultūras Diena, 27.06.2013., 5. lpp.
[19] Veilands, Uldis. Kultūra uz barikādēm. Zemgales Ziņas, 21.08.2014., 9. lpp.
[20] Delfi. Noskaidrotas populārākās Imanta Kalniņa dziesmas, 23.05.2011. https://www.delfi.lv/193/politics/38653109/noskaidrotas-popularakas-imanta-kalnina-dziesmas (skatīts 12.02.2025.)
[21] Ar šādu nosaukumu dziesma iekļauta latviešu patriotisko dziesmu izlasē "Tev mūžam dzīvot, Latvija" (UPE TT, 2007).
[22] Eglāja-Kristsone, Eva. Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti, Rīga, 2014; Lešinska, Ieva (sast.) Imants Lešinskis – Starp divām pasaulēm. Rīga, 2017.
[23] ir.lv. Komponists Kalniņš slavē Putinu un Lukašenko, 18.01.2013. https://ir.lv/2013/01/18/komponists-kalnins-slave-putinu-un-lukasenko/ (skatīts 13.03.2025.)
[24] Ivanauskas, Vilius (2014). 'Engineers of the Human Spirit' During Late Socialism: The Lithuanian Union of Writers Between Soviet Duties and Local Interests, Europe-Asia Studies, 66 (4).
0