Nebūtu patiesi teikt, ka pazīstamie žogi viņam atgādināja pīķus,
drīzāk pazīstamie pīķi viņam dažkārt atgādināja žogus.
"Notinghilas Napoleons"
Šķiet, Toro teicis, ka nav stāstiem bagātākas zemes par to, kas vien pusstundas gājienā ap dzimto vietu. Man šāda zeme un valdījums ir Kronvalda parks. Labākais no Rīgas dārziem: tam nav Viesturdārza pielaizītā stīvuma, Vērmanes parka caurskrejošās burzmas un Ziedoņdārza pilsētas perifērijas izjūtas. Taču Kronvalda parkā ir kāds laukumiņš. Aiz Kongresu nama, starp Rīgas Vingrotāju biedrības namu un latviešu Dievturu draudzes izveidotāja Ernesta Brastiņa pieminekli. Kopumā necils parka stūris, tikai viena no ieejām starp namu aizmugurēm, pat lāgā neviena soliņa. Taču rēnais kaktiņš tikai izskatās nenozīmīgs – šis laukums reiz bijusi vieta diženam stāstam un sapnim.
Māku saraudzīt tieši šādas mazās vietas asina Gilberta Kīta Čestertona pirmais romāns "Notinghilas Napoleons" (1904). Kaut nepavisam ne par Rīgu vai Kronvalda parku, tas spēj kalpot par ērtu līdzekli, lai tuvotos citām domāšanas formām par ikdienišķo un mazo. Romāna darbība risinās nākotnē, taču saglabājot manieres un tikumus, kas piederīgi romāna tapšanas laikam. Un tā, 1984. gadā karaļa kroni ieguvis ākstīgais dauzoņa Oberons Kvinns, kurš nolemj Londonā atgriezt viduslaiku kārtību. Katram pilsētas rajonam (borough) jākļūst par atsevišķu karalisti ar mūriem un vārtiem, kas naktīs slēdzami. Ierēdņiem, apmeklējot karali, jāvalkā zobens, kā arī jāievēro citi viduslaiku rituāli. Šis praktiskais joks ir kā svaiga gaisa malks Kvinnam, kuru nogarlaikojusi modernitāte, monotonija un civilizācija. Viņa izdarības piecieš gan pilsētnieki, gan ministri, taču desmit gadus vēlāk kāds ielas zeņķis no Notinghilas vārdā Ādams Veins sāk uztvert šo viduslaiku lomu spēli nopietni. Īpaši, kad tiek plānots būvēt jaunu ūdensvadu viņa dzimtajā ielā. Nespēdams nošķirt joku un nopietnību, Veins pastāv uz savas karalistes tiesībām un aizsāk zobeniem un šķēpiem bruņotu pretošanos birokrātu un rūpnieku attīstības plāniem.
Šis Ādama Veina lokālpatriotisms smeļas apstāklī, ka neko vairāk par Notinghilu savā dzīvē viņš redzējis nav. Ierobežotā Londonas pieredze ir formējusi viņu par mistifikatoru, kuram ielas laternas ir mūžīgas kā zvaigznes, mājas – tikpat nesagraujamas kā klintis. Šī māka ar apbrīnu paraudzīties uz šķietami labi zināmo Čestertonam slēpjas prasmē saskatīt pasakzemi (fairyland, arī Elfland) un raksturīga vairākiem viņa literārajiem varoņiem, kuriem urbānā telpa aizstājusi pasaku mežu, fabriku skursteņi – kokus, bet metro tuneļi – pazemes alas. Lai to apgūtu, gan jātrenē acs, gan jāmāk noklīst šķietami pazīstamajā, lai tūkstošajā reizē no jauna saskatītu deviņsimt deviņdesmit deviņas reizes redzēto. Aicinot meklēt un atrast diženo mazajās lietās, romāns vienlaikus kalpo arī kā imperiālisma kritika. Grāmatas izskaņā 2004. gadā Veina Notinghila kļuvusi par impēriju, kas pakļauj citus rajonus, un agrāk apspiestā Veina labās idejas nu kļuvušas invazīvas un visgudri nosaka, kas citiem labs un kas – ne.
Rīgai 700. Svētku norises vietas plāns ar Senās Rīgas (Alt-Riga) novietojumu parkā.
Oberona Kvinna jokus un Ādama Veina ticību, vienas monētas divas puses, manuprāt, gan pārtrumpo laukumiņš Kronvalda parkā. Tas tādēļ, ka 1901. gadā te, Rīgas 700 gadu jubilejas svētkos, tika uzcelta Alt-Riga – samazināts Senās Rīgas ēku un mūru makets no apmesta koka. Alt-Riga turklāt bija ne vien apskates objekts, bet arī patiesi apmeklējama pilsētiņa, ko triju vasaras mēnešu garumā atdzīvināja kafejnīcas, tirgotāji un svētku viesi. Šī izpriecu pilsētiņa bija vien daļa no Rīgas septiņsimtgadei veltītās rūpniecības un amatniecības izstādes, kas norisinājās blakus – Esplanādē. Tur bija izvietoti ražojumi un industriālie sasniegumi, bet atrakcijām un svētku svinībām bija atvēlēts Strēlnieku (tagad Kronvalda) dārzs. Par dārza piederību Rīgas vācu strēlnieku apvienībai vēl šodien atgādina dzeltenais vārtsarga namiņš, kura fasādē iestrādāta šautene. Tagad namiņā iemājojusi kebabnīca, kas atgādina mana drauga Matīsa teikto, ka zālīte ved pie heroīna, bet kebabs pie kalašņikova.
Šautene Strēlnieku dārza vārtsarga namiņa fasādē. Foto: Daniela Zālīte.
Liecības par svētku celtnēm un pasākumiem atrodamas Rīgas jubilejas izstādes iniciatora Makša Šervinska 1902. gadā izdotajā atmiņu kompilācijā, kas vienlaikus ir tehniskā raksturojuma izdevums un attēlu katalogs Rigaer Jubiläums Ausstellung in Bild und Wort jeb "Rīgas jubilejas izstāde vārdos un attēlos". Teksts kalpo arī kā pavadonis, ja vēlamies izstaigāt Seno Rīgu. Ieiet pilsētiņā varēja caur Šāļu vārtiem pie pilsētas kanāla, kas maketā spēlēja Daugavas lomu. Tie veda uz Šāļu ielu (reālajā Vecrīgas topogrāfijā – Svērtuves iela, kas šodien kļuvusi par daļu Kaļķu ielas), kuras galā pacēlās Rātsnams, tāds, kāds tas varētu būt izskatījies ap 1749. gadu. Turpat laukuma vidū bijusi sodu izpildes vieta jeb kāķis, aka un Rolanda statuja. Pretī Melngalvju nams, Arsenāls un Svaru māja. Rātslaukumu varēja pamest pa Kaļķu ielu, kuras galā atradās Kaļķu vārti un Kaļķu tornis. Neizejot pa vārtiem, bet griežoties uzreiz pa labi, varēja nokļūt Siļķu jeb tagadējā Kungu ielā. Tās galā bija redzams Sv. Jura tornis, kāda gan Rīgā nekad nav bijis, to projekta arhitekts Augusts Reinbergs pievienojis kompozīcijas pilnīguma dēļ. Atlikušie četri panorāmu veidojošie torņi bija savulaik reāli pastāvējušie Sievu, Gūstekņu, Kaļķu un Pēterbaznīcas torņi.
Ieeja Senajā Rīgā. Labajā pusē redzama Strēlnieku dārza koka sētiņa un Šāļu tornis. Kreisajā pusē pāri pilsētas kanālam slejas Rīgas Politehniskā institūta Dabaszinātņu institūta korpuss, kam tolaik bija vien četri stāvi.
Blakus Melngalvju nama replikai atradusies Th. Busch aptieka, kura ar savu pudelīšu noformējumu un stilu pilnībā iemiesojusi "viduslaiku pesteļošanu", lai gan Šervinskis sīkāk nepaskaidro, kas tieši ar to domāts. Šāļu ielā atradies grāmatu veikaliņš, kas ar Rīgā izdoto grāmatu izstādi stāstījis par grāmatu izdošanas vēsturi pilsētā, savukārt Siļķu ielā Rīgas mākslinieki bija izveidojuši visu mākslinieku patrona Sv. Lūkas ģildi. Tāpat pilsētiņā varēja atrast ieroču veikalu, pretubagošanas biedrību un citas mūsdienīgas iestādes, taču it visas piedomāja par senatnīgu stilu savā pašreprezentācijā (to, ka grāmatu veikals, krogs, aptieka, pārtikas veikals un ieroči ir civilizācijas pamatlietas, atgādina arī Čestertons). Savukārt namu augstākajos stāvos ar ziedu, atvērtu logu un gaismiņu palīdzību bija uzburta apdzīvotības sajūta. Pilsētiņas ielās vācu bruņinieki rīvējās pleciem ar letu virsaišiem, bet bīskaps Alberts un renesanses dāmas pastaigājās kopā ar pastalās staigājošiem "pirmiedzīvotājiem". Taču gan vācbaltu ļaudis, gan latviešu novērotāji redzēja, ka zem šīm maskām slēpjas savstarpēji pazīstamie no viena – baltvācu – sociālā loka.
Šāļu iela Alt-Riga kompleksā
Pametot pilsētiņu caur Kaļķu vārtu paceļamo tiltu, aiz palisāžu apžoga un pāri pilsētas kanāla tiltam varēja nokļūt tirdziņa un izpriecu daļā Putnu pļavā (šodien Kronvalda parka daļa ap agrāko LU Bioloģijas fakultāti). Šī bija plašākām masām paredzētā svētku norises vieta. Tur, pašā malā, kas atspoguļo Āfrikas kontinenta nomaļumu, bija iekārtoti dahomeji – afrikāņu cilts, kuras pārstāvji 19. gs. nogalē piedalījās daudzos šāda tipa pasākumos. Viņu piedāvātā izrāžu programma Rīgā raksturota kā fetišu pielūdzēju svētā kara deja, zobenu deja, afrikāņu tautas dziesmas, karš starp divām naidīgām ciltīm. Gan afrikāņi, gan pastalās staigājošie leti Rīgā bija kas svešāds, eksotisks un tika uzlūkots ar interesi. Kaut afrikāņi bija īsti, bet latvieši par savu attēlojumu Alt-Riga lielākoties uzzināja no publikācijām presē, abi šeit tika uzlūkoti kā koloniālisma pozitīvās iedabas apliecinājums. Tieši 1880. gadu koloniālisma vilnī tika gan sagrābtas pēdējās kolonizējamās zemes Āfrikā, gan Baltijas teritorija artikulēta kā "senākā vācu kolonija" [1].
Var rasties kārdinājums teikt, ka Alt-Riga bija dzīvošana sapņos un pasakās, līdzīgi kā Ādama Veina versija par Londonu ir piederīga vien romancei un dzejai, nevis kādai politiskai vai sociālai realitātei. Pat paši maketa autori apraksta objektu kā "vēsturisku sapņu celtni, pārāk ātri uzceltu, pārāk gaistošu, lai pastāvētu", kas Seno Rīgu tur blāva sapņa atmosfērā. Taču gan Ādama Veina spirituālā karaliste deviņu ieliņu lielumā, gan 1:100 mērogā celtā Senā Rīga ir ideja, ideāls un cīņas pieteikums. Romānā aprakstītās Notinghilas patriotu cīņas iedvesmoja Īru Republikāniskās armijas (IRA) līderi Mišelu Kolinsu cīņās ar britu valdību. Savukārt Alt-Riga projekta jēga atklājas caur 19./20. gs. mijas Rīgas baltvācu sociālo izaicinājumu prizmu.
Senās Rīgas projekta virsmērķis bija Rīgas kā vācu pilsētas pagātnes izziņa un atcerēšanās tās septiņsimtajā jubilejā. Šervinska tekstā izteikta cerība, ka būves ļaus trenēt aci un šodien palikušajās vēsturiskajās būvēs saskatīt daļiņu pagātnes. Šādas svētku būves un interese par savas pilsētas senatni saistīta ar 19. gs. piecdesmitajos gados popularitāti guvušajām pasaules izstādēm (world fairs) – vērienīgiem pasākumiem, kas demonstrē industriālisma un modernitātes ērām piederīgos sasniegumus. Nebūs pārsteigums, ka šo urbāno fenomenu aizsāka tieši 19. gs. industriālās un imperiālās lielvaras – Lielbritānija (1851) un Francija (1855) –, lai, savietojot vienuviet dažādus laikus un tēlus, atklātu enciklopēdisku zināmās pasaules vēsturi. Vienuviet gan pirmās maksas tualetes būdiņas, gan maoru ķoči 1851. gada Lielajā izstādē Londonā. Izstāžu norises pilsēta kļuva par vietu, kurā uzvests universālās vēstures stāsts [2]. Būtiska tā daļa bija sekcija par šo pilsētu; parasti etnogrāfisks ansamblis, kas atveidoja to, kā attiecīgajā metropolē dzīvots senāk: Old London, Vieux Paris vai Alt-Berlin. Šervinskis gan uzsver, ka iepretī tādiem projektiem kā Senā Berlīne, Senā Stokholma un Senā Parīze Rīgai savā 700. jubilejā ir "vairāk iekšēja pamatojuma" intīmu pagātnes savienojumu formā. Tādas būves kā Rātsnams, Sv. Rolanda statuja un kāķis viņa tekstā (un Alt-Riga kompleksā) kļūst par ietilpīgām vietas zīmēm, kas atklāj šo pamatojumu, proti, Rīgas kā vācu pilsētas stāstu.
Alt-Riga autoru Vilhelma Neimaņa, Augusta Reinberga un Ernsta Todes lēmums bija objekta centrā ievietot Rātsnamu, kas ieraugāms jau uzreiz pēc ienākšanas pilsētiņā un paliek saredzams no jebkuras vietas. Nama novietojuma jēga jeb šie intīmie savienojumi atklājas, kad Šervinskis it kā garāmejot norāda, ka pēdējā reize, kad no rāts kāpnēm tās pilsoņiem nolasīts lēmums, bijusi 1877. gada 501. Bursprake [3]. Gads saka priekšā, ka skaidrojums rāts lēmumu publiskas lasīšanas izbeigšanai meklējams Krievijas impērijas organizētajā Baltijas pārkrievošanā 19. gs. astoņdesmitajos gados, kad zemes pārvaldē, tiesu sistēmā, izglītībā un valodā tika īstenotas plašas reformas, kas viena pēc otras izsita vāciešus no jomām, kurās tiem bija autonomija. Tajā skaitā pilsētu reforma, kuras laikā tika sadragātas Baltijas pilsētu privilēģijas Krievijas impērijā. Tā 1877. gada 26. martā uz Baltijas guberņu pilsētām tika attiecināti krievu pilsētu noteikumi, kas nozīmēja rāts kā pilsētas pārvaldes mehānisma likvidāciju [4]. Turpmāk pilsētas pārvaldi veidoja dome ar vēlētiem domniekiem (taisnības labad – vācbaltieši tur joprojām saglabāja dominanci).
Otrs trieciens vācu autonomijai bija tiesu kompetences zaudēšana, jo par policijas un tiesu sistēmas valodu kļuva krievu valoda [5]. Šādā kontekstā jēgu iegūst arī Rolanda statuja maketā. Rolanda, Kārļa Lielā vasaļa, statuja viduslaikos bija aizstāvja simbols pilsētās, kur bijuši varas konflikti, visbiežāk pilsoņu komūnai ar senjoru. Arī Rīgas gadījums uzrāda nepieciešamību aizstāvēt strīdus situācijā nonākušas pilsētas tiesības. Turklāt, aprakstot Rolanda statuju, Šervinskis norāda, ka tā kopā ar sodu izpildes vietu iemieso "am Hals und Hand" jeb "rokas un kakla" principu. Tas ir tikai viens no vairākiem aliterāciju veidojošiem juridiskiem frazeoloģismiem, kas vācu kultūrtelpā saglabājušies no viduslaikiem. Paražu tiesību kontekstā Hals und Hand lietots kā tiesības spriest miesas vai nāves sodu. Attīstoties likumiskajai tradīcijai, šo jēdzienu lietojums iemantoja plašākus nozīmju laukus. Piemēram, Tote Hand (mirusi roka) apzīmēja īpašumu, ko nav iespējams nodot mantojumā, bet kakls varēja tikt izmantots, lai apspriestu vispārīgus jautājumus par personisko brīvību un tās ierobežošanu [6]. Šervinska tekstā gan nav nozīmes šādām jurisprudences niansēm. Šis vārdu salikums vien atgādina par vispārējo piederību vācu kultūrtelpai, kaut līdzīgi vārdu savienojumi atrodami daudzās kultūrās. Galvenais nolūks – akcentēt apdraudētās Rīgas politiskās, tiesu un ekonomiskās varas struktūras, nevis, piemēram, tādu viduslaiku pilsētas asi kā dievnams.
Ja industriālā izstāde tik tiešām bija apliecinājums tam, ko Rīga ir spējusi un spēs saražot, tad Alt-Riga tonalitātē dominē iedragātā lepnuma aizstāvēšana. To spilgtina arī Šervinska reportāža no jubilejas svinību laikā organizētās vēsturisko kostīmu balles. 28. jūnijā septiņos rītā, balles izskaņā, pāri pilsētas nocietinājumu sienām un torņiem savilkušies koši sarkani mākoņi. Ātri vien noskaidrojies, ka Maskavas priekšpilsētā, Kojusalas dārza apkaimē, izcēlusies ugunsnelaime, kas savā ceļā norijusi vairākas kokzāģētavas un kokmateriālu noliktavas. Un tā vairākas stundas Alt-Riga izgaismota baismā, taču skaistā spozmē. Spītējot šai apokaliptiskajai noskaņai, Alt-Riga cīņa nesa uzvaru. Svētku iespaidā plauka jaunu ēku celtniecība, attīstījās jūgendstils, kura ornamenti tika izmantoti svētku dizainā, Rīgā iekārtojās vairāki jauni uzņēmumi, pilsēta kļuva par modernu metropoli. Gods, ko tā valkāja, līdz pār Rīgas mūriem savilkās asinīm piesūcinātie Pirmā pasaules kara mākoņi.
Skats uz aptuveno vietu, kur slējusies Senā Rīga. Foto: Daniela Zālīte.
Šodien, kad klejojam Kronvalda parkā, lai meklētu piedzīvojumu, varam sasniegt patukšu laukumiņu, kurā reiz slējušies Senās Rīgas torņi, mūri un ielas. Īsti tukšs gan tas nav. Tur, kur atradās pilsētiņas centrālā ass, Rātslaukums, šodien kā ne mazāk caururbjoša ass slejas piemineklis Ernestam Brastiņam. Slavētam un peltam patriotam, kas 20. gadsimta 30. gados svēti ticēja vācu kultūras svešatnumam un latviešu pirmskristīgās kultūras pārākumam. Taču ne tikai – žurnālā "Labietis" Brastiņš raksta: "Āriešu tautas latviešiem pateiksies par to, kas viņām sen jau bojā gājis. Āriešu tautas tad ņems dievturības sistēmu un pēc tās darinās jaunas nacionālās dievestības, ko likt pārdzīvotās kristietības vietā. Latvieši ar to būs izpildījuši savu sūtību cilvēcē." Vācu pakļautajai tautai, Brastiņaprāt, bija reliģiska misija pasaules pārkārtošanas mērogā.
Sapnis dievturību padarīt par Eiropas mēroga reliģiju Brastiņu pievieno Ādama Veina, Oberona Kvinna, Mišela Kolinsa un vācbaltu rūpnieku konfrontatīvajam pulkam. Kaut katrs dzīvojis atšķirīgos vēsturiskos apstākļos, visi stājušies opozīcijā, lai sargātu ideālu. Taču pakļautā ētiskais pārākums ir riskanta nostāja. Labās idejas iedegušais var sadegt pats savās liesmās, kā notika ar Ādamu Veinu tad, kad viņa ideāli kļuva invazīvi pret citiem. Neatminēts paliek, vai Brastiņa pieminekļa novietojuma inicatoriem, Dievturu sadraudzei, bija zināma šī visai slavenā Rīgas vēstures lappuse. Ja bija, tad kā interesants dalībnieks šajā sarunā (un vietā, kurā saruna noris) par vācu kultūras ietekmi Rīgā pievienojas piemineklis cilvēkam, kas to pēla. Ja nebija, tad varbūt pat vēl interesantāk vaicāt, kādas alternatīvas un baismas sakritības zem šīs pilsētas redzamā veidola velk viena otru sev klāt un atkailinās, kad tūkstošajā reizē tās esam ieraudzījuši pirmo reizi.
[1] Fon Ungerns-Šternbergs, Jirgens (2020). Baltijas bruņniecība 19. gadsimtā vēsturiskā skatījumā. In: Valsts valstī. Latvija – Krievijas impērijas provinces 19. gadsimtā. Straube, G. (sast.). Rīga: LNB, P. 33.
[2] Geppert, Alexander C. T. (2010). Fleeting Cities – Imperial Expositions in Fin-de-Siècle Europe. Palgrave Macmillan, 6.–9. pp.
[3] Bursprake jeb namnieku runas – pilsētas rāts juridiskie un administratīvie lēmumi, tajā skaitā to papildinājumi un labojumi, kas tika ikgadēji priekšlasīti pilsoņu kopienai. Ar vārdu "namnieks" te jāsaprot cilvēks, kam pilsētā pieder zemes īpašumi, līdz ar to vara pilsētas pārvaldes virzībā.
[4] Fon Ungerns-Šternbergs, Jirgens (2020). Baltijas bruņniecības 19. gadsimtā vēsturiskā skatījumā. In: Valsts valstī. Latvija – Krievijas impērijas provinces 19. gadsimtā. Straube, G. (sast.). Rīga: LNB, 35. lpp.
[5] Ibid.
[6]Schmid, Hans Ulrich (2021). Hand und Hals in mittelalterlichen Rechtssprachen der Germania. Sächsische Akademie der Wissenschaften zu Leipzig, Pp. 8.–9.
0