Es esmu katolis. Un katolim svarīgs ir pāvests, viņa vārdi un darbi. Tie var patikt vai nepatikt, tos var saprast vai nesaprast, bet katolim ar pāvestu ir noteiktas attiecības. Katolis daudz dzird par pāvestu, lūdzas par pāvestu, pāvests raksta katolim vēstules, kuras sauc par enciklikām. No tā visa izaug attieksme.
Manā dzīvē ir bijuši trīs pāvesti. Jaunības pāvests bija svētais Jānis Pāvils II, viņa pontifikāta laikā es kļuvu par kristieti. Jaunība ir īpašs laiks, kad esi gatavs apgriezt pasauli kājām gaisā. Man Jānis Pāvils II bija mīlestības pāvests. Otrais pāvests manā dzīvē bija Benedikts XVI. Mēs ar sievu viņam par godu nosaucām savu pirmdzimto dēlu. Man Benedikts XVI bija teoloģijā un filozofijā iesakņotais pāvests, viņš kļuva par zināšanu pāvestu. Tomēr izrādījās, ka ar zināšanām ir pamaz. Tad es uz laiku pārstāju praktizēt reliģiju, bet katoliskajā baznīcā atgriezos 2021. gadā un tur satiku pāvestu Francisku. Viņš man negāja pie sirds uzreiz. Es nevarēju saprast viņu, viņa vārdus un darbus. Man likās, ka esmu daudz vairāk katolis nekā pāvests Francisks. Man apkārt bija līdzīgi katoļi, kas visu laiku kurnēja par pāvesta Franciska lēmumiem, darbiem un vārdiem. Bet soli pa solim es sāku viņu saprast, saredzēju viņā vēlmi atgriezt pasaulei Dievu, padarīt Baznīcu ārup vērstu ne tikai vārdos, bet darbos. Es ieraudzīju, ka viņš grib atgādināt par Jēzus cilvēcisko seju. Un tad beidzot es viņu iemīlēju. Man viņš kļuva par cerības pāvestu. Un tad viņš nomira.
Kāpēc Romas pāvests ir svarīgs ne tikai katoļiem?
Pirmkārt, pāvests ir Romas katoliskās baznīcas galva, bet Romas katoliskā baznīca ir lielākā organizētā reliģiskā kopiena pasaulē. Latvijā esam pieraduši pie mūsu vietējā latgaliski latviskā katolicisma. Globālais katolicisms ir daudz lielāks, plašāks un daudzveidīgāks, nekā varam iedomāties, tas ietekmējis daudzu tautu un valstu kultūru. Savukārt pāvests ir viens no galvenajiem katoliskās identitātes elementiem un vienotības simboliem. Ubi Petrus, ibi Eclessia (kur ir Pēteris, tur Baznīca).
Otrkārt, cilvēkiem, kas nav kristieši, pāvests ir kļuvis par kristietības "oficiālo" seju. Atšķirības starp kristiešiem labi pazīstamas pašiem kristiešiem, bet pārējiem ir vienalga, vai tu esi katolis, pareizticīgais, baptists vai adventists – tu esi kristietis. Un kristietības oficiālais pārstāvis pasaulē, Jēzus Kristus personīgais preses sekretārs ir Romas pāvests. Tādēļ daudzi to, ko runā un dara pāvests, uzskata par kristietības oficiālo pozīciju.
Treškārt, mūsdienu pasaulē, kur katrs ir brīvs vai uzskata, ka ir brīvs, ir daudz patiesību. Varbūt patiesas ir tās visas, bet cilvēkiem vienalga gribas, lai viņa patiesībai būtu stiprāks pamats. Un tieši pāvesta vārdos un darbos tiek meklēta savas patiesības, uzskatu, dzīvesstila un izvēles leģitimācija, neatkarīgi no tā, vai cilvēks tic vai netic Dievam. Pāvesta amatā vienmēr ir konkrēts cilvēks ar savu ticības ceļu un garīgo pieredzi, piederīgs noteiktai tautai, kultūrai un garīgajai tradīcijai. Ilgus gadsimtus pāvesti bija itāļi, bet šo tradīciju mainīja pāvests Jānis Pāvils II, pirmais slāvu pāvests, kura vietā stājās vācietis Benedikts XVI un tad pāvests Francisks, kas ir dzimis un audzis Argentīnā. Francisks kļuva par pirmo pāvestu no Jaunās pasaules un pirmo pāvestu jezuītu.
Kāpēc pāvests Francisks ir Francisks?
Bērnībā Horhe Mario Bergoljo nebija īpaši ticīgs zēns. Viņš ieguva ķīmiķa tehnologa diplomu un sāka strādāt profesijā. Lēmumu iestāties seminārā un uzsākt priesterības ceļu viņš pieņēma vēlāk, divdesmit viena gada vecumā, smagi pārslimojot pneimoniju. Viņš kļuva par priesteri, par jezuītu un vēlāk arī par jezuītu ordeņa vadītāju Argentīnā. Tolaik Argentīnā pie varas bija militāra diktatūra. Tie bija grūti laiki, un tiek uzskatīts, ka Horhe Bergoljo sākotnēji bija domstarpības ar jezuītu ordeņa vadību. 1992. gadā viņš kļuva par Buenosairesas palīgbīskapu, bet 1998. gadā – par galvaspilsētas arhibīskapu un Argentīnas katoliskās baznīcas vadītāju. 2001. gadā viņu iecēla kardināla godā, kas nozīmēja, ka viņam būs tiesības piedalīties pāvesta vēlēšanās un tikt ievēlētam par pāvestu. 2005. gadā viņš piedalījās konsistorijā, kurā par pāvestu tika ievēlēts kardināls Jāzeps Racingers. Vēlāk tika runāts, ka jau tad kardināls Bergoljo bija galvenais Racingera sāncensis. Pēc astoņiem gadiem pāvests Benedikts XVI atkāpās no amata un Horhe Mario Bergoljo tika ievēlēts par Romas pāvestu, pieņemot vārdu Francisks.
Pāvesti vārdus izvēlas ar īpašu nodomu. Svētais Francisks no Asīzes ir viens no populārākajiem katoļu svētajiem un vienmēr bijis neformāta svētais. Viņu raksturo radikāla nabadzība, sprediķi putniem, vienkāršība. Vides raidījuma "Zootēka" atvadu vārdos pāvestam Franciskam rakstīts: "Viņa izvēle būt pirmajam pāvestam, kurš pieņēma Svētā Asīzes Franciska – dzīvnieku un dabas aizbildņa – vārdu, bija apzināta: viņš savu darbības laiku veidoja izteikti vienkārši, pazemīgi un rūpēs par neaizsargātajiem: gan cilvēkiem, gan citām būtnēm."
Tomēr ir vēl kāda nianse – visdrīzāk Horhe Mario Bergoljo, pieņemot šo vārdu, nedomāja par vēl citu svētā Franciska stāstu, bet viņa pāvesta kalpojums ar to ir cieši saistīts: "Reiz Francisks devās audiencē pie pāvesta, lai prasītu atļauju dibināt mazāko brāļu ordeni. Pāvests negribēja klausīties šo dīvaino, ķerto jaunieti, kas izskatījās pēc klaidoņa. Īpaši tāpēc, ka Francisks pāvestam – Baznīcas ķēniņam – stāstīja par nabadzību. Tomēr nākamajā dienā pāvests mainīja savas domas. Pat pāvesti dažreiz guļ, un sapnī viņi nevar paslēpties ne no Dieva, ne no sevis paša. Sapnī viņš redzēja Laterāna baziliku, kas tolaik bija galvenā kristīgās pasaules baznīca. Tā izskatījās pamesta, sienas šūpojās, un drīzumā bazilikai vajadzēja sagrūt. Bet garām gāja vienkārši ģērbts neliela auguma cilvēks, kas atbalstīja grūstošo baznīcu un noturēja to. Pāvests saprata, ka šis cilvēks ir Francisks."
Notika tā, ka pats Francisks kļuva par pāvestu. Un izrādījās, ka ar būšanu par pāvestu nepietiek, lai veiktu izmaiņas. Vārdus "Ecclesia semper reformanda est" (Baznīcai vienmēr jābūt reformējamai) pieraksta svētajam Augustīnam. Šie vārdi katoļu vidū nav īpaši populāri, turklāt ne tikai reformācijas traumas dēļ. Ja baznīcas uzdevums nav tikai izdzīvošana un reliģiskā geto saglabāšana, bet pasaules pārveidošana, tad baznīcai vajag mainīties. Mainīties, lai mainītu pasauli. Pāvests Francisks to saprata un mēģināja darīt. Nešķiet, ka viņam bija reformu plāns, bet viņam bija pārliecība, ka kaut kas ir jādara. Var turpināt dzīvot katoliskajā burbulī, bet var pārdurt to un iet pie cilvēkiem.
Kurā pusē bija pāvests Francisks?
Māte Terēze no Kalkutas, kura pēc savas nāves ļoti ātri tika pasludināta par svēto, savas dzīves laikā bija kristīgās dzīves piemērs. Viņas personībā bija saskatāma mīlestības kristietība, kas ne pamāca, ne moralizē, bet atbalsta un palīdz. Viņa gribēja parādīt Dievu ne ar vārdiem, bet ar darbiem, atrast Kristu cietējos. Pāvests Francisks tiecās pie kaut kā līdzīga – viņš gribēja, lai baznīca kļūtu par lauka hospitāli, kurā tiek dziedinātas cilvēces fiziskās un garīgās brūces. Daudz vienkāršāk ir runāt par mīlestību nekā darīt mīlestības darbus, un tieši šeit ir mūžīgais izaicinājums ticīgajiem. Skan daudz vārdu par to, cik pasaule ir slikta un nepareiza, cik kristieši ir labi un svēti. Vismaz daudz labāki un svētāki par tiem pārējiem, grēciniekiem. Daudz mazāk redzami mīlestības darbi – pat neņemot vērā to, ka katoliskā baznīca ir lielākā žēlsirdības organizācija pasaulē.
Pāvests Francisks skatījās uz pasauli no neierastas perspektīvas. Vispirms no citas ģeogrāfiskās un kultūras perspektīvas, kur Eiropa un Rietumi nav pasaules un kristietības centrs. Kaut arī katolicisms jau sen ir izplatījies pa plašo pasauli, tikai pēdējā laikā tas no Rietumu reliģijas ir kļuvis par globālu reliģiju. Katolicismam mainījās gan valoda, gan ādas krāsa. Eiropa varbūt jau ir kļuvusi par kristietības pagātni, un tad jājautā, kur ir kristietības tagadne un kur būs kristietības nākotne.
Pāvests runāja par daudzām lietām, un bieži viņa vārdos tika sadzirdēta tikai viena nots, nevis viss paustais, kas ļāva kādam teikt, ka pāvests ir vienā vai otrā pusē, domā tāpat kā mēs. Un, ja pāvests ir manā pusē, tad arī kristīgā reliģija un pats Dievs ir manā pusē. Vai pretēji: ja es sadzirdu kaut ko nesaprotamu un nepieņemamu, tad pāvests nav manā pusē, viņš kļūdās. Pāvests Francisks mēģināja parādīt, ka Dievs nav neviena pusē, jo ir tikai viena puse, paša Dieva, un mums ir jābūt tajā. Ne Dievs ir ar mums, bet mēs esam ar Dievu. Pasaulē ir daudz valstību, bet pāvests pārstāv valstību, kas nav no šīs pasaules.
Kristietībā pastāv sens princips, kuru ir ļoti grūti ievērot. Savos vērtējumos, vārdos un darbos nošķirt grēcinieku no grēka. Cilvēku no darbības. Var ienīst grēku, bet ne grēcinieku. Lasīju kādas sievietes pārdomas saistībā ar pāvesta nostāju pret Krievijas karu Ukrainā. Viņa rakstīja, ka ikviena normāla pāvesta pozīcija ir nosodīt grēku, bet ne to, kas grēku izdara. Tāda pozīcija vienmēr neapmierinās cilvēkus, jo liksies, ka tā ir vēlme izpatikt gan vieniem, gan otriem. Bet, ja nomaina optiku un pieņem kristīgo koordinātu sistēmas, tad tas ir mēģinājums glābt cilvēku no grēka. Tieši to mēģināja darīt pāvests Francisks. Viņa mēģinājumi daudzās lietās bija neveikli, bet varbūt tie bija neveikli, jo liecināja par prasībām, kas ir ārpus mūsu realitātes.
Katoļiem ir raksturīgi nosodīt svešus grēkus un neredzēt savējos. Tomēr šķiet, ka pāvests Francisks vienmēr atcerējās gadījumu ar sievieti, kuru atveda pie Jēzus, lai nomētātu ar akmeņiem, jo likums to prasīja. Tiem, kas ņēma rokās akmeņus, sievietes grēks bija svešais grēks, mācība bija svarīgāka par visu. Jēzus saskatīja aiz grēka sievieti, un viņa palika dzīva. Viņš atgādināja potenciālajiem akmeņu metējiem par viņu pašu grēkiem. Manuprāt, to mēģināja arī pāvests Francisks – saskatīt cilvēku arī grēkā un aiz grēka. Ja tas izdosies, tad varbūt akmens no rokas izkritīs. Un tad varbūt sāksies saruna un ceļš uz sapratni un atbrīvošanos. Francisks ir teicis: "Mūsu attiecībās ar cilvēkiem mēs nedrīkstam atteikties no pastorālās mīlestības, kurai ir jāpārklāj visi mūsu lēmumi un attiecības. Objektīvās patiesības aizstāvība nav vienīgā šīs mīlestības izpausme, tā sastāv arī no laipnības, pacietības, sapratnes, maiguma un iedrošinājuma. Tādēļ mēs nevaram būt tiesneši, kas tikai noliedz, noraida, izslēdz."
Kas būs tālāk?
Pavisam nesen kopā ar draugiem noskatījos filmu "Konklāvs" par pāvesta ievēlēšanu. Mēs visi esam katoļi, un filma mums patika. Tagad filmā redzētais notiks realitātē: Romā sabrauks kardināli un vēlēs jauno pāvestu. Starp kardināliem ir cilvēki, kurus sauc par papabiļiem: tie ir galvenie kandidāti, no kuru vidus visdrīzāk tiks ievēlēts jaunais pāvests. Es nezinu, vai totalizatoros jau liek likmes par to, kurš no papabiļiem kļūs par pāvestu, bet jau sastapos ar apcerēm par to, kurš no kandidātiem ir tradicionāls, bet kurš ir progresīvs. Kurš ir pret un kurš ir par, kurš ir labāks vieniem un sliktāks citiem. Kuras katoliskās zemes, valstis, grupas stāv aiz viena vai otra kandidāta. Kurš turpinās Franciska iesākto un kurš atgriezīs baznīcu īstajās sliedēs. Kuru kandidātu grib ievēlēt Romas kūrija, kuru atbalsta ASV, bet aiz kura ir meklējama Kremļa roka. Šajos laikos katoļi ir pārņemti ar katoliskās ģeopolitikas garu un aizmirst, ka aiz šiem cilvēciskajiem rēķiniem jāstāv noteiktai Gribai, kura ir lielāka par katra kardināla gribu un vēlmēm.
Ir lietas, par kurām katoļi klusē. Arī attiecībā uz pāvestu. Vieni ir labi audzināti, citiem ir pārliecība, ka baznīcas galvu nevajag kritizēt, citi vārdu vietā atviegloti nopūšas. Bet ir tie, kas runā, ko domā. Nocitēšu kāda cilvēka, kas sevi uzskata par katoli, ierakstu sociālajos tīklos pēc pāvesta Franciska nāves: "Divpadsmit vismelnākie gadi RKB vēsturē noslēgušies, visliktākais pāvests Baznīcas vēsturē, Francisks, devies mūžībā! Kas būs tālāk, redzēsim pēc konklāva! Atliek vien cerēt, ka paspēja atgriezties no visām savām herēzēm, bet pasaulei un Baznīcai bez viņa būs tikai labāk!" Pazīstu cilvēkus, kas būtu gatavi parakstīties zem šiem vārdiem un atvieglojumā nopūšas, domājot, ka pēc jaunā pāvesta ievēlēšanas varēs atgriezties ierastajā katolicismā priekš savējiem. Bet kas notiks, ja nākamais pāvests būs Francisks II?
Apmēram nedēļu pirms pāvesta Franciska nāves es piedalījos nakts jeb ekstremālajā krustaceļā. Tā ir garīgi sportiska orientēšanās aktivitāte, kur dalībniekiem nepieciešams iziet noteiktas stacijas, kurās tiek atgādinātas Jēzus ciešanas un pildīti dažādi uzdevumi. Vienā no punktiem bija dīvains uzdevums: pēc iespējas ātrāk iztukšot zobu pastas tūbiņu un tad mēģināt tās saturu iedabūt tajā atpakaļ. Tas, saprotams, nav iespējams. Jā, nav zināms, kas notiks ar pāvesta Franciska mantojumu, bet viņa iesākto darbu atpakaļ tūbiņā iebāzt nesanāks.
0