Aplikāciju "Co–Star" uzinstalēju 2020. gadā – dzīves periodā, kurā šķita, ka no manis uz neatgriešanos ir aizgājuši vārdi. Tobrīd strādāju vienā no Latvijas lielākajiem ziņu portāliem un sacensība par to, kurš medijs pirmais palaidīs ziņu par pirmo ar kovidu saslimušo, tā sasniedzot lasījumu statistikas virsotni, rezultējās ar eksistenciālu neticību tam, ka nākotne vispār ir iespējama. Mazā, moderni askētiskā aplikācija katru dienu manā portatīvajā, melnajā spogulī piegādāja kriptisku domu graudu, kuru, balstoties uz NASA datiem par zvaigznāju izvietojumu debesīs un to saspēli ar debesjumu manas dzimšanas brīdī, bija uzģenerējis mākslīgais intelekts. "It’s ok to crave chaos from time to time." "Your heart is a blue crystal." Tobrīd no MI tekstiem vēl nenāca vēmiens, un es katru dienu gaidīju savu mazo, mākoņa dzemdēto aforismu.
Līdz pat šim mirklim visvairāk lasītie raksti, pie kuriem esmu strādājis, ir krievu astrologa Pāvela Globas prognožu tulkojumi nedēļai, mēnesim un gadam. Viens globa nereti izglāba visa mēneša skatījumu statistiku, viegli pārspējot ziņas par politisko dienaskārtību vai sociālekonomisko analīzi – pat neatverot tās, bija skaidrs, ka pakaļa ir bezdibenis un, jā, patiešām var būt vēl sliktāk. Vēlme ieskatīties nākotnē un tādējādi iegūt pār to kontroli ir vienmēr bijusi klātesoša, taču savu patieso uzvaras gājienu proletariāta aprindās Eiropā tā gūst 19. gadsimta beigās, kad baznīcas nomaina fabrikas un samierināšanos ar savu iedzimto likteni aizstāj sapnis par sociālu augšupeju. Jeļenas Blavatskas 1875. gadā aizsāktā Teozofijas biedrība brīvi kombinēja Rietumu ezoterisko tradīciju ar Austrumu idejām [1] un piedāvāja jauna veida garīgo praksi, kas bija mazāk dogmatīva un brīvāk pielāgojama individuālai interpretācijai, tādējādi aizsākot new-age kustību par godu gaidāmajam Ūdensvīra laikmetam, par kura iestāšanos tiek vēstīts tikpat bieži kā par kārtējo pasaules galu. Augošo interesi par jauna veida spirituālām praksēm ātri vien atkoda arī laikrakstu izdevēji, kas sāka publicēt īsas prognozes katrai no 12 zodiaka zīmēm un piedāvāt ieskatīties sabiedrības krējuma zvaigznāju kustībās.
Par Latvijas horoskopu tēvu var uzskatīt Kārli Čunčiņu-Līcīti, kurš ar pseidonīmu Ralfs Bethors 1925. gadā kļuva par mēnešraksta "Liktenis un Zvaigznes" izdevēju un 1926. gadā – par astroloģijas žurnāla "Lucifers" psiholoģijas nodaļas vadītāju (atzīstiet, tas nebūtu iedomājams pat mūsdienu "progresīvajā" kultūrtelpā!), bet 30. gadu sākumā izdeva grāmatu "Katrs pats savs gaišreģis" un žurnālu "Sfinkss". Starp viņa publikācijām atrodama, piemēram, Jāņa Čakstes dzimšanas karte [2], kas lasītājiem sniedz iztēli daudz rosinošāku ieskatu brīvvalsts pirmā prezidenta dzīvē un nāvē, nekā to jebkad spētu dzeltenā prese. Tiesa, kā norāda filozofs Teodors Adorno, avīžu horoskopi nav tikai izklaides vai masveida garīguma produkts, bet arī sociālās kontroles rīks – Adorno analīze par 1952.–1953. gadā "Los Angeles Times" publicētajiem horoskopiem uzrāda, ka tajos apskatītas galvenokārt strādnieku šķirai raksturīgas dzīves reālijas un horoskopi mudina uzlūkot savu sociālekonomisko stāvokli nevis kā netaisnas sistēmas vai politikas rezultātu, bet gan kā zvaigznēs ierakstītu neizbēgamību [3]. To, strādājot pie savām globām, komentāros novēroju arī es – izbesītus Vēžus, kas sūdzas, ka horoskops jau kuro mēnesi viņiem paredz rūpēties par ģimeni un turēt siltu mājas pavardu, un Mežāžus uz nervu sabrukuma robežas, kuriem zvaigznes nemitīgi iesaka pievērst uzmanību profesionālajai sfērai.
Tāpat kā daudziem vienaudžiem, mana interese par mistisko un ezoterisko jau sākotnēji ir bijusi ar plašāku skatu nekā laikrakstu horoskopu slejas – bērnība skarbajos deviņdesmitajos nozīmēja maģiskās domāšanas ievirzes izdevumu pārpilnību vecvecāku un bibliotēku plauktos. Savukārt manu bērnības fantāzijas pasauli aizņēma Harijs Poters, Sabrina, pusaugu burve, māsas Halivelas no seriāla "Amulets" un spekulācijas par indigo bērniem, numeroloģiju un eneagrammām. Pēcpadomju telpa bija auglīga augsne šāda veida informācijas apritei – tam palīdzēja uz tautas tradīcijām balstīta nacionālā apziņa, ieiešana jaunā un mežonīgi pārpildītā informācijas vidē bez drošticamiem tās izvērtēšanas instrumentiem un, protams, fundamentāla neziņa par nākotni. Ap divtūkstošo beigām kopējā interese par mistisko un ezoterisko dabīgi savienojās ar kapitālistisko vēlmi ikkatru dzīves aspektu padarīt produktīvu un izmērāmu, tāpēc aizvien lielāku popularitāti guva dažādas personības tipoloģijas un to reģionālie varianti, piemēram, socionika, kas, būsim atklāti, ir tā pati astroloģija personāldaļas vadītājas bikškostīmā. Vēl pirms pāris gadiem maģistra studiju lekcijā pasniedzēja lika aizpildīt Maijersas-Brigsas testu, savukārt reģiona lielākā banka savā blogā iesaka eneagrammas kā leģitīmu peronāla vadības rīku.
Astroloģija un ezoteriskās prakses nekur nav pazudušas – zem Anda Gestes ikmēneša prognozēm "seksīgajiem Vēršiem" (paldies, Andi, redzam un novērtējam) un pārējam zodiakam krājas tīkšķu tūkstoši, sociālie tīkli ir pilni ar astroloģijas lapām, kas publicē vienus un tos pašus mēmus katrai zīmei, bet tāpat saņem neskaitāmus "so true!" komentārus. Mēs dzīvojam nepieredzēti izglītotā un informētā globālajā kultūrā – ar mums, deviņdesmito reliktiem, viss skaidrs, taču kāpēc lai tas interesētu Gen-Z? Iemesls, iespējams, ir neapzināta pretošanās videi, kas nemitīgi pieprasa uzmanību un mentālo iesaisti nemitīgi mutuļojošos procesos. Ja modernās pasaules ideāls ir tech-bro, kas ikdienā seko politiskās situācijas un akciju biržas paisumiem un bēgumiem, viņa pretmets ir cilvēks, kurš apzināti nošķiras no ārējiem stimuliem un izstrādā skrupulozus rituālus, lai būtu ar sevi (kā, piemēram, Katrīnas Neiburgas performancē "A New Day’s Regimen"). Kā savulaik epilogā eseju un pierakstu krājumam "A Burst Of Light" postulēja Odrī Lorde: "Rūpes par sevi nav paštīksmināšanās, tā ir pašsaglabāšanās, kas pati par sevi ir politiska cīņa." [4]
Ja poppsiholoģija un pašpalīdzības industrija piedāvā "racionālu" pieeju, proti, dzīves komplekso plūdumu un reakcijas uz to shematizēt simptomos un diagnozēs, astroloģija un citas spirituālās prakses ļauj to vienkārši uzlūkot, nekautrējoties no paradoksiem un pretrunām; tā ir viena no valodām, kas līdzīgi mākslai ļauj kontemplēt par personīgo un subjektīvo caur tēliem un simboliem, dod iespēju domāt un runāt par nepasakāmo [5]. Astroloģija balstās uz planētu kustību caur 12 sektoriem jeb mājām, kas katra reprezentē kādu cilvēka dzīves aspektu, piemēram, paštēlu, karjeru vai komunikāciju; planētas savā starpā veido dažādas attiecības un figūras, atklājot ikdienu kā tādu Rubika kubu, kura šķautnes reprezentē citu sevis daļu, kas katru dienu ir jāatkož. Laika pavadīšana pie savas astroloģiskās kartes var būt cikliska lomu spēle, kuras uzdevums ir domāt par sevi un savām attiecībām ar pasauli no aizvien jaunām pozīcijām. Astroloģija, kas vienmēr ir bijusi sieviešu un kvīru lauciņš, piedāvā mentālu treniņu meklēt aizvien jaunas pieejas un izdzīvošanas stratēģijas pasaulei, kas ne vienmēr ir labvēlīga [6].
Ir fundamentāla atšķirība, ja sāku teikumu nevis ar "es", bet gan ar "es kā Vērsis" vai ar "man kā Venērai Dvīņos" – tas terminoloģijas zinātāju sarunā ievieš spēles elementu un ļauj caur zvaigznēm runāt par sevi atklātāk; aizvien lielāka savstarpēja atsvešinājuma apstākļos tas var būt vērtīgs komunikācijas instruments. Es kā Vērsis (stūrgalvīgs, mazliet hedonistisks, mazliet slinks) regulāri sūtu saviem mīļotajiem Mežāžiem mēmus par izdegšanu un pirms miega, atceroties bijušos, saspiežu tīkšķīšus pie ierakstiem par mazliet psihopātiskajiem Auniem. Un, kad naktī kāds draudzīgs Dvīnis atsūta mazu rindkopu par Merkuru manā devītajā mājā, ir nepārprotami, ka tagad kāds par mani patiesi domā.
Ko nesīs 2025. gads? Nav ne mazākās jausmas – piekopju praksi katru izlasīto vai interpretēto horoskopu uzreiz aizmirst, un to es ieteiktu arī jums; pēc pēdējiem gadiem, šķiet, vajadzētu būt skaidram, ka vienīgais patiesi nemainīgais ir nemitīgas pārmaiņas. 2025. gadā brīžiem noteikti ies grūti, un, ja vēlaties kādam uz to netieši norādīt, varat apvaicāties, vai nav sācies kārtējais Merkura retrogrāds. Lauvas turpinās rīkot lieliskas ballītes, Jaunavas ar mainīgiem panākumiem izstrādās detalizētas metodoloģijas dzīves sakārtošanai, Svari nevarēs saprast, kā rīkoties vislabāk, bet Vērši turpinās rukāt un sapņot par izslēgtu telefonu un nedēļu gultā – tāpat kā visas pārējās zodiaka zīmes. Ja lasāt iknedēļas horoskopus, lūdzu, beidziet – tos labākajā gadījumā raksta robots. Ja nezināt draugu Saules zīmes – pavaicājiet, tās iegaumēt ir vieglāk nekā dzimšanas dienas datumu.
[1] Lavoie, Jeffrey D. (2012) "The Theosophical Society: The History of a Spiritualist Movement"
[2] Sfinkss (Noslēpumu Avots), Nr.3 (01.03.1927): https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:807176|article:DIVL48|query:J%C4%81nis%20%C4%8Cakste%20
[3] Nederman, C. J., & Goulding, J. W. (1981). Popular Occultism and Critical Social Theory: Exploring Some Themes in Adorno’s Critique of Astrology and the Occult. Sociological Analysis, 42(4), 325–332.
[4] "Caring for myself is not self-indulgence, it is self-preservation, and that is an act of political warfare."
[5] Šo vārdu izmantoju tādā izpratnē, kā to lieto Vents Vīnbergs savā apcerē par itāļu filozofu Frederiko Kampanju: https://spiriterritory.lv/thoughterritory/esejas/25407-ko_metafizikis_samanis_un_mags_var_pateikt_pusaudzim
[6] Sheedy, S. (2024). Queer occultism, sentimental biopower, and becoming ‘bottoms’ as a means to divest from white supremacy among practitioners of magic in Montréal. European Journal of Cultural Studies.
0