Par Olgas Tokarčukas romānu "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" ("Latvijas mediji", no poļu val. tulkojusi Ingmāra Balode, 2024).
Janīna Dušejko ir pensionēta skolotāja, kas ziemas pavada Polijas laukos, pieskatot turīgu pilsētnieku vasarnīcas, pēta dabu, astroloģiju un ar draugu tulko Viljama Bleika dzeju. Kādu dienu viņa atrod savu kaimiņu, aizrautīgu mednieku, mirušu – aizrijušos ar stirnas kaulu, kā arī atrod zīmīgu fotogrāfiju. Pēc tam neskaidros un baisos apstākļos iet bojā vēl vairāki apkārtnes iedzīvotāji. Kad policija ignorē viņas vēstules un arī draugi noraida domu, ka "nāves skaidrojamas kā dabas atriebība", Janīna pievēršas izmeklēšanai pati, bet ne tā, kā varētu gaidīt. Dīvaini sensitīvs trilleris, tumša komēdija un asa mūsu sabiedrības kritika vienkopus stāstā, kas varētu norisināties arī Latvijas laukos.
Olgas Tokarčukas romāns "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" latviskots 15 gadus pēc izdošanas Polijā 2009. gadā, un kopš tā laika ir noticis daudz. Tas saņēmis prestižus apbalvojumus un pārtapis godalgotā Agņeškas Holandas kriminālfilmā "Spoor", kā arī teātra uzvedumā. Plašāku uzmanību tas ieguva pēc izdošanas ASV, un divus mēnešus vēlāk autore saņēma Nobela prēmiju literatūrā, kuru gan nepasniedz par konkrētiem darbiem.
Romānā izceltās dabas un dzīvnieku aizsardzības tēmas un diskusijas par pasaules stāvokli, ekoloģisko un klimata krīzi, Zemes resursu ekspluatāciju un aukstasinīgo turbo-lopkopību pa šiem gadiem ienākušas mūsu ikdienā un arī akadēmiskajā pētniecībā kā cilvēka–dzīvnieka studijas un ekokritika. Polijā šis bija pirmais literārais darbs par cilvēku un pārējo sugu attiecībām. Tas kļuva par dižpārdokli un radīja plašas diskusijas par dzīvnieku statusu un ētiku (līdzīgi kā tajā pašā gadā izdotais Džonatana S. Foera "Eating Animals" angliski runājošajā sabiedrībā). Daļa kritiķu viņu uzteica par drosmi, citi apsūdzēja ekoterorisma slavēšanā.
Tokarčuka, kas pirms rakstnieces karjeras bija klīniskā psiholoģe un strādāja ar tiem, kas cieš no "smalkām kaitēm", lielo ažiotāžu panākusi, kārdinoša detektīvromāna solījumā iepakojot tumši mistisku ekotrilleri, kas vienas dīvainas tantes skatījumā reflektē par galējībām attiecībās starp cilvēku un pārējo dabu.
No vienas puses, galvenās varones Janīnas asais skatiens pamana un atmasko antropocentriskas neģēlības: cilvēksugas augstprātību un neremdināmo kāri citas būtnes pakļaut, dalīt derīgās un nederīgās, ņemt un izmantot, ikdienišķi nogalināt bez kādām šaubām par savu rīcību (115.). Cieņas trūkums pret dabu padara cilvēci (lai gan ne visu) līdzīgu neapturamai slimībai uz planētas miesas. Par to, manuprāt, ir arī grāmatas nosaukums, kas ņemts no romānam būtiskā Bleika dzejas. Un "ko sēsi – to pļausi" jau arī nav tālu. Tā ir viena galējība.
No otras puses, Janīnas domas par ārstēšanu un to, "kā jābūt", neaprobežojas ar atziņu, ka mums vajadzētu sevi uztvert kā daļu no dabas un rīkoties saudzīgi un tālredzīgi, labestīgāk pret dzīvniekiem, ka vajag pamanīt viņos līdzgaitniekus, kas dzīvi pieredz tikpat spilgti un sajūtoši kā mēs, vajag ļaut viņiem "savu dzīvi nodzīvot cienīgi". To vajag, bet ar to ir par maz. Viņa, mokoties pati ar savām "Kaitēm" un nemitīgām skumjām par normalizēto iznīcību, kas valda visapkārt, nonāk pie mizantropiskiem slēdzieniem par mūsu (arī pašas) maznozīmību – "pasaule nav radīta cilvēkam" (9.), "daba uzbrūk" mums alerģiju veidā un gan jau "mūs izsvēpēs pavisam" (50.). Pazīstams fatālisms, kas īgnu repliku formā sastopams arī Latvijā starp tiem, kas pārdzīvo par cilvēces nesto postu, bet netic optimistiskiem risinājumiem.
Janīna Dušejko ir savrupa, pat vientuļa, lai gan ne burtiski, jo draudzēties māk. Drīzāk tāpēc, ka viņas attieksme pret dabu, augiem un dzīvniekiem ir tik atšķirīga. Nesaprasta dīvaine, melnā avs, traka zaļā dzīvniekmīle, kurā neklausās. Taču visu šo stāstu veido dienasgrāmatas ierakstiem un vēstulēm līdzīgi domu, notikumu, sarunu atstāsti no viņas pašas skatpunkta (un pāris mīlīgu iesniegumu policijai). Tikai pamazām lasītājs apjauš, cik šie viņas atstāsti var būt subjektīvi, selektīvi, reizēm maldinoši ironiski. Piemēram, viņa sūkstās par savām "Kaitēm" un vecumu, bet ar laiku pamanām, ka viņa mēdz pārspīlēt. Nepastāsta lietas, kas vēlāk izrādās svarīgas. Viņa piemin it kā ikdienišķus sīkumus, mazsvarīgus lēmumus un neskaidras pārdomas, kas var likties neiederīgas trillera dinamikā, bet tādējādi viņas pašas un citu varoņu tēli pārtop niansētos, pārliecinošos raksturos.
Viņa veic un plāno dažādas "izpētes" – par kaimiņiem, puķuzirņiem dārzā un dzīvnieku uzvedību, uzkrītoši daudz arī par astroloģiju (piemēram, vai starp filmām, ko rāda TV, ir kāda sasaiste ar tā brīža planētu stāvokli.) Astroloģijai stāstā ir būtiska, notikumus virzoša loma, lai gan man nav skaidrs, cik nopietni autore par to runā, jo neorientējos tēmā. Varbūt astroloģijas pazinējs uzreiz pateiktu, vai tā ir drīzāk liriska dekorācija Janīnas portretā, lai notikumu interpretācijas padarītu mazāk viennozīmīgas, vai arī astroloģija pavēsta ko vairāk. Katrā ziņā ap astroloģijas motīvu sarodas jautājumi par brīvo gribu un likteni, pakļaušanos likumam, sociālām normām un autoritātēm – arī tam, ko "stāsta" planētas.
Viens no Janīnas tēla iedvesmas avotiem varētu būt leģendārā Simona Kosaka – 20. gs. otrās puses zooloģe un mežzinātņu profesore, kas dzīvoja mežā, centās saglabāt Polijas ekosistēmas, pētīja savvaļas zīdītāju uzvedību, vērsās pret varmācību un kā Sniegbaltīte dzīvoja kopā ar zvēriem.
Nobela prēmiju Tokarčukai piešķīra par "naratīvo iztēli, kas ar enciklopēdisku kaislību reprezentē robežu šķērsošanu kā dzīves formu". Arī romānā parādās īsi apraksti par vēsturi, dabas norisēm, dzīvnieku neparasto uzvedību (stirnas, žagatas, vaboles, lapsas u.c.), par to, kā viduslaikos par noziegumiem tiesātas žurkas un cūkas, pārdomas, "kā tas ir būt sikspārnim?", parādās arī neparasti tālredzīgas idejas dzīvnieku aizsardzībai (piemēram, par pasargāšanu no kombainiem uz lauka, savvaļas dzīvnieku kontracepciju šaušanas vietā u.c.). Un autore caur Janīnas muti nestāsta pasakas, es pārbaudīju vairākus no faktiem, piemēram, ka putni mēdz izraisīt ugunsgrēkus ar izsmēķi, par Lejassilēzijas (notikumu vietas) ģeogrāfiju, Svētā Huberta izcelsmes stāstu u.c. Tās nav viltus ziņas. Romāna tulkotāja, acīgā Ingmāra Balode, noskaidrojusi arī, ka stāstā dzirdamais sprediķis ir kompilācija no reālām internetā lasāmām mednieku kapelānu runām – lai gan izklausās pēc klišejiskas parodijas.
Šajā faktu un stāstu kolekcijā, ar ko notikumu gaitā iepazīstamies, visvairāk izceļas skarbie piemēri un Janīnas komentāri par dzīvnieku "apsaimniekošanu": ķeršanu un medīšanu, piemēram, ar cilpu slazdiem, dzinējiem, piebarošanu, medību torņiem. Šos torņus, "kas visvairāk atgādina koncentrācijas nometņu sargtorņus, sauc par kancelēm. Kancelē Cilvēks paceļas pāri citām Radībām un piešķir sev tiesības lemt par viņu dzīvību un nāvi. Kļūst par tirānu un uzurpatoru". Par to viņa aizdomājas, klausoties minēto kapelāna sprediķi no baznīcas kanceles – mednieku aizgādņa Svētā Huberta dienā viņš slavē medniekus, kas "visvairāk par visu vēlas piedzīvot dabas skaistumu, kopt tradīcijas un ieražas" (148.). Atgādina par Dieva dotajām tiesībām "pakļaut zemi" un tieši medniekam kļūt par Dieva "līdzgaitnieku radīšanas darbā un lai viņā iesāktais darbs tiktu īstenots līdz galam".
Dusmas par malumedībām un brīvu šaudīšanos, patvaļu un nesodāmību, par amatpersonām, kas uz to piever acis un paši ir līdzdalīgi notiekošajā. Dusmas par medību tradīcijām un ieradumos balstītu dzīvnieku nogalināšanu (arī kaušanu gaļai, audzēšanu kažokādām) lielā mērā ir stāsta galvenā sāpe un notikumu virzītājs. Dusmas par nekritisko pieņēmumu, ka dzīvnieki mums vienmēr ir kaut ko parādā, tāpēc viņiem jācieš un jāmirst. Dusmas par rokas pacelšanu pret nevainīgām būtnēm, kam ir tiesības šeit būt un dzīvot tikpat lielā mērā kā mums. Dusmas, ka tajā iesaistās praktiski visi bez domāšanas, turklāt ar pasīvu pieņēmumu, ka "tā vienmēr ir bijis un būs". Jau stāsta sākumā Janīna atsaucas uz savu iemīļoto Bleiku: "Tas, kurš jūt Dusmas, bet nerīkojas, sēj sērgu."
Dusmu izvirdumā Janīna, kuras sūdzību par nelikumīgi nošautu mežacūku policists neuztver nopietni, vēršas pie suņa: "Kas tā par pasauli? Kāda miesa pārtaisīta par apaviem, gaļas bumbiņām, cīsiņiem, paklājiem pie gultas, kāda kaulu novārījums dzeršanai. Zābaki, dīvāni, soma kādam uz pleca, darināta no kāda cita vēdera, sildīšanās svešā kažokā, kāda sagriešana gabalos un apcepšana eļļā. Vai tiešām iespējams, ka tādas šausmas notiek mūsu acu priekšā, šī milzu nokaušana, nežēlīga, negausīga, mehāniska, bez vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, bez jebkādas refleksijas, ar ko toties neskopojas sadomātas filozofijas un teoloģijas. Kas tā ir par pasauli, kurā slepkavošana un sāpes ir norma? Vai ar mums kaut kas nav kārtībā?" (115.)
Romānā daudzveidīgi izpaužas arī valodas nozīme realitātes veidošanā. Janīna neatzīst oficiālos vārdus un uzvārdus, ja tie viņai nesaistās ar cilvēku, bet piešķir tādus, kas piestāv labāk: Lielā Pēda, Ērmulis, Pelēkā – gandrīz kā indiāņu vārdi, ne? Pašai savs vārds Janīnai riebjas, atbilstošāki būtu Emīlija, Joanna, Brāzma vai Dievdusma (atkal dusmas).
18.–19. gs. dzejnieks Viljams Bleiks (viens no nozīmīgākajiem angļu romantisma literatūras pārstāvjiem, kura darbu tulkošana ir Janīnas un viņas drauga Dizio vaļasprieks) sagādājis gan romāna nosaukumu, gan nodaļu tumši poētiskos vai pravietiskos ievadvārdus un arī to, ka Janīnas teiktajā svarīgi lietvārdi sākas ar lielo burtu: Būtnes, Kaites, arī Dzīvnieki un visas to sugas, ieskaitot Cilvēku, Krēsla, Mamma, Meitenītes, Horoskops u.c. Tas var šķist kaitinoši, bet droši vien norāda uz dziļāku personisku nozīmi Janīnai, jo lielie sākumburti ir tikai viņas pašas pārspriedumos (un Bleika tekstos), bet ne tad, kad runā citi.
Jau minētā "kancele" Janīnai liek gan domāt par vārdiem kā realitātes aizmiglotājiem, gan izteikt nožēlu par valodas ierobežotību: "Es gribētu mācēt rakstīt Dzīvnieku valodā [..] zīmes, ar ko viņiem atstāt brīdinājumu: "Neejiet tuvumā." Tas ēdiens [barotavās] nes nāvi. Turieties tālāk no kancelēm, tās nesludinās jums nekādu evaņģēliju [..]. Viņi nesaskatīs jūsos sev līdzīgus, nedos jums svētību." (113.) Izteikti kristīgās Polijas kontekstā nav brīnums, ka Tokarčuka ik pa laikam piebaksta tam Kungam un viņa vēstnešiem: "Vai Dievs uzklausa visas pasaules lūgšanas? Arī ļaundaru? Vai Dievs ir Lapsu fermā? Vai lopkautuvē iegriežas?" Ja tā ir mīlestības un labestības reliģija, tad kāpēc tā nesaskata ļaunumu dzīvnieku slaktēšanā, kas pielīdzināma ellei uz Zemes?
Lai gan virspusēji stāsts ir par noslēpumainām slepkavībām, kriminālromāns ir veidots nekonvencionāli un no vienas personas skatpunkta. Tas ignorē žanra standartus un lauž gaidas: profesionāls izmeklētājs nemaz neparādās, izmeklēšana izskatās pēc imitācijas, turklāt par slepkavībām nav soda, vismaz ne ierastā veidā. Šķiet, populārais krimiķa žanrs izvēlēts kā līdzeklis, lai raisītu plašākā sabiedrībā interesi par dziļākām ētiskām tēmām, varas hierarhijām, ekspluatāciju un cieņu. Lai caur atbrīvošanos no ierastas domāšanas rāmjiem mēs kļūtu vērīgāki, jūtīgāki un redzētu dzīvniekus citā gaismā, jo tas ir rādītājs par situāciju sabiedrībā. "Ja Cilvēki pret tiem izturas briesmīgi, nepalīdzēs nekāda demokrātija un vispār nekas." (109.)
Stāsts ir mazāk par nogalināšanu, bet drīzāk par tiesībām nogalināt – dusmīgs un emocionāls, bet faktos balstīts komentārs par pastāvošo kārtību, kurā vieni nolēmuši, ka citiem nav tiesību uz dzīvību. Kāds varētu teikt, ka populāra krimiķa veidols trivializē šīs tēmas nopietnību, bet, manuprāt, tam ļoti veiksmīgi izdevies uzkurināt sabiedrības interesi. Un, visticamāk, tas rezonē ar daudzu citu "Janīnu" klusajām dusmām par nebeidzamo postu un kluso cerību, ka daba atriebsies pāridarītājiem, atjaunos taisnīgumu.
Kultūra veido mūsu attieksmi pret dabu un dzīvniekiem, kultūra to nostiprina un padara "neredzamu". Bet literatūra spēj negaidīti efektīvi uz to norādīt, uzjundīt, iebakstīt aizmirstajās sāpju vietās, kam pienāktos vairāk uzmanības ar visām no tā izrietošajām sekām. Vārdi gan rada, gan ārda robežas mūsu domāšanas laukā un nostiprina idejas, tāpēc, ja vēlamies nepalikt pasīvu līdzdalībnieku lomā "Ir jāsaka cilvēkiem, kas viņiem jādomā. [..] Jo citādi to darīs kāds cits" (160.), pretējā gadījumā "vienaldzība baro ļaunumu". Tokarčuka to apzinās un dara drošsirdīgi, varbūt pat pārdroši.
0