2011. gadā mani no ielas savāca ātrie un aizveda uz Tvaika ielu. Diagnoze – akūta psihoze. Vēlāk tiku arī pie ilgtermiņa marķiera "bipolārie traucējumi". Līdz tam biju tas priecīgais un veselais cilvēks, kas par psihiatriju neinteresējās un gandrīz neko nezināja. Nu biju nonākusi nepieskaitāmo reģistrā un mentālās veselības arodskolā. Šobrīd jūtos kā absolvente un šajā negribētajā izlaiduma runā vēlos pateikties ģimenei, draugiem, dabai, zinātnei, ārstiem, grāmatām, budistiem un sev. Agrāk gribēju būt interesanta, tagad "normāls" ir mans cilvēka ideāls.
Esmu mēģinājusi atšķetināt, kāpēc 31 gada vecumā tur pēkšņi nonācu. Manā pagātnē nebija drūmu notikumu un eksistenciālu krīžu. Saulaina bērnība. Pagrieziena punkts bija 29 gadu vecumā, kad notika divas lietas: beidzās manas stabilās septiņus gadus ilgās attiecības un es iestājos doktorantūrā. Sākās mežonīgie trīsdesmitie. Šajā desmitgadē man nebija ilgstošu attiecību, kas radītu drošības sajūtu. Doktorantūra… Gan jau tur noderētu ne tikai zinātniskais, bet arī psiholoģiskais mentors. Kad pirmo reizi iznācu no slimnīcas, atklājās, ka paplašinātās ģimenes vēsturē jau ir nopietnas mentālās saslimšanas. Ģimenē, kā pieklājas, mēs par to nerunājām. Gēni tikmēr pacietīgi gaidīja savu uznācienu. Tā nu es lēnā garā destabilizējos, līdz pienāca brīdis, kad neizgulējos vairākas naktis pēc kārtas un drīz jau veiksmīgi nokļuvu Tvaika ielā.
Pirmā psihoze
Mana pirmā akūtā psihoze bija par precēšanos. Iestūrējot trešajā desmitgadē, spriedze par to, ka nav izdevies apprecēties, sakāpa par augstu. Neatceros, cik ilgi psihoze brieda – varbūt pāris dienas, varbūt pāris nedēļas. Bija paranojas brīži un neizgulēšanās vairāku dienu garumā. Tobrīd biju viegli ezoteriskā noskaņojumā un sāku saskatīt zīmes. Pusmiegā naktī piedzīvoju kaut ko dīvainu – sāku virpuļot un krist caur tumšu tuneli, nonācu ļoti gaišā vietā, kur visi laiki sanāca kopā un varēja redzēt uz visām pusēm pagātnē un nākotnē. Šī "gaišredzība" gan pavisam drīz pārgāja un arī nenoveda slimnīcā, jo tobrīd nedarīju neko neadekvātu. Kas guļ, tas negrēko.
Uz slimnīcu mani savāca no ielas. Todien šķita, ka mans liktenis ir tagad braukt un precēties pilskalnā. Mans "liktenis" bija norādījis arī cilvēku, ar kuru jāprecas. Bija tikai jānokļūst pilskalnā. Braucu un sekoju zīmēm. Priekšā brauca auto, kura šoferis bija izstiepis roku pa atvērto logu un pirkstos virpināja kareklīti ar latvju zīmēm. Sapratu, ka man jāseko. Kādā brīdī mūs izšķīra luksofora sarkanā gaisma, un es pazaudēju šo pavedienu. Tad pilsētā ieskanējās ātrās palīdzības sirēnas, un bija skaidrs, ka mans topošais līgavainis nokļuvis avārijā. Steidzami vajadzēja benzīnu. Piestāju benzīntankā un lūdzu garāmgājējiem padzerties ūdeni, pretī piedāvājot burvju konfekšu papīrīšus. Cilvēki iedeva padzerties un izsauca ātros. Ātrās palīdzības mašīnā diriģēju četras ceturtdaļas un dziedāju, jo pār mani bija nākusi apskaidrība, ka šis taktsmērs palīdz stabilizēties un nomierināties. Tālāk jau slimnīca un kārtīga zāļu deva. Neviens nezināja, kur esmu palikusi. Varu tikai iedomāties draugu uztraukumu, apzvanot visas iespējamās iestādes.
Secinājumi? Sabiedrības spiediens par precēšanos un dzemdēšanu var būt bīstams. Arī ezoteriska domāšana vismaz man ir bīstama. Mistiska pieredze var būt spēcīga – negrasos apstrīdēt visas pasaules reliģijas. Un man patīk sinhronās dienas, kad viss rit plūstoši, visur esmu laikā, sīkumi šķiet zīmīgi un notiek pārsteidzošas satikšanās. Taču es vairs neļaujos jūsmai par šīm sakritībām.
Otrā psihoze
Otra psihoze bija par Trešo pasaules karu. Bija 2015. gads, notikusi Krimas okupācija. No ziņām un paziņas, kas strādāja diplomātiskajā dienestā, jutu, ka situācija ir nokaitēta. Tad nu manas smadzenes to nokaitēja līdz galam. Jāpiebilst, ka tikko bija beigušās arī attiecības. Diemžēl šī psihoze bija publiskāka un tajā bija iesaistīts vairāk pazīstamu cilvēku, nekā es būtu gribējusi.
Atceros, ka biju jau diezgan paranoiska un aizbraucu nakšņot pie draudzenes, lai viņa mani pieskatītu. Nebiju normāli izgulējusies vairākas naktis. No rīta nekļuva labāk, un tika pieņemts lēmums, ka man jāaizbrauc pie dabas nomierināties. Nokļuvu lauku mītnē pie ezera meža vidū. Pa dienu sēdēju ezermalā, bija mierīga un skaista atvasara, apkārt labi cilvēki un vakariņās kartupeļi ar gaileņu mērci. Tomēr naktī tas sākās. Līdzi biju paņēmusi baldriānu tinktūras pudelīti, ko dzēru pārspīlētos daudzumos, lai mēģinātu aizmigt. Laikam bija beigušies recepšu medikamenti. Un tad man likās, ka esmu saindēta. Kaut kur pa tumsu sameklēju burciņu, iečurāju tajā un atstāju uz galda kopā ar zīmīti, lai cilvēki vēlāk varētu identificēt, kādas indīgas vielas bijušas manā organismā. Likās, ka no citas istabas ar klusiem klauvējieniem un telepātiskiem signāliem ar mani mēģina sazināties bijušais draugs. Mājinieki pa to laiku bija sapratuši, ka nav labi, un sazinājās ar maniem vecākiem. Kad viņi nakts vidū atbrauca, man likās, ka vecākus sagūstījuši sliktie. Piedzīvoju, cerams, dramatiskāko dilemmu savā mūžā: vai man iznākt pie sagūstītajiem vecākiem un nodot laipno māju saimniekus sliktajiem? Ieslēdzos istabas skapī kā bunkurā un nenācu ārā, lai arī vecāki izmisīgi sauca. Tas bija šausmīgi. Tā bija varonīga cīņa starp nodevību, mīlestību un uzticību līdz galam. Beigās tomēr padevos, un vecāki mani aizveda mājās.
Pienāca rīts. Vecāki kaut ko gaidīja un vilcinājās, taču mans karš tāpēc neapstājās. Gulēju gultā, pa palodzi kaut kas pakšķēja, un es sapratu, ka virs mājas līst saindēts lietus. Tur, debesīs, Krievija ar ķīmiskajiem ieročiem cīnījās pret pasauli. Ārā iet bija dzīvībai bīstami, tomēr vairs nevarēju izturēt. Izgāju pagalmā, apgūlos zālītē un vēroju brīvās, zilās debesis, iespējams, pēdējo reizi savā mūžā. Nekas nenotika. Devos pie kaimiņa un lūdzu mani kaut kur aizvest. Viņš aizveda uz pilsētas poliklīniku, kur man mēģināja iedot nomierinošas zāles. Nevaldāmi rupji lamāju ārstus un pretojos, jo arī viņi bija sliktie. Pēc psihozes beigām aizbraucu atvainoties.
Poliklīnikā mani atrada vecāki, un mēs kopā devāmies uz galvaspilsētu. Pa ceļam notika vēl viena nepatīkama sagadīšanās: piestājām benzīntankā, kurā tobrīd bija ekskursijas autobuss ar maniem vidusskolas skolotājiem. Bija skaidrs, ka benzīntanks tūlīt tiks uzspridzināts un jābēg. Mašīnai bija aizslēgtas durvis, tāpēc rāpos ārā pa logu. Bijušie skolotāji to redzēja.
Braucot Rīgā pār tiltu, izskatījās, ka pilsēta jau okupēta – tilts bija apvīts ar dzeloņdrātīm un jutu, kā pa to brauc krievu tanki. Kad nokļuvu slimnīcā, man likās, ka esmu ostas reģistratūrā un ir pēdējā iespēja bēgt. Protams, visi bija sliktie, taču ārā stāvēja kuģis. Ja vien man izdotos līdz tam nokļūt! Novērošanas istabiņā sarīkoju pēdējo pretošanās mēģinājumu. Atcerējos mežonīgu pagānisku deju, ko kādā performancē bijām izpildījuši uz skatuves. Izpildīju šo pašu deju novērošanas istabā un visus nobiedēju. Vajadzēja vairākus cilvēkus, lai mani savaldītu un piesietu pie gultas. Tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi.
Pēc pamošanās
Psihožu laikā pieredzētais mani mulsina vēl šodien. Cilvēki saka: "prāts aptumšojās" vai "zaudēja prātu", taču manas pieredzes aprakstīšanai tie nav precīzi frāzējumi. Psihožu laikā jutos apgaismota vai gaišredzīga, uztvere šķita mikroskopiski asa, darbības racionālas, turklāt pieredzētais neizzuda kā sapnis pēc pamošanās – notikumus un to interpretācijas joprojām atceros biedējoši detalizēti. Tāpēc vairāk par bailēm zaudēt prātu es baidos no prāta paša – no tā, ko tas var safabricēt gluži kā ChatGPT padomdevējs.
Sāpīgākais abu aprakstīto performanču gadījumā bija tas, ka tās pieredzēja man svarīgi cilvēki, kuri pēc tam negribēja ar mani kontaktēties. Apziņa, ka esmu zaudējusi cilvēkus, bija smagāka par to, ka esmu zaudējusi prātu. Sajukšana var baidīt vairāk par nomiršanu, jo tas šķiet ne tikai neatgriezeniski, bet arī pazemojoši. Taču pieredzes tumšākā puse sekoja, mēģinot notikušo sagremot. Nokļūšana Tvaika ielā var būt traumatiska pati par sevi. Pieņemt, ka esmu tur bijusi un nevaru paļauties uz savu prātu, man prasīja vairākus gadus. Ceru, ka nekad vairs nebūs jāpieredz karš ne prātā, ne realitātē. Šobrīd dzīvoju miera laikos (vai ne), tomēr bailēs pazaudēt realitāti turpinu novērot katru prāta kustību. Šie notikumi bija arī laba motivācija izgulēties. Uz Tvaika ielu sanāk doties vēl tagad, lai atrādītos un dabūtu receptes. Reiz ar draudzeni pat paņēmām termosu, maizītes un aizlaidām pie turienes rimtā dīķīša papļāpāt.
0