Vēl bija samērā tumšs, kad iezvanījās telefons. "Kam atkal ko vajag nakts vidū," ļaunīgi nomurmināju un brīdi aizvērtām acīm taustījos pa naktsskapīša virsmu. Kad pirksti beidzot uzgāja meklēto, kreiso aci bija izdevies pavērt šaurā spraudziņā, lai ar zināmu piepūli saskatītu izplūdušo zvanītāja vārdu. Tā nebija. Svešs numurs. Lielais, sarkanais modinātājs rādīja tikai pusdeviņi. Ienīstu visus, kuri saziņu sāk ar zvanīšanu, nevis kā normāli cilvēki vispirms Facebook čatā vai e-pastā noskaidro, cikos varētu sazvanīties un vai vispār esmu gatava telefona sarunai. Taču doma par to, ka varbūt tas ir kaut nelielas peļņas piedāvājums, neļāva atvienot zvanu, tāpēc uzslējos sēdus, sapurināju galvu, ar lūpām izgrūzdama plarkšķošu skaņu, un visbeidzot, izteiksmīgi artikulēdama, noskandēju: "Laburītu saka saule, laburītu svilpo vējš!" Abas šīs jokainās darbības iedarbina runas aparātu un palīdz neizklausīties aizmigušai, šajā jautājumā man ir bagātīga pieredze.
Tad pagrābu klausuli.
– Lūdzu, es klausos! – atsaucos možā balsī, pūlēdamās dabūt vaļā arī labo aci.
– Labrīt, vai Kate?
– Jā, lūdzu, es klausos, – atkārtoju un nožāvājos, cenšoties žokļus virināt tā, lai zvanītāja neizdzird izelpotā gaisa plūsmu.
– Jums zvana… – kamēr žāvājos, sieviete turpināja runāt, tāpēc nesaklausīju viņas vārdu. – Pārstāvu žurnālu "Jana", tikko ir nākusi klajā jūsu jaunā grāmata, romāns…
– Stāstu krājums, – iespraudu pa vidu viņas runas plūsmai.
– Atvainojos, stāstu krājums, bet kāda gan tam nozīme, ir iznākusi jauna grāmata, un mēs ļoti vēlamies publicēt interviju ar jums mūsu žurnāla nākamajā numurā.
– Kāpēc? – Joprojām nebiju pilnībā atmodusies, tāpēc reaģēju savā dabiskajā tiešumā.
Intervijas man nepatika. Runāt es galīgi nepratu, tāpēc reizēm mēģināju piedāvāt sarakstes formātu. Vai nu man tiktu atsūtīti visi jautājumi un es atbildētu uz tiem rakstiski, vai arī elastīgākā variantā – jautājums, atbilde uz to, nākamais jautājums, atkal atbilde. Otrajā gadījumā tā pat būtu tikpat dabiska saruna kā tad, ja mani iztaujātu mutiski, – tieši tāpat no manām atbildēm varētu izrietēt kāds iepriekš neieplānots jautājums un intervijas dzīvīgums netiktu zaudēts. Toties izpaliktu mana muļķīgā muldēšana. Pirmkārt, pat mazākais satraukums nobloķēja atmiņas karti manā galvā, un es nespēju atcerēties elementāras lietas, vietas un cilvēku vārdus. Otrkārt – ja uzsēdos uz kādas tēmas, reizēm iebraucu tik sīkā tās izklāstā, ka pati ar izbailēm klausījos sevī, cik ilgi vēl nerimšos un līdz kādiem, pasarg dievs, intīmiem smalkumiem nonākšu, izskaidrojot nianses skaidrojumā par tikko izskaidroto. Rakstot to bija iespējams novērst. Vienoties par rakstisku interviju izdevās vienā reizē no divdesmit, toties tās bija reizes, kad pēc publikācijas man zvanīja un rakstīja nesalīdzināmi vairāk paziņu, lai darītu zināmu, ka šoreiz intervētājs ir pratis uztaustīt manu īsto būtību un, vēl vairāk, apbrīnojami iejūtīgi atainojis to rakstītā tekstā. Delikāti noklusēju patiesību un visiem atbalstītājiem teicu sirsnīgu paldies. Un nemaz nejutos kādu piešmaukusi, galu galā – visi šie cilvēki mani pazina daudz labāk par jebkuru no žurnālistiem, kas visbiežāk mani redzēja pirmo reizi un visvairāk par manām gaitām bija uzzinājuši no citu mani pirmo reizi ieraudzījušu personu rakstītā. Ņemot vērā trauksmē uzblīdušo muldēšanas apjomu, būtiskais sarunās parasti bija noslīcis vārdu okeānā, un priekšplānā gozējās nesvarīgais.
Tātad es tikko zvanītājai biju pajautājusi, kāpēc viņai vajadzētu mani intervēt.
– Ha, ha, ha, – sieviete klausulē smējās, it kā es būtu pateikusi kādu joku. – Jā, kāpēc gan mēs publicējam intervijas ar interesantiem, publiski zināmiem cilvēkiem?
Interesanta. Vai viņa gribēja teikt – dīvaina? Publiski zināma izklausījās vēl biedējošāk. Jau kādu laiku baidījos no savas dabiskās reakcijas, paslīdot uz ielas. Ja nu kāds sazīmē un ieraksta vietējā portālā – rakstniece lieto necenzētu leksiku! Nemitīgā paškontrole trauksmi tikai palielināja un radīja vēl auglīgāku augsni nevaldāmajai muldēšanai.
– Jums taču noteikti nav noslēpums, ka jūsu grāmatas ir lasītāju ļoti iemīļotas, – žurnāliste turpināja. – Viņi noteikti vēlas jūs iepazīt tuvāk, uzzināt, kas jums svarīgi, kā jūs rakstāt, kā dzīvojat. Par kādām problēmām visbiežāk domājat, kā iesaistāties to risināšanā.
Mani pārņēma bezpalīdzība. Kāda jēga bija uzrakstīt piecas grāmatas, ja lasītāji joprojām nav sapratuši, kas man ir svarīgi un par kurām problēmām es visbiežāk domāju. Spontāni nolēmu atteikties no sarunas. Turklāt man nebija pārāk daudz brīva laika. Līdz Prozas lasījumiem tikai nedēļa, bet ideja iecerētajam stāstam par rakstnieku un viņa dzīvi vēl plivinājās kaut kur apziņai neaizsniedzamā universā.
– Šķiet, es nevarēšu, – teicu klausulē. – Man īsti nav iespēju. Jūs droši vien zināt, ka dzīvoju Liepājā, tikšanās paņems pārāk daudz laika un ieguldījumu.
– Protams, es to zinu, pirms intervijas vienmēr papētām. Jūs taču izmantojat datoru un zoomā sazināties? – Viņas balsī pavīdēja nedaudz viltīga nots, it kā viņa mani būtu noķērusi aiz rokas brīdī, kad gribu klusi aizlavīties. – Mēs varētu parunāt tiešsaistē ceturtdien, ja jums būtu brīvs laiks no vienpadsmitiem – kādu stundu, pusotru.
Ceturtdien! Šī bija pirmdiena, tās būs trīs pazaudētas dienas, kurās es nespēšu rakstīt satraukumā par priekšā stāvošo sarunu. Rakstīšanai man vajadzēja pilnīgu atbrīvotību, prātu, kurā nav nekā cita kā vien topošais stāsts, un laiku, kurā neielaužas neviens no malas. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc rakstīju vēlu vakaros un naktīs – stundās, kuras piederēja tikai man. Tad biju drošībā, jo zināju – normāli cilvēki naktīs guļ vai vienkārši ir labi audzināti, tāpēc zina, ka pēc deviņiem vakarā nav pieklājīgi kādu traucēt.
– Ceturtdien visu dienu būšu aizņemta, – es meloju, ne jau nu gluži acīs skatīdamās, taču bez sirdsapziņas pārmetumiem.
– Ziniet, es varu saņemties un sagatavoties jau uz rītdienu. Kā jums būtu rīt deviņos?
– Vakarā?
– Ha, ha, ha, – viņa atkal skaļi smējās, it kā es jokotu. – Nē, protams, deviņos no rīta.
Modinātājs nozvanīja astoņos, taču es vēl brīdi gulēju, blenzdama griestos. Aizvilktie aizkari nenosedza visu logu, pa vaļējo spraugu vēroju, kā laukā snieg. Lielām, saķepušām pārslām. Saules lēkts bija gaidāms tikai pēc pusstundas, taču sniegs pasauli darīja gaišāku un priecīgāku. Tas būtu viens ellīgi jauks rīts, ja vien priekšā nestāvētu tā sasodītā intervija.
Notinkšķēja telefons, bija ienācis e-pasts ar saiti uz sarunu. Jau 8.27! Lēcu ārā no gultas. Darbagalds aizkrāmēts grāmatu un papīru kaudzēm, tās visas saliku rindā uz grīdas, tējas krūzi un trauku ar tukšajiem konfekšu papīriem aizstūmu aiz datora. Saķemmējos, izskatījos vēl briesmīgāk nekā pirms tam, taču iet dušā laika vairs nebija, galu galā, tā būs tikai saruna, nevis fotosesija. Tomēr lūpas uzkrāsoju. Tas piestāvēja. Steigšus uzrāvu mājas sporta bikses un virs tām tumšzilo izejamo blūzi ar stāvo apkaklīti, tā bija lieliska izvēle, arī mati piepeši izskatījās atbilstoši un stilīgi. Sirms ar zilu – ideāli.
Brokastīm laika nebija. Kad ar steigā aplietās kafijas krūzi apsēdos pie datora, pulkstenis rādīja 8.59. Nenormāli punktuāli. Kā allaž.
– Labrīt, Kate! Šorīt tik brīnišķīgs rīts! Vai Liepājā arī snieg? Es jau noskrēju savus 5 kilometrus, sniegā tas ir tik grūti, taču vienreizēji atsvaidzinoši, esmu kā no jauna piedzimusi.
Pie žurnālistes foto rakstīts – Verēna, vismaz tas nu bija noskaidrots. Man īsti nesanāca iespraukties ar kādu atbildi vai vismaz sveicienu, tāpēc iedzēru malku kafijas. Apsvilināju mēli un tieši tad aptvēru, ka neesmu uzvilkusi zeķes. Arī vakarā atslēgtais radiators visu nakti stāvējis auksts, to pirms intervijas neiedomājos uzgriezt – istabā, šķiet, bija ne vairāk par 17 grādiem. Berzēdama apsvilušo mēles galu pret aukslējām, apsvēru, kā rīkoties. Varētu izslēgt kameru, kamēr viņa vēl runā, un pēc tam izlikties, ka tā bijusi kāda tehniska kļūme, taču baidījos pati kļūdīties. Ja istaba būs redzama, kad piecelšos, tieši kadrā rēgosies visas pa grīdu izmētātās grāmatu un papīru kaudzes un manas padilušās un noļukušās sporta bikses. Paliku sēžam. Pacēlu pie lūpām kafijas krūzi, taču atcerējos iepriekšējo pieredzi un noliku to atpakaļ. Verēna beidzot bija rimusies apcerēt savu brīnišķīgo rītu un pievērsās man.
– Kate, jums šis ir tik brīnišķīgs laiks. Ir iznācis jūsu jaunais romāns "Diena ir izdevusies"…
– Stāstu krājums, – es nomurmināju, taču šoreiz viņa nesadzirdēja.
– …zinu, ka šoruden esat viesojusies neskaitāmās bibliotēkās un runājusi ar lasītājiem. Kādi ir spilgtākie iespaidi no šīs savdabīgās grāmatas atvēršanas tūres?
– Ziniet, Verēna, bija mazliet par daudz, – ar sūrstošo mēles galu atkal pabakstīju aukslējas. – Šķiet, ka pasākumu vietas un apmeklētāji man sajukuši visi kopā. Taču varu padalīties pieredzē par apartamentiem, kur mitinājos, kad pārbrauciens prasīja divas dienas. Varu teikt, ka naktsmītnes izvēlos ārkārtīgi rūpīgi. Vispirms bukingā iestatu filtru – viesu piešķirtā vidējā atzīme nedrīkst būt zemāka par astoņi. Protams, svarīgs kritērijs ir cena, tomēr aiz cieņas pret saviem gadiem šādos tādos ūķos nakšņot negrasos. Lūk! Ja cena šķiet pavelkama, pievēršos vērtējumam atsevišķās kategorijās. Man būtiskākās – tīrība, gultu ērtums, komunikācija ar saimnieku – šajos parametros mazāk par deviņi nederēs. Pēc tam lasu viesu atsauksmes, sākot no jaunākās. Tam ir nozīme – vecas atsauksmes var izcelt komplimentējošus komentārus, kas sen jau vairs neatbilst patiesībai. Jūs jau zināt: daži viesmīlības nozares pārstāvji savu biznesu sāk ar entuziasmu, taču attieksme ar laiku mainās, iestājas rutīna, paviršība. Tāpēc svarīgi ir aktuālākie viedokļi.
Jutu, ka jau ar pirmo atbildi mērķtiecīgi braucu auzās, taču nesapratu, kā tikt nost no tēmas. Paņēmu kafijas krūzi, iedzēru vēl vienu malciņu un vēlreiz applaucēju mēli, nu jau vairs ne tikvien pašu galiņu, bet krietni vairāk. Verēna nekavējoties izmantoja īso pauzi.
– Cik interesanta pieredze, Kate, taču man jums ir daži jautājumi par jūsu radošo procesu. Jūs rakstāt ārkārtīgi dramatiskus, pat traģiskus stāstus – kur smeļaties tiem iedvesmu?
Man sala kājas. Dziļdomīgi klusēju un pa to laiku ar kāju pirkstiem mēģināju pārvilkt garo sporta bikšu galus pāri pēdām. Neizdevās.
– Dzīve ir skarba. Nekas nav jāsacer, un nekas nav jāizdomā, – beidzot sāku runāt. – Viss notiek tepat blakus, tikai ir jāierauga un jāsaprot, kura ir tā ideja, ko ielikt stāstā, lai tas kļūtu svarīgs ne tikai tev kā autoram, bet arī lasītājam un sabiedrībai. Reizēm tas ir kāds sīkums, caur kuru kā lupu izgaismojas plašāka sociālā problēma. Vai kāds nieks, ko pievienot stāstam, lai padarītu to dzīvu. Piemēram, pirms dažām dienām, vēl pirms bija sasnidzis, es braucu sakopt dzimtas kapus… – te piepeši man pazuda doma. Grodais vēstījums, ko gatavojos paust, izjuka lupatās. Taču es nepadevos. – Ak, es taču ceļa malā redzēju ganāmies sumbrus! Jūs varat iedomāties – ap divdesmit savvaļas lopu, cits liels, cits mazs. Kas tā bija par veiksmi! Nē, es to nevaru vairs izmantot, jo kādā no agrākajiem stāstiem man jau ir sumbru bars, taču toreiz man nācās izšķirstīt visas mājās atrodamās enciklopēdijas, lai viņu parādīšanās manā stāstā notiek īstajā gadalaikā, lai uzvedība atbilst tam, kā ir dzīvē. Pētīju pieejamās interneta lapas, es taču ne reizi nebiju dzīvē redzējusi sumbru! Un interesanti – man pēc tam pārmeta, ka Papes sumbri neesot manīti jau gadus desmit, jo aploks, kurā viņus ielaida mitināties, šiem neesot paticis, sumbri izlauzušies un aizgājuši savā dzīvē, vārdu sakot, pēc tam neviens vairs…
– Tiešām neparasti. Daba jums sagādāja īpašu piedzīvojumu. – Verēnas smaids izskatījās nedaudz kokaināks nekā brīdi iepriekš. – Taču atgriezīsimies pie stāstiem. Jūsu varoņiem nereti ir alkohola problēmas. Taču būsim atklāti: tās reizēm piemīt arī radošiem ļaudīm. Vai zināt, ka Hemingvejs ir teicis: "Write drunk, edit sober" – raksti dzērumā, rediģē skaidrā? Vai piekrītat dižajam vārda meistaram?
Nu jau sala ne tikai kājas, viss ķermenis aukstumā trīsēja. Saņēmos, atkal iedzēru kafiju. Tā vairs nebija verdoša, – pa barības vadu vēderā ielija patīkams karstums, un es biju gatava turpināt sarunu.
– Pirmkārt, nav pierādījumu, ka Hemingvejs tiešām tā būtu teicis. Laikabiedri atceras, ka viņš patiesībā nekad nav rakstījis dzērumā. – Verēna gribēja kaut ko bilst, taču es ar nepārprotamu rokas kustību darīju zināmu, ka visu vēl neesmu pateikusi. – Bet domāju, ka teiciens nav jāuztver tik burtiski, lai kurš arī nebūtu tā autors. Nezinu, kā tas ir citiem, bet, kad rakstu, viss ap mani izmainās. Ja esmu tikusi stāstā iekšā, es tur dzīvoju, es neesmu es, es esmu tas personāžs, ar kuru notiek liktenīgie notikumi. Iespējams, tas ir narkotiskam reibumam līdzīgs stāvoklis, pazūd laiks un telpa, un, no rīta pamodusies, es neatceros, ko naktī uzrakstīju. Un tad nāk skaidrības mirklis. Atver failu un lasi, un tikai tobrīd ar skaidru aci redzi, ir vai nav vērts sākt rediģēt.
Es apklusu, berzējot pēdas vienu pret otru un apsvilušo mēli neapzināti velkot pa augšlūpu no vienas puses uz otru. Atkal iedzēru kafiju, tā bija mēreni silta, bet mani iekšķīgi sildīja arī apmierinājums par to, ka šoreiz nepazaudēju atbildes pavedienu.
– Jāāāa… – novilka Verēna. – Te ir, par ko padomāt. Pie kā vēl jūs īpaši piestrādājat, lai jūsu stāsti… – "Bingo!" es nodomāju. "Viņa beidzot atceras, ka man nav romāna. – …lai jūsu stāsti kļūst raksturīgi tieši jums kā autorei.
Nezināju, ko atbildēt. Kā lai es to zinātu? Es vienkārši rakstīju, un viss. Aiz loga piesnigušajā lodžijā beidzot lidinājās dažas zīlītes, un kāda no tām jau sēdās uz tīkliņā iekarinātās tauku bumbas.
– Grūti pateikt. – Man tiešām nebija ne jausmas. Brīdi klusēju, tad spēru ārā kārtējo pērli. – Ziniet, ārkārtīgi būtiska ir vārdu un teikuma daļu secība.
– Latviešu valodā taču nav stingru noteikumu, kā teikumā izkārtot vārdus, – Verēna iebilda.
– Taisnība, taču, mainot vārdus vietām, mainās akcenti un vēstījums. Jūs taču jūtat, kā atšķiras teikumi "Zīlīte knābā speķi" vai "Speķi knābā zīlīte", kā mainās apjausma par iepriekš doto informāciju un iespējamo turpinājumu, – es gvelzu, vairāk vērodama mazos putniņus aiz loga nekā iedziļinādamās sarunā. – Vai arī – kādus pārpratumus var radīt vienkārši nepareizā vietā novietots apzīmētājs, ja tā vietā, lai rakstītu "No segas apakšas rēgojās Jāņa salauztā kāja" tiek uzrakstīts "No segas apakšas rēgojās salauztā Jāņa kāja".
– Cik interesanti, nekad nebiju par šo aizdomājusies. Taču man ir vēl daži jautājumi, – Verēna jau izklausījās krietni vien apjukusi, tomēr turpināja.
Zīlītes jau bija apsēdušas tauku bumbu kā mušas trūdošu zirgābolu, dažas plivinājās gaisā, citas, sīkajiem nadziņiem ieķērušās tīklā, naski knābāja trekno maltīti. Mielasts kļuva arvien trokšņaināks, zīlītes mainījās vietām, dažas uzkodušas izvingrināja spārnus, citas sēdās to vietā knābāt, kad pēkšņi čiepstēšana pārvērtās griezīgās klaigās. Kāds putnēns, ar vienu smalko kājiņu ieķēries tīklā, nespēja to atbrīvot. Zīlīte, starp citu, tā bija zilzīlīte, izmisīgi sitās spārniem un griezās kā vilciņš, brīžiem karādamās ar galvu lejup, bet citkārt straujiem vēzieniem uzraudama sīko ķermeni gaisā.
– Sakiet, tagad, kad grāmatas atvēršana aiz muguras, jūs noteikti esat jau domājusi, ko rakstīsiet tālāk. Vai varbūt varat padalīties ar kādu sapni, ko jūs kaut kad dzīvē vēlētos uzrakstīt. Varbūt tas beidzot būs romāns? – Verēna runāja, neko nenojauzdama par drāmu, kas norisinājās manu acu priekšā.
Zīlīte kliedza, un es biju nikna. Zooveikala pārdevēja zvērēja, ka šie diegi ir stingri un slīdīgi, līdz ar to īpaši droši, putnu kājas tajos neieķeroties. No prāta neizgaisa pagājušajā ziemā internetā redzētā fotogrāfija ar diviem sasalušiem sīkputnu līķīšiem karājamies pie tauku bumbas ar galvām uz leju.
– Kaut ko jau rakstīšu, – runāju, vispār nedomādama līdzi. – Jā, man ir ideja, ne sapnis, bet ideja.
Zīlīte joprojām kliedza un dauzījās ar spārniem, un arī citas satraukti plivinājās tai apkārt, skaļi čīkādamas. Īsta mazputnu Bābele. Es turpināju: – Vārdu sakot, doma tāda…
Nē, to vairs nevarēja izturēt.
– Verēna, atvainojiet, mums jābeidz saruna, te kāds ir nāves briesmās.
– Kādas šausmas! Bet vēl tikai…
Atvienojos no zooma un metos ārā uz lodžijas. Sasnigušais sniegs sabira čībās un dzeldēja manas basās pēdas, bet es mērķtiecīgi bridu uz lodžijas tālāko galu. Zīlītes pašķīda kur nu kura, un arī tīkla notvertais putnēns acīmredzot izbīlī saņēma pēdējos spēkus, atrāvās no barības bumbas un aizlidoja pāri lodžijas malai, kur blakus citiem iesēdās kailajā ceriņu krūmā. Nokabināju tauku bumbu no naglas un ienesu iekšā. Jāizdomā kas drošāks, katru reizi taču es nebūšu tuvumā, lai varētu skriet un glābt.
Saģērbos, uzvilku gan kokvilnas īszeķes, gan vilnas zeķes. Veco, izstaipīto, bet nepārspējami mājīgo džemperi. Uzvārīju vēl vienu kafiju, kaut mēle joprojām sūrstēja no pirmās. Sēdēju un domāju, ka droši vien vajadzētu aizrakstīt Verēnai atvainošanos. Taču tad viņa varbūt gribētu sarunu turpināt un es tik un tā neprastu atbildēt pietiekami viedi, asprātīgi, ar dabisku eleganci.
Lai nu paliek. Man tam nebija laika. Jāizpēta bukingā nakstmāju piedāvājums uz prozas lasījumiem un jāķeras beidzot pie stāsta.
0