Es gribu strādāt cietumā. Tā es paziņoju kādā viegli bohēmiskā un intīmā vakarā daļēji īrētā, daļēji skvototā [1], skaistā koka namā Liepājā 2010. gada vēlā rudenī. Es nezinu, kā radās šī doma – nezināju nevienu, kas dzīvotu vai strādātu cietumā. Nezināju arī, ko es tur gribētu darīt – mazgāt grīdas, kaut ko mācīt, sargāt? Cilvēki šajā mirklī man apkārt bija mirdzoši, visa situācija maģiska. Tikpat brīnumains likās mans paziņojums. Bet, kā par brīnumu, nākamajā dienā nenotika pilnīgi nekas. Un arī tuvākajos mēnešos nekas nenotika, jo nokļūt cietumā, kā izrādījās, nav nemaz tik vienkārši.
Tomēr nākamajos sešos gados es neviļus tuvojos šim mērķim. Pabeidzu Rakstniecības studijas Liepājas Universitātē, kādu laiku pasniedzu radošo rakstniecību Lielbritānijā, bet, atgriezusies Latvijā, kļuvu par jaunatnes darbinieci un aktīvāk apguvu neformālās izglītības metodes. Papildus tam izmācījos par dakteri klaunu un 2017. gadā piedalījos Ģimenes dienās dažādos cietumos visā Latvijā. Dakteri klauni strādā slimnīcās bērnu nodaļās, bet šajā gadījumā mēs palīdzējām bērniem tikt pāri diezgan izaicinošajai ieiešanai ieslodzījumā – caur drošības pārbaudi, vīriem ar ieročiem, restotiem koridoriem, caur pirmo ledu, pēc ilgāka laika satiekot mammu, tēti, brāli, vectētiņu. Ko tas nozīmēja manas brīnumainās cietuma vīzijas kontekstā? Es atradu un apguvu savu "instrumentu", iepazinu šo diezgan izaicinošo vidi caur drošāko masku pasaulē – sarkano degunu –, un drīz vien mani aicināja projekta laikā mentorēt Liepājas cietumā mītošos jauniešus. Projekti beidzās, nauda beidzās, bet mana interese par darbu ar šo mērķgrupu bija pašā plaukumā. Tādēļ kļuvu par ieslodzījumu vietas brīvprātīgo un turpināju savas nodarbības. Turpinu tās visus šos gadus un, piemēram, nākamajā nodarbībā dodos satikt trīs čaļus, no kuriem vienam jau kādu laiku palīdzu rakstīt viņa stāstu, ar otru praktizēsim elpošanas vingrinājumus, bet trešajam palīdzēšu veicināt emocionālo inteliģenci.
Puiši, vīrieši, čaļi [2]. Cilvēki. Pagāja laiciņš, līdz iemācījos viņus pareizi dēvēt. Sākotnēji, stāstot par cietuma pieredzi, teicu: ieslodzītie, arī cietumnieki, pat noziedznieki. Pateicoties lieliskajai biedrībai "Bona Fide", kas dibināta ar mērķi atbalstīt ieslodzījumā mītošos, iemācījos, ka pirmais tomēr ir cilvēks. Cilvēks ieslodzījumā šajā gadījumā. Valoda ir svarīga. Gan puišu valoda ar cietuma slengu un iekšējiem kodiem, kuros es beidzot jūtos nedaudz ērtāk, gan arī mana valoda. Cilvēkiem ieslodzījumā ir daudz neaizpildīta laika. Un šajā laikā viņi diezgan veiksmīgi attīsta cilvēkskenēšanas un manipulācijas prasmes. Viens skatiens, mani pirmie teikumi var izšķirt to, vai man izdosies iegūt viņu uzticību, kas nepieciešama turpmākam kopīgam darbam, vai arī būs grūti un neauglīgi. Nebūšu naiva – vairums dalībnieku manu nodarbību apmeklē nevis tādēļ, ka viņus ļoti interesē pašizaugsme un jaunas prasmes, bet gan tādēļ, ka viņi var uz mirkli atstāt savas kameras. Vismaz Liepājas cietumā lielākajai daļai nav iespēju atstāt savu kameru, ja neskaita retas tikšanās un vienu stundu garo pastaigu telpā, kas nereti ir vēl mazāka par viņu kameru. Un, lai arī iekšējā komunikācija strādā labāk nekā dažā labā institūcijā brīvībā, viņiem nav daudz iespēju satikt citus cilvēkus. It īpaši sievietes. Par laimi, es ātri vien uzķēru, kur slīd dažu manu nodarbību apmeklētāju acis, un iemācījos ģērbties tā, lai mums visiem būtu ērtāk. Tikpat ātri iemācījos pārliecību par savām metodēm un nodarbību saturu, jo cietums nav vieta, kur šaubīties. Vismaz ne sākumā. Ar laiku, ilgāk darbojoties ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, izdodas nodibināt tādu uzticības līmeni, kad es varu dalīties arī trauslākās pārdomās, ieaicināt viņus tajās. Bet, ja to daru pārāk strauji, drīzāk ļauju ar sevi manipulēt, nevis veicinu saliedēšanos.
Starp citu, es to nenosodu. Es arī tādā situācijā manipulētu. It sevišķi, ja būtu kādam atņēmusi dzīvību (puiši visbiežāk saka – tā gadījās). Es nezinu (man nestāsta, es nejautāju), par kādiem nodarījumiem viņi atrodas ieslodzījumā. Bet puiši ātri vien padalās, cik ilgi jau tur ir, cik ilgi vēl būs, un nav nepieciešama jurista izglītība, lai saprastu. Galu galā arī radošā rakstniecība ir diezgan spēcīgs instruments, kas izvelk nejautāto, arī nenojausto. Retāk gadās tādi, kuri uzreiz pastāsta, par ko "sēž". Pārbauda manas robežas. Vai nobīšos. Vai sākšu nosodīt. Jo tā tomēr ir arī viņu drošā zona – būt nosodījumā. Atstumtajam un nepieņemtajam ir tik daudz attaisnojumu neko nedarīt – tāpat neviens neticēs, neviens neuzticēsies. Viņi zina, kā izdzīvot atstumtībā. Tur ir citi "savējie", ļoti skaidri izdzīvošanas noteikumi. Ak, jā, noteikumi. Šīgada sākumā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi [3], ka mūsu cietumos valda neformāla hierarhija – kastas ar stingriem, nerakstītiem principiem par to, kurš komandē, kurš pakļaujas, kurš ir nepieskaramais. Atceros, ka vienā no manām pirmajām nodarbībām piedāvāju puišiem izvēlēties pildspalvas no mana penāļa. Viņi saskatījās savā starpā, un neviens tā arī nesniedzās pēc rakstāmā. Domāju – aizspriedumaini, izrakos caur rozā un oranžajām pildspalvām līdz zilajām un melnajām, izdalīju, un turpinājām strādāt. Tikai vēlāk sapratu, ka vilcināšanās nebija krāsu dēļ. Puiši nezināja, kurš šīm pildspalvām pieskāries pirms tam. Varbūt nepareizā kasta, kreisais [4]. Divtūkstošo gadu otrā desmitgade. Mūsu ēra.
Šī hierarhija ir sistēmiska problēma, kas ietver ilgstošus psiholoģiskus un reizēm arī fiziskus pazemojumus, tā nav risināma ar pāris jaunām regulām. Es šo hierarhiju saprotu. Neatbalstu, bet saprotu – ja man būtu gadiem ilgi jāpavada izolētībā, arī es sāktu būvēt savas sapņu pasaules, kurās man tomēr būtu kāda vara. Ja citi jau ir uzbūvējuši detalizētu sapņu pasauli, kur man ir vieta, tātad esmu kaut kādā veidā pieņemta – es arī uzturētu šo pasauli un piedalītos tās rituālos. Iespējams, šī ir mana jaunākā motivācija turpināt brīvprātīgā darba gaitas ieslodzījumā. Ja sākotnējie iemesli bija vēlme pēc jauna piedzīvojuma, profesionālās izaugsmes, jēgpilnas enerģijas ieguldīšanas, tad pēc šiem gadiem sāku novērot plašāku brīvprātīgo ietekmi uz cilvēkiem ieslodzījumā. Mēs parādām, ka ir sabiedrības daļa, kam nav vienalga, kam rūp, kas tic cilvēkiem ieslodzījumā neatkarīgi no viņu lomas cietuma iekšējā hierarhijā. Mūsu cieņa atkarīga nevis no viņu statusa, bet no attieksmes. Jo pirmais ir cilvēks. Protams, būtu skaisti, ja viss darbotos tik vienkārši – pāris nodarbības un cilvēks gatavs mainīt savu dzīvi, vērtības, uzskatus. Gatavs kļūt par apzinīgu nodokļu maksātāju. Piemērs tam, ka šīs gaidas ir absurdas, ir mana pieredze Spānijā, kur apciemoju Albolotes cietumu. Tur gan nav no padomju laikiem mantotās hierarhijas problēmas, tomēr es aizturēju elpu, kad padsmit jaunieši ieslodzījumā iepazīstināja ar sevi: Gabriel from Brazil, Felipa from Honduras, Juan from Spain, Ahmed from Morocco, Amina from Morocco, Youseff from Tunis. Spānijas oficiālā statistika liecina, ka jaunieši parasti sāk pelnīt ap 24 gadu vecumu un pilnīgu finanšu neatkarību iegūst ap 29 gadiem. Bērni migranti Spānijā saņem atbalstu līdz 18 gadu vecumam. Tāpēc no jaunieša, kam ir valodas barjera, nav ģimenes vai pat kopienas, kas varētu viņu atbalstīt, tiek sagaidīta godīga, neatkarīga dzīve 10 gadus ātrāk nekā no vietējā, atbalstītā jaunieša.
Un ko mēs gaidām no cilvēka, kas ieslodzījumā pavadījis, piemēram, piecus gadus? Vai arī, kā man biežāk sanāk dzirdēt – deviņus, sešpadsmit? Es gaidu, ka viņš pasveicinās mani uz ielas. Palielīsies, ka izlasījis ceturto grāmatu savā dzīvē. Pateiks, ka ir grūti, bet viņš turas. Pasmiesies par vecu joku no mūsu nodarbībām, ko jau esmu aizmirsusi. Novēlēs jauku dienu. Vai es gaidu, ka viņš neatgriezīsies ieslodzījumā? Statistika man to neļauj gaidīt. Bet es uz to ceru. Es ceru, ka manas biblioterapijas nodarbības, kurās iepazināmies ar Kalnozola "Kalendāra" dīvaiņiem un atstumtajiem, liks viņam aizdomāties, pirms lavīties kādas Janīnas pagalmā. Vai ka manis uzaicinātā gruzīnu drauga hačapuri gatavošanas nodarbības atstājušas apziņu, ka "tie tumšie" arī ir labi cilvēki. Vai varbūt puišu zīmētās pieredzes upes beidzot grib triekties spēcīgā straumē, nevis izsīkt purvos un nepareizos pagriezienos. Es ceru, ka nākamajā nodarbībā mums sanāks mierīgi paelpot. Nosaukt vairāk nekā trīs emocijas. Atrast pirmo teikumu. Un tas jau būs daudz.
Vēl nedaudz par statistiku. 2010. gadā ciemojos pie draugiem Itālijā. Viņi mani uzaicināja uz piketu pie cietuma. Viņi piketēja pret to, ka cietumos ieslodzīti 65000 cilvēku, bet cietumos ir mazāk nekā 50000 vietu. Turklāt lielāko daļu ieslodzīto veido divas grupas – narkomāni un imigranti. Tie ir cilvēki, ar kuriem var strādāt, pirms viņi izdara noziegumus. Nezinu precīzu Latvijas statistiku, bet stāsti, ar ko visbiežāk saskaros un ko apliecina arī cietumu darbinieki – vairums puišu ieslodzījumā atrodas narkotiku dēļ, kā arī gandrīz visos stāstos, ko dzirdu, ir nelabvēlīgas ģimenes, alkohols, vecāku, skolas, apkārtējās vides nosodījums vai vēl ļaunāk – vienaldzība. Par laimi, pieaug to organizāciju skaits, kas veic, manuprāt, valsts un pašvaldību pienākumus – rūpējas par šiem jauniešiem pašā noziegumu takas sākumā vai pirms viņi uz tās uzkāpj. Latvijā attīstās arī ielu jaunatnes darbs, neformālajā izglītībā un speciālās programmās vietu atrod jaunieši, kuriem standarta izglītība neder. To jāturpina attīstīt un atbalstīt. Lai cik brutāli un sausi tas skanētu – darbs ar jaunieti pirms smagāka nozieguma izdarīšanas mums izmaksā lētāk nekā cilvēks ieslodzījumā. Es priecājos, ka ievērojami pieaug starptautiskais (Eiropas) finansējums darbam ar jaunatni. Ceru, ka arī Latvijā būs novērojams kas līdzīgs. Kamēr tur nokļūstam, palīdzēt var brīvprātīgais darbs. Liepājas cietuma resocializācijas nodaļas darbinieki pastāstīja, ka puiši, kas iesaistījušies šādās nodarbībās, gada griezumā izdara mazāk iekšējo pārkāpumu.
Reiz cietumā uz kāda plakāta izlasīju tekstu, kas kļuvis par manu mantru. Tā palīdz strādāt gan ieslodzījumā, gan ar izaicinošākiem līdzcilvēkiem brīvībā. Laimīgi cilvēki citiem pāri nedara. Laimīgi cilvēki citiem pāri nedara.
P.S. Iepazīties ar brīvprātīgo darbu ieslodzījuma vietās un pievienoties iespējams te. Tāpat iesaku apmeklēt Liepājas teātra dokumentālo izrādi "Gaišās naktis", kuras pamatā ir trīs puišu, ar kuriem vairākus gadus esmu strādājusi Liepājas cietumā, dzīvesstāsti.
[1] skvotot (no angļu valodas to squat) – nelegāli iedzīvoties pamestā īpašumā
[2] Liepājas cietumā mīt tikai vīrieši.
[3] 2017. gadā kāds vīrietis, kas atradās ieslodzījumā, apgalvoja, ka no citiem ieslodzītajiem saņem necilvēcīgu attieksmi, pat tiek spīdzināts. Sūdzību izskatīja Eiropas Cilvēktiesību tiesa un atzina, ka Latvijai jāveic darbības, kas novērstu neformālās hierarhijas turpināšanos. Vairāk informācijas šeit.
[4] Par "kreiso" jeb "zemākās kastas" pārstāvi var kļūt dažādos veidos. Automātiski šajā "kastā" iekļūst cilvēki, kas sodīti par seksuāla rakstura noziegumu; tie var būt arī vīrieši, kas bijuši vardarbīgi pret sievietēm. Atstumto vidū var nokļūt, arī pretojoties iekšējās hierarhijas noteikumiem, biedrojoties ar citiem "kreisajiem". Jāpiebilst, ka šo gadu laikā tomēr redzu arī pārmaiņas: puiši ir spējīgāki domāt kritiski, veidot savus viedokļus, būt iecietīgāki.
0