Par Manela Ruzesa Mureto viesizrādi "Ákri" Rīgas cirkā (2024).
Cirku glābj bērni, jo viņi spēj spalgi un sirsnīgi zviegt par to, kā svešs vīrietis krīt pa kāpnēm, atsit dibenu, izstiepjas garšļaukus un, saviebis seju, atkal mēģina ieņemt kāpnes. Rīgas cirkā skan zvārgulīši, jo tas ir šausmīgi smieklīgi. Tikmēr mēs, pieaugušie, ķeram pēc līdzjūtības vai sirdsdrapēm, jo labi jau nebeigsies, sāpēs sēžas nervs un zilumi uz ceļiem būs baklažānu lillā, un līdz kāzām nekas nesadzīs.
Ir tādas cirka izrādes, pēc kurām tu iznāc no zāles un sāc uz priekšmetiem skatīties pavisam citādi. Durvis vairs nav durvis – tās ir smagas metaforas, kuras tevi spēj piespiest pie cirka grīdas. Kāpnes vairs nav tikai kāpnes – tā ir eksistenciāla panika, kas sākas uz piektā pakāpiena, kad neesi pārliecināts, vai gribi kāpt augšup vai ripot atpakaļ lejā. Akrobāts Manels Ruzess Mureto nevis vienkārši lec, rāpjas un atkal krīt, bet ar absurdu precizitāti liek mums apšaubīt zemes pievilkšanas spēku un arī mūsu attiecības ar pārmaiņām. Viņš citē arī citas, laikmetīgajā cirkā populārākās kāpnes, uz kurām muzejos un bankās ar elegantu, sapņainu vieglumu lido un krīt Joans Buržuā. Manels par to izrādē pajoko kā par nozagtu ideju, kas ir viegli nolasāma.
"Ákri" nozīmē 'slieksnis' vai 'robeža' – tas brīdis, kad vēl neesi nokritis, bet arī vairs neatrodies stabili uz zemes. Mureto – akrobāts ar 20 gadu pieredzi cirkā – savā pirmajā solodarbā "Ákri" uz skatuves ir viens pats, taču viņš nav vienīgais varonis. Viņa partneri ir durvis, kāpnes un skumjš āksts no slavenas poļu gleznas – visi trīs pārņem lomas, kļūstot par līdzvērtīgiem spēlētājiem. Izrāde pēta ne vien Mureto veiklību vismaz desmit dažādos veidos iekarot kāpnes, kas reizēm sabrūk viņam zem kājām, bet arī to, kas ar cilvēku notiek pārejas brīžos. Vai iespējams transformēt dzīvi, turpinot darīt vienu un to pašu? Vai cilvēks, kas atrodas starp divām vietām, vispār kaut kur atrodas? Tā ir viena no tām eksistenciālajām dilemmām, ko lielākā daļa no mums risina, stāvot rindā pie bankomāta vai mēģinot atrast, kur tieši pazudusi otra zeķe. Un vai šāda filozofiska prātošana cirkā maz ir veselīga, ja tavs darbs vistiešākajā nozīmē ir balansēt uz kāpnēm, kas neizlēmīgi svārstās? Mureto piemīt apskaužama spēja pārvērst parastus priekšmetus: durvis kļūst par robežu starp realitātēm, kāpnes par apjukuma un ambīciju metaforu, bet bērni cirkā uzdod vienīgo īsto jautājumu: "Vai viņš atkal nokritīs?"
Izrāde "Ákri" šķietami ir par cirka mākslinieka ķermeni un tā robežām, par visiem tiem mirkļiem dzīvē, kad mēs atrodamies uz sliekšņa un nezinām, vai jāturpina vai jāatlaiž. Kāpnes šajā izrādē nav tikai augšup vai lejup ejoša konstrukcija – tās ir arī dzīves trajektorija, likumsakarību sistēma, kaut kas starp brīvību un neizbēgamību. Kāpnēm ir 22 pakāpieni, tie ir līdz mīkstam spīdumam nogludināti, nodiluši un reizēm pārsteidzoši cietsirdīgi. Brīžiem šķiet, ka Mureto tās pieradinājis, bet tad – divi soļi pārāk ātri, nepareizs līdzsvars, un pēkšņi dzīve atgādina, kurš šeit ir noteicējs. Es jau sen uzdodu sev jautājumu – vai kāpnes vispār iespējams uzvarēt? Kāpnes nav tikai dekorācija, tās ir problēma. Tās ir kā aizdomīgs lifts, kam būtu jāved mūs augšup, bet kam nevar pilnībā uzticēties.
Viens no vismaģiskākajiem trikiem izrādē: melnas vīriešu kurpes pašas slīd lejā pa kāpnēm. Kā izrādās, šī ilūzija prasa vien divas lietas – 44. izmēra kurpes un perfekti aprēķinātu slīpumu. No visiem Mureto trikiem šis man šķiet vienīgais, kuru es varētu uztrenēt. Dzīvei jau tāpat ir slīpums uz leju, bet es vismaz varētu iemācīties slidināt apakšējiem kaimiņiem pasmagas tupeles ar laba vēlējumiem.
Tad cilvēkam uzkrīt virsū durvis
Durvis izrādē ir robeža starp pasaulēm, tās ir apsolījums un drauds vienlaikus. Mureto durvis izmanto, lai radītu situācijas, kuras ir gan komiskas, gan eksistenciāli trauksmainas – kurš no mums ir iekšā, kurš palicis ārā? Vienā no saviem stendapiem amerikāņu komiķis Džerijs Sainfelds skatītājiem vaicā: "Vai jūs zināt, kāpēc šis viss? Kāpēc esam šeit? Lai būtu ārā. Šeit ir ārā." Arī mēs esam "ārā", devušies uz cirku, lai Mureto no skatuves mums apgalvotu, ka esam iekšā, piederam kopā. Bet, kā rāda "Ákri", dažreiz starp šīm divām pozīcijām ir slieksnis, uz kura varētu arī palikt. Durvis atveras pārāk ātri, pārāk lēni, nepareizajā brīdī, tieši tad, kad nevajag. Un reizēm tās aizcērtas tik negaidīti, ka paliek jautājums – kas notiek, ja tu nekad nepaspēj tām iziet cauri?
Cik akrobāta triki ir veikli, tik neveikli ir viņa pārspriedumi. Kā radīt izrādi no nekā? Sainfelds par "neko" uztaisīja vismaz 10 komēdijas sezonas. Lēnākajā izrādes daļā mēs noskatāmies uz skumju poļu ākstu sarkanā tērpā īsta zaudējuma un posta brīdī. Tā ir atsauce uz Jana Matejko slaveno gleznu "Staņčiks karalienes Bonijas pilī rītā pēc Smoļenskas krišanas", kurā karaliskais āksts ir vienīgais, kurš saprot situācijas traģismu, kamēr pārējie vēl dejo un svin. Mureto it kā jautā – kas notiek, kad āksts ir vienīgais, kurš redz patiesību? Kad tas, kurš krīt, patiesībā saprot pasauli daudz labāk nekā tie, kas domā, ka stāv stabili?
Džeza pianists, kas nekad nepamet kuģi
Pēc izrādes skatītāji uzdod jautājumus un atklājas, ka viens no izrādes iedvesmas avotiem ir Alesandro Bariko romāns "Tūkstoš deviņsimt" ("Novecento"). Bariko romāns vēsta par puiku, kurš tiek atrasts uz kuģa un nekad to nepamet. Viņš kļūst par izcilāko džeza pianistu, par kuru neviens nekad neuzzinās – jo viņa pasaule beidzas tur, kur beidzas kuģa klājs. Viņš gandrīz izkāpj krastā, bet tomēr to nedara. Mureto balansē uz robežas starp kustību un apstāšanos. Izrāde ir par cilvēkiem, kas mūžīgi dzīvo "starp" – starp diviem lēmumiem, starp divām identitātēm, starp diviem soļiem.
Cirks arī vīriešiem
Ja mazākie skatītāji pēc izrādes gribēja zināt, vai Mureto kādreiz ir savainojies un kura ir viņa mīļākā izrādes daļa, tad pieaugušie vīrieši (un to nevarēja nepamanīt) ķērās pie citas izrādes tēmas: bailēm no pārmaiņām. Mureto saka: "Kāpnes ir kā dzīve – lai cik ļoti mēs gribētu mainīties, mēs nevaram izdzīvot visas izvēles. Mēs varam tikai caur citiem cilvēkiem piedzīvot arī citas dzīves." Vai jūs, ejot cauri šīm durvīm, nebaidāties, ka tās var aizcirsties aiz jums? Tas, iespējams, arī ir izrādes centrālais vēstījums. Pārmaiņas notiek. Mēs nevaram vienlaicīgi atrasties divās vietās. Mēs varam kavēties, vilcināties, satvert durvju rokturi un nespēt to nospiest. Bet pienāk brīdis spert soli un uzrakstīt prezidenta kungam, ka valdība, kurā kā zobi ir izkrituši daži ministri, nav jāsauc par cirku, jo pat kurpes cirkā var slīdēt lejup pa kāpnēm ar lielāku jēgu un ielīksmot cilvēku sirdis.
0