Par Arvja Vigula stāstu krājumu "Fermi paradokss" (izdevniecība "Orbīta", 2024)
Kāpēc ziņa, ka gaidāms Arvja Vigula stāstu krājums, mani tik ļoti pārsteidza, nezinu. Vismaz daži no "Fermi paradoksa" stāstiem publicēti jau agrāk, latviešu īsprozai mēģinu sekot līdzi visai cieši, pilnībā izolējies no literārās vides arīdzan vēl neesmu, bet tik un tā – negaidīts notikums. Varbūt vairāk laika jāpavada sociālajos tīklos? Katrā ziņā pārsteigums bija patīkams, jo vienmēr ir sevišķi interesanti, ja prozai pievēršas dzejnieks. Tādā vispārīgā līmenī pašlaik mans priekšstats par to, kas ir labs stāsts, diez ko neatšķiras no priekšstata par to, kas ir labs dzejolis. Un, protams, tas, ka Arvis Viguls ir labs dzejnieks, ne vien uzkurina interesi, bet arī kāpina gaidas.
Lasītāju, ko "Fermi paradokss" vēl tikai gaida, uzreiz brīdināšu: tāpat kā daudzas dzejas grāmatas, arī šo stāstu krājumu nevajadzētu izlasīt vienā piegājienā, kaut gan tas ir ļoti īss un var likties piemērots, teiksim, vienam vakaram. Lai katrs stāsts varētu dzīvot savu dzīvi un dot patstāvīgu iespaidu, ir nepieciešamas pauzes, varbūt pat apzināta distancēšanās no teksta. Pats pirmais stāsts "Debesis" var emocionāli pārslogot, tādējādi stipri iekrāsojot pārējos; jāatzīstas, manā gadījumā arī pāris nedēļu pārtraukums atlikušo četru stāstu lasījumu nepaglāba no "Debesu" mestās ēnas – pat tādā mērā, ka tie daļēji šķita kā komentāri par krājuma sākumā pieteiktajām tēmām. Straujš lasījums vispār nozīmētu pārāk tumši drudžainu kopiespaidu, kas varētu apslāpēt stāstu ironijas iedarbību – bet ironija te ir svarīga, bez tās iestātos nevēlama vienmuļība.
Pār ko "Debesis" dominē? Pārsvarā krājumā redzamas tipiskas nelaimīgas mūslaiku sadzīves ainas, personāži, kas ir gandrīz tās simboli: vientuļa pensionāre daudzstāvenē, vidusšķiras pāris pajukušās attiecībās, par savu ķermeni nokaunējies balto apkaklīšu šķiras pārstāvis ne gluži vēl gados, tādā garā. Savukārt "Debesis" pirmajā brīdī liekas esam par ko pavisam citu: pusaudzību deviņdesmito gadu beigās vai divtūkstošo sākumā – ne gluži universālu tā laika pusaudzības pieredzi, bet noteikti tipisku, dažādos aspektos atpazīstamu [1]. Tieši no tā izriet iespējamā emocionālā pārslodze kā reakcija, kura, ticamākais, visspēcīgāk nostrādās lasītājā, kas, tāpat kā es, pieder pie autora paaudzes. Debesis te ironiskā kārtā ir izteikti infernālas. Stāstā intensīvi un precīzi konstruēta žņaudzīgā vide, vardarbības un tās potenciāla caurstrāvotā atmosfēra, bezjēdzība, visa šī kombinācija, kas ar laika distanci var likties attēlota pārspīlēti, lai gan tolaik un toviet (ar vietu saprotot ne konkrētu ģeogrāfisku punktu, bet gan specifisku pēcpadomju apstākļu apvienojumu, kāds Latvijā bija sastopams it visur [2]) tomēr bija pavisam reāla. Īpaši jau izjūtu līmenī, bet ne tikai.
"Debesu" saturiskā atšķirība ir tikai virspusēja, un stāstu ar pārējiem sasaista krājuma lineārais izkārtojums personāžu vecuma ziņā – no pusaudzības uz pensiju. Nevaru spriest, vai šāda līnija vilkta ar nolūku, bet tā gribot negribot liek domāt par iespējamām nelaimīguma cēloņsakarībām un sākotnēm, kuru prototips meklējams "Debesīs". Katrā ziņā tāds tur šķiet atrodams: tās ir negribētas lomas un lomu cikli, kur personāži iepinas un/vai tiek iepīti, scenāriji, kuros mijas vardarbības subjektu un objektu lomas un kurus viņi izspēlē bez īstas apjēgas, kāpēc to dara. Vispārināti tās var saukt par mehāniskām shēmām, kuras cilvēki izdzīvo, iespējams, dažkārt nemaz neapzinādamies nedz to sociāli nosacīto raksturu, nedz vismaz teorētisko atteikšanās, nepiedalīšanās, atbrīvošanās iespējamību.
Šādas shēmas nolasāmas katrā "Fermi paradoksa" stāstā. Piemēram, "Mūsu kaķī" tās ir inerces noturētas attiecības, kurās stāstītājs nepārprotami vairs nav ieinteresēts (sekas, protams, nejēdzīgas), "Nastasjas Ņikanorovnas hologrāfiskajā visumā" tā ir rutīniska šķietama draudzība, kas labākajā gadījumā ir mazliet lietderīga, jo it kā glābj no pilnīgas vientulības (ar uzsvaru uz "it kā"), utt. Tas, kas šīm shēmām kopīgs, ir absolūts vai liels īstenas komunikācijas trūkums – tāpēc arī gribas tās saukt par mehāniskām. Sevišķi skaidra ir nespēja un/vai nevēlēšanās iejusties citā, izprast (jūtas, domu gaitu, motivācijas), īsi sakot, akūta empātijas nepietiekamība. Un no tā visa izriet dziļa vientulība, ko vāji maskē sociālu saišu simulakri (tāpat kā klusums, ko vāji maskē vārdi). Personāži darbojas mirušu planētu kustībā.
Ja jau ieskanas kosmiska nolemtība, beidzot jāpakavējas pie krājuma nosaukuma. Cilvēkam, kas par Fermi paradoksu laiku pa laikam aizdomājas ikdienā, tas skan ļoti skarbi (varbūt tikai "Pirmskaitļu vientulība" ar matemātikas absolūto dabu var ņemt pār to virsroku). Fermi paradokss ja ne implicē, tad vismaz kā ļoti ticamu pieļauj kosmiska mēroga vientulību – cilvēci kā vienīgo saprāta iemiesojumu visā universā. Vai krājuma stāsti šādam vērienam atbilst? Uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt kategoriski. It kā jau ne, galu galā runa ir par vairāk vai mazāk sadzīvisku vientulību, cilvēka mēroga nošķirtību. No otras puses – šāds nosaukums pats par sevi ietekmē lasījumu, paceldams tēmu īpašos augstumos. No trešās – tik skaļš nosaukums var vedināt pieņemt, ka uz to vispār jāskatās ironiski.
Lai kā būtu, viens no paradoksa skaidrojumiem ir cilvēku nespēja atpazīt signālu vai pat to uztvert: plaisa starp to, kas esam "mēs" un kas ir "viņi", ir pārāk liela. Ko tādu var nolasīt arī dažādajās šā krājuma vientulībās – tur, kur rodas sajūta, ka personāži funkcionē gandrīz vai bez tā sauktās prāta teorijas (theory of mind). Kaut gan citos brīžos drīzāk varētu runāt par antimeklētājiem, par cilvēkiem, kas šķietami kaut kādā mērā tiecas pēc kontakta, bet nu tā – sakostiem zobiem, varbūt miglaini apjausta pienākuma pēc, par cilvēkiem, kas apzināti vai neapzināti drīzāk tiecas uz izolēšanos, ja ne aizmirstību. Šai ziņā "Fermi paradokss" ir krājums par visai izvairīgiem citplanētiešiem – bet reizē tādiem, pie kuriem piederīgs var būt ikviens no mums.
Sākumā pieminēju tādu lietu kā "labs stāsts". Kāds tad tas īsti ir? Patiesību sakot, mana atbilde varētu mainīties atkarībā no garastāvokļa, gadalaika un sazin kādiem vēl arbitrāriem faktoriem, bet viena, kas nelaiž vaļā, ir šāda (ar atrunu, ka ikvienam elementam prasītos plašāks skaidrojums): labs stāsts ir tāds, kas valodiski izteiksmīgi un emocionāli un/vai intelektuāli iedarbīgi iemieso/izrāda kaut kādu svarīgu spriedzi. Ne visi "Fermi paradoksa" stāsti ir vienlīdz un vienādi iedarbīgi, bet daži ir spilgti visos vajadzīgajos aspektos; labi stāsti paliesajā latviešu īsprozā nav nemaz tik bieža parādība, tātad – lasiet.
[1] Šāda atgriešanās pusaudzībā kā formatīvā dzīves posmā patiesībā arī ir vēl viena tipiska parādība, kas raksturo vairākas mūslaiku paaudzes; ar to stāsts metalīmenī atbilst pārējiem – iedomājieties rakstnieku, kurš mūsdienās pievēršas saviem deviņdesmitajiem. Nav ilgi jāmeklē.
[2] Ūdenstornis, ap ko telpiski centrētas "Debesis", šajā ziņā ir ļoti labs tēls: visuresoša, visu pārredzoša, visu nomācoša struktūra, Saurona acs katrā ciemā. Kā fallisks simbols tas der arī toksiskās maskulinitātes apzīmēšanai (visa tā čerņa, protams, izpaudās – gan tika piedzīvota, gan tika reproducēta – dzimtiskotās formās, par to derētu runāt un rakstīt daudz, daudz vairāk).
0