"The hermit was placed in the landscape exactly as one might place a pottery gnome. And there he lived out his life as a garden ornament.”
Toms Stopards, "Arkādija", 1. cēliens, 2. aina
Vaira Vīķe-Freiberga eseju krājumā "Kultūra un latvietība" raksta: "Nemaz ne tik senos laikos, piemēram, vāciski runājošās valstīs dārzos "Gartenzwerg" statujai (bieži groteski veidots dārza rūķītis) bija ne tikai rotājuma, bet arī senā maģiskā "mājas kunga" (resp., "dārza kunga") – auglību veicinošā elka – funkcijas." Mūsdienu Latvijas dārzos daudz biežāk būs sastopama kāda zvēra vai stārķa figūra, taču, pastaigājoties gar dārziem un pagalmiem, šad tad esmu pamanījis arī rūķus, kas mani uzvedinājuši uz pārdomām – kāda ir to vēsturiskā nozīme un vieta šodienas Latvijas mauriņos? Neceru, ka manos spēkos būs pilnībā izsekot rūķu pēdām pagātnē, tāpēc turpmākajā tekstā dalīšos ar dažiem pieticīgiem atklājumiem savā izpētē.
Saknes
Pirmais atspēriena punkts meklējams Sicīlijas Diadora universālās vēstures darbā "Vēstures bibliotēka" (Bibliothecae historicae). Sadaļā par dieviem un dievībām atrodams stāsts par Dionīsija un Afrodītes dēlu Priāpu. Diadors norāda uz šīs sekundārās dievības neparasti milzīgo locekli un tā saikni ar auglību, kuras dēļ dievības statuja tika novietota dārzos, lai tos pasargātu no zagļiem, lāstiem un putniem. Taču tēla slavas zenīts meklējams Senās Romas seksuālajā humorā, kur skaļais un agresīvais Priāps ieņem centrālo lomu – satīriskajā dzejā [1] plaši artikulēti seksuālas dabas draudi, ko Priāps nekautrīgi piesola visu dzimumu un vecumu dārza traucētājiem.
Foto: Pompejos atrasts gleznojums ar Priāpu. Foto: Wikipedia.com.
Romā Priāpa statujas dažkārt tika izgatavotas no prastiem koka gabaliem, kam nebija cita pielietojuma. Turklāt, kā ļauj noprast Horācijs, pats Priāps apzinājās savu necilo stāvokli. Monogrāfijā par romiešu skulptūrām Romas sabiedrībā Pīters Stjuarts norāda, ka Priāpa robustais paskats bija rūpīgi konstruēts, apzināts veltījums Romas senākajiem un vienkāršākajiem laikiem. Stjuarts to saista ar Priāpa tēla vēsturisko fonu, proti, agrīno Augusta impēriju, kurā kultiska askēze tika asociēta ar romiešu tradicionālismu un vienkāršību pretstatā hellēņu dekadencei [2]. Priāps ir nemāksla, kas uzjautrinās pati par sevi – attieksme, ko "īstās un nopietnās" dievības nevarētu atļauties [3]. Nevis galma, bet panteona āksts, estētisks autkāsts gan dievišķajā, gan darinājuma līmenī.
Rūķi un punduri bieži sastopami ģermāņu, ķeltu un skandināvu viduslaiku mitoloģijā, kā arī bruņinieku literatūrā, piemēram, Arturiānas ciklā. Šos rūķus to dažādajos veidolos vieno darbs pazemes raktuvēs un kalnu grēdās jeb mežonībā – semantizētajā aventiure jeb izaicinājumu un piedzīvojumu telpā [4].
Savukārt renesanse nāk ar jēdzienisku nošķīrumu starp senangļu dweorg (pamats mūsdienu dwarf), ģermānisko Zwerg un latinizēto gnomi. Pēdējo jēdzienu, kas arī lietots dārza rūķu nosaukumā (garden gnome, arī pottery gnome), ieviesa šveiciešu alķīmiķis Paracelzs traktātā "No grāmatas par nimfām, mežaiņiem, pigmejiem, salamandrām un milžiem, un citiem" (Ex Libro de Nymphis, Sylvanis, Pygmaeis, Salamandris et Gigantibus, etc.). Latīņu vārds gnomus, kas atvasināts no grieķu gēnomos (zemes iemītnieks), apzīmē garu, kas četru pamatelementu sistēmā reprezentē zemi. Šis gars ir visai apsviedīgs pazemes darbos ar minerāliem, rūdu un, protams, zeltu. Gnomi brīvi staigā cauri pazemei un akmeņiem, jo zeme tiem ir kā gaiss cilvēkam vai ūdens zivij. Tie ir bagāti – ja ir vēlme pēc naudas, tā viegli iegūstama, un radībiņas pat gatavas dalīties savā zeltā ar cilvēku, lai tas pamestu viņu kalnus. Taču galvenais aspekts, kas šīs Dieva radības nošķir no cilvēka, ir dvēseles neesamība. Lai vai kā, pēc Paracelza domām, neticēt gnomi nozīmē apšaubīt arī Dieva visuresošo, bieži vien nemanāmo varu šajā pasaulē.
Dārzā
Vēsturnieks Gordons Kempbels, kurš darbā "Eremīts dārzā: no imperiālās Romas līdz dekoratīvajam rūķim" (The Hermit in the Garden: from Imperial Rome to Ornamental Gnome) piedāvā dzirkstoši erudītu dārza rūķu vēstures izklāstu, moderno dārza rūķu tiešos priekštečus atradis Žaka Kallē 1621. gada gravīru sērijā "Groteskie rūķi".
Ž. Kallē gravīra "Resnais rūķis". Attēls: Wikipedia.com.
Zīmējumi bijuši populāri Ziemeļeiropā, īpaši Svētās Romas impērijā, un veicinājuši rūķu figūru izplatīšanos sabiedrības augstāko slāņu dārzos [5]. Piemēram, Veikersheimas baroka pils dārzā joprojām skatāmas dekoratīvu rūķu rindas. Agrīni modernajā periodā rūķi gan kā reāli punduri, gan kā ikonogrāfiski tēli valdnieku galmos ieņēma aizraujošu dabas kuriozu lomu. Eksotika, kas demonstrē valdnieku galma košumu un daudzveidību ar mazliet maģisku un grotesku noskaņu.
Rūķu rindas Veikersheimas baroka pils dārzā.
Taču jau visai drīz rūķis kļūst par mazpilsētas omulības simbolu. 1797. gadā publicētajā homēriskajā mazpilsētas epā "Hermanis un Doroteja" Gēte tēlo sabiedrības vidusslāņa raizes un tieksmi pēc identitātes apliecināšanas sociālu pārmaiņu laikos. Nav pārsteigums, ka šī poēma vairākkārt tikusi aktualizēta kara apstākļos (rakstot šīs rindas, turu rokās izdevumu, kas klajā nācis 1942. gada oktobrī Rīgā. Izdošanas adrese – Ādolfa Hitlera iela). Gētes poēmas dziedājumā "Pilsoņi" lasām par "krāsaino rūķīšu stāviem" un arī šādus vārdus:
"Saīdzis kļūstu, ja dzirdu tur godinām moderno gaumi.
Koka solus un žogus nu visur pārkrāso baltus;
Viss ir vienkāršs un gluds, nedz zeltī, nedz griezumiem rotā."
Ikdiena ir kļuvusi vienkārša, pelēcīga un zaudējusi maģiju. Gētes poēma ir pastorāla idille un – līdzīgi citām pastorālēm – tā nodarbojas ar pašrefleksiju spriedzes pilnos pārmaiņu laikos, kas šajā gadījumā ir Franču revolūcijas sociālās sekas [6]. Poēmā lasāma tiekšanās pēc vienkāršāka un nevainīgāka laika mazpilsētas rāmumā, pat ja tas nozīmē krāsainu mantiņu un preču iekārošanu [7].
19. gadsimta 40. gados Tīringenē rūķus sāk ražot rūpnieciski, un gadsimta nogalē tie kļūst par pieprasītu modes preci plašākos sabiedrības slāņos. No vācu zemēm rūķi sasniedz angļu aristokrātu, okultistu seru Čārlzu Išamu un 19. gadsimta 60. gados sāk savu uzvaras gājienu Anglijas dārzos. Interesanti, ka dārza rūķis interpretēts arī kā dekoratīvā vientuļnieka turpinājums. Runa ir par 18. un 19. gadsimta Anglijā iecienīto praksi nolīgt cilvēkus, kuri pavadīja laiku dārzā izveidotā mākslīgā grotā vai askētiskā namiņā, lai iesaistītos diskusijā ar dārza apmeklētājiem par dzīves gaistošumu. Ierobežota budžeta apstākļos dzīvu cilvēku varēja aizstāt figūra vai automatizēta lelle. Taču 19. gadsimta izskaņā vientuļnieka stāvs pārtapa dekoratīvā statujā uz mauriņa: "dārziem kļūstot mazākiem, arī figūras kļuva mazākas" [8]. Šī transformācija varētu būt skaidrojama ar sociālajām pārmaiņām, kuru rezultātā par pilsētnieka vienīgo kontaktu ar dabu kļuva neliels piepilsētas dārziņš. Dārza vientuļnieks, līdzīgi rūķim, reprezentēja tiekšanos pēc askētiskākas, tajā pašā laikā brīnumainākas ikdienas 19. gadsimta industrializācijas apstākļos.
Attēls no kataloga ar dārza rūķiem, 20. gs. sākums.
Šajā periodā dārza rūķis arī norāda uz tiekšanos pēc pašrefleksijas, ko sniedz pazemes dzīļu mistēriju izziņa. Tādi 19. gadsimta romantisma teksti kā Novālisa romāns "Heinrihs fon Ofterdingens" raktuves un pazemi rāda kā mistisku vietu, kur iespējams izzināt ne vien dabas dzīles, bet arī savu dvēseli. Ja vēlies izprast šīs zinības, kļūsti par kalnraci: lejupvērsts skatiens ir alternatīva zvaigžņu noslēpumu izziņai. Tādējādi rūķītis ir ne tikai tilts starp augšzemes un htoniskajām jeb pazemes pasaulēm, bet arī atgādina, ka tepat blakus var būt vietas, kur nolaisties pazemes tīksmajā tumsā un aplūkot savas dvēseles krēslaino atspulgu. Šādi tiekšanās pazemē iegūst arī garīgas kvalitātes un nesaistās vien ar, iespējams, pirmo asociāciju – agresīvu vērtīgo izrakteņu ieguvi industriālā perioda kalnrūpniecībā.
Abu pasaules karu laikā dārza rūķi izgāja no aprites gan Vācijā, gan tās eksportā. Grūti iedomāties mazā rūķa tēlu tandēmā ar nacistisko pārcilvēku. 1960. un 1970. gados tie atguva popularitāti, taču tika vērtēti neviennozīmīgi. No vienas puses, rūķīša tēls iemiesoja ērtu, mietpilsonisku komfortu, kas vairās izaicinājumu un pakļaujas autoritātēm. No otras puses, tas reprezentē pieticību un patiesu gandarījumu, ko sniedz darbs mājās [9].
Pa lēto
Pēckara laikā dārza rūķi sāka parādīties arī latviešu literatūrā. Aivara Kalves romānā "Gaisa tilts" vēstītājs pavada laiku Berlīnē ar latvieti Olafu, kurš tur strādā par mehāniķi un ir līdz detaļām izplānojis savu "mājiņu mežmalā", ko papildinās septiņi rūķi, katrs citas krāsas micē. Rūķis nu kļuvis par daļu no visdrīzāk nesasniedzamas fantāzijas par idillisku dzīvi. Tā ir ne tik daudz praktiska vēlme, cik lieta, kurai jābūt, lai rastos sajūta, ka "ir pa īstam", un šī detaļa lasītājos rada aizkustinājumu par varoni, kurš acīmredzami atrodas ne tur, kur vēlētos. Tikmēr latviešu, tostarp ārzemju latviešu laikraksti par dārza rūķiem raksta ar grotesku humoru vai noraidošu, neizpratnes pilnu izsmieklu, akcentējot, ka dārza rūķi (līdzās zilonīšiem un tamborētām sedziņām) ir daļa no kiča tradīcijas, kam īpaši dziļas saknes ir tieši Vācijā.
Vārda "kičs" (Kitsch) izcelsme, iespējams, meklējama 19. gadsimta Vīnes mākslinieku aprindās, kur jēdziens "verkitschen" austriešu slengā nozīmēja "pārdot pa lēto" [10]. Tas vedina domāt par parādībām, kuru funkcija un ideja neiedziļināšanās vai komercijas rezultātā ieguvusi greizu nozīmi, kaut jāpatur prātā, ka masu standarta precei var nebūt vienotas kulturālas nozīmības. Bet vai nav ticami, ka tieši rūķa figūra dārzā ir neizprasts citādais, kas parādās krīzes vai pārmaiņu periodos un aizpilda straujā dzīves ritma radīto garīgo tukšumu? Dzīves piepildījuma trūkums liek meklēt mājīgumu pagājušos, mierīgākos laikos un tiekties pēc iztēlotas pagātnes, ko raksturo ciešāks kontakts ar dabu un maģisko. Kaut ko padarīt mājīgu ir nepieciešams katram indivīdam. Šim procesam nenotiekot, cilvēks spiests atrasties haosa un nesakārtotības stāvoklī (ne velti mājas preču veikali reklamē dārza rūķus ar frāzi "dārza dekori mājīguma sajūtai tavā pagalmā"). Taču dārza rūķu masu produkcija un mārketings ir piesavinājies un piesmējis šo omulību radošo vietrades rīku. Iekopt savu māju, iekopt savu dārzu ir pasaules radīšanas un dvēseles kopšanas miniatūrs modelis. Taču rūķa tēls ir piedzīvojis verkitschen – devalvāciju un dempingu. Notikusi rūķa kulturāla kastrācija, kas piepildījusi Priāpa ļaunākās bailes, aizbērusi rūķu pazemes raktuves, liekot tiem nīkt līdz riebumam precīzos zālienos.
[1] Amy Richlin (1983). Garden of Priapus. Sexuality and Aggression in Roman Humor. Oxford University Press, p. 58.
[2] Peter Stewart (2004). Statues in Roman Society: Representation and Response. Oxford University Press. P. 72.
[3] Ibid, 77. pp.
[4] Werner Schäfke (2015). Dwarves, Trolls, Ogres, and Giants. In: Albrecht Classen (eds.). Handbook of Medieval Culture. Vol. 1. De Gruyter. P. 363.
[5] Gordon Campbell (2013). The Hermit in the Garden: from Imperial Rome to Ornamental Gnome. Oxford University Press, p. 189.
[6] Ritchie Robertson (2009). Mock-Epic Poetry from Pope to Heine. Oxford University Press, p. 211.
[7] Ibid., p. 221.
[8] Gordon Campbell (2013). The Hermit in the Garden: From Imperial Rome to Ornamental Gnome. Oxford University Press, p. 189.
[9] Horst Dinckelacker (1996). The Renaissance of the German Garden Gnome. Journal of Popular Culture. Vol. 30, 3. P. 32.
[10] Tā norāda austriešu rakstnieks Roberts Mūzils esejā “Par stulbumu” (Über die Dummheit). Mūzils skaidro, ka Kitsch attiecināms uz bezjēdzīgām un stulbām lietām. Viņaprāt, gan "kičs", gan "stulbums" kā jēdzieni attiecināmi nevis uz konkrētu lietu, vietu vai situāciju, bet gan uz attieksmes modeli, kas veidojas, kad pieredzē ienāk elements, ko neizdodas pakļaut konvencijām. Vārdu "kičs" var lietot, lai norādītu uz elementiem, kas šķiet koši, lēti, neīsti, uzpūsti un pārmēram dramatiski.
0