1951. gada 23. decembrī Francijā notika īpatnējs Ziemassvētku rituāls – pie Dižonas katedrāles 250 bērnu klātbūtnē tika sadedzināta paliela Ziemassvētku vecīša lelle. Baznīcas paziņojums vēstīja, ka simboliskais nāvessods izpildīts visu to vietējās draudzes locekļu vārdā, kuri vēlas cīnīties pret meliem.
Kādi meli bija padomā garīdzniekiem? Un kāpēc patiesība par Ziemassvētku vecīti bija jāsludina ar sen atmestu ķeceru apklusināšanas metodi? Vecītim sakrautais sārts bija baznīcas protests pret viņa augošo popularitāti pēckara Eiropā un augošo ignoranci par Ziemassvētku īsto jubilāru.
Sociālantropologs Klods Levī-Stross Dižonas gadījumā saskata baznīcas cīņu ar konkurējošu kultu [1]. Uzsvara pārvirze no Kristus dzimšanas uz Ziemassvētku vecīša ierašanos esot šo svētku paganizācijas, nevis sekularizācijas simptoms, jo Ziemassvētku vecītim piemīt pagānu dievības atribūti – noturīgs veidols, skaidras funkcijas, regulāra atgriešanās. Ironiskā kārtā vecīša simboliskā sadedzināšana ļāva viņa tēlam atgūt vēsturiski zaudēto upurēšanas elementu, ko pēc izšķērdīgām Saturnāliju dzīrēm piedzīvoja vecīša prototips [2].
1951. gads bija patēriņa sabiedrības aizsākuma laiks, un Dižonā sadedzinātā lelle vēl īsti neatgādināja Santa Klausu, kura mūsdienu tēlu lielā mērā nostiprināja Coca-Cola reklāmas kampaņas, padarot viņu par ASV globālās kultūrhegemonijas ikonu. Taču saskatīt šajā tēlā tikai laicīga patēriņa simbolu nozīmētu ignorēt kapitālisma reliģisko dimensiju, uz ko pirms gadsimta trāpīgi norādīja Valters Benjamins [3].
Ziemassvētku vecīša sadedzināšana pie Dižonas katedrāles 1951. gada 23. decembrī
Sociālā antropoloģija dāsni apgādājusi mūs ar ziņām par patēriņa un dāvināšanas prakšu kultisko nozīmi senajās sabiedrībās. Demonstratīvais patēriņš nav tikai mūsdienu parādība; to spilgti demonstrē, piemēram, Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju potlača ceremonijas, kurās ciltis tiecas apliecināt savu pārākumu, apmainoties ar vērtīgām dāvanām vai demonstratīvi iznīcinot labumus. Mūsdienu kapitālisms, kura tapšanu ierasti skaidro sekularizācijas, racionalizācijas, "pasaules atburšanas" (Makss Vēbers) un "egoistiska aprēķina" (Kārlis Markss) terminos, saglabā arhaiska kulta dimensiju, kas vistiešāk manifestējas tieši Ziemassvētku rituālos.
Lai gan Ziemassvētku vecīša figūra šķietami iezīmē stingru dalījumu starp bērniem un pieaugušajiem, esmu skeptisks par Levī-Strosa apgalvojumu, ka pieaugušie netic Ziemassvētku vecītim [4]. Vai ķekatu dalībnieki tic Budēļtēvam? Vai maskošanās vienmēr ir mānīšanās? Ko nozīmē ticēt vai neticēt drag mākslinieka iemiesotam tēlam? Jādomā, ka ar savu dalību gājienā ķekatnieki apliecina, ka šai performatīvajai praksei piemīt jēga, kas viņiem ir saistoša. Līdzīgi pakavam, kas esot bijis piekārts virs fiziķa Nīlsa Bora durvīm, šī kolektīvi iedzīvinātā jēga strādā neatkarīgi no tā, vai tai tic pozitīvisma nozīmē [5].
Vienlaikus arhaiska mantojuma klātbūtne Ziemassvētku kultā neparedz, ka tas paliek statisks. Gluži otrādi, Ziemassvētku rituāli pārsteidz ar savu plastiskumu, ko labi ilustrē paša Ziemassvētku vecīša mainīgā identitāte. Spilgta pēdējo gadu tendence ir Ziemassvētku nīdēja Grinča pieaugošā konkurence ar Ziemassvētku vecīti, ko apliecina scare prank žanra trends tiktokā. Vecāku filmētajos video Grinčs ielaužas viesistabā, pārbiedē un saraudina mazgadīgus bērnus, atņem viņiem dāvanas un aizlaižas prom. Pieļauju, ka dāvanas bērni vēlāk atgūst – gluži kā Grinča aplaupītie pilsētnieki 1957. gada bērnu grāmatā un vēlākās adaptācijās. Taču rūgtums noteikti paliek.
Kāpēc tas ir vajadzīgs? Grinča ierašanos būtu grūti pamatot ar disciplinēšanas mērķiem: atšķirībā no vācu Krampusa, franču Pērējtēva (Père Fouettard) un līdzīgiem Ziemassvētku soģiem, Grinčs nešķiro bērnus pēc viņu nopelniem un nedarbiem – viņš ir haosa un destrukcijas [6] nesējs, ko vada naids pret Ziemassvētkiem kā tādiem. Neielaižoties diskusijā par vecāku motivāciju pakļaut savus bērnus šādai pieredzei, izteikšu minējumu, ka Grinča arvien vairāk manāmā klātbūtne Ziemassvētku rituālos skaidrojama ar vēlmi inkorporēt pārmērības dzīrēs patēriņa kritikas elementu.
Kadrs no "SNL" skeča "Kā Grinčs nozaga Ziemassvētkus"
Grinča stāsta nemainīgs motīvs ir viņa pārtapšana no Ziemassvētku nīdēja par piekritēju. Lasot Dr. Seusa 1957. gada grāmatu naivi, tā atklājas kā humānistiska oda patiesai kopībai, kurai Grinčs kļūst piederīgs, tiklīdz apjēdz, ka Ziemassvētku burvība "nenāk no veikaliem". Tomēr sociāli kritiskā lasījumā šis drīzāk ir stāsts par revolucionāra elementa neitralizāciju, radot ideoloģisku ilūziju, ka Ziemassvētki ir "kaut kas vairāk" par egli, rotājumiem, dāvanām, gaismām un citiem materiālajiem atribūtiem.
Rezultātā Grinčs tiek integrēts Ziemassvētku pieredzē kā negatīvs moments, kas vairs neapdraud veseluma integritāti. Balle var turpināties, jo esam veiksmīgi deleģējuši Grinčam gan Ziemassvētku pārmērību atmaskošanu, gan arī to patiesā mēroga nomaskēšanu [7] – bet dāvanas, kuras viņš zog, ir tikai maza daļa no stāsta. Tikmēr klimata krīzes, sociālās nevienlīdzības, asiņainu karu un citu laikmeta likstu kontekstā Ziemassvētkos valdošā pārmērības gaisotne arvien skaidrāk atklājas kā radikāli neētiska. Ja kapitālisms nudien ir kults, kas piešķir vainu (Benjamins), Grinčs ir maza viltība, kā šo vainu iluzori izpirkt. Iluzori, jo patiesais destrukcijas avots ir nevis Grinča ārdīšanās, bet mūsu neremdināmā tieksme pēc izšķērdīga patēriņa [8].
Ceru, ka šīs pārdomas par mūsu piekoptā kulta problemātiskajiem aspektiem rosinās ētiskākas svinību prakses, kurās arhaiskas alkas pēc dionīsiskas pārmērības tiks radoši salāgotas ar tagadnes neatliekamajām vajadzībām.
[1] Sk. Lévi-Strauss, C. Le Père Noël supplicié. Paris: Seuil, 2016.
[2] "Ceļš no Saturnāliju karaļa līdz Ziemassvētku vecītim bija tāls. Šķiet, ka tā gaitā tikusi pilnīgi pazaudēta kāda būtiska – varbūt pati senākā – iezīme. Jo, kā parādīja [Džeimss] Frēzers, Saturnāliju karalis pats bija sena prototipa mantinieks, kurš, izbaudījis nevaldāmas pārmērības mēnesi, personificējot Saturnu, tika svinīgi upurēts uz altāra. Pateicoties Dižonas autodafē, mums ir pilnībā rekonstruēts varonis ar visām šīm īpašībām. Šīs neparastās epizodes paradokss ir tas, ka, gribēdami tikt galā ar Ziemassvētku vecīti, Dižonas garīdznieki pēc dažu tūkstošgažu pārtraukuma visā krāšņumā atjaunoja rituālo figūru. Cerēdami viņu iznīcināt, tie tikai apliecināja viņa mūžību." (Lévi-Strauss, C. Le Père Noël supplicié, p. 57.)
[3] Sk. Benjamins, V. Kapitālisms kā reliģija. Vardarbība un melanholija. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Neputns, 2020, 37.–41. lpp.
[4] Lévi-Strauss, C. Le Père Noël supplicié, p. 31.
[5] Šo sakarību labi ilustrē Dainas Tabūnas pirms gada paustā nostāja Ziemassvētku vecīša jautājumā: atsakoties no tiešas melošanas dēlam par viņa saņemto dāvanu izcelsmi, Daina vienlaikus necenšas pilnībā izcenzēt no dēla prāta Ziemassvētku vecīša figūru – droši vien labi apzinoties šādu centienu bezcerību. Pasakot dēlam, ka "ikviens var apdāvināt un iepriecināt citus un tādējādi pats kļūt par tādu kā Ziemassvētku rūķīti", Daina faktiski ievada viņu mūsdienu pagānisma "aktīvajā centrā" (Levī-Stross). Fakts, ka šāda iniciācija iet roku rokā ar vecīša "reālas" pastāvēšanas noliegšanu, neko nemaina lietas būtībā – galu galā, Ziemassvētku kulta darbīgākie aģenti ir tieši pieaugušie, un "patiesība" par Ziemassvētku vecīti netraucē viņiem piedzīvot Ziemassvētkus kā īpašu, kolektīvi uzturēta brīnuma laiku.
[6] Negaidīti asiņainu skeču ar Grinča dalību šogad sarūpējis šovs "Saturday Night Live". Grinča radītāja Dr. Seusa vēstījums, ka pazudušās dāvanas nespēj sabojāt Ziemassvētkus, skečā novests līdz asiņainam farsam: to nespēj arī Grinča nevērības dēļ bojā gājušie pilsētnieki. Destrukcija, kura sākotnējā stāstā pārnesta uz svētku atribūtiem, šeit ieguvusi asiņainu tiešumu ar sociālās kritikas niansi.
[7] Šādu dubulto atmaskošanas/nomaskēšanas kustību ilustrē nesenais narkotiku reids, ko Grinčs veicis Peru galvaspilsētā Limā. Kāpēc policistam bija jāvelk Grinča tērps? Protams, lai par reidu uzzinātu iespējami plašs cilvēku skaits, ieskaitot "Satori" lasītājus tālajā Latvijā. Kāpēc tas bija svarīgi? Lai mazas narkotiku tirdzniecības šūniņas atmaskošana palīdzētu nomaskēt neērto faktu, ka pēc ANO datiem Peru paliek otrā lielākā kokaīna ražotājvalsts pasaulē.
[8] Nolādētās daļas (part maudite) neproduktīva tēriņa ideju ieviesis rakstnieks un filozofs Žoržs Batajs, runājot par enerģijas vai resursu pārpilnību, ko sabiedrības nolemj izšķiešanai, jo nespēj izmantot lietderīgi. Sāncensīga dāvināšana (potlačs), demonstratīvais patēriņš, māksla, karš, upurēšana, perversā seksualitāte ir nolādētās daļas izšķiešanas daudzveidīgi piemēri. Sk. Bataille, G. La notion de dépense. La part maudite. Paris: Minuit, 1973, p. 28.
0