Par Andras Neiburgas dienasgrāmatām "Es esmu tas, kas paliek pāri. Dienasgrāmatas. 2003–2019" (izdevniecība "Neputns", 2024)
Ja esat lasījuši publicētu dienasgrāmatu, tad droši vien zināt to savdabīgo iegremdēšanos kāda cita cilvēka dzīvē un balsī, kļūstot par liecinieku viņa iekšējai pasaulei un par viņa ikdienu lasot līdzās savējai. Tieši šādu pieredzi piedāvā Andras Neiburgas interneta dienasgrāmatas, kas aptver gan publiskus (zem pseidonīma "Skuka"), gan daļēji publiskus ("Blond") ierakstus sešpadsmit gadu garumā.
Sākums ir šāds: Neiburgai ir 46 gadi, kad 2003. gada 13. februārī viņa izveido tiešsaistes dienasgrāmatu platformā "Sviesta ciba". Sākumā viņa baidās: "zaudēšu vēl vairāk laika" (I, 16. lpp.), bet drīz vien atklāj, "cik viltīgi dienasgrāmata ievelk mani savas privātās dzīves un patieso sāpju publiskošanā" (I, 36. lpp.). Šajā periodā viņa strādā pie stāstu krājuma "Stum, stum", taču rakstīšanai dienasgrāmatā pievēršas vien epizodiski – īsu tekstu fragmentu veidā vai pieminot: "Uzrakstīju vienu darbu. Pilnīgi ne no šā, ne no tā." (I, 42. lpp.) Vēlāk viņa raksta arī Šveicē, cenšoties, lai viņas rakstītajā nebūtu lieku vārdu: "Saīsini 9000 zīmes uz 4000 zīmēm. Izmet visu svarīgo, jo svarīgajam ar 4000 zīmēm nepietiek. Atstāj blablabla – sajūtiņas un izjūtiņas, jo to garumu viegli limitēt." (I, 172. lpp.) Taču, laikam ritot, rakstīšana pamazām izsīkst, paliek vien paškritika un jautājums: "Kāpēc es pārtraucu rakstīt?" Uz to viņa pati atbild: "[..] visticamāk, tie bija mazvērtības kompleksi un saasināta paškritika." (II, 460. lpp.)
Dienasgrāmatās viņa raksta par meitu un dēlu, kurus bezgalīgi mīl un par kuriem nemitīgi baiļojas. Poētiski un jutekliski dokumentē vienkāršus laimes mirkļus kopā, kad laiks šķiet apstājies un kļūst bezgalīgs, piemēram, 2003. gada aprīlī jūrmalā ar meitu laužot pūpolus: "Tankš! – un tu saproti, – šis ir mirklis, kas atspoguļo mūžības (tavas mūžības) būtību. Laimes būtību. Iegaumē to, atceries – pelēko gaismu, pūpolu smaržu, zaļo, sulojošo brūci sārtbrūnajā vītola mizā. Meitas seju. Nekad vairs nebūs tieši tā, un tomēr tā būs vienmēr." (I, 26. lpp.) Vai jūnijā, modinot dēlu ar siltu kakao, lai dotos skatīties saullēktu – līdzi ceptas olmaizes, mitrs siltums plūst no jūras, bet mājupceļā viņi peld "siltās gaisa upēs" (I, 42. lpp.). Viņa raksta par vecākiem, par kuriem rūpējas, par viņu slimībām un par skumjām, kas neatlaižas pēc vecāku nāves, ierakstos ienāk arī bērnības atmiņas, ikdienas tecējumā līdzās ir dzīvesbiedrs un bijušais vīrs, un ģimene ir vēstītājas dzīves centrs, bet viņa pati ir centrs, kas satur ģimeni kopā, izsakot cerību: "Kaut tas viss neizjuktu pēc manis." (II, 203. lpp.) Un turpat ir arī milzīga, nepārejoša vēlme pēc vienatnes, kas nepieciešama, lai "varu sadzirdēt savas domas, sadzirdēt lietas, sadzirdēt augus" (I, 34. lpp.). Ilgotā vienatne var izraisīt priecīgu brīvības sajūtu, un tā var būt "dziedinoša. Kā dziļa ieelpa" (II, 74. lpp.). Sliktās dienās viņu nomoka bezmiegs un murgi, sāp ķermenis, uzmācas trauksme un drūmas domas, ir bail no kara, vēža, vecuma, nāves, no tā, ka notiks kaut kas slikts ar pašu vai mīļajiem. Sliktās dienās viņa nomoka "pati sevi līdz nemaņai" un ilgojas: "Kaut es spētu paskatīties uz sevi draudzīgāk, ar lielāku mīlestību un iecietību." (I, 61. lpp.) Savukārt, laimes mirkļu – ar visām līdznākošajām sāpēm – apraksti ir tik precīzi, ka dienasgrāmatas varētu lasīt tikai to dēļ. Visbiežāk laimi izraisa "ļoti tiešs pieslēgums dabai un mājvietai" (II, 430. lpp.), kas ir Miķeļtornis. Viņa raksta par mākslas pārdzīvojumu – lasītajām grāmatām, intervijām žurnālā "Rīgas Laiks", filmām, teātra, operas izrādēm, koncertiem, izstādēm Latvijā un arī ārzemēs. Dienasgrāmatu zemsvītras piezīmes veido noteikta laikposma Neiburgas kultūras karti, kuru lasītājs var paņemt sev zināšanai. Viņa var būt kritiska un asa, bet vienmēr asprātīga. Un tieši viņas atklātība padara lasīšanu tik aizraujošu.
Visiem, kas raksta dienasgrāmatu, ir divas kopīgas iezīmes: pirmkārt, viņi izjūt patiku rakstīt. Tā ir iespēja pārvērst sevi tekstā un veidot jaunas attiecības ar realitāti, rīkojoties ar valodu pēc saviem ieskatiem un nebaidoties no kļūdām. Pēdējais Neiburgas gadījumā šķiet īpaši būtiski – rakstot "Sviesta cibā", mērķis nav radīt literāru darbu, domājot par auditoriju nākotnē vai mūžībā, bet gan rakstīt tūlītējai lasītāju reakcijai, ko iespējams darīt ar lielāku vieglumu. Otra kopīgā iezīme ir rakstītājas pārņemtība ar laika ritējumu – dienasgrāmata ir kā dienu hronika, laika fiksēšanas instruments, kas ļauj uztvert un saglabāt laika plūdumu. Rakstot par laiku, Neiburga pretstata bērnības "dīvaino bezlaicību, uzturēšanos it kā pilnīgi citā dimensijā, kur nedēļas nepaskrēja kā dienas, bet vasaras bija zaļa mūžība" un laika nezvēru rakstīšanas brīdī, kas "ar nemitīgi pieaugošu paātrinājumu velk tuvāk un tuvāk savai melnajai mutei" (I, 37. lpp.), atklājot pieaugošu apziņu par laika neatgriezeniskumu, dzīves robežām un iespēju neizbēgamo sašaurināšanos.
Savukārt dienasgrāmatas privātums, kas kādreiz varēja tikt uzskatīts par pašsaprotamu (kaut arī kļūdaini), 2000. gadu sākumā, parādoties interneta vietnēm un to piedāvātajām iespējām rakstīt tiešsaistes dienasgrāmatas, vairs nefunkcionē kā agrāk. "Dīvainas un pretrunīgas sajūtas: reizē kauns, reizē – gribas, lai kāds tomēr būtu lasījis," (I, 62. lpp.) 2003. gada augustā raksta Skuka, nosaucot vienu no galvenajiem tiešsaistes dienasgrāmatu rakstīšanas motīviem – vēlmi pēc lasītāja. Pirmsākumos dzīves pierakstīšanai internetā šajā ļoti publiskajā sfērā valdīja gan intimitātes, gan anonimitātes sajūta. Turklāt, lai arī tradicionāli garāki ieraksti joprojām bija norma, komentāri par citu dienasgrāmatām un kopienu veidošana kļuva arvien svarīgāka dienasgrāmatu rakstītāju tiešsaistes pieredzes daļa. Radoši veidotam tiešsaistes "es" saskaroties un rezonējot ar tiešsaistes "tu" un tādējādi radot virtuālu "mēs" sajūtu, tapa dzīvīgas tiešsaistes dienasgrāmatu kopienas, kas nereti uzplauka ap mokošiem personiskiem stāstiem [1]. Tie, kuri pietiekami drosmīgi dalījās savos noslēpumos ar svešiniekiem internetā un piesaistīja lasītājus arvien vairāk pārpildītajā interneta telpā, apmierināja vienkāršo, bet būtisko vajadzību – tikt uzklausītiem. 2015. gada jūnijā Blond raksta: "Nav iespējams neko pateikt par to tuvības sajūtu, kas tev te rodas ar teorētiski pilnīgi svešiem cilvēkiem. Pat arī tad, kad sen jau zudusi sākotnējā Cibas anonimitāte." (II, 332. lpp.) Lai gan sākotnējā anonimitāte, kas radīja drošības un brīvības sajūtu, ar laiku mazinājās, īpašā emocionālā saikne starp kopienas dalībniekiem saglabājās, apliecinot interneta dienasgrāmatu kā sociālas un emocionālas telpas fenomenu.
Vienlaikus Neiburga raksta vairākas dienasgrāmatas, un jau pirmais ieraksts pauž apziņu par rakstīšanas dubulto dabu un to, ka viņas privātā jeb "parastā" dienasgrāmata vienmēr būs "galvenā un īstā dienasgrāmata. Jo neiešu taču stāstīt visiem visu" (I, 16. lpp.). Robeža starp publisko un privāto telpu saglabājas arī interneta dienasgrāmatās, kurās, neskatoties uz atklātību, rakstītāja joprojām apzināti izvēlas, ko tomēr paturēt sev. Kādā no vēlākiem ierakstiem viņa reflektē par to, ka abu dienasgrāmatu saturs var būt tik atšķirīgs, ka lasītājam rastos iespaids, ka rakstītājas ir divi dažādi cilvēki. Tomēr tas nenozīmē, ka viena no tām būtu nepatiesa – drīzāk rakstītāja pielāgo "savas iekšējās un ārējās dzīves saturu" (II, 402. lpp.), izvēloties, kuras savas dzīves daļas izcelt un kuras noklusēt.
Reizē interneta dienasgrāmatu vēstījumu raksturo tiešums un emocionāla intensitāte, kas ļauj atklāti runāt par pieredzi, kura publiskajā telpā bieži tiek noklusēta, – par trauksmi, bailēm, novecošanu, ķermeņa pārmaiņām, slimībām, sāpēm un atkarībām. Viņa neslēpj savus mēģinājumus notievēt, atmest pīpēšanu un alkoholu, dalās ar slimību simptomiem, diagnozēm, lietotajiem medikamentiem un cīņām, lai no tiem atteiktos. Tādējādi rakstīšana kļūst par personisku, reizēm sāpīgi atklātu procesu, kurā publiskā un privātā robežas tiek pastāvīgi pārdefinētas. Otrajā dienasgrāmatu sējumā bērni pieaug, slimības saasinās, bailes un trauksme pieņemas spēkā, pieaug kauns un vainas apziņa, smagas depresijas epizodes kļūst biežākas, bet ikdiena – sarežģītāka un neparedzamāka. 2016. gada janvārī Blond raksta: "Tie sūdi ir tādi, ka manā vecumā dzīve jau kļūst par tādu normālu mīnu lauku." (II, 362. lpp.) Dienasgrāmatas ne vien ļauj sakārtot haotisko pieredzi, piešķirot tai nozīmi, bet arī izaicina priekšstatus par to, kādai "jābūt" sievietes balsij literatūrā. Tās pievērš uzmanību sievietes pieredzei pēc reproduktīvā vecuma, kas bieži tiek ignorēta gan tradicionālajos stāstījumos, gan sabiedrības uzskatos par sievietes identitāti un vērtību.
Neiburgas dienasgrāmatu publicēšana organiski iekļaujas plašākajā tendencē, kur arvien lielāku uzmanību iegūst sieviešu personīgie un subjektīvie vēstījumi. Līdzīgi kā Mērijas Grīnbergas "Mērijas Grīnbergas atmiņas un dienasgrāmatas" (2021), Mildas Palēvičas "Dienasgrāmatas" (2021) un Ivandes Kaijas "Es stāstu visu" (2024), arī Neiburgas pieraksti izgaismo sievietes iekšējo pasauli un tās mijiedarbību ar laikmeta reālijām. Tomēr, ja vēsturisko dienasgrāmatu gadījumā liela nozīme ir sievietes intelektuālajam un profesionālajam ceļam, Neiburgas vēstījums lielākoties pievēršas eksistenciālām tēmām. Viņas dienasgrāmatas sasaucas arī ar mūsdienu dzīves pierakstīšanas tradīciju, kurā iekļaujas gan Regīnas Ezeras stundu kalendāri (1990. gadu dienasgrāmatas, kas tapušas rakstnieces mūža nogalē), gan Ingas Ābeles ceļojumu piezīmes un dienasgrāmatas "Austrumos no saules, ziemeļos no zemes" (2005), kas sava laika kritiku pārsteidza ar intīmu atklātību, gan Andras Manfeldes ceļojuma dienasgrāmatas, kas sākotnēji tapušas personīgo emuāru vietnē "Posterous", bet vēlāk publicētas grāmatā "Ceļojums uz mēnesi" (2011).
2010. gada maijā Blond raksta: "Ja es apsolītu sev šeit katru dienu uzrakstīt vienu svarīgu teikumu un mēģinātu šo solījumu izpildīt, un to arī izpildītu, ne tikai apsolītu, tad man vēl varētu sakrāties normāls literārais mantojums, ne?" (II, 64. lpp.) Šī piezīme ne tikai atklāj vēlmi rakstot izveidot kaut ko nozīmīgu, bet arī atgādina par dienasgrāmatas potenciālu kļūt par paliekošu literāru liecību. Protams, formāts pieļauj arī iespēju, ka šie ieraksti varētu palikt tikai kā personiski pieraksti, nevis obligāti kļūt par literāru vērtību, tomēr, manuprāt, Neiburgas dienasgrāmatas ir nozīmīgs literārs teksts, kurā vēstītājas balss kļūst par liecību cilvēka trauslumam un ievainojamībai, un vēlmei izstāstīt savu stāstu. Blond, daloties pārdomās pēc filmas "Lielais skaistums" (Paolo Sorentino, "La grande Bellezza", 2013) noskatīšanās, izceļ kādu epizodi, kurā 35 gadus veca cilvēka katra dzīves diena ir fiksēta fotogrāfijā: "[..] es tikai gribēju pateikt, ka uz mani milzīgu iespaidu atstāja šis dienu skaita niecīgums un galīgums. Pilnīgi smieklīgais niecīgums un absolūtais galīgums." (II, 279. lpp.) Šīs pārdomas liek domāt par pašas Neiburgas dienasgrāmatām – tās lasīt nozīmē ne tikai sajust autores klātbūtni, iegremdēties viņas dzīvē un balsī, bet arī sastapties ar savas dzīves trauslumu un neizbēgamo galīgumu.
[1] Buford, Lena. A Journey through Two Decades of Online Diary Community. The Diary. The Epic of Everyday Life, eds. Ben-Amos, Batsheva, Ben-Amos, Dan. Indiana University Press, 2020, 432.
0