Olena Apčela (Олена Апчел, 1986) ir teātra zinātniece, režisore, kuratore un voluntiere. Šāgada maijā viņa brīvprātīgi iestājās Ukrainas Bruņotajos spēkos. 2023. gadā Olena bija viena no teātra festivāla "Theatertreffen" direktorēm, 2021.–2022. gadā vadīja Varšavas teātra "Nowy Teatr" sociālo programmu nodaļu, bijusi galvenā režisore Ļvivas Akadēmiskajā drāmas teātrī, iestudējusi vairāk nekā 30 izrādes un performances Ukrainā un ārzemēs, tai skaitā izrādi "Więzi" 2018. gadā Gdaņskā par Doneckas apgabala bombardēšanu, emigrāciju, mātes bojāeju karā un savu gūstu.
"Karalaika teātris," viņa saka, "ir instruments sarunai par mainījušos identitāti, pūliņi apjaust, kas notiek ar atmiņu. Teātris ir pūles saprast, ko mēs ar to visu darīsim pēc tam. Tie ir mēģinājumi izdzīvot tagadni. Jo karš nav tēma, karš jau ir daļa no mūsu realitātes, kura ar mums būs uz visiem laikiem. Un teātris var būt viens no instrumentiem, kas uzdod jautājumus, palīdz izgaismot tabuēto un sāpīgo, ļauj ar dažādām metodēm strādāt ar kādu aspektu vai sekām."
Olena ir no mazas Doneckas apgabala pilsētiņas, kas astoņus gadus bijusi piefrontes zonā un tagad ir okupēta, taču, karam sākoties, viņa dzīvoja Harkivā, kur veidoja neatkarīgo teātri un studēja doktorantūrā, paralēli strādājot par režisori krievijā. 2014. gadā pēc kara sākuma viņa pārtrauca visas attiecības ar krieviju un turpmāko laiku sauc par ļoti nesaudzīgu pieaugšanu: "Kijivas Maidans, Harkivas Maidans, Doneckas Maidans, strīdi ģimenē, pirmie voluntieru braucieni uz fronti, disertācijas aizstāvēšana, ienākumu zaudēšana. Mana ģimene bija nokļuvusi uz frontes līnijas, braukt prom neviens nevēlējās. 2014. gads salauza visu [..]." Olenas māte aizgāja bojā 2016. gadā, tēvs ir okupācijā Krimā, daļa no viņas ģimenes pārcietusi Mariupoles okupāciju un filtrācijas nometnes, daļa joprojām ir okupācijā. Par savu atgriešanos Ukrainā no Berlīnes un iestāšanos armijā viņa saka: "Es neļauju bailēm atņemt manu godu un spējas."
Māra Poļakova
Daudzus gadus, komunicējot ar kolēģiem no mākslas burbuļa dažādās valstīs par to, cik sen sākusies ukraiņu emancipēšanās no Krievijas impēriskās ietekmes, es sastapu pat ne iebildumus vai neizpratni, bet drīzāk tādu kā neizsakāmu grūtsirdību un nožēlu. Tādu vārdā nenosauktu intelektuālu slinkumu. Kas tad nu: vai tagad visu vajadzēs mācīties no jauna un būs jāmaina optika? Vai vajadzēs uz kādu laiku kļūt par nejēgu, to atzīt un godīgi pateikt: "Es nezinu"? No tā ir ļoti bail. Atceros, kā man pašai bija bail pirms desmit gadiem, kad vajadzēja neklātienē ļoti ātri mācīties, atbrīvot sevī vietu milzumam jaunas informācijas un to vēl arī apstrādāt. Kad tu ar maģistra, ar doktora grādu mākslas zinātnē esi skaudri sajutusi toksiskos pārkrievotības krampjus un tev jāizravē no sevis gandrīz visas līdzšinējās zināšanas, jāpaliek būtībā intelektuāli kailai. Kad tev ir mehānismi, ir metodoloģija, bet nav faktu un optikas.
Tā ir ļoti neomulīga sajūta. Vakar biji mākslas zinātnieks, literatūrzinātniece, kuratore, diriģents, rakstnieks, kulturoloģe ar visaugstāko reitingu vai žurnāliste, vai ievērojams sociologs, bet šodien atskārt: viss, ko zini, ir, kā minimums, vienpusīgs, bet, kā maksimums, – vienkārši nav taisnība. Imperiālistiski, mītus ražojoši, klaji meli. Postimperiālistiskā optika, dekolonizācijas optika saka priekšā: ieklausies, mācies ko jaunu. Bet mācīties ko jaunu – tas prasa laiku. Un tu vairs neesi ne studente, ne skolniece. Un laiks – tā nav nedēļa, nav gads. Tādēļ normāla reakcija cilvēkiem ar zinātnes un mākslas bagāžu ir: "Negribu!" Un tu pieņem lēmumu daudz nelikties zinis. Taču šis nepatīkamais mazais akmentiņš jau ir tavā kurpē. Tu ej tālāk tāpat kā līdz šim, bet akmentiņš atgādina par sevi, kaitina, neļauj koncentrēties. Tomēr intelektuālais slinkums ir stiprāks par neērtībām. Un tu pierodi pie dienišķām ziņām par nāvi, par nopostītām pilsētām, vairs nepievērs uzmanību aicinājumiem palīdzēt, atgriezies ierastajos ritmos un līdzšinējās intelektuālajās attiecībās.
Man nesen bija saruna ar paziņu, kura daudzus gadus dzīvo Vācijā. Viņa labi prot vācu valodu, ir intelektuāle, tulkotāja, mākslas zinātniece un rakstniece. Proti, cilvēks, kas ir dziļi iemontēts (cik nu tas vispār iespējams, ņemot vērā, ka vācu sabiedrība, lai gan nevēlas to atzīt arī pati sev, nav diez ko priecīga, ka tajā dziļi iekļāvušies citu sabiedrību pārstāvji). Mums bija diezgan atklāta saruna, un tajā izskanēja frāze, kura man nebija nekas jauns un par kuru es bieži domāju: tā vēsturnieki nākotnē izskaidros, kāpēc šis desmitgadu karš ir bijis tik ilgs un asiņains. Un tieši šī doma droši vien ir vienīgais saprātīgais attaisnojums, kālab turpinu rakstīt šādus tekstus. Vācu intelektuāļi neuzticas ukraiņu intelektuāļiem.
Tas, ka uz mums neskatās kā uz līdzvērtīgiem, acīmredzami izriet no imperiālistiskās pagātnes, no pieskaņošanās slēptam šovinistiskam gigantismam (vāciešiem tas ir zudis, krieviem nav), no ieradumiem, no iesīkstējuša eirocentriska skatpunkta, no lielām bailēm, ka var atkārtoties pasaules karš, no lielām bailēm, ka var nākties atkal maksāt reparācijas, no bailēm dekonstruēt un vēlreiz zaudēt šķietamo stabilitāti. Un, protams, neapzināti viņi nevēlas atvēlēt rīcībspēju agrākajām kolonizētajām kultūrām. Gandrīz visiem projektiem, kuri definēti kā starptautiski un kuros iesaistīti eksperti no visas pasaules, šī iesaistīšana lielākoties ir tikai demonstrācijas līmenī. Turpretī viss, kas saistīts ar optikas maiņu, jaunu noteikumu ierosināšanu, – tas ir atļauts tikai savējiem.
Tas, ka nenotiek saruna kā līdzīgam ar līdzīgu, izriet no dziļas pārliecības, ka sabiedrības un atsevišķas personības, kuras piedzīvo traumatisku pieredzi (un mūsu tagadējā pieredze nenoliedzami ir traumatiska), nevar mierīgi, nosvērti un līdz ar to rīcībspējīgi analizēt, aprakstīt realitāti – šī realitāte it kā vienmēr tiks aprakstīta no sāpju pozīcijas, no upura pozīcijas. Protams, es vēlētos nosaukt šos primitīvos secinājumus par aplamiem un bērnišķīgiem, atvainoties, ka esmu pārmetusi slēptu šovinismu, un atkal ielīst nenozīmīgas perifēras kultūras kaktiņā, lai ar savām traumām netraucētu pieaugušas, attīstītas, cienījamas kultūras. Arī šīs sarkastiskās domas mēs pieminējām sarunā ar manu Vācijas paziņu. Un es ievēroju: jo tuvāk tu esi frontes līnijai, jo atklātākas kļūst sarunas. Un no niknuma un sāpēm tevi glābj asaras vai ironija. Tomēr šoreiz es vēlos izrādīt līdzjūtību.
Es ļoti jūtu līdzi vācu – un līdzīgām – sabiedrībām tādēļ, ka bailes un dziļās iepriekšējā gadsimta traumas ir paralizējušas to māku turbulentās pārmaiņās ieraudzīt pozitīvas iespējas, un tādēļ, ka to mīlestība uz stabilitāti ir izraisījusi empātijas atrofiju.
Pārliecība, ka sen nostabilizējusies, sev pašam un citiem izskaidrota pasaules aina ir vienīgā iespējamā, ka tā ir negrozāma, patiesībā parāda, cik dziļi traumēta ir šāda sabiedrība. Viss, kas nekustas, sāk rūsēt; par šo maksimu garas sarunas nav vajadzīgas. Ir daudz jautājumu, kuros vācu sabiedrība ir ļoti aktīva, tā ieklausās un pati izstrādā jaunus naratīvus, tā funkcionē daudzos līmeņos un ir mainīga. Tomēr ukraiņu kultūra, ukraiņu filozofijas un mākslas zinātnes pašpietiekamība vācu sabiedrībai ir izrādījusies nepārvarams šķērslis. Cilvēce vēl tikai sāk apzināties, ka veco impēriju atbildība ir apgūt perifērijas valstu valodas un kultūru. Un nevis otrādi – it kā atsevišķiem šo perifērijas valstu pārstāvjiem un pārstāvēm, iztiekot bez politiska lobija (impērijām tāds parasti ir), būtu jāmēģina patstāvīgi, ar savrupām balsīm un saviem naratīviem sakliegt tos, kuri uz īsu brīdi pievērsīs iecietīgu ausi. Kad notiek okupācija un genocīds, šajās vientuļajās balsīs no izmisuma un sāpēm ieskanas dumpīgums – bet to uzskata par necivilizētu uzvedību, tādēļ šādas balsis ātri nokļūst rezervātos.
Tāda perspektīva nozīmē, ka mūs uztver kā pusaugu tautu, kas dumpojas; tikai tā nav taisnība – ukraiņu filozofiskās domas un valstsveides mehānismu senums, dziļums, daudzšķautņainība ir pierādījums pretējam.
Mūsu valstiskumam tika nemitīgi aizbāzta mute, to sistemātiski nīcināja ar holodomoriem, lēģeriem, nošaušanām, izsūtījumiem, katorgām, izvarošanām. Starp citu, šīs metodes krievi izmantoja, apspiezdami visas tuvējās paverdzinātās tautas, kuras viņi tagad dēvē par "federācijas subjektiem". Viņu metode – iebiedēt, noslēgt, visai pasaulei pasludināt, ka tur kaut kādi mazi, nenozīmīgi ļautiņi taisa nenozīmīgu, primitīvu kultūru, kurai nav vērts pievērst uzmanību. Tas ir tipisks, visiem zināms hierarhisks šovinisms. Mēs to redzam, pazīstam: tādēļ mūsu pilsētās un ciemos gadu simtiem slēja pieminekļus Puškinam, tādēļ dedzināja to komponistu notis, kuri atteicās būt "padomju darbinieki", tādēļ tiem, kuri – kā Hohoļs – pieņēma krievu identitāti un atteicās no savējās, bija izredzes, ka viņus nenomocīs līdz nāvei un varbūt pat izdosies kļūt slaveniem.
Šis ir īstais brīdis kārtējo reizi atgādināt, ka mūsu cīņas pamats ir pasaules uzskats, politiskā, nevis etniskā identitāte. Un arī to rietumnieki diemžēl ir par slinku iemācīties un apzināties: taipusē pašu pieredzētās traumas dēļ vienkārši baidās, vārdam "nācija" uzliek blur. Krievi tagad, šajā genocidālajā karā, mūs iznīcina tieši politiskās nacionālās identitātes dēļ: viņi iznīcina mūsu literatūru, muzejus, galerijas, valodas, valsts simbolus. Okupētajās teritorijās pirmām kārtām nogalina mūsu dzejniekus un skolotājus, neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes. Savukārt mēs, no vienas puses, aizstāvamies pret desmitkārt stiprāku ienaidnieku, viltīgu un nodevīgu, bet, no otras, – mums šeit, Eiropā, nemitīgi jātaisnojas. Kā pamatskolā ar karti rokā jāstāsta 20. gadsimta vēsture – rīcībspējīga, Maskavas propagandas neizkropļota. Kārtējo reizi jāskaidro, ka mūsu politiskais nacionālisms ir reizē mazliet ukrainisks, mazliet krimastatārisks, mazliet rōmisks, mazliet grieķisks, mazliet ebrejisks, mazliet karaīmisks, mazliet gruzīnisks, mazliet polisks, mazliet krimčakisks, mazliet armēnisks, mazliet gagauzisks, mazliet bulgārisks, mazliet moldovisks, mazliet lietuvisks, mazliet ičkērisks, mazliet azerbaidžānisks, mazliet vjetnamisks. Tā pamatā ir apzinīgas pilsoniskās sabiedrības elastīgā pašnoteikšanās un drosmīga voluntieru kustība – un nevis etniskā izcelsme.
Es to rakstu un vienlaikus sev jautāju: kāpēc rakstīt tekstu, jau priekšlaikus zinot, ka tā lasīšana būs hierarhiskas iecietības akts? Tāda piedienīgi cienīga "upura" uzklausīšana līmenī, kurā veselīgas, netoksiskas sabiedrības mācās ar cieņu uztvert bērnu vajadzības, sadzirdēt to prasību izpaust personību, taču zemapziņā skaidri saprot, ka tā nav saruna kā līdzīgam ar līdzīgu. Strādādama Vācijā, no saviem sarunu biedriem un biedrēm ļoti bieži izjutu līdzīgu garlaikotu iecietību. Plati atvērtas acis, demonstrēts uzmanīgums, atvēlēts laiks un uzklausīšana: normēta, sausa, intelektuāla uzklausīšana bez ieklausīšanās un empātijas, uzklausīšana, kurai nekas nenāk līdzi. Mani uzklausīja tādēļ, ka tā ir labā toņa izpausme, tā tiek parādīts, ka esi labi audzināts un mūsdienīgs, – taču reakcija, kas sekoja šai demonstrācijai, bija reālajai realitātei absolūti nerelevanta.
Piemēra pēc pastāstīšu par ārzemju instruktoriem, lai pēc tam nospoguļotu šo otru postkoloniālā stāvokļa pusi. Kad mūsu armijā speciāliste vai speciālists vada mācības, ir saprotams, ka viss balstās uz autoritāti, uz prasmi izklāstīt materiālu, noturēt auditorijas uzmanību. Taču, kad ierodas ārzemju treneris vai trenere, visi it kā mazliet sasparojas, saausās, retāk iet uz tualeti vai uzpīpēt. Šis mazvērtības komplekss nostrādā tādējādi, ka nav svarīgi, ko vispār teiks šis cilvēks – uzmanība tiek fokusēta jau tādēļ vien, ka viņš vai viņa runā svešvalodā un skan tulkojums. Parasti, kad sākam par to runāt savā starpā, visi to noliedz, taču no paaudzes paaudzē nodota trauma paverdzinātajām tautām rada atavistiskus uzvedības refleksus. Turpretī paverdzinātāju tautām tas darbojas pretēji: ja cilvēks slikti prot viņu valodu vai vāji pārzina kultūru, šo cilvēku uzklausa neuzmanīgi vai ignorē. It kā vienkāršs mehānisms, taču to joprojām negribīgi pamana gan pirmie, gan otrie.
Tamlīdzīgus piemērus esmu novērojusi ļoti bieži. Kad iestudēt izrādes Ukrainā ieradās kaut kādi nezināmi režisori no Eiropas, uz šīm izrādēm nāca vairāk cilvēku, mediji tām pievērsa lielāku uzmanību. Izrāde varēja būt nekvalitatīva, neinteresanta, bet tādēļ, ka iestudējis ārzemnieks, publikas acīs tā bija tāda, kurai pienākas vairāk laika, savukārt šaubas par tās kvalitāti drīzāk skaidroja ar "neprasmi skatīties mūsdienu mākslu". Lieki sacīt, tas visvairāk attiecās uz režisoriem no Krievijas, Vācijas, Francijas un Lielbritānijas un, lieki sacīt, mazāk attiecās uz režisoriem no Grieķijas un Slovēnijas, bet gandrīz nemaz – uz režisoriem no Kazahstānas vai Gruzijas. Un tas diemžēl nav paradokss, bet ļoti saprotama, vārdos neatzīta realitāte, kas pastāv visās postkoloniālajās sabiedrībās. Tomēr tieši tāpat tas darbojas arī pretējā virzienā – pat tad, ja sabiedrība deklarē iekšēju dekoloniālu politiku.
Brīnumjauks piemērs no pērnās vasaras: festivālā "Athens Epidaurus Festival" viena no diskusijām bija veltīta laikmetīgam antīko tekstu lasījumam, to interpretācijai, izpratnei. Un visvairāk par to runāja viesi no Lielbritānijas un Vācijas (starptautiskos mākslas festivālos tradicionāli visvairāk runā viesi no Lielbritānijas un Vācijas, ja viņi ir). Mēs, kuratoru jaunatne no Sakartvelas, Ukrainas, Somijas un Albānijas, sēdējām nelielā grupiņā un mēģinājām ar īsiem komentāriem signalizēt, ka būtu ārkārtīgi interesanti paklausīties tieši grieķu mākslinieku domas par Grieķijas laikmetīgo teātri, kas turpina strādāt arī ar antīkajiem tekstiem, jo tieši tādēļ vispār esam šeit ieradušies. Mēģinājām dot britu un vācu kolēģiem mājienus, ka, iespējams, arī viņiem varētu būt interesants perifēro valstu (kuru pārstāvji mēs bijām) skatpunkts vai grieķu mākslinieku un mākslinieču dialogs ar perifērijas valstīm – diez vai viņi tādu bieži būs dzirdējuši. Un, kā saprotat, runa atkal ir nevis par etnisko piederību, bet tieši par pasaules uzskata identitāti. Man bija neaprakstāmi interesanti, ko par to domā somu speciāliste, gruzīnu teātra zinātnieks; interesanti bija kuluāru sarunās atklāt – grieķi, izrādās, nezina, ka Mariupole reiz ir bijusi grieķu pilsēta, ka Ukrainas austrumu daļā ir grieķu ciemi, grieķu skolas, ka arī manai ģimenei no Besarābijas ir grieķu saknes un mums ir ļoti daudz kopīga, taču šim kopīgajam nav bijis iespējas bieži sastapties mākslā tādēļ, ka mūsu pašpietiekamību ir apspiedušas impērijas.
Es zinu un cienu dekolonizācijas ceļu, ko uzsākuši Eiropas muzeji, taču fiziskā klātbūtne Atēnu Akropoles muzejā nākamajā dienā pēc diskusijas man laupījusi jebkādu vēlēšanos klausīties, ko par mākslu domā britu vai vācu speciāliste. Protams, tās ir tikai šābrīža emocijas, un mēs visi vēlamies dzīvot sabalansētā pasaulē, kurā pārstāvētas visas balsis. Taču es emocijas neuzskatu par ļaunumu. Tās pieder pie adekvātas, dzīvas, dabiskas reakcijas uz sāpēm un netaisnību.
Pusotra gada laikā Berlīnē nespēju mierīgu sirdi ieiet gandrīz nevienā Muzeju salas muzejā, kur joprojām atrodas oriģinālie zagtie artefakti. Man bija kaut kā neērti. Daudzmaz līdzīgu sajūtu atceros, kad tālajā 2010. gadā biju iegājusi Ermitāžā un tur ieraudzīju simtiem ukraiņu mākslinieku gleznu un artefaktu. Pajautāju ekskursijas vadītājam, kādēļ tie ir te, nevis Ukrainā, un saņēmu atbildi: "Čto za strannij vopros, ģevočka?" [1]
Un tad mēs gājām pa Atēnu muzeju savā perifērajā jaunatnes grupā, klusējām, brīžiem cits citam čukstējām: "This is the poorest museum I have ever seen in my life," un "It’s a museum of forced emptiness." Šis muzejs bija nabadzīgāks pat par Ukrainas muzejiem, jo arī Ukrainas muzeji – tāpat kā muzeji Grieķijā – ir izzagti, un zaguši, protams, bija arī Vatikāns un vācieši, tomēr visvairāk, kā viegli saprast, krievi. Tomēr mums tik un tā bija izdevies šo to atgūt, atjaunot kādu mazumu zināšanu par mūsu vēsturi – tikai, protams, šis process aprāvās pirms 10 gadiem, kad sākās okupācija. Okupētajās teritorijās krievi no mūsu muzejiem ir nozaguši absolūti visu. Visu, ko viņi nevarēja nozagt, viņi sadedzināja un sagrāva. Tur, Atēnās, mēs visi pēc kārtas uzdevām mūsu gidei jautājumus par to, kur šobrīd atrodas tā vai cita artefakta oriģināls. Un reizi pēc reizes gide nodūra acis un, stīvi smaidīdama, mierīgi atbildēja: "Diemžēl mēs pagaidām nezinām, kad tas pie mums atgriezīsies, taču turpat vien tas ir, atrodas British Museum vai Antikensammlung Berlin, nu vai The Historical Archive of the Vatican Museums." Cik gan labi es pazīstu katra muskuļa sasprindzinājumu šajā gides smaidā, kas slēpj apvaldītas dusmas, aizvainojumu, niknumu, pakļāvību, nepakļāvību, neziņu, tukšumu, cerību, bezcerību, paškontroli un pašcenzūru. Tā ir emociju buķete, kas kā smaržīgs pavasara ceriņš izplaukst pauzē starp norīstīšanos, pirms tu sāc atbildēt un nostum dziļāk rīklē šo no paaudzes paaudzē mantoto netaisnības kamolu.
Šī izjūtu buķete katru reizi uzrodas pauzē pirms atbildes uz visiem stulbajiem jautājumiem par to, kas tad nav OK ar Dostojevski un pie kā vainīgs Čaikovskis, viņš taču dzīvoja pirms Putina un Staļina, un vispār viņa ģimene cēlusies no Ukrainas kozaku dzimtas. Un tev katru reizi jānorīstās, jāstumj tas nolādētais kamols lejup gar mugurkaulu, lai tad savilktu seju iecietīgi padevīgā smaidā un sāktu no jauna un atkal no jauna meklēt vārdus, kuri izskaidros, kā darbojas krievu propagandas nežēlīgais, iznīcinošais spēks. Ka šī propaganda visos laikos izmanto mākslu kā ieroci. Ar sev ērtiem marķieriem iezīmē visas teritorijas, iemīda zemē, spīdzina un likvidē visus neizdevīgos un neērtos. Un te nav runa par mākslinieka personību, bet par to, kā impērija viņu izmantojusi saviem mērķiem. Un saviem mērķiem Krievija izmanto visus māksliniekus, arī tos, kuri domā, ka ir pret režīmu. Taču, lai to apjaustu, vajadzīgas pārāk daudzas kustības, vajag atzīt savu nezināšanu, savu aplamo optiku un ļoti, ļoti daudz strādāt.
Intelektuāls slinkums – tieši uz to ļoti paļaujas impērija, vienmēr. Tieši tādēļ tai tik ļoti patīk apbalvot ar ordeņiem un goda rakstiem, rīkot pasākumus lūgtiem viesiem, savākt pilnas operu zāles, rīkot ilgus un lepnus banketus Eiropas valstīs pēc krievu – arī slaveno "labo" – pirmizrādēm un dzert prosecco, obligāti dzert prosecco starpbrīžos. Prosecco un tagad vēl arī Fritz-Kola.
Burtiski viss mums apkārt ir saindēts ar krievu naratīviem. Mazvērtības kompleksu vēl joprojām var viegli pamanīt, kad iepriekš kolonizētajām sabiedrībām pat tagad parādās atavistiskas "saimnieku" uzklausīšanas atskaņas – pat tad, kad tiek runātas ne īpaši saprātīgas lietas. Tomēr tas darbojas arī pretējā virzienā. Iepriekšējie "saimnieki" (tie, kuriem ir impēriju pieredze, tostarp Vācija) uzskata, ka viņi domā vislabāk, zina visvairāk, viņiem ir, ko teikt, un viņi var aizņemt vairāk telpas. Aizņemt tādēļ, ka viņiem "ir tiesības" – jo kā gan citādi, vai tad intelektuālā pēctecība nepastāv, vai? Un, kamēr agrākie saimnieki kolonizatori neapzināsies savu atbildību par Krievijas desmit gadus ilgo karu pret Ukrainu un nepapūlēsies pabīdīties malā, šī diskusija paliks tikpat nevienlīdzīga.
Jā, vissvarīgākais ir ieroči, lai cilvēki būtu pasargāti no krieviem, tomēr jau sen ir laiks atbrīvot telpu arī tiem, kurus nedzird. Gan vāciešiem, gan Berlīni aizpildījušajiem liberālajiem krieviem vitāli nepieciešams saprast, ka jāpaiet malā, jāatbrīvo vieta kazahu, gruzīnu, Krimas tatāru, Ičkērijas, Moldovas, Ukrainas, Lietuvas intelektuāļiem, kuri aprakstīs savu optiku – jaunu un Eiropai negaidītu paverdzināto nāciju optiku, to nāciju optiku, kuras cīnās ar impēriju, kas dēvējas par federāciju. Tomēr šajā brīdī fokuss ir pavērsts uz vislielāko karu, kas notiek Eiropā, plosot tieši Ukrainas zemi un iznīcinot Ukrainas pilsoņus, kamēr visa pasaule tiešsaistē noskatās.
Šajās balsīs vajag klausīties uzmanīgi, nevis ieņemot no "nervozi nelīdzsvarotiem, traumētiem bēgļiem" nogurušu pozīciju. Jāiemācās redzēt lepnus cilvēkus, kas spējuši pateikt "nē" varmākam un teroristam. Jo, ja šis karš ir pieļauts, ja tik daudz ļaunuma eiropiešu acu priekšā noticis pirmajos 8 kara gados (kad to nesauca par karu un gļēvi dēvēja par "konfliktu"), tas nozīmē, ka ierastie naratīvi nedarbojas. Ja tie nedarbojas, tad kas jādara? Tie jāpārskata. Lai tos pārskatītu, vajag distancēties, lai distancētos, vajag saprast, kurp es distancējos, no kā distancējos. Es distancējos no savas pārliecības. Ja es distancējos no savas pārliecības, atbrīvoju telpu un esmu gatava klausīties, gatava atzīt, ka viena daļa no maniem naratīviem ir nerelevanti, neadekvāti, – tikai tad tam, ko sacīs otra puse, ir izredzes tikt uztvertam kā relevantam.
Taču, kamēr tas nenotiks, šādu tekstu rakstīšanai var arī nebūt jēgas. Jo visbiežāk šādus tekstus lasa tie, kas gatavi izturēties kā gados vecāki, kā tēvs pret bērnu, kurš raud, nobrāzis celi, nevis sarunāties kā ar partneri diskusijā par naratīvu: jau iepriekš atvēlot partnerim tiesības runāt, tiesības zināt vairāk, būt augstāk, būt gudrākam – apzinoties, ka manis pašas naratīvi var būt nerelevanti, ka es varu nezināt visu.
Te būtu jābūt kādai sirsnīgai rindkopai par to, ka ne viss ir tik slikti un patiesībā eksistē ļoti daudz adekvātu telpu diskusijai ar līdzīgām tiesībām. Taču šajā brīdī atkal tiek atslēgta elektrība, jo krievi iznīcinājuši gandrīz visu civilo enerģētiku Eiropas lielākajā valstī. Un tumsā tu vislabāk spēj saprasties ar tiem, kas runā tieši, nebaidās atzīt kļūdas un ir gatavi stāties pretī genocidālai tirānijai. Rakstīt sirsnīgu tekstu tumsā, telefonā, kam akumulators jau gandrīz izlādējies, negribas. Un te galvenā ir nevis emocionālā trauma, bet reālā realitāte.
Mēs dzīvojam ik dienu pieredzamas bezprecedenta nežēlības miglainajā plazmā, kur apvārsnis ir tik zems, ka ieraudzīt nākotni nedēļas perspektīvā jau ir privilēģija. Es vienkārši gribētu mums novēlēt kļūt jūtīgākiem un godīgākiem – impērijas to nevar ciest. Lai gan šis padoms līdzēs tikai tad, ja esat gatavi sastapties ar niknu zvēru, arī – sevī pašā.
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova, teksta oriģināls publicēts ukraiņu žurnālā "LB.ua", tulkojums vāciski publicēts žurnālā "Theater Heute"
[1] "Kāpēc tu uzdod tik dīvainu jautājumu, meitenīt?" (Krievu val.)
0