Atsaucoties uz Darvinu, evolūcija tikusi izprasta kā skarba cīņa par eksistenci. Evolūcijas teorijas radītie priekšstati ir pārnesti arī uz sabiedrības izprašanas kontekstu un tur nostiprinājušies. Tā visa dēļ ēnā palicis evolūcijas svarīgākais dzinulis – savstarpēja palīdzība. Ja mēs pastāvīgi ignorēsim savstarpējās palīdzības dominējošo lomu, vienlaikus turēdamies pie eksistences cīņas doktrīnas, mūsu civilizācija nonāks bīstamā situācijā.
1
Igauņu folklorā ir populārs sižets, kurā mītiska būtne pazemes alā auž audumu. Šo audumu neviens nav redzējis, taču ir dzirdama steļļu klaboņa, varbūt arī atspoles šaudīšanās, tāpēc ir pavisam droši: darbs tur notiek nepārtraukti. Protams, tam vajadzīgs arī pelēks vakara mijkrēslis, starpstāvoklis, kas nebūtu ne nakts, ne diena, ne tumsa, ne gaisma. Neskaidrs paliek arī paša audēja tēls, droši zināms vien tas, ka audējs ir sieviešu dzimuma; parasti, par to runājot, izmantots nekonkrēts eifēmisms, piemēram, "jupja sieva", kas acīmredzami ir izvairīšanās no tiešas nosaukšanas. Citās mitoloģijās analoga figūra pazīstama ar tādu vārdu, kas sākas ar zilbi ma (Maja, Māja utt.).
Taču par audējas personu vēl noslēpumaināks apstāklis ir tas, kas tad īsti tiek austs. Steļļu novietošana alā nepavisam nav pašsaprotama, un no pazemes plūstošas skaņas taču varētu interpretēt desmitos dažādu veidu. Ir jābūt kosmoloģiskam iemeslam, kāpēc aust audumu ir tik svarīgi, un šo iemeslu noteikti zināja tie, kas šādus stāstus reiz sāka stāstīt (varbūt jau neolītā, kad cilvēki iemācījās aust audumu). Audumam ir nozīme. Nepavisam nav sagadīšanās, ka daudzas iesakņojušās metaforas, ko ikdienā lietojam, nāk tieši no turienes: no aušanas un pīšanas jomas. Starp parādībām tiek meklētas saiknes; dzīvi organismi sastāv no audiem; līgumi igauņu valodā tiek sasieti; cilvēki sabiedrībā tiek iesaistīti (integrēti); cilvēku uzvedībā atkārtojas raksti; un, ja sūtām kādam ziņu, tad tas ir teksts, kas latīņu valodā tāpat nozīmēja audumu.
Tomēr viena no elementārākajām lietām, ko var aust, ir tīkls. Ir vienkārši saprast, kāpēc internets ir tīmeklis, jo kas cits gan tas varētu būt? Un internetā radītā saziņas vide, protams, ir sociālais tīkls. Tīkls vienmēr paver iespējas, bet vienlaikus arī mūs satver, satīklo. Taču pastāv vēl lielāki tīklojumi, kas nav cilvēka radīti, bet no kā absolūti atkarīga mūsu pastāvēšana: ja mēs no tiem izkristu, tad pārtrūktu mūsu bioloģiskā eksistence. Šos tīklus un tīklojumus dabaszinātnieki sāka primitīvi aprakstīt 19. gadsimtā (tas gan nenozīmē, ka tie nebūtu pazīti agrāk). Svarīgs jauno aprakstu rašanās dzinulis bija jēdziens simbioze, kuru 1877. gadā radīja vācu botāniķis Alberts Franks (Albert Frank), lai raksturotu sēņu un aļģu kopdzīvi [1]. Tieši tāds arī ir dabisko tīklojumu saturs: dažādu būtņu kopdzīve, neskaitāmu elementu simbioze, ko patiesībā var nosaukt arī par dzīvi, dabu, pasauli utt. Jo tīklojums ir tikai metafora, ar kuras starpniecību mums ir iespējams labāk saprast dzīvi un esamību. Atteikties no šīs metaforas nebūtu pārāk gudri, tāpat kā nebūtu gudri atteikties no saikņu meklēšanas, cilvēku iesaistīšanas, tekstu rakstīšanas utt., lai gan arī tās patiesībā ir metaforas. Svarīgi ir saprast tikai vienu: dzīves tīklojums nekad nav gatavs, jo esamības stelles klab visu laiku.
2
Tīklojuma metafora var aizvest divos virzienos. Viens no tiem ir sapratne, ka lietas ap mums nav vienkārši objekti, bet ir saistītas ar visu apkārtējo, tās ir kā velki, starp kuriem ieausti neredzami audi. Objekts ir tikai īslaicīga ilūzija, vienkāršojošs veids, kā korelēt ar esamību, jo citādi uztvērumu pārbagātība pārplūdinātu mūsu maņas. Lietu saiknes ir ārkārtīgi spēcīgas jau šajā brīdī, tomēr arī šis brīdis tieši tāpat ir abstrakcija – patiesībā tās sniedzas līdz pagātnes dzīlēm, kur saikņu ir neizmērojami vairāk. Pat vienkārši ikdienā lietoti priekšmeti, piemēram, karote, kabatlakats vai zeķbikses, ir saplūduši kopā no tik daudziem avotiem, ka tiem visiem izsekot nemaz nav iespējams; vēl mazāk mēs protam nojaust, kādās sakarībās tie var nonākt nākotnē.
Taču vēl sarežģītāk ir ar dzīvām būtnēm. "Pēdējo četrdesmit gadu laikā jaunās tehnoloģijas cilvēkam devušas agrāk nepieredzētu piekļuvi mikrobu dzīvei," raksta Mērlins Šeldreiks (Merlin Sheldrake). "Rezultāts? Jūsu mikrobiomam jeb sīciņajam mikroorganismu kopumam jūsu ķermenis ir planēta. Daži dod priekšroku jūsu galvas ādas mērenās joslas mežam, citi jūsu apakšdelma tukšajiem klajumiem, daži jūsu jostasvietai vai paduses tropiskajam mežam. Jūsu zarnas (izplātas tās aizņemtu 32 m2), ausis, kāju pirksti, mute, acis, āda un ik virsma, eja un dobums, kas jums ir, mudž no baktērijām un sēnēm. Jūs nēsājat līdzi vairāk mikrobu, nekā jums ir "savu" šūnu." [2] Protams, visas šīs būtnes nedzīvo vienā kaudzē, cita no citas izolētas, bet veido sarežģītu tīklojumu, kas eksistē, pirmām kārtām, pēc savstarpējā atbalsta principa. Tā nu cilvēks drīzāk ir nevis atsevišķs indivīds, bet gan tādu attiecību tīklojums, kuras lielā mērā paliek mums neredzamas. Tīkla iedaba mums atklājas tikai ar seku starpniecību, piemēram, tad, ja kāda tā daļa vairs nefunkcionē pareizi (nosauksim to par slimību). Taču lielākoties – pateicoties neskaitāmu būtņu labdabīgai sadarbībai – viss norit gluži labi.
Tieši savstarpējā palīdzība arī ir otrs virziens, kurā aizved tīklojuma metafora. Tā vienlaikus ir arī pats svarīgākais evolūcijas dzinulis. "Savstarpējā palīdzība dzīvajā dabā sastopama visur," skaidro Pablo Serviņē (Pablo Servigne) un Gotjē Šapels (Gauthier Chapelle), "tieši tā arī ļauj rasties dzīvajām būtnēm. Dabisko izlasi shematiski var atveidot kā divkāršu mehānismu: 1) daudzveidības radīšana, 2) organismu izlase atkarībā no to vides. Savstarpējā palīdzība notiek abos posmos. Pirmajā posmā mutuālismi ir dzīvo organismu atjaunošanās un daudzveidošanās galvenais avots. Otrajā posmā savstarpējā palīdzība ļauj izdzīvot naidīgos apstākļos." [3] Kaut gan Pjotrs Kropotkins par savstarpējās palīdzības svarīgumu rakstīja jau vairāk nekā pirms simt gadiem, izpratne par to līdz šim ir sapinusies vulgāros priekšstatos, kas dabu redz tikai kā nežēlīgu cīņu par eksistenci, kurā viens indivīds vienmēr gūst virsroku, bet otrs iet bojā. Izdzīvojušais esot "uzvarētājs". Taču realitāte ir pavisam cita. Pirmām kārtām, izolēts indivīds pats ir primitīva abstrakcija, kam reālu atbilsmi nemaz nevar atrast, bet, otrām kārtām, arī pati cīņa par eksistenci patiesībā ir otršķirīga, jo var notikt tikai ar savstarpējās palīdzības atbalstu. Vienkāršāk izsakoties, organismi cits citu var atbalstīt arī tad, ja attiecīgajā brīdī nav neviena, ar ko cīnīties, taču cīņas laikā atbalsts ir obligāts, citādi labas beigas nav gaidāmas.
Simbioze ir pati universālākā savstarpējās palīdzības forma. Dzīvība ir radusies triju simbiožu gaitā. Pirmā no tām ir baktēriju, vīrusu un arheju simbioze, kuras rezultātā parādījās šūnas ar kodolu. Otrā ir endosimbioze ar mitohondriju bakteriālajiem senčiem, kas radīja apstākļus elpošanai. Trešā ir zilaļģu endosimbioze, ar ko aizsākās aļģes un augi [4]. Tādējādi absolūti mainījās atmosfēras skābekļa saturs. Tas nozīmē, ka mūsu esamība ir atkarīga tikai un vienīgi no sadarbības un nevis vienkārši no mūsu savstarpējās sadarbības, – tā ir atkarīga no citu būtņu simbiozes, ar kurām savukārt sadarbojamies mēs. Šķiet, ka tas viss ir viņpus laba un ļauna, jo sadarboties un savstarpēji palīdzēt ir tikpat dabiski, kā citam citu ēst. Tomēr tik vienkārši nav. Mūsdienās ļoti daudzas ētiskās nostājas izriet no tā, kādu mēs vēlamies saredzēt dabu, ko tajā izceļam un no kā novēršam skatienu. Ja mēs uz mirkli izvēlētos piemirst par konfliktiem, cīņām un konfrontācijām, no tā nekāds lielais ļaunums neceltos – mūsu ikdienas dzīvē to ir pietiekami, strīdi un kari taču nekur nepazudīs. Taču, ja pastāvīgi ignorēsim savstarpējās palīdzības ārkārtīgi svarīgo nozīmi, tajā pašā laikā vadoties no eksistences cīņas skarbās doktrīnas, mūsu civilizācija nonāks bīstamā situācijā. Patiesību sakot, tas jau ir noticis.
3
Evolūcijas teorija kopš pašiem sākumiem ir bijusi politiska. Kā skaidro zinātnes vēsturnieks Jans Saps (Jan Sapp), tad Čārlza Darvina "Sugu izcelšanās" (1859) daudziem deva apliecinājumu, ka tieši viņu pasaules uzskats ir pareizs un saskaņā ar dabas attīstību. "Darvina teorija tika ņemta talkā dažnedažādu politisko un ideoloģisko viedokļu attaisnošanai, sākot ar pašām reakcionārākajām, beidzot ar pašām progresīvākajām. Rasisms, militārisms, laissez-faire ekonomika, neierobežots kapitālisms, marksisms un anarhisms – tie visi atsaucās uz evolūcijas teoriju un "dabas likumiem", lai nostiprinātu savu izpratni par progresu – neatkarīgi no politiskajām nosliecēm. Taču vai evolūcija tiešām ietver progresu?" [5] Mūsdienu bioloģija to neapstiprina – ja mērķis ir pielāgoties un izdzīvot, tad baktērijas ir pielāgojušās tikpat labi kā cilvēki. Tomēr pie maldinošām izpratnēm daži mēdz turēties ar zobiem un nagiem, jo tās cementē tādu ieskatu par sabiedrību, kas ir pārāk ilgi skandināts, lai uzdrīkstētos no tā atlaisties.
"Kopš evolūcijas teorijas izstrādāšanas 19. gadsimta beigās dominējošais naratīvs Amerikas Savienotajās Valstīs un Rietumeiropā ir bijis konflikts un konkurence, un tas atspoguļoja ieskatu par cilvēku sociālo progresu industriālajā un kapitālistiskajā sistēmā," raksta sēņu pētnieks. "Mutuālistiskās jeb abpusēji izdevīgās attiecības, piemēram, tās, kas liek pamatu ķērpjiem, vai augu attiecības ar mikorizas sēnēm, šķita dīvaini izņēmumi – ja to pastāvēšana vispār tika atzīta." [6] Tas, protams, ir stipri ietekmējis pašu zinātnieku noslieces, tiklab nosakot jomas robežas, kā arī interpretējot rezultātus: "Mūsdienās mikorizas kopējo tīklojumu pētīšana ir viena no tām jomām, kas visvairāk cieš no politiskā lādiņa. Daži šīs sistēmas portretē kā tādu sociālisma formu, ar kuras starpniecību ir iespējams pārdalīt meža turību. Citi gūst iedvesmu no zīdītāju ģimenes struktūrām un vecāku aprūpes, un šādos gadījumos jaunie koki iegūst barību no sava sēņsavienojuma ar vecākiem un lielākiem "mātes kokiem". Daži tīklus apraksta kā "bioloģiskos tirgus", un tad augi un sēnes tiek attēloti kā racionāli, taupīgi indivīdi, kas tirgojas ekoloģiskajā biržā, nodarbojoties ar "sankcijām", "stratēģiskiem komercieguldījumiem" un "tirgus peļņu"." [7]
Par spīti tam, simbiotisko attiecību aprakstīšana pēdējā laikā kļuvusi niansētāka: "Šķiet, ka ķērpji nav fiksētas partnerības auglis, kā ilgu laiku tika uzskatīts. Drīzāk tie rodas uz vairāku atšķirīgu dalībnieku daudzu iespējamo attiecību bāzes." [8] Pagurt sāk arī strīdi par to, vai simbioze ir galvenokārt labdabīga sadarbība vai dzīvošana uz cita rēķina: "Stingras dihotomijas vietā zinātnieki apraksta nemitīgu, nepārtrūkstošu ceļu starp mutuālismu un parazītismu. Kopīgi mikorizas tīkli var atvieglot sadarbību un arī konkurenci. Ar sēņsavienojumu starpniecību cauri augsnei var pārvietoties gan barības vielas, gan arī indes." Tā pateicis, Mērlins Šeldreiks rezumē savu vēstījumu ar vienkāršu secinājumu: "Mums vai nu jāmaina savi redzesleņķi un jāatrod mierinājums nedrošībā – vai vienkārši tā jāpiecieš." [9]
Viegli pateikt, grūti izdarīt? Varbūt. Bet varbūt arī šis apgalvojums ir tikai nelaimīga māņticība, kas rodas, rutinēti atkārtojot vienas un tās pašas pārliecības. Itin kā neirozinātnieki jau labu laiku nebūtu skaidrojuši, cik plastiskas ir cilvēka smadzenes. Dzirdu sabiedriskās domas murdoņu: "Plastiskas jau tās var būt, bet kā tad lai mēs sākam domāt citādi, ja visu laiku esam domājuši tikai tā…" Taču šāds viedoklis ir pārāk mazprasīgs. Es nepavisam negribu noliegt, ka domāšana par tīklojumiem arī mūsdienās joprojām ir politiska – gluži pretēji, tā varbūt ir vēl politiskāka nekā jebkad agrāk. Tīklojumi neaprobežojas ar sēņu un aļģu, vienšūņu un daudzšūņu sarežģītajām attiecībām. Tas, kā mēs paši sazināmies ar citiem dzīvajiem organismiem, mūsdienās ir pats nopietnākais politiskais jautājums. Kā pārkārtot cilvēku sabiedrības tā, lai mēs kā tīklojumi arvien spētu saprasties arī ar citiem tīklojumiem? Progresa, attīstības un demokrātijas nepagurstošā sludināšana te neko nepalīdz. Tie varbūt ir pat akmeņi esamības stellēs. Citas dzīvās būtnes mūsu demokrātija neinteresē, un mūsu progress viņiem parasti atklājas kā barbariski posta darbi. Tas nozīmē, ka mums vajadzīga politika, kas nebūtu cilvēkcentrēta. Iztiksim bez saukļiem no sērijas "Visu zemju tīklojumi, savienojieties!". Tīklojumi taču ir savienoti tik un tā, vai nu mums gribas, vai negribas. Šāda politika varētu būt arī demokrātiska, taču pirmām kārtām tai vajadzētu būt mutuālistiskai un anarhiskai. Jeb, aizņemoties Deivida Greibera (David Graeber) teikto: mums vajadzīga politika, kas sāks radīt kopienas, kurām ir mērķis, bet nav definīcijas.
Kā tikt līdz tādai politikai? Varbūt viens iespējamais risinājums tomēr slēpjas paraugos. Ja ir jāatbrīvojas no cilvēkcentrētā domāšanas veida, lai nonāktu pie plašāka, aptverošāka modeļa, nepietiek ar to, ka mēs uzmeistarojam zināmu ideoloģiju un sākam to izplatīt, piemētājot infokanālus ar mēmēm un cerot, ka tās kļūs "virālas". Viralitāte gan var būt pirmais solis – bet tā parāda tikai cilvēku neveiklo vēlmi iemācīties kaut ko no vīrusiem, t.i. – iemācīties inficēšanu. Bet mācīties vajadzētu no visām dzīves formām. Jāmācās arī no augiem. Jāmācās arī no sēnēm. Jāmācās abpusēja atbalstīšana, savstarpēja palīdzība, dalīšanās un paļāvība. Te pati svarīgākā ir tieši iztēles spēja. Kā uzsver Serviņē un Šapels, savstarpējā palīdzība sabrūk tad, ja cilvēki vairs netic savai nākotnei un nespēj saskatīt priekšrocības, ko piedāvā labdabīga sociālā uzvedība. "Kad tuvojas briesmas, risinājumu atslēga slēpjas tieši vēstījumos, ko mēs cits citam paužam, mītos un stāstos, jo tie baro mūsu pārliecības. Ir jāpievērš uzmanība zīmēm, kas prognozē iztēles spējas un paļāvības iziršanu (maldinošas baumas, propaganda, pašpiepildīgi izdomājumi utt.), jo tās parasti ir daudz pēkšņākas nekā dažādi "fiziskie" sabrukumi, piemēram, resursu nepietiekamība, klimata katastrofas vai masveida migrācija." [10] Tāpēc mācīšanās priekšnoteikums ir mūsu pašu iztēle, mūsu savstarpējās sarunas, joki, spēles un mīti, īsumā – visas mantotās rezerves, ko esam saņēmuši no saviem senčiem. Tieši tie arī ir velki un audi, no kā tiek austs mūsu esamības audums. Tad nu ieklausīsimies rūpīgi, ieklausīsimies šo steļļu klaboņā.
No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga
[1
] Sheldrake, M. 2022. Läbipõimunud elu. Kuidas seened loovad meie maailma, muudavad meie teadvust ja kujundavad meie tulevikku. Tallinna Ülikooli Kirjastus, 113. lpp.
[2] Turpat, 31. lpp.
[3] Servigne, P.; Chapelle, G. 2022. Mutual Aid: The Other Law of the Jungle. Polity, 165. lpp.
[4] Turpat, 155. lpp.
[5] Sapp, J. 2003. Genesis: The Evolution of Biology. Oxford University Press, 43. lpp.
[6] Sheldrake, M. 2022. Läbipõimunud elu. Kuidas seened loovad meie maailma, muudavad meie teadvust ja kujundavad meie tulevikku. Tallinna Ülikooli Kirjastus, 319.–320. lpp.
[7] Turpat, 321. lpp.
[8] Turpat, 323. lpp.
[9] Turpat.
[10] Servigne, P.; Chapelle, G. 2022. Mutual Aid: The Other Law of the Jungle. Polity, 110. lpp.
0