Manas pirmās atmiņas par futbolu ir no deviņdesmito gadu sākuma. Nezinu, cik man tobrīd bija gadu: varbūt jau biju sākusi iet skolā, varbūt vēl tikai gatavojos. Viesistabas televizors pārraida spēli, kaut arī mūsu mājās futbols nevienu īsti neinteresē. Es atceros stadiona skaņas un komentētāju balsis, un to, ka tētis, pamanījis manu ekrānam pievērsto skatienu, stāsta par nelaimes gadījumu Lužņiku stadionā. Samīdītie cilvēki uz manu iztēli atstāja varenu iespaidu. Kad man bija 15, es no mājas stacionārā telefona piezvanīju futbola federācijai, lai noskaidrotu, kur un kā varētu kļūt par spēļu tiesnesi (nezinu, no kurienes šāda ideja, bet turu aizdomās Fantomasu jeb Pjerluidži Kolinu). Futbola federācija mani informēja, ka jāgaida pavasaris, kad sākšoties mācības, un jā, arī meitenes varot, un nē, es neesot par vecu. Diemžēl, pienākot pavasarim, manu prātu jau bija pārņēmušas citas pusaudzībai raksturīgas aktualitātes, tāpēc šīs mācības tā arī neuzsāku. Kad man bija 25 un jau pāris gadus biju dzīvojusi Aberdīnā, nolēmu, ka varbūt man būs vieglāk, ja arī pati atbalstīšu kādu premjerlīgas klubu. Kad man bija 28, sāku neregulāri spēlēt minifutbolu, taču, tā kā biju vienīgā sieviete šajā kompānijā, lielākoties vienkārši centos nevienu citu uz laukuma netraucēt. Kad man bija 31, atgriezos Latvijā un futbolu no savas dienaskārtības pazaudēju pavisam. Tieši tad mana draudzene Anete nolēma darīt pretējo un sākt pastiprināti par to interesēties. Viņas interese neizbēgami atdzīvināja arī manējo.
Tikai tagad saprotu, cik izšķirošs apstāklis bija tas, ka beidzot man bija draudzene, ar ko runāt par futbolu un kopīgi aizrauties. Es gan nevēlos vainot savus Aberdīnas draugus – viņi jau man nebija aizlieguši runāt, tomēr bailes pateikt kaut ko pašsaprotamu vai dumju traucēja man pamanīt, ka neko pārāk oriģinālu un gudru jau arī viņi paši nemaz nerunā. Pandēmijas laikā mēs ar Aneti savu mīlestību pret futbolu attīstījām nākamajā līmenī: ne tikai skatījāmies premjerlīgas spēles un rūpīgāk iepazinām trenerus un spēlētājus, bet arī sākām lasīt un skatīties spēļu analīzes. Mūs sāka aizraut futbola taktikas, formāciju un pozīciju atšķirības; mēs centāmies iegaumēt futbola buzzwords – kas ir invertētie malējie aizsargi, kas ir viltus devītnieki, kas ir radošie pussargi un kas xG. Vēlme uzspēlēt pašām bija tikai likumsakarīgs šīs aizrautības iznākums. Tā kā abas bijām sievietes vecumā 30+ un bez nopietnas iepriekšējas pieredzes, domājām, ka mūsu vēlme ir diezgan nereāla – kurš gan gribēs tādas ņemt savā kompānijā? Tomēr, gluži tāpat kā ar daudz ko citu šai dzīvē, arī šoreiz atlika vien savu vēlmi formulēt skaļi (t.i., ietvītot) un tad soli pa solim doties tās virzienā. Uz Anetes ierakstu atsaucās "Playoff Arena" (tagad "Lidl Arena") un piedāvāja īrēt iekštelpu minifutbola laukumu. Atlika vairs tikai atrast vēl vismaz sešus spēlēt gribētājus, un tas jau vairs nešķita tik nereāli. Savervējām dažāda dzimuma, vecuma un prasmju līmeņa biedrus un dibinājām interešu apvienību "FC Edgari United" (nosaukumu iedvesmoja Edgaru īpatsvars sākotnējā biedru sarakstā).
Nu jau ir pagājuši gandrīz trīs gadi, un šajā laikā esam uzspēlējušas kopā ar vismaz 55 cilvēkiem (vismaz, jo protokolēt spēles sākām tikai 2023. gada sākumā, tāpēc precīzu skaitu nezinām). Ne visi, kas atnākuši vienreiz, ir atgriezušies, tomēr mums ir palaimējies atrast pietiekami daudz cilvēku, kas palīdz šo mūsu sapni realizēt joprojām, ik nedēļu. Edgarus veido cilvēki vecuma amplitūdā no agrajiem 20 līdz agrajiem 40. Tie ir dažādu profesiju pārstāvji (ar mākslas un kultūras darbinieku ne pārāk nospiedošu vairākumu), kam atšķiras ne tikai futbola prasmju, bet arī futbola aizrautības līmeņi. Ir pat tādi, kas futbolu skatās tikai nacionālo izlašu turnīru laikā!
Jau pašā sākumā ar Aneti nolēmām, ka komandas dalīsim mēs, lai aiztaupītu sev un pārējiem to nepatīkamo sajūtu, ka tiec izvēlēts kā pēdējais. Ātri vien sapratām, ka komandu ķīmija nerodas tikai no līdzvērtīgām tehniskajām prasmēs – izšķiroša mēdz būt arī raksturu saderība un emocionālā noturība. Tā kā spēlējam jauktās (pēc dzimuma nedalītās) komandās, esam bijušas spiestas veikt arī dzimumstereotipiskus secinājumus par spēlētājiem. Pašapziņu laukumā, neatkarīgi no dzimuma, lielā mērā ietekmē tehniskās prasmes, tomēr grūti nepamanīt, ka, spēlējot kopā ar džekiem, mēs ticam, ka mums īsti nepieklājas būt savtīgām laukumā (t.i., gatavām uzņemties iniciatīvu drosmīgākam driblam vai sitienam, riskējot pazaudēt bumbu). Kad spēlēju ar zēniem Skotijā, man likās, ka mans galvenais uzdevums ir viņiem netraucēt, un, ja es to darīšu pietiekami labi, manu klātbūtni laukumā turpinās pieciest. Tagad zinu, ka nebūt neesmu unikāla – arī citas "Edgaros" instinktīvi atvainojas par katru mazāko kļūdu. Mans sens sapnis ir pieredzēt, ka arī profesionālo futbolu varēs spēlēt jauktas komandas, taču mūsu futenīte man radījusi aizdomas, ka atlētisko spēku nesamērība tam nebūt nav galvenais šķērslis.
Kaut arī futbols, kā jau visi komandu sporta veidi, veicina intuitīvu un neverbālu sapratni spēlētāju starpā, ko citās sociālajās disciplīnās nav nemaz tik viegli atrast, arī mums nākas nemitīgi pieslīpēties. Esam strīdējušies par soda sankciju ieviešanu kavēšanās vai neierašanās gadījumos, lai disciplinētu sevi un cienītu pārējos. Sacensība paver ceļu sakāpinātām emocijām, un arī te mēs atšķiramies – kāds nosvērtais zaudē savaldību, kāds citkārt ekspresīvais uzņemas samierniecisku veselā saprāta balsi, kāds cits vienkārši plivinās pa laukumu kā taurenis. Par sevi esmu uzzinājusi to, ka sašutumu mēdzu izpaust, trīcelīgā balsī pīkstot, un pārdzīvojumu ne vienmēr spēju atstāt laukumā. Citreiz to auklēju vēl mājupceļā un lādos, ka atkal nekas nav padevies, lai kā arī centos. Un citreiz ar skaudību skatos uz tiem, kas māk uzspert pa bortu, izkliegties un jau dažas minūtes pēc spēles to visu veselīgi aizmirst. Vienreiz gan Raimondam pateicu, lai iet ellē (tikai drusku rupjākiem vārdiem), un par to kaunā nobālu vēl šobaltdien. Es gan ticu, ka viņš kā Ostapenko kausa daudzkārtējs ieguvējs to man ir piedevis. Tas nav fizisks kauss, bet tikai vārdos izteikta atzinība par psihošanu vai tamlīdzīgu pārestību pret pārējiem spēļu laikā. Anetes vīrs Jānis, kurš ar mums nespēlē, reiz izbrīnītā izbīlī klausījās spēles atstāstu par to, kā atkal bijām laukumā saplūkušies, un nesaprata, kāpēc šķietami pieauguši un šķietami normāli cilvēki spēj tā uzvilkties, darīdami kaut ko savam priekam. Godīgi sakot, atbildes nav.
Vislielākā šī vaļasprieka vērtība gan slēpjas kopienas sajūtā. Nav tā, ka visi esam draugi, kas daudz sazinātos ārpus piektdienu vakariem, bet tas netraucē just piederības sajūtu. Mēs esam atšķirīgi – dažiem patīk izlādēties laukumā, pēc spēles izdzert vienu dzērienu un atgriezties savā ikdienas dzīvē līdz nākamajai reizei, citiem patīk vēl stundām pēc spēlēšanas čatā pārspriest laukumā piedzīvoto. Bet dažiem (man un Pēterim) patīk spēļu rezultātus savadīt ekselī un fantazēt par tādu algoritmu, kas spēs precīzi salikt balansētus komandu sastāvus. Valdis uzņēmās saorganizēt pašiem savus formastērpus, ko rotā Dāvja dēla Jēkaba zīmētais "FC Edgari United" logo. Kad šajā pavasarī noīrējām lielo laukumu, lai pārmaiņas pēc uzspēlētu komandās 11 pret 11, Sintijas māsa vaicāja: "Bet pret ko tad jūs īsti spēlēsiet?" "Nu kā – pret sevi!" teica Sintija, labi zinot, ka šī atbilde diez vai māsas neizpratni mazinās.
Pieaugušā vecumā atrast aizrautību vaļaspriekos bez ieceres tos kapitalizēt kā panākumus man šķiet liela svētība. Pat iziet paskriet bez ķecerīgas domas par piedalīšanos kādā pusmaratonā ir grūti. Es gan arī neapgalvoju, ka alkas pēc taustāma apliecinājuma savām pūlēm ir kas slikts, taču ir tāda brīvība, ko iespējams sajust tikai nodarbēs, kur nevienam nekas nav jāpierāda – arī sev ne. Ne jau uz laukuma, protams, – tur ir jācenšas un jādara viss, kas savos spēkos, lai neliktu vilties ne sev, ne komandas biedriem, tomēr, spēlei beidzoties, pāri paliek tikai gandarījuma sajūta par procesu, nevis par uzskatāmu rezultātu, ko būtu iespējams nodemonstrēt citiem. Mani dažkārt vajā vēlme romantizēt un pārvērst stāstā arī šķietami ikdienišķus savas dzīves notikumus, un futenīte nav izņēmums. Es labi apzinos, ka nekad nespēlēšu futbolu nopietnā līmenī, bet tas nekādi nemazina manu mīlestību pret šo skaisto spēli. Neviens zilums uz kājas un neviens strīds laukumā nav bijis par iemeslu tam, lai nākamajā nedēļā es jau atkal negaidītu piektdienas vakaru arēnā. Ticu, ka savu kopienu iespējams atrast arī ārpus komandu sporta – korī, orķestrī, varbūt arī reivā vai grāmatu klubā, taču līdztekus piederības sajūtai man skaists un vērtīgs šķiet fakts, ka arī pusmūžā ir iespējams atrast cilvēkus, kas gatavi vienkārši iziet laukā un paspēlēt bumbu.
Pavērojiet uzmanīgi, vai arī jūsu mājās kādas mazas meitenes skatiens nav ilgāk aizķēries pie "UEFA Euro 2024" spēles televizora ekrānā. Un, ja ir, jūs, protams, varat nemēģināt no jauna izgudrot riteni un vienkārši pastāstīt viņai par Lužņiku stadiona traģēdiju, bet vēl jūs varat viņai pastāstīt par Maribelu Domingezu, par Semu Kerru; jūs varat viņai iedot bumbu un kādu viņas vecuma Aneti. Vislabāk gan būtu, ja jūs viņai ierādītu, kā nebaidīties no savām kļūdām un negaidīt pusmūžu, lai aizrautos ar kaut ko, kas vienmēr drusciņ interesējis. Ja jūs tomēr nevēlaties šo mazo meiteni pārlieku aizraut ar futbolu un tādējādi riskēt, ka varbūt tieši viņa izaugs par Latvijas Iniestu, tad, lūdzu, vismaz izstāstiet viņai, kas jāatbild, ja kāds kādreiz jautā: "Ko gan Vengers domāja, tik agri sūtot Volkotu laukumā?"
0