Es satveru stūri nedaudz ciešāk nekā parasti un ieslidinu pirkstus tiem paredzētajās gropēs, kuras iestrādātas stūres augšpusē – uz pulksten diviem un desmitiem. Ādai līdzīgais materiāls, ar ko pārklāta stūre, patīkami piekļaujas rokām, un tērauda skeleta balstītā poliuretāna muskulatūra šķiet radniecīga manis paša miesai un kauliem. Mašīnas dzinējs, pārvērzdams degvielu un gaisu kontrolētā, noslēgtā un mērķtiecīgā eksplozijā, elpo sinhroni ar mani. Vienā plūstošā, elegantā kustībā atlaižu gāzi, izspiežu sajūgu, ievietoju pārnesumu kloķi tālākajā robā un no jauna piespiežu gāzes pedāli, vērojot, kā koku rindas šosejas malās arvien ātrāk nomaina cita citu.
Agrāk mēs bieži devāmies šādos vakara izbraucienos. Šķiet, ka no visām atmiņām tieši šīs man ir vissiltākās. Mana roka uz viņas augšstilba. Viņas maigie pirksti manos matos. Tikko kā sajūtams vasaras vējš no puspavērta loga, kas atkal uzvēdī viņai raksturīgo īrisu un pūdera smaržu. Plūdenās, pilsētas apgaismojuma zīmētās līnijas, kuras liecas, pārtrūkst, atkal savienojas un paslīd garām, fokusā atstājot tikai viņu un asfalta joslu mums priekšā, kas šķietami stiepjas bezgalībā. Tieši tā es to atceros. Nekam citam bez viņas nebija nozīmes, un apkārtējā pasaule bija tikai garāmslīdoša dekorācija izrādē, kuras galvenie un varbūt pat vienīgie tēli bijām mēs abi.
Bet tagad vasara ir beigusies. To var manīt ne tikai pēdējo zelta stundas minūšu apspīdētajās koku lapotnēs, kuru zaļums ieguvis nespodru, noguruma pilnu nokrāsu, arī gaiss šķiet zaudējis blīvumu un kļuvis statisks, auksts, gandrīz vai sterils. Nekas jau tā pa īstam nebeidzas, mainās tikai lietu forma – tā viņa teica toreiz, kad pēc vairāku dienu pārbrauciena bijām atgriezušies mājās un sapratām, ka neviens no mums nebija padomājis par telpaugu aplaistīšanu.
Uz brīdi paceļot acis no ceļa uz nu jau melnajām bezzvaigžņu debesīm, vairs neesmu drošs, ka viņai piekrītu. Pretēji jebkādam veselajam saprātam viss uzstājīgi liecina, ka šī ir pasaulē pēdējā vasara. To ir grūti paskaidrot. Tīri tehniski runājot, koki varbūt nometīs savas pelēcīgās lapas, pēc tam to saknes un zarus pārklās sniegs, un, tam kūstot, upju krastus skalos pali. Bet esmu pārliecināts, ka vairs nekad nepienāks tāda mēroga brīvība un vieglums, ko pieredzēju kopā ar viņu. Tālāk, lai arī cik uzstājīgi meteogrammas, termometri un laika ziņu diktori censtos pārliecināt par pretējo, var sekot tikai mūžīga kodolziema.
Ieslēdzu radio ar nolūku noslāpēt dzinēja rūkoņu un pretvēju, kas nepārtraukti triecas pret mašīnas virsbūvi. Man vienalga, kas skan. Pretstatā viņai man mūzika vienmēr bijusi tikai fons – funkcionāls rīks, tapete, kas noklāj tukšumu vai noslēpj nevēlamo. Slēgājot radiostacijas, var dzirdēt tikai bezpersonisku šņākoņu. Laikam jau likumsakarīgi, neesmu tomēr pilsētā. Ar pēdējo cerību nospiežu CD pogu, un mūzika ieslēdzas. Atskan Deiviss, Depeche Mode, Led Zeppelin, The Smiths. Es atpazīstu šo šķietami nejaušo, eklektisko izlasi – kompaktdisks piederēja viņai. Tā ir mūzika, ko vēl pavisam nesen viņa klausījās, sēžot man blakus. There is a light that never goes out, dzied Morisejs, un man atliek tikai piekrist. Var atstāt aiz muguras darbu, draugus, paziņas, pilsētas vai pat valstis, bet vienmēr atradīsies kaut kas neierēķināts, nejauši iemucis un paslēpies, gaidīdams brīdi, lai pēkšņi atklātu savu klātbūtni.
Vadības paneļa pulkstenis rāda 11.11. Savādi. Pēc sajūtām šķiet, ka vajadzētu būt krietni pāri pusnaktij. Varbūt pāragrie rudens saulrieti ir sajaukuši manu laika izjūtu. Ar rādītājpirkstu padauzu pa nelielo, kalkulatoram līdzīgo ekrānu.
Aizvien 11.11.
Šoseja ir tumša. Tā vien šķiet, ka mašīnas lukturi nevis izgaismo ceļa braucamo daļu, bet drīzāk to projicē, rada, izceļ ārā no pirmatnējās tumsas tikai tik daudz, lai radītu saķeri ar automašīnas riteņiem un atkal iegrimtu nebūtībā. Tikpat labi tas varētu nebūt ceļš, kas vada šo auto, bet gan otrādi.
Es nepazīstu šo vietu. Neatceros, ka būtu nogriezies no galvenās šosejas. Brauktuve ir plata, ar gludu, smalku segumu un svaigiem joslu marķējumiem. Tas nevar būt kāds mazas nozīmes ceļš. Vai es būtu apmaldījies? Tas nešķiet reāli. Ne jau šeit. Ne jau uz šāda ceļa.
Man jāturpina braukt. Galu galā, kaut kur jau beigās vajadzētu nonākt. Stingrāk nospiežu pedāli, un mašīna atbild.
Katra nākamā līkuma pavērtā aina šķiet arvien svešāka. Koki kļūst garāki, rindas – blīvākas. Tie pakāpeniski piezogas tik tuvu brauktuvei, ka caur vējstiklu var saskatīt tikai nelielo, halogēna lukturu izgaismoto ceļa daļu pirms kārtējā līkuma, atlikušais paliek draudīgā, klaustrofobiskā tumsā. Neredzu nevienu ceļazīmi, nevienu norādi, nevienu ēku vai ģeogrāfisku objektu, kas ļautu nojaust kaut aptuvenu atrašanās vietu.
Cik ilgs laiks pagājis, kopš pēdējoreiz redzēju kādu garāmbraucēju?
Pulkstenis aizvien rāda 11.11.
Es neapstājos, es nedrīkstu apstāties. Tas neko neatrisinātu, turklāt noteikti negribētos uzzināt, kas slēpjas aiz necaurredzamajām koku rindām. Kaut kur taču jābūt benzīntankam, pieturai, jebkam.
Pakāpeniski, taču pārliecinoši ceļa ģeometrija iegūst jaunu, daudz neprognozējamāku dinamiku. Īsākas taisnes, asāki līkumi. Cenšos prātā uzzīmēt aptuvenu brauciena trajektoriju, bet, tiklīdz esmu gandrīz drošs, ka braucu pa apli, priekšā parādās kāds sarežģītāks pavērsiens un domās uzzīmētā karte pagaist. Atmetu šai mentālajai kartogrāfijai ar roku un izlemju paļauties uz intuīciju.
Veltu īsu skatienu degvielas līmeņa indikatoram. Tas bīstami tuvojas sarkanajai iedaļai, bet tā pagaidām vēl ir nākotnes problēma. Daudz degošāka prioritāte ir izkļūt no šī apļa vai spirāles, kurā esmu ierauts.
Ainava vējstiklā mainās. Atpakaļskata spogulis. Gaismas, precīzāk – tālie lukturi. Tā ir izdevība, kas jāizmanto, un man uzreiz top plāns ļaut aiz muguras braucošajai mašīnai sevi apdzīt un sekot tai līdz kādam, cerams, civilizētam galamērķim. Ja es kāptu ārā un vicinātos ar rokām, šoferis varētu nobīties un es viņu vairs nepanāktu. Pārāk riskanti. Lai izprovocētu apdzīšanu, nedaudz atlaižu gāzes pedāli. Otra auto vadītājs dara tieši pretējo. Atpakaļskata spogulī gaismas strauji kļūst aizvien spožākas, līdz mašīna ir tieši aiz muguras. Gaisma ir tik spoža, ka jūtu radzenēs iededzinātu spoguļa siluetu, taču nenovēršos, lai skatienu neaizmiglotu vēl vairāk. Vien pāris metru attālumā no manis tālie lukturi izslēdzas, plastmasas rāmī atstājot divas apaļas gaismas lodes. Cerībā izkliedēt kairinājumu samirkšķinu acis un spogulī ieraugu viņu. Viņas gaiši brūnās acis liecina par smaidu, taču kaut kas tajā šķiet skumīgs, neviennozīmīgs. Pagriežos, lai labāk nolasītu viņas seju un uzlūkotu viņu pilnībā, lai mierinātu, lai atgādinātu, ka esam kopā un viss tomēr būs kārtībā.
Pēdējais, ko jūtu, pirms zaudēju samaņu, ir negaidīti ass trieciens deniņos.
Asiņu ir daudz. Lielākā daļa izsmērēta gar priekšējo paneli un sadauzīto vējstiklu. Secinu, ka tās nepieder tikai man. Salauzts deguns, saskrāpēta piere, neliela reibuma un nelabuma sajūta, visticamāk – smadzeņu satricinājums. Tik daudz ir skaidrs. Nekas dzīvībai bīstams, vismaz ne tūlītēji.
Par laimi, durvis nav tik sabojātas, lai nevarētu tās atvērt. Izskatās, ka mašīna galveno triecienu saņēmusi tieši no priekšpuses un nobraukusi no ceļa, līdz gaitu apturējis viens no platajiem ceļmalas koku stumbriem.
Pirms paspēju apdomāt jebkādu nākamo soli, izdzirdu no ceļa elsošanu. Skaņa ir smagnēja, gārdzoša, lēnas panikas pilna. Uz mēness apspīdētās brauktuves guļ stirna. Viņas vēders ir pārplēsts un spalva piesūkusies ar asinīm, kuras ap groteski izmežģīto ķermeni satumšina jau tā darvas melno asfaltu. No puspavērtās mutes un uzšķērstās brūces virmo un turpat dzestrajā nakts gaisā arī izdziest knapi manāmas tvaika vērpetes. Dzīvnieka lielajās, melnajās acīs ir nolasāms izmisums, neizpratne, sāpes, nāves bailes.
Redzu, ka palīdzēt vairs nav iespējams. Pat ja es zinātu, kā.
Nometos blakus, ar abām rokām aptveru kaklu un maigi piekļaujos. Manas asaras sajaucas ar asinīm stirnas kažokā. Piedod, es saku. Piedod, piedod, es saku atkal, atkal un atkal, katram nākamajam "piedod" kļūstot arvien skaļākam, sāpīgākam, dziļākam, patiesākam.
Sajūtu savos matos pirkstus. Atlaizdams ciešo tvērienu, redzu, kā man pretī lūkojas viņas gaiši brūnās acis. Kaut kur virs metāliskās asiņu smaržas iezogas vieglas īrisa un pūdera notis. Viņa uzsmaida. Viss būs kārtībā, es čukstu. Un tā arī bija.
0