Pagājušā gada janvārī, pirms pārvākšanās kārtojot skapjus, atradu vecu kurpju kasti. Atverot to, atklājās pārdesmit dienasgrāmatas, ko biju rakstījusi bērnībā. Citu citai virsū sakrauto dienasgrāmatu starpā atradu plānu sējumu, uz kura ar zīmuli rakstīts "Dzejas krājums". Neliela A5 izmēra grāmatiņa – piecas uz pusēm pārlocītas un saskavotas raupja papīra lapas. Zem virsraksta viena otrai blakus šķībi uzšņāptas divas zigzagotas līnijas. Viena no kreisās puses uz augšu, it kā kāpnes ar sešiem pakāpieniem, un otra no labās puses – septiņi pakāpieni, kas it kā ved uz leju. Vai to varētu nosaukt par vāka ilustrāciju? Vai tie tomēr ir tikai skricelējumi? Uz grāmatiņas aizmugurējā vāka rakstīts 1979. gads un mans vārds, bet iekšpusē, līdzīgi kā uz vāka, ar zīmuli rūpīgi pierakstīti astoņi dzejoļi. Katras lapas apakšā hronoloģiskā secībā norādīts cits datums. Astoņgadniecei atbilstoši, rakstītais bija naivs un neveikls, tomēr manu uzmanību piesaistīja kāds aprīlī pierakstīts dzejolis. Tas sākās ar šādām divrindēm:
Kur gan ir mīlestība?
Tā ir manā tuk-tuk ritmu sitošajā sirdī.
Kas gan ir mīlestība?
Tā ir zelta pavediens, kas savieno mūsu sirdis.
Acumirklī es tiku pārcelta četrdesmit gadus atpakaļ uz pēcpusdienu, kad veidoju šo grāmatiņu. Tukšā pildspalvā iespraustais zīmuļa galiņš, dzēšgumijas skrandiņas un no tēva istabas pa kluso atnestais dzelzs skavotājs. Toreiz, saprotot, ka drīz pārvākšos uz Seulu, apjautu, ka arī šie šur tur izkaisītie dzejoļi, pierakstīti uz pārpalikušiem papīriem, piezīmju grāmatiņās un tukšajās vietās darba burtnīcās, jāsavāc vienkopus un jāņem līdzi. Tā tie nonāca "Dzejas krājumā", ko pēcāk nez kāpēc nevienam negribējās rādīt.
Pirms sakraut dienasgrāmatas un sējumiņu atpakaļ kurpju kastē un uzlikt virsū vāku, es ar telefonu nofotografēju šo vienu dzejoli. Šķita, ka mani astoņgadnieces vārdi ir saistīti ar šībrīža mani. Maniem sirdspukstiem krūtīs. Mūsu siržu saistību. Zelta pavediens jeb gaismu nesošais pavediens, kas tās savieno.
*
Aizritēja 14 gadi, līdz publicēju savu pirmo dzejoli, un tad vēl gads līdz pirmajam īsajam stāstam, pēc kā varēja teikt, ka esmu kļuvusi par "cilvēku, kas raksta". Paskrēja vēl pieci gadi, un iznāca mans pirmais, aptuveni trīs gadus rakstītais romāns. Man patika rakstīt gan dzeju, gan īsos stāstus (patīk arī tagad), bet mani kaut kas īpaši fascinēja tieši romānu rakstīšanā. Neatkarīgi no tā, vai romāna uzrakstīšana aizņemtu tikai vienu īsu gadu vai septiņus garus gadus, tas bija laiks, ko iemainīju pret savu personīgo dzīvi. Tieši tas man patika. Šī apmaiņa, kurā atdodu savu laiku, lai risinātu un iedziļinātos manī nemitīgi esošos, nozīmīgos jautājumos, kuri ir iemainītā laika vērti.
Katru reizi, kad rakstu romānu, es šos jautājumus izciešu un izdzīvoju. Kad nonāku pie jautājumu beigām (kas nenozīmē atrast uz tiem atbildes), romāns ir pabeigts. Es vairs neesmu tas cilvēks, kas biju, kad romānu sāku, jo rakstīšanas procesā es izmainos un tad atsāku savu ceļu no šī jaunā stāvokļa. Nākamie jautājumi ir kā ķēdes posmi vai domino kauliņi, kas ir saistīti un savā starpā pārklājas, un no tiem es uzsāku jaunu romānu.
Savu trešo romānu "Veģetāriete" (채식주의자, "The Vegetarian") rakstīju no 2003. līdz 2005. gadam un tajā iedziļinājos vairākos sāpīgos jautājumos. Vai cilvēkam ir iespējams kļūt par pilnīgi nevainīgu būtni? Ciktāl mēs spējam atteikties no vardarbības? Kas notiek ar cilvēku, kas, atsakoties no tās, atsakās būt daļa no cilvēces?
Lai atteiktos no vardarbības, galvenā varone Jonghje pārstāj ēst gaļu, un beigu beigās, ticot, ka pati kļuvusi par augu, viņa pārtiek tikai no ūdens, kas noved Jonghji ironiskā situācijā, kur, glābjot sevi, viņa arvien vairāk tuvojas savai nāvei. Patiesībā var teikt, ka romānā ir divas galvenās varones – Jonghje un Inhje –, māsas, kuras kliedz bez skaņas, pārdzīvo murgus un sabrukumu, bet beigās ir viena otrai blakus. Līdz pēdējam vēloties romānā paturēt Jonghji dzīvu, sižetu noslēdzu ātrās palīdzības mašīnā. Ātrā palīdzība traucas starp kokiem, kas atgādina zaļas salūta švīkas, un vecākā māsa Inhje vērīgi pēta ainu aiz loga. It kā gaidot atbildi, it kā pret kaut ko protestējot. Viss romāns atrodas jautājuma stāvoklī. Cieši skatoties un nepakļaujoties. Atbildi gaidot.
Nākamais romāns "Vējš pūš, dodies" (바람이 분다, 가라, "Ink and Blood") dodas dziļāk šajos jautājumos. Gribot atteikties no vardarbības, nav iespējams atteikties no dzīves un šīs pasaules. Mēs tomēr nevaram kļūt par augiem. Ko iesākt? Šajā vētrainajā mistērijā, kur saduras slīprakstā un parastā drukā rakstīti teikumi, ar nāves ēnu ilgi cīnījusies varone riskē ar savu dzīvību, cenšoties pierādīt, ka draudzenes pēkšņā nāve nav pašnāvība. Kamēr rakstīju pēdējo ainu, kur viņa rāpus cenšas aizbēgt no nāves un vardarbības, es uzdevu sev jautājumus: vai mums jāizdzīvo līdz beigām, vai mūsu izdzīvotajam jābūt patiesības pierādījumam?
Piektajā romānā "Grieķu valodas stundas" (희랍어 시간, "Greek Lessons") es eju vēl tālāk. Ja mums tiešām jāizdzīvo šajā pasaulē, kas padara to iespējamu? Sieviete, kura zaudējusi valodu, un vīrietis, kurš pamazām zaudē redzi, iet katrs savu vientuļo ceļu klusumā un tumsā un atrod viens otru. Rakstot romānu, es fokusējos uz taustāmo. Romāns kustas uz priekšu savā lēnajā tempā ar ainām, kur sieviete klusumā un tumsā pasniedzas un ar pirkstu galiem raksta vārdus uz vīrieša delnas. Šajā apgaismības brīdī, kas stiepjas kā bezgalība, divi cilvēki atklāj viens otram savas vājās vietas. Rakstot šo romānu, man gribējās jautāt: vai nav tā, ka izdzīvošanai šajā tukšajā un vardarbīgajā pasaulē ir nepieciešams iedziļināties cilvēku vājākajās vietās un pieskarties neatvairāmajam siltumam, kas tajās atrodams?
Nonākot jautājuma beigās, es sāku domāt par nākamo romānu. Tas bija 2012. gada pavasaris, neilgi pēc "Grieķu valodas stundu" iznākšanas. Prātoju, ka vajadzētu uzrakstīt romānu, kas sper soli tuvāk gaismai un siltumam. Es gribēju piepildīt šo romānu, kas apskaus pasauli un dzīvi, ar tīrām, žilbinošām sajūtām. Devu tam nosaukumu un biju jau uzrakstījusi divdesmit lapas, kad jutos spiesta apstāties, jo sapratu, ka manī ir kaut kas, kas neļauj šo romānu uzrakstīt.
*
Līdz pat tam brīdim nebiju apsvērusi rakstīt par Gvangdžu [1] (광주, Gwangju). Kad kopā ar ģimeni 1980. gada janvārī devos prom no Gvangdžu, pagāja tikai četri mēneši, kad tur sākās masveida slepkavošana; man tolaik bija astoņi gadi. Vairākus gadus vēlāk es nejauši atklāju un slepus izpētīju mūsu grāmatplauktā vēkšpēdus apgrieztu grāmatu "Gvangdžu fotogrāfiju sērija"; man tolaik bija divpadsmit gadu. Tā bija grāmata, ko veidojuši un izdevuši masu slepkavībās izdzīvojušie un mirušo ģimenes, lai pavēstītu patiesību par to, kas tika sagrozīts valdības oficiālajos kanālos. Grāmatā bija iekļautas bildes ar Gvangdžu iedzīvotājiem un studentiem, kas ar nūjām, bajonetēm un šaujamieročiem tika nogalināti, pretojoties militārajai valdībai, kura nāca pie varas apvērsumā. Es toreiz vēl biju pavisam jauna un līdz galam neaptvēru šo fotogrāfiju politisko nozīmi, taču cietušo sejas iegravēja manī vienu pamatjautājumu par cilvēci: "Vai šis ir tas, ko cilvēks dara cilvēkam?" Vienlaikus bija vēl viens jautājums. Tajā pašā grāmatā bija bilde ar nebeidzami garu cilvēku rindu pie universitātes slimnīcas, kas gatavi ziedot asinis sašautajiem. "Vai šis ir tas, ko cilvēks dara cilvēkam?" Šie divi nesavienojamie jautājumi sadūrās un kļuva par neatrisināmu mīklu.
Tā 2012. gada pavasarī, kad plānoju rakstīt savu "dzīvi apskaujošo, žilbinoši gaišo romānu", abi neatrisināmie jautājumi manī atkal sastapās. Es jau sen biju zaudējusi patiesu ticību cilvēcei. Bet kā gan man pieņemt šo pasauli? Tas bija brīdis, kurā sapratu, ka nevarēšu iet uz priekšu, ja nepievērsīšos šai neiespējamajai mīklai, ko varu izdarīt, tikai rakstot, uzšķēržot šos jautājumus un dodoties tālāk.
Pēc tam aptuveni gadu skicēju jaunā romāna plānu, domājot, ka 1980. gada maija notikumi Gvangdžu būs tikai viens romāna slānis. Tā paša gada decembrī devos uz Mangvolas apkaimes kapsētu, kur nonācu kādā pēcpusdienā pēc tam, kad dienu iepriekš bija stipri snidzis. Pamazām tumsa, kad es ar atskārtu un sirdij uzliktu roku iznācu no sasalušās kapsētas. Gvangdžu nebūs tikai viens romāna slānis, Gvangdžu būs tieši centrā. Es dabūju grāmatu, kurā apkopotas aptuveni 900 cilvēku liecības, un turpmāko mēnesi ik dienu pavadīju 9 stundas, to lasot no vāka līdz vākam. Pēc tam sāku meklēt materiālus, kas vēstītu ne tikai par Gvangdžu, bet arī par citiem incidentiem, kad valsts pret saviem iedzīvotājiem vērsusi vardarbību; skatoties plašākā laukā un senākā pagātnē, lasīju grāmatas par masu slepkavībām, ko cilvēki atkal un atkal pastrādājuši visā pasaulē viscaur vēsturei.
Ir divi jautājumi, kas ataust prātā un atkārtojas, atskatoties uz šo laiku, kad vācu materiālus. Kā divdesmitgadniece, mainot dienasgrāmatas, tos vienmēr ierakstīju pirmajā lapaspusē:
Vai tagadne spēj palīdzēt pagātnei?
Vai dzīvais spēj glābt mirušo?
Jo vairāk lasīju materiālus, jo vairāk kļuva skaidrs, ka šie jautājumi ir neiespējami. Pamazām iepazīstot cilvēka tumšākās puses, es jutu, kā sabrūk un sašķīst mana jau sen ielauztā ticība cilvēka dabai. Brīdī, kad jau gandrīz biju gatava padoties, jo nespēju ar šo romānu tikt uz priekšu, es izlasīju kāda jauna vakarskolas skolotāja dienasgrāmatu. 1980. gada maijā, laikā, kad karavīri uz brīdi atkāpās no Gvangdžu, kāds bikls un kluss jauneklis vārdā Jongdžuns Baks piedalījās desmit dienas ilgušajā Gvangdžu pilsoņu pašpārvaldē jeb t.s. "absolūtajā kopienā" (절대공동체, "absolute community"). Viņš tika nogalināts YWCA ēkā blakus vietējās valdības ēkai; viņš izvēlējās tur palikt, kaut arī bija zināms – karavīri atgriezīsies agrajās rīta stundās. Savā pēdējā naktī viņš raksta: "Dievs, kāpēc tu ievaino un sāpini mani sirdsapziņas dēļ? Es gribu dzīvot."
Brīdī, kad izlasīju šos vārdus, man zibenīgi tapa skaidrs, kādā virzienā jāraksta romāns. Es sapratu arī to, ka abi mani jautājumi ir jāpavērš pretējā virzienā:
Vai pagātne spēj palīdzēt tagadnei?
Vai mirušais spēj glābt dzīvo?
Vēlāk, rakstot romānu, bija brīži, kad sajutu, ka pagātne patiešām palīdz tagadnei un mirušie glābj dzīvos. Ik pa laikam atgriezos kapsētā, un dīvainā kārtā katru reizi, kad tur atrados, debesis bija skaidras. Ja aizvēru acis, tad aiz plakstiņiem jutu sevi pilnu ar saules oranžo gaismu. Man šķita, ka tā ir pati dzīvības gaisma. Jutu, kā manu ķermeni apņem neaprakstāms siltums un gaisma.
Kopš divpadsmit gadu vecumā redzēju Gvangdžu fotogrāfiju albumu, jautājumi, kurus es mēģināju aptvert, bija šādi: kā cilvēki spēj būt tik vardarbīgi? Un tajā pašā laikā: kā cilvēki spēj stāvēt pretī šai nomācošajai vardarbībai? Ko nozīmē tas, kas paslēpts zem vārda "cilvēks"? Ja es vēlējos pāriet šo neiespējamo bezdibeni starp divām galējībām, kur vienā pusē ir cilvēku ļaunums, bet otrā – gods, man bija nepieciešama mirušo palīdzība. Līdzīgi kā šī romāna galvenais varonis Dongho cieši saņem mammas roku un ved viņu pa saules apspīdēto ceļu.
Protams, es nespēju mainīt to, kas nodarīts mirušajiem, viņu ģimenēm un izdzīvojušajiem. Vienīgais, ko spēju, ir aizdot sava ķermeņa sajūtas, emocijas un dzīvības enerģiju. Gan romāna sākumā, gan beigās es gribēju aizdegt sveces par mirušajiem, tāpēc romāns sākas ar mirušo ķermeņu novietošanu sporta zālē un bēru rituālu. Tur piecpadsmit gadus vecais Dongho apsedz mirušos ar baltu audumu un aizdedz sveces. Viņš ieskatās katras liesmas zilganajā dvēselē.
Korejiski šī romāna nosaukums ir "Sonjoņi onda" (‘Zēns nāk’). "Onda" (‘nāk’) ir darbības vārda "oda" (‘nākt’) tagadnes forma. Brīžos, kad lasītājs tiek uzrunāts otrajā personā uz "tu" vai "jūs", sonjon (‘zēna’) gars atmostas un nāk pretī no pustumsas uz tagadni. Nākot arvien tuvāk, mēs nokļūstam tagadnē. Rakstot romānu, es sapratu, ka laiktelpa "Gvangdžu", kurā paralēli eksistē cilvēku cietsirdība un godprātība, vairs nav vienkārši pilsēta, bet gan vārds, kas no īpašvārda kļuvis par sugas vārdu. Pāri laikam un telpai tas turpina atgriezties pie mums tagadnes formā. Arī tieši šajā brīdī.
*
2014. gada pavasarī, kad romāns "Zēns nāk" (소년이 온다, "Human Acts") beidzot tika publicēts, mani pārsteidza ciešanas, ko izjuta un kurās atzinās romāna lasītāji. Es nespēju domāt ne par ko citu kā tikai par to, ka tās ciešanas, ko izjutu, rakstot romānu, un tās ciešanas, par kurām runāja romāna lasītāji, ir savienojušās vienā veselumā. Kas ir šo ciešanu iemesls? Vai iemesls ir tas, ka tad, kad tiek sašūpota ticība cilvēcīgumam, mēs to izjūtam kā sevis iznīcināšanu? Vai arī tas, ka, sākot brukt mīlestībai pret cilvēkiem, mēs izjūtam ciešanas? Vai mīlestības rada ciešanas, un vai ciešanas ir pierādījums mīlestībai?
Tā paša gada jūnijā es redzēju sapni. Sapnī, viegli krītot sniegam, es gāju pa lauku. Laukā bija tūkstošiem melnu celmu, un aiz katra no tiem bija kapa kopiņa. Kādā brīdi zem sporta kurpēm es sajutu ūdeni un, atskatoties uz lauka galu, ko biju noturējusi par horizontu, redzēju, kā tur viļņojas jūra. "Kāpēc šādā vietā ir ierīkoti kapi?" es sev jautāju. Vai kauli no zemākajiem apbedījumiem netiks aizskaloti? Vai nevajadzētu pārvietot kaulus no augstākajiem apbedījumiem, pirms nav par vēlu? Vai tas maz ir iespējams? Man nav pat lāpstas. Ūdens jau smeļas līdz potītēm. Pamostoties no sapņa un skatoties ārā pa logu vēl tumšajā naktī, es jutu, ka sapnis man vēsta ko nozīmīgu. Pierakstījusi sapni, es nodomāju, ka tas noteikti kļūs par mana nākamā romāna sākumpunktu.
Vēl nezinot, kāds būs šis romāns, es vairākkārt uzrakstīju un izdzēsu ievadu dažādiem no sapņa izrietošiem stāstiem. Visbeidzot 2017. gada decembrī uz diviem gadiem noīrēju istabu Džedžu salā un vadīju savu ikdienu starp Seulu un Džedžu. Izjūtot Džedžu salas mainīgos laikapstākļus – vēju, sauli, lietu un sniegu – un staigājot pa tās mežiem, jūras krastu un ciematu ieliņām, man pamazām noskaidrojās romāna struktūra. Līdzīgi kā strādājot pie romāna "Zēns nāk", es lasīju Džedžu salā notikušajā masu slepkavībā izdzīvojušo liecības un pētīju ar tām saistītos materiālus. Cik vien iespējams atturīgi, bet nevairoties aprakstīt neiedomājami brutālās detaļas, es uzrakstīju un publicēju romānu "Nešķiramies" (작별하지 않는다, "We Do Not Part"). No brīža, kad sapņoju par melnajiem ciņiem un viļņojošo jūru, līdz romāna publicēšanai pagāja septiņi gadi.
Piezīmju grāmatiņās no romāna rakstīšanas laika ir lasāmas šādas rindiņas:
Dzīvais cenšas dzīvot. Dzīvais ir silts.
Mirt nozīmē kļūt aukstam. Tas nozīmē, ka uz sejas sasnigušais sniegs neizkūst.
Nogalināt nozīmē padarīt aukstu.
Cilvēki vēsturē un cilvēki Visumā.
Vējš un jūras straume. Ūdens un vēja cirkulācija, kas savieno visu pasauli. Mēs esam saistīti. Esam saistīti, es ceru.
Šis romāns sastāv no trim daļām. Pirmā daļa ir horizontāls ceļojums, kurā romāna vēstītāja Kjongha no Seulas dodas uz Džedžu salas kalnos esošo Insonas māju, lai izglābtu putnu, un pa ceļam laužas caur spēcīgu sniegu. Otrā daļa ir vertikāls ceļojums, kurā Kjongha un Insona kopā dodas dziļā jūras dzelmē uz vienu no cilvēces tumšākajiem brīžiem – 1948. gada ziemā notikušo Džedžu salas iedzīvotāju masu slepkavību. Pēdējā, trešajā daļā viņas jūras dzelmē aizdedz sveces.
Lai gan romānu uz priekšu virza abas draudzenes, padodot viena otrai sveci, patiesā galvenā varone ir viņas vienojošā persona – Insonas māte Džongšima. Cilvēks, kurš pēc izdzīvošanas masu slepkavībā, cīnās, lai atgūtu kaut vienu fragmentu no sava mīļotā kauliem un izpildītu bēru ceremoniju. Cilvēks, kurš nebeidz sērot. Cilvēks, kurš pieņem ciešanas un stājas pretī nezināmajam. Cilvēks, kurš neatvadās. Atskatoties uz viņas dzīvi, kurā ciešanas un mīlestība ir vienlīdz dziļas un kveldējošas, jautājumi, ko sev uzdevu, šķiet, bija šādi: cik stipri mēs spējam mīlēt? Kur ir mūsu robežas? Cik stipri mums jāmīl, lai līdz pēdējam paliktu cilvēki?
*
Ir pagājuši trīs gadi, kopš tika publicēts romāns "Nešķiramies", un es aizvien nespēju pabeigt savu nākamo romānu. Jau ilgu laiku mani gaida arī romāns, ko plānoju rakstīt pēc šīs vēl nepabeigtās grāmatas. Tas ir romāns, kas saistīts ar vēl citu manu romānu "Baltā" (횐, "The White Book"), kurā savu dzīvi uz brīdi aizdodu vecākajai māsai, kas aizgāja no šīs pasaules tikai divas stundas pēc dzimšanas; es ieskatos tajās mūsu daļās, kuras nekad nav iznīcināmas. Nekad nav paredzams, kad kaut kas tiks pabeigts, bet es turpināšu rakstīt, lai cik lēni tas ietu. Pamazām atstāšu jau uzrakstītās grāmatas aiz muguras un turpināšu iet uz priekšu. Cik vien atļaus mana dzīve; pēc laika, nogriežoties ap stūri, es tās vairs neredzēšu.
Ejot tālāk uz priekšu, manis uzrakstītās grāmatas dzīvos savu dzīvi, pamazām ies sava likteņa ceļus. Tāpat to darīs divas māsas, kuras mūžīgi būs kopā ātrās palīdzības mašīnā, kamēr aiz loga kā zaļa salūta švīkas garām traucas koki. Tāpat arī sieviete, kura tumsā un klusumā ar pirkstgaliem raksta uz vīrieša delnas vārdus un drīz atgūs savas runas spējas. Tāpat arī mana vecākā māsa, kura atstāja šo sauli divas stundas pēc dzimšanas, un mana jaunā māte, kura līdz pēdējam lūdzās mazulim: "Nemirsti, lūdzu, tikai nemirsti." Cik tālu ceļos dvēseles, kuras, man aizverot acis, iegrima tumši oranžajā gaismā aiz plakstiņiem, neaprakstāmi siltas gaismas ieskautas? Cik tālu aizceļos cilvēki, kas nevēlas šķirties, un aizdegtās sveces no masu slepkavības vietām, no laiktelpām, ko pāršalca neiedomājama vardarbība? Vai tās ceļos no sirds uz sirdi pa zelta pavedienu?
*
Kā redzams pagājušā gada janvārī vecajā kurpju kastē atrastajā sējumā, es 1979. gada aprīlī sev uzdevu divus jautājumus:
Kur ir mīlestība?
Kas ir mīlestība?
Bet līdz "Nešķiramies" publikācijai 2021. gada rudenī es par saviem centrālajiem jautājumiem uzskatīju citus:
Kāpēc pasaule ir tik vardarbīga un sāpīga?
Un vienlaikus: kā tā var būt tik skaista?
Ilgu laiku es ticēju, ka spēks, kas virza manu rakstību, ir spriedze un iekšējā cīņa starp šiem jautājumiem. No pirmā romāna līdz nesenākajam mani jautājumi turpina mainīties un virzīties uz priekšu, bet šie divi paliek nemainīgi. Taču pirms diviem trim gadiem es sāku to apšaubīt. Vai tiešām sev jautāt par mīlestību un sāpēm, kas mūs savieno, es sāku tikai pēc "Zēns nāk" publikācijas 2014. gada pavasarī? Varbūt jau kopš pirmā romāna līdz nesenākajam manu jautājumu dziļākais slānis vienmēr ir bijusi mīlestība? Varbūt mīlestība ir manas dzīves senākā un visam pamatā esošā tēma?
1974. gada aprīlī mazā meitene rakstīja, ka mīlestība atrodas personīgā vietā, "manā sirdī": "Tā ir manā tuk-tuk ritmu sitošajā sirdī." Definējot mīlestību, viņa rakstīja: "Tas ir zelta pavediens, kas savieno mūsu sirdis savā starpā."
Rakstot romānu, es izmantoju savu ķermeni. Es izmantoju visu, ko spēju uztvert ar savām maņām – redzi, dzirdi, smaržu, garšu – un izjūtām, ko rada maigums, siltums, aukstums, sāpes, tas, ka pamanu, kā sitas mana sirds, slāpes un izsalkums, iešana un skriešana, lietus un sniegs uz manas ādas, sadošanās rokās. Kā mirstīga būtne, kurai ir siltasiņu ķermenis, es mēģinu visas šīs spilgtās izjūtas iepludināt savos teikumos kā elektrisko strāvu un katru reizi, kad lasītāji to uztver, esmu pārsteigta un aizkustināta. Tajos brīžos es no jauna pārliecinos, ka valoda ir pavediens, kas mūs savieno, un arī mani jautājumi ir savienoti ar šo pavedienu, caur kuru plūst dzīvības gaisma un strāva. Vēlos no sirds pateikties visiem, ar kuriem esmu savienojusies un ar kuriem vēl tikai savienošos.
No korejiešu valodas tulkojusi Ildze Šķestere
[1] Pilsēta Dienvidkorejā.
0