Par Latviju kā zīmolu esam ieraduši runāt tūrisma un valsts tēla kampaņu kontekstā, bet tam, kā par mums domā citi, ir daudz plašāka ietekme – tas nosaka arī to, kā par sevi domājam paši, turklāt Ukrainas piemērs rāda, ka draudīgā ģeopolitiskā situācijā pārliecinošs valsts tēls var būt izšķirošs tās pastāvēšanai. Cik pārdomāti veidots un kāds ir Latvijas zīmols? Ko cittautiešiem un sadarbības partneriem vēsta valsts tēls? Kā šis zīmols ietekmē mūsu domāšanu par sevi?
Uz šiem jautājumiem meklēsim atbildes publikāciju sērijā "Zīmols "Latvija"", kurā rakstos un podkāstos analizēsim Latvijas tēlu šobrīd un nesenā pagātnē. Sērijas redaktore – Rita Ruduša.
Ja neņem vērā sportu un kultūru, mēs reti lepojamies ar savas valsts sasniegumiem. Iemesls tam nav (tikai) pārmērīga pieticība, bet arī tas, ka bieži šos sasniegumus pat nepamanām. Viens no nepamanītajiem sasniegumiem ir tas, ka Latvija līdzās Lietuvai un Igaunijai ir viens no retajiem veiksmes stāstiem ātrai un sekmīgai pārejai no autoritāras valsts iekārtas uz demokrātiju.
Kādēļ šī atziņa Latvijā skan tik eksotiski? Lielā mērā tādēļ, ka esam ieraduši sevi salīdzināt ar kaimiņiem – ziemeļvalstīm. Šāda salīdzināšanās jebkuram sagrautu pašapziņu: ziemeļvalstis ir spēcīgākās demokrātijas ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē, turklāt tām bijis daudz vairāk laika un iespēju par tādām izveidoties nekā mums.
Jau šobrīd, salīdzinot dažus demokrātijas aspektus, redzam, ka vairs neesam tālu no pasaules demokrātijas olimpiešiem, turklāt epizodiski tos pat apsteidzam. Tas tādēļ, ka mūsu sabiedrība attiecībā uz pilsoniskām izpausmēm ir mazāk elitāra – katrs, kurš paviesojies gan Baltijas valstu, gan Zviedrijas vai Norvēģijas demokrātijas festivālos (piemēram, sarunu festivālā "Lampa" un "Folkemødet" Bornholmas salā Dānijā) zinās, par ko ir runa. Ziemeļvalstu festivālos ir daudz cilvēku uzvalkos, kas pārstāv lielo biznesu un lielo politiku, bet maz jauniešu un inovatīvu formātu.
Bet die’s ar tiem ziemeļniekiem! Mēs reti salīdzinām sevi ar citām valstīm ar līdzīgu sociālisma pagātni un nereti nepamanām pat to, cik dziļi iekritieni bijuši tām valstīm, ar kurām kopā 2004. gadā iestājāmies Eiropas Savienībā. Piemēram, Polija tikai tagad atkopjas no pagara posma, kurā pie varas esošā partija "Likums un taisnīgums" bija gandrīz pilnībā iznīcinājusi Polijas tieslietu sistēmas un sabiedrisko mediju neatkarību. Ungāriju premjerministra Viktora Orbāna vadībā nu jau labu laiku ir grūti nosaukt par demokrātisku sabiedrību.
Zelts ir šodien
Par Latvijas demokrātiju klīst vairāki mīti, kuriem vēl nesen bija pamats, bet tagad tie vairs neatspoguļo realitāti. Viens no mītiem: Latvijas demokrātija ir tikai plāna virskārta patiesajam sabiedrības noskaņojumam un sabiedrība labprāt redzētu atgriešanos padomju laikos vai ulmaņlaikos.
Ja reiz tā bija taisnība, tad tagad vairs nav. Frīdriha Eberta fonds šogad veica sabiedriskās domas aptauju visās trijās Baltijas valstīs, kur Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājiem lūdza izvēlēties savas valsts zelta laikmetu, kurā viņi vēlētos dzīvot. Visās trijās Baltijas valstīs dominē viens atbildes variants – mūsdienas, precīzāk, laiks pēc pievienošanās Eiropas Savienībai.
Nostalģija pēc padomju laikiem ir reta parādība. Latvija nedaudz izceļas uz abu pārējo Baltijas valstu fona ar to, ka 16% par zelta laikmetu uzskata laiku pirms Otrā pasaules kara (citās valstīs šāda nostalģija ir daudz retāka), taču arī tas nav daudz, ja rēķina kopējo iedzīvotāju skaitu. Lai cik ļoti mūsu sabiedrība ikdienā sūkstītos par politiku un valdības darbu, atgriezties pagātnē vairākums tomēr nevēlētos.
Mītu par plāno demokrātijas virskārtu vai, precīzāk, demokrātijas vērtībām tikai sabiedrības augstāk izglītotajā un turīgākajā daļā apgāž vēl daži dati no Frīdriha Eberta fonda aptaujas. Iedzīvotāji trijās Baltijas valstīs tika lūgti izvēlēties starp demokrātiju un politiskajām brīvībām, no vienas puses, un spēcīgu līderi, kurš ieviestu kārtību un parūpētos par kārtību, no otras. Ja piedāvā šādu izvēli, tad stingro roku izvēlētos tikai 27% igauņu, 36% latviešu un 43% lietuviešu. Demokrātiju un politiskās brīvības – 51% lietuviešu, 52% latviešu un 63% igauņu.
Vēl daudz pārliecinošāk visu triju Baltijas valstu sabiedrības izvēlas brīvības (62% Lietuvā, 67% Latvijā, 80% Igaunijā) iepretī materiālajai labklājībai (33% Lietuvā, 18% Latvijā, 12% Igaunijā). Turklāt brīvība ir prioritāte pat mūsu sabiedrību mazāk nodrošinātajās grupās, kas apliecina, ka demokrātija Baltijas valstīs nu jau ir iesakņojusies.
Indeksu čempiones
Demokrātijas progresu Latvijā un citās Baltijas valstīs apstiprina arī starptautiskie indeksi. Ikgadējais "Freedom House" ziņojums "Brīvība pasaulē 2023" pārliecinoši klasificē Latviju kā brīvu valsti. Pēdējā novērtējumā par 2024. gadu ieguvām 88 no 100 punktiem.
Respektablā izdevuma "The Economist" pētniecības vienības veidotais Demokrātijas indekss trīs Baltijas valstis līdz šim raksturojis kā nepilnīgas demokrātijas, bet visas ir daudz tuvākas prestižajam pilno demokrātiju klubam (jāiegūst 8 punkti no 10) nekā hibrīdrežīmiem. Hibrīdrežīmu raksturo, piemēram, plaši izplatīti pārkāpumi vēlēšanu organizēšanā, vājš tiesiskums, mediju un žurnālistu vajāšana, represijas pret politisko opozīciju. Šajā indeksā Latvija saņem augstu vērtējumu par vēlēšanu procesu un pilsoniskajām brīvībām, zemāki ir politiskās kultūras un politiskās līdzdalības rādītāji [1]. Arī korupcijas apkarošanas ziņā ir panākumi – šobrīd Korupcijas uztveres indekss mūs ierindo 36. vietā no 180 valstīm.
Visā Eiropas Savienībā divas reizes gadā tiek veiktas Eirobarometra aptaujas, kur viens no regulārajiem jautājumiem ir par pilsoņu apmierinātību ar to, kā viņu valstī funkcionē demokrātija. Latvijas pilsoņu apmierinātība 2024. gada pavasarī atbilda Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem – Latvijai ierindojas 13. vietā no 27 dalībvalstīm. Ir, uz ko tiekties (Latvijā apmierināti ir 56% pilsoņu iepretī Dānijas un Luksemburgas 88%), taču četrpadsmit citu ES valstu pilsoņi uzskatīja, ka viņiem ir pamats lielākai neapmierinātībai ar demokrātiju savā valstī. Pavasarī starp viņiem bija ne tikai grieķi, rumāņi un bulgāri, bet arī slovēņi, itāļi un, kas interesanti, arī igauņi.
Trauslā drošība
Vai tas nozīmē, ka Latvijas demokrātija nu ir pilnīgi droša? Diemžēl – nē. Lai gan tā ir dzinusi spēcīgas saknes un sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka jaunās paaudzes īpaši aizstāv demokrātiju un pilsonisko brīvību, tomēr Latvijas sabiedrībā ir divi strukturāli vājie punkti, kas vēl ilgi radīs lielus draudus demokrātijai.
Pirmais ir īpaši lielā ienākumu nevienlīdzība Latvija sabiedrībā. "Eurostat" dati [2] par 2023. gadu liecina, ka Latvijā ir viena no trim visnevienlīdzīgākajām sabiedrībām Eiropas Savienībā, turklāt pēdējo gadu laikā – par spīti politiskajai retorikai par nevienlīdzības samazināšanu kā politisko prioritāti – nevienlīdzība ir sarukusi minimāli (turīgākie 20% iedzīvotāju joprojām nopelna vairāk nekā sešas reizes salīdzinājumā ar trūcīgākajiem 20%; kā liecina "Eurostat" dati par 2014. gadu, agrāk tik liela ienākumu atšķirība bija raksturīga daudzām ES valstīm, bet nu tikai mums, Bulgārijai un Lietuvai). Sabiedriskās domas aptaujas pārliecinoši pierāda, ka trūcīgākā Latvijas sabiedrības daļa ir īpaši aizvainota uz valsti, atbalsta stingrās rokas politiku un ir visvairāk noskaņota balsot par populistiskām partijām [3]. Tāpat šajā iedzīvotāju grupā ir redzama ievērojami lielāka nostalģija pēc padomju laikiem.
Otrs Latvijas sabiedrības vājais posms – etniskā spriedze, kas kombinācijā ar daudzu ģimenē krieviski runājošo iedzīvotāju aizvainojumu un bailēm publiski atklāt savus patiesos uzskatus var teorētiski izraisīt politiski sprādzienbīstamas situācijas. Interesanti, ka Eberta fonda aptauja uzrāda, ka etnisko spriedzi kā draudu savas valsts iekšējai drošībai gandrīz neizjūt Igaunijas iedzīvotāji, lai gan etniskais sastāvs Latvijā un Igaunijā ir ļoti līdzīgs.
Abi strukturāli vājie punkti arī ir tie, kas, savstarpēji kombinējoties, var novest Latviju pie līdzīgas demokrātijas un tiesiskuma demontāžas, kāda ir notikusi Ungārijā. Uzdrošinos apgalvot, ka 2011. gadā bijām tam ļoti tuvu. Tikai referendums par Saeimas atlaišanu un jaunām parlamenta vēlēšanām ievirzīja Latvijas demokrātiju daudz drošākā trajektorijā.
Kopš tā laika daudz ūdens aiztecējis. Šobrīd vairāk jāsatraucas par demokrātijas nākotni valstīs, no kurām savulaik mācījāmies, mazāk – pie mums Latvijā. Tas gan nenozīmē, ka pie neveiksmīgas apstākļu sakritības nevarētu atkal uzrasties iemesli satraukumam – vēl nav pienācis laiks teikt "hop!". Taču ir laiks izvirzīt jaunas ambīcijas – un kādēļ gan lai tās nebūtu saistītas ar vēl dziļāku demokrātijas iedzīvināšanu Latvijas sabiedrībā un pārvaldē?
[1] Diemžēl varam tikai minēt, kādēļ tā – reitinga veidotāji ir publicējuši 60 kritērijus, kas veido indeksu, taču mēs nezinām, kāda ir Latvijas vai citu valstu atzīme par katru atsevišķo kritēriju.
[2] Skat. "Eurostat" tabulu: Income quintile share ratio S80/S20 for disposable income by sex and age group - EU-SILC surve. ilc_di11.
[3] Par aptaujām un datiem skatīt, piemēram, 2018. gada pārskatu par vēlēšanām, kā arī 2023. gada Sabiedrības saliedētības radara ziņojumu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
0