Teksts pirmoreiz publicēts 2025. gada 13. janvārī ukraiņu sociālās kritikas žurnālā Спільне/Commons. Rakstu no angļu valodas tulkojusi Una Bergmane.
Kopš 28. novembra cilvēku upe nepārtraukti plūst pa Tbilisi centrālo Rustaveli prospektu. Dažādās protestētāju straumes naktīs apvienojas spēcīgā vilnī. Kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā Gruzija nav piedzīvojusi šādu masveida mobilizāciju bez politiskā līdera vadības. Šie protesti bieži ir tikuši interpretēti kā konflikts starp pie varas esošo partiju "Gruzijas sapnis" un tās politisko opozīciju. Taču šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad protestus vada tauta, nevis politiķi. Prezidente Salome Zurabišvili tiek uzskatīta par vidutāju, kas palīdz Gruzijas tautas balsij sasniegt starptautisko sabiedrību, meklējot atbalstu politikai, kuru iedzīvotāji cenšas aizstāvēt.
Šī kustība iemieso cīņu starp brutālo politisko realitāti un izturīgiem cilvēkiem, kas vienojas kopīgā protestā un apņēmībā stiprināt savstarpējās solidaritātes saites, atgūstot Gruzijas nākotni. Kā šie vēl nepieredzētie protesti būtu jāsaprot? Vai tā ir tautas proeiropeiska sacelšanās pret valdību, kas tiek uztverta kā prokrieviska? Vai tā ir cīņa par demokrātiskajām tiesībām, kas tiek atņemtas, pieaugot autoritārismam? Vai arī tā ir daļa no "ģeopolitiskās sacensības" starp lielvarām? Kā "Gruzijas sapnis" savos centienos nostiprināt politisko varu izmanto tādus jēdzienus kā suverenitāte un dekolonizācija?
Šajā rakstā jūtu vajadzību vērsties pie saviem kolēģiem, draugiem un cīņu biedriem ārpus Gruzijas. Es vēlos apstrīdēt vairākas populāras Gruzijas notikumu interpretācijas un vienlaikus uzņemties gandrīz neiespējamo uzdevumu – iztulkot vietējo kontekstu. Es tieši neatsaukšos uz konkrētām balsīm, kuru viedokļus vēlos atspēkot, jo tās atspoguļo plašu, simptomātisku un kolektīvu naratīvu. Šajā naratīvā ietilpst perspektīvas no politiskā spektra kreisās puses, Globālajiem Dienvidiem un neitralitātes aizstāvjiem – tiem, kas apgalvo, ka viņus vada antiimperiāla paradigma. Turpmākajās rindkopās atsaukšos uz šo kolektīvo naratīvu kā "kampismu" ("campist"). Kampisti pasauli redz kā sadalītu konkurējošās nometnēs vai ietekmes sfērās, par galvenajiem vēstures veidotājiem uzskatot lielvaras. Kampisti mēdz nostāties jebkuras varas pusē, ja vien tā vēršas pret Rietumiem, pat ja šīs varas ir autoritāras valdības un režīmi ar imperiālās agresijas vēsturi.
2024. gada 28. novembrī partija "Gruzijas sapnis", kura jau bija pasludinājusi uzvaru 26. oktobra vēlēšanās, paziņoja par ES iestāšanās sarunu apturēšanu līdz 2028. gadam. Šis lēmums vispirms satricināja gruzīnu ģeopolitiskās ambīcijas, skaidri norādot uz atkāpšanos no tā ārpolitikas kursa, kuru, pēc aptauju datiem, atbalsta 81 procents gruzīnu. Šis paziņojums bija pēdējais piliens, taču ne vienīgais iemesls pašreizējai sabiedrības neapmierinātībai. Šim stāstam ir vēl citas nianses, kuru aplūkošanu turpināšu nākamajās rindkopās. Valdības reakcija uz protestiem bija nesamērīga un represīva – tika plaši izmantota asaru gāze un ūdens lielgabali, veikti nelikumīgi aresti, kā arī piekauti cilvēki. Ir aizturēti vairāk nekā 460 protestētāji, tostarp žurnālisti, no kuriem 300 ir ziņojuši par smagu piekaušanu un citām vardarbības formām. Pat Gruzijas ombuds, kurš bieži tiek apsūdzēts valdības atbalstīšanā, apcietinājumu laikā notikušo vardarbību raksturoja kā spīdzināšanu.
Protestētāju tūlītējās prasības, kuras atbalsta arī Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, ietver jaunu, brīvu un godīgu vēlēšanu rīkošanu, kā arī aizturēto protestētāju atbrīvošanu. Ilgtermiņa prasības, kas izriet no tūlītējā aicinājuma rīkot jaunas vēlēšanas, mudina atcelt tās pēdējo divu gadu laikā pieņemtās likumdošanas iniciatīvas, kuras stiprina "Gruzijas sapņa" varu un ierobežo demokrātiju. Tāpat protestētāji pieprasa no jauna apliecināt Gruzijas gatavību turpināt ceļu uz Eiropas Savienību.
Kopš protestu sākuma ir pastiprinājusies demokrātijas sašaurināšanās sajūta. Partija "Gruzijas sapnis" parlamentā ir steidzīgi iesniegusi un pieņēmusi satraucošus grozījumus vairākos likumos, kas būtiski mazinās cilvēku tiesības protestēt. Starp tiem ir izmaiņas Civildienesta likumā, kas vienkāršo valsts ierēdņu atlaišanu, padarot viņus vieglāk atbrīvojamus no darba politisko uzskatu dēļ. Aktīvisti apgalvo, ka šīs izmaiņas pārkāpj darba tiesības un palielina politiskās vajāšanas risku valsts sektorā. Turklāt atlaistajām personām tagad ir aizliegts atgūt savu amatu, pat ja tiesa lemj, ka atlaišana bijusi nelikumīga, – viņiem kā kompensācija pienākas tikai triju mēnešu alga. Pirms grozījumu pieņemšanas Tbilisi mērs Kaha Kaladze publiski draudēja Tbilisi pilsētas domes darbiniekiem, kuri bija parakstījuši petīciju pret "Gruzijas sapņa" lēmumu apturēt integrāciju Eiropas Savienībā. Vēl nedēļu pirms jaunā likuma stāšanās spēkā vairāki valsts ierēdņi, kuri bija atklāti kritizējuši valdību, tika atlaisti no Tbilisi pilsētas domes.
Turpinoties protestiem, partija "Gruzijas sapnis" steidzīgi ir ieviesusi vēl vienu administratīvo pārkāpumu grozījumu paketi, piešķirot policijai pilnvaras aizturēt pilsoņus uz 48 stundām, balstoties vienīgi uz aizdomām. Saskaņā ar šiem grozījumiem personas var tikt arestētas nevis par administratīvā pārkāpuma sagatavošanu vai mēģinājumu, bet pilnībā pēc policijas darbinieka ieskatiem, balstoties uz aizdomām, ka persona ko tādu varētu izdarīt. Jaunie likumdošanas grozījumi nosaka stingrākus noteikumus attiecībā uz sapulcēm un demonstrācijām, palielina sodus protestētājiem, tostarp naudas sodus par ielu bloķēšanu, un vienkāršo aizturēšanas procedūras. Laikā, kad tiesībsargājošās iestādes ar spēku aizved cilvēkus no viņu mājām, automašīnām un ielām, šie grozījumi ir īpaši satraucoši. Pašreizējie protesti ir kustība, kas cenšas novērst valsts un katras mājsaimniecības pārvēršanos par cietumu.
Apmulsuši bandinieki vai vēstures veidotāji?
Kampisti, kuriem es cenšos atbildēt, izmanto meta-naratīvu, kurš gruzīnu protestētājus apraksta kā graujošu elementu un pašu Gruziju – tikai kā lielvaru bandinieku un gūstekni, vienlaikus ignorējot miljardiera oligarha dzelžaino tvērienu pār to. Šī paradigma liek domāt, ka vēsturi veido tikai lielvaras un ka tādas valstis kā Gruzija ir pasīvi malā stāvētāji, kas nolemti vēstures novērotāju statusam. Tikmēr pretējā perspektīva pārvērtē neatkarīgo valstu spējas, bieži vien ignorējot globālās politiski ekonomiskās struktūras, kas uztur atšķirības valstu attīstībā un ierobežo nacionālo rīcībspēju. Neviena no šīm perspektīvām nespēj pilnībā aptvert realitātes sarežģītību, kuru ietekmē gan ārējie, gan iekšējie faktori. Lai gan ģeopolitika neapšaubāmi ir svarīga, tikpat nozīmīgs ir arī vietējais vēsturiskais un politiskais konteksts.
Pirmkārt, tendence attēlot protestētājus kā apmulsušus bandiniekus, kuri naivi gaida, lai viņus izglābtu, noved pie nespējas atpazīt politisko potenciālu Gruzijas vietējā kontekstā. Protestētāji ir daļa no kustības, kas dziļi sakņojas ilgstošā cīņā par demokrātiju un neatkarību. Viņi meklē solidaritāti un sabiedrotos – nevis glābējus. Otrkārt, dominējošajos kampistu naratīvos par Rietumu un Globālo Dienvidu attiecībām tās joprojām tiek uztvertas kā vienots teorētisks subjekts pat tad, kad tiek kritizēti uz Rietumiem centrēti pasaules skatījumi. Rietumi joprojām ir nerakstīts atskaites punkts šajās diskusijās. Balstoties Dipēšas Čakrabartijas pieejā [1], var teikt, ka imperiālisma pētnieki izmanto modeļus, kas tiek pasniegti kā vispārīgi piemērojami, taču bieži vien tie ir veidoti, maz ņemot vērā ne-Rietumu vēsturi un impērijas. Fokuss uz Rietumu imperiālismu kā galveno analīzes objektu atklāj teorētisku neobjektivitāti. Es nerosinu atteikties no universālām teorijām, bet gan tās paplašināt un pilnveidot, lai ņemtu vērā pasaules heterogēno dažādību. Ja šī vēstule būtu adresēta gruzīniem, es vērstos pret pretējo domāšanas kļūdu – tendenci skatīt pasauli un pat Gruzijas iekšējās sociālās problēmas tikai caur Gruzijas–Krievijas attiecību prizmu.
Kampistu naratīvs atpazīst rīcībspēju tikai Rietumu un Globālo Dienvidu spriedzes vai lielvaru ietekmes sfēru sacensības ietvarā. Tas nespēj saskatīt rīcībspējas formas, kuras neiekļaujas šajā šaurajā pasaules skatījumā. Tā nu protestētāji joprojām tiek saukti par "graujošiem elementiem," "minoritāti ar izskalotām smadzenēm" vai "masu, ko kurina opozīcijas partijas". Tiek apgalvots, ka bez "kurinātājiem" gruzīni paliktu pasīvi, nezinoši un nekustīgi. Īstais jautājums ir: kā mēs saprotam rīcībspēju? Vai tā ir tikai pretestība Rietumu dominancei? Vai arī, kā norāda Saba Mahmūda, tā ir spēja rīkoties, kuru veido un iespējo vēsturiski specifiskas pakļāvēja un pakļautā attiecības? Lai saprastu Gruzijas protestu būtību, mums jāanalizē konkrētas vēsturiskās varas attiecības šajā valstī.
Kampistu paradigma būtiski ierobežo mūsu spēju pilnībā izprast postpadomju tautu centienus, cīņas un bailes. Pētnieki, saskaroties ar līdzīgiem skatījumiem uz Ukrainu, ir raksturojuši šo dominējošo ietvaru kā "epistēmisku imperiālismu" un "interimperiālismu" [2], kurā Ukraina tiek analizēta vienlaikus gan caur uz Rietumiem, gan Krieviju centrētām perspektīvām. Lai gan šīs divas perspektīvas šķiet pretējas, tās bieži saplūst kopā, kad runa ir par postpadomju telpas analīzi. Tās nostiprina vienkāršotu naratīvu, kas ignorē vietējo rīcībspēju un priekšplānā izvirza ārējo lielvaru nozīmi. Šos uzskatus, kuri pastāv gan kreisajā, gan labējā politiskajā spektrā, veido atšķirīgi argumenti. Taču galu galā tie atkārto ierastos starptautisko attiecību teoriju argumentus: valstis tiek uztvertas kā racionāli aktori, kas darbojas naidīgā pasaulē un primāri koncentrējas uz savu izdzīvošanu. Paradoksālā kārtā šī pieeja kā racionālu aktoru uztver Krieviju, skaidrojot tās karus ar kaimiņvalstīm kā loģisku reakciju uz ārējiem draudiem. Taču perifēro valstu (drošības) interesēm tādu pašu svaru šī pieeja nebūt nepiešķir. Arī mazākām nācijām var būt eksistenciāli iemesli meklēt sabiedrotos kā racionālu atbildi uz vēsturiskiem, pastāvīgiem, fiziskiem draudiem, ko rada kaimiņu impērija. Vai mazai, perifērai valstij kā Gruzija ir tiesības noteikt savu ārpolitiku? Jautājums nav par to, vai mēs piekrītam šīs valsts izvēlētajām aliansēm, bet gan par to, vai tai ir fundamentālas tiesības šādas izvēles veikt – vai arī tai jāpiekāpjas reģionālās impērijas iegribām.
Skatīt Gruzijas attiecības ar Eiropas institūcijām kā no konteksta izrautu epizodi būtu vēsturiski neprecīzi. Pirmā pēcpadomju Gruzijas valdība, līdzīgi kā dažas citas bijušās Padomju Savienības republikas, atteicās pievienoties jaunizveidotajai Neatkarīgo Valstu Sadraudzībai (NVS) – valstu apvienībai, kas sastāvēja no bijušajām Padomju Savienības dalībvalstīm. Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā Gruzijā izcēlās pilsoņu karš, kas noveda pie pirmā prezidenta gāšanas. 1992. gadā situācija bija nonākusi tik tālu, ka valsti pārvaldīja dažādi militāri grupējumi. 1993. gadā pilsoņu karš noslēdzās pēc tam, kad, atbildot uz otrā prezidenta Eduarda Ševardnadzes lūgumu, Krievijas spēki Melnās jūras flotes komandiera Eduarda Baltina vadībā izšķīra konfliktu. Ševardnadze tika piespiests parakstīt dekrētu par Gruzijas pievienošanos NVS, Krievijas robežsargi tika izvietoti gan uz Gruzijas stratēģiskās robežas ar Turciju, gan uz Gruzijas jūras robežas. Tam sekoja vienošanās (kura gan nekad netika ratificēta) par Krievijas militāro bāzu izvietošanu Gruzijā, būtiski graujot valsts suverenitāti.
Tomēr, sākot ar 1996. gadu, Gruzijas valdība pastiprināja centienus veidot attiecības ar Eiropas institūcijām. Tuvinoties Eiropai, tā cerēja gan mazināt Krievijas militāro klātbūtni valstī, gan pārņemt kontroli pār savām robežām, gan atrisināt iesaldētos konfliktus Abhāzijā un Dienvidosetijā. Par spīti šiem centieniem, Krievijas spēku izvešana bija ilgstošs un sarežģīts process. Tas sākās 1999. gadā ar Stambulas konvencijas parakstīšanu, kas kļuva par pagrieziena punktu Krievijas militāro spēku izvešanā. Pēdējie Krievijas spēki Gruziju pameta tikai 2007. gada novembrī. Jau gadu vēlāk, 2008. gada augustā, notika Krievijas–Gruzijas karš, kas iezīmēja jaunu eskalācijas vilni. Vēsturiskās liecības rāda, ka Krievija konsekventi ir centusies saglabāt savu ietekmi reģionā. Tā ir pastāvīgi apdraudējusi Gruzijas suverenitāti, padarot nostāšanos aizsardzības pozīcijā par pašsaprotamu nepieciešamību. Kampisti apgalvo, ka Rietumvalstis ir sakūdījušas gruzīnus pret Krieviju, taču, līdzīgi kā citos gadījumos, šāds secinājums balstās vēstures nezināšanā. Gruzijas un Krievijas attiecības jau izsenis raksturo politisks antagonisms, un Gruzijas modernās nācijas veidošanās process jau kopš pirmsākumiem ir bijis cieši saistīts ar šo dziļi iesakņoto konfliktu.
Impērijas pakļautībā esošie ir lemti neatslābstošai modrībai, baidoties izkāpt ārpus noteiktajām robežām [3]. Apzināts lēmums pamest "ietekmes sfēru" ir vēršanās pret šo uzspiesto padevību. Tas simbolizē centienus atbrīvoties no pakļautības un apliecināt suverenitāti. Tas noraida impēriskā kaimiņa varu, kas kā Damokla zobens karājas pār pakļauto galvām, pastāvīgi atgādinot par iespējamu iejaukšanos. Lai gan neitralitātes aizstāvji iesaka palikt "ietekmes sfērā", vēsture rāda, ka Krievijas nemitīgā spēka demonstrēšana ir kas vairāk par vienkāršu izrādīšanos. Kā teritoriāli nepārtraukta impērija cariskā Krievija uzskatīja iekarotās zemes par savas teritorijas paplašinājumu, bet impērijas sabrukumu – par savu zemju zaudējumu. Šis skatījums līdz ar Krievijas atteikšanos atzīt savu koloniālo pagātni un nevēlēšanos atteikties no dominances reģionā neļauj Gruzijai pabeigt neatkarības un dekolonizācijas projektu, bet iesprosto to vēstures spirālē, nostādot uz skaidras varas ass.
Neitralitātes eksperti ignorē Gruzijas unikālo ģeopolitisko situāciju, vēsturisko pieredzi un politisko kontekstu, iesakot izvairīties no ģeopolitiskām aliansēm, kas varētu neapmierināt Krieviju. Tomēr šāds ieteikums jau pats par sevi nav neitrāls, jo praksē nozīmē palikšanu Krievijas "ietekmes sfērā". Savukārt neitralitātes aizstāvji 20. gadsimta 60. gados, Nepievienošanās kustības atbalstītāji, noraidīja pasaules sadalīšanu ietekmes sfērās un aizstāvēja neatkarību un pašnoteikšanos. Turklāt neitralitāte ir atkarīga no diviem ar vietējo kontekstu un spēku samēru saistītiem faktoriem. Pirmkārt, neitralitāte bez tūlītējiem draudiem no naidīgas lielvaras būtiski atšķiras no neitralitātes, kas tiek uzturēta šādu draudu ēnā. Otrkārt, neitralitāte starp līdzvērtīgām lielvarām nav tas pats, kas neitralitāte starp valstīm ar dažādu spēku samēru. Veids, kā Indija pārvalda savas attiecības ar Ķīnu, nav relevants piemērs postpadomju republikām. Šīm valstīm trūkst ietekmes un līdzvērtīgu spēku, lai ieņemtu pozīciju, kas pielīdzināma Indijas pozīcijai attiecībā pret Ķīnu. Mūsdienu pasaule – nedz monopolāras, nedz bipolāras, nedz arī multipolārās starptautisko attiecību sistēmas laikos – nekad nav bijusi sadalīta grupās, kurās būtu vai nu vienlīdz varenas, vai vienlīdz vājas valstis. Tā sauktā "pārējā pasaule" nekad nav piedzīvojusi vienādu neaizsargātību vai apspiešanu. Tā eksistē sarežģītā hierarhijā, un tai ir pieejami dažādi varas līmeņi. Kamēr lielvaras konkurē par dominanci multipolārā impēriju vidē, mazākās valstis meklē alianses, lai līdzsvarotu visaktuālākos draudus.
Kampistu naratīvs, ko aplūkoju, pilnībā ignorē vietējos demokrātijas eksperimentus, reducējot pašreizējos protestus līdz kārtējam gadījumam, kad Rietumu liberālā demokrātija it kā ir "izskalojusi smadzenes". Lai gan šībrīža globālā varas dinamika veicina noteiktu demokrātijas modeļu dominanci, Gruzijas protesti liecina, ka gruzīnu tieksme pēc demokrātijas nav tikai pastāvošo sistēmu mehāniska atdarināšana. Mūsu kolektīvo atmiņu veido dažādi, jā, nepilnīgi vēsturiski demokrātijas eksperimenti. Pašreizējie protesti var kļūt ne tikai par lokālas, bet arī plašākas demokrātijas krīzes pārvarēšanas katalizatoru, meklējot vietējās realitātēs balstītas, emancipējošas un daudzbalsīgas demokrātijas formas, kas sakņojas sociālajā taisnīgumā un ekonomiskajā vienlīdzībā.
Viens no pirmajiem demokrātijas eksperimentiem Gruzijā norisinājās no 1902. līdz 1906. gadam nelielajā Gurijas reģionā. Sākotnēji zemnieki sacēlās par zemes īpašuma tiesībām, taču drīz vien viņu prasības paplašinājās, iekļaujot progresīvu nodokļu sistēmu, bezmaksas un obligātu izglītību visiem, kā arī vārda, preses un pulcēšanās brīvību [4]. Šī sacelšanās beidzās ar zemnieku pašpārvaldes izveidi, taču cariskās Krievijas spēki to vardarbīgi apspieda. Demokrātiskais eksperiments atdzima līdz ar iespēju iegūt neatkarību Pirmās Gruzijas Demokrātiskās Republikas laikā (1918–1921), kad valsti vadīja Gruzijas sociāldemokrātu koalīcijas valdība [5]. Kā norāda politisko tiesību zinātnieki Vahtangs Menabde [6] un Vahtangs Natsvlišvili, Pirmā Republika balstījās uz tiešās demokrātijas principu. Sociāldemokrāti šo ideju attīstīja līdz "ne-starpnieciskās demokrātijas" koncepcijai – modelim, kas centrēts uz tautas suverenitāti un kļuva par pamatu gan konstitūcijai, gan valdības pārvaldības principiem. Šī sistēma centās mazināt varas koncentrāciju parlamenta un dominējošo šķiru rokās – nevienlīdzību, ko Pirmās Republikas līderi, piemēram, Noe Žordania, asi kritizēja, uzsverot, ka tā liedz tautai iespēju iesaistīties pārvaldē un ietekmēt politiskos procesus. Politiskā vara netika pilnībā koncentrēta likumdevēju rokās – tā tika dalīta ar tautu, dodot iedzīvotājiem iespēju aktīvi iesaistīties valsts pārvaldē un kontrolēt institūcijas, kas atradās ārpus parlamenta vairākuma jurisdikcijas. Nesen publicētais pētījums, kuru sastādījis Luka Nakhutsrišvili, uzsver, ka Pirmā Republika bija patiesi daudzbalsīgs un demokrātisks eksperiments. Tā tiecās atbrīvot suverenitāti no dominējošajām šķirām un nostiprināt tautas suverenitātes principu. Tādējādi Gruzijas demokrātijai ir divējāda izcelsme – tā nekad nav bijusi tikai imitējams modelis. Tā attīstījās kā unikāls, no apakšas virzīts eksperiments, kas lielā mērā veidojās caur vietējām cīņām un centieniem izveidot taisnīgāku sabiedrību.
Upurzonas un instrumentalizētas bailes: autoritārisma suverēnā roka Gruzijā
Atbildot kampistiem, ir būtiski saprast, kā "Gruzijas sapnis" manipulē ar jēdzienu "suverenitāte", lai maskētu autoritāru varas konsolidāciju. Kampisti nesenos likumdošanas grozījumus pasniedz kā Gruzijas nacionālo interešu aizstāvēšanu, pielīdzinot valdošo politisko un ekonomisko eliti tautai. Lai atklātu patieso "Gruzijas sapņa" motīvu šo ideju piesavināšanā, ir nepieciešams aplūkot 2024. gada likumdošanas iniciatīvu sekas plašākā pilsoniskās sabiedrības kustību kontekstā. Mūsdienu starptautiskajā politikā suverenitāte ir kļuvusi par modes vārdu, ko bieži piesauc un sagroza dažādu mērķu sasniegšanai. Ir būtiski izšķirt suverenitātes piesaukšanas ideoloģiski atšķirīgās nozīmes. Vienādot suverenitātes jēdziena izmantošanu egalitāru spēku interesēs ar piesavināšanos, ko veic antiegalitāri autoritāri režīmi, ir gan maldinoši, gan manipulatīvi. Egalitārā interpretācijā suverenitāte nozīmē tautas spēju ietekmēt politiku un nevienlīdzību uzturošo globālās ekonomikas pārvaldību. Savukārt "Gruzijas sapnis" un līdzīgi režīmi izmanto suverenitātes retoriku, lai monopolizētu varu pretēji sabiedrības interesēm. Viņu pieeja ir vērsta uz pārnacionālo institūciju ietekmes mazināšanu nevis sabiedrības labklājības vai demokrātijas stiprināšanas labad, bet gan lai nostiprinātu un aizsargātu kapitālu nelielas elites rokās.
Drīz pēc neatkarības iegūšanas 1990. gados haotiska un nekontrolēta politiskā sistēma ļāva nelielai elitei koncentrēt valsts bagātības savās rokās. Šajā periodā notika pirmais valsts īpašumu privatizācijas vilnis. Pēc Rožu revolūcijas 2003. gadā jaunizveidotā Apvienotās nacionālās kustības valdība veica neoliberālas ekonomiskas reformas. Lai gan šie pasākumi veicināja kopējo ekonomikas izaugsmi, tie nerisināja sabiedrības pamatproblēmas, piemēram, bezdarbu un nabadzību. Daži šo laikmetu raksturo kā "autoritatīvo neoliberālismu", kur uz tirgu orientētā politika tika ieviesta caur centralizētu kontroli. 2000. gados valdība turpināja fokusēties uz privatizāciju. Kad 2012. gadā pie varas nāca "Gruzijas sapnis", lielākā daļa valsts aktīvu jau bija pārdota, izņemot vienu pēdējo: plašās kalnu grēdas un upes ar lielu hidroenerģijas ražošanas un peļņas potenciālu. Sekojot šai ekonomiskajai trajektorijai, "Gruzijas sapnis" ir ķēries pie autoritārām metodēm, izmantojot likumdošanas ierobežojumus un vardarbību, lai apspiestu opozīciju un nostiprinātu oligarhiska režīma monopolu pār valsts institūcijām. Režīms ir pievērsies dabas resursu ieguvei un privatizācijai, lai gūtu papildu bagātību. Taču, lai šos resursus pārvērstu peļņā, jāapklusina jebkāda pretestība un veselas teritorijas jāziedo sistēmas interesēm.
Pēdējā gada laikā pieņemtie likumi, kas apdraud demokrātiju un nostiprina ekonomiskās un politiskās elites intereses, jāvērtē oligarha absolūtās varas konsolidācijas kontekstā. Tieši šī iemesla dēļ "Gruzijas sapnis" 2024. gadā pieņēma "Ofšoru likumu", kas piedāvā nodokļu atvieglojumus ofšoru uzņēmumiem, kas pārceļ savus aktīvus uz Gruziju. Šie uzņēmumi tiek pilnībā atbrīvoti no peļņas nodokļa, iedzīvotāju ienākuma nodokļa, īpašuma nodokļa un importa nodevām. Šis likums būtiski palielina risku Gruzijai kļūt par naudas atmazgāšanas centru, tostarp sankcijām pakļauto Krievijas oligarhu finanšu plūsmām. Paradoksāli, ka "Gruzijas sapnis", kurš kategoriski ir iebildis pret jebkādu progresīvu nodokļu sistēmu, kas palīdzētu sabiedrības trūcīgākajiem slāņiem, steidzami pieņēma likumu, kas veicina regresīvu nodokļu politiku bagātāko labā. Pētījumi rāda, ka valstīs ar mazāk progresīvu nodokļu sistēmu valda lielāka ekonomiskā nevienlīdzība [7]. Šī nevienlīdzība savukārt nostiprina politisko nevienlīdzību, jo sabiedrībās ar krasām ekonomiskām plaisām politisko sistēmu veido turīgāko intereses. Gruzijas gadījumā šī dinamika ir ļāvusi galvenajam varas oligarham iegūt nesamērīgu ietekmi, kā rezultātā tiek radīti likumi, kas kalpo dažu šaurām interesēm, varas nostiprināšanai un ekonomiskā labuma gūšanai.
Vēl viens likumdošanas akts, kas veicina autoritārās varas konsolidāciju, ir tā dēvētais "Ārzemju aģentu likums", kas uzliek par pienākumu NVO, tostarp mediju organizācijām, kuras saņem vairāk nekā 20% finansējuma no ārzemēm, reģistrēties kā "ārzemju aģentiem". Taču ārvalstu finansējums nav raksturīgs tikai pilsoniskajai sabiedrībai, pētniecībai vai humanitārajām programmām – Gruzija kopumā ir ekonomiski atkarīga no ārvalstu tiešajām investīcijām, īpaši resursu ieguves un infrastruktūras attīstības projektos. Bieži vien šie projekti prasa veselu teritoriju "upurēšanu", radot sociālās un ekoloģiskās katastrofas. Tādēļ "Ārzemju aģentu likums" nav tikai abstrakts drauds Gruzijas demokrātijai – tas nodrošina mehānismu, ar kuru iespējams kriminalizēt jebkādu opozīciju, tostarp kritiku par kaitīgu ekonomisko politiku. Piemēram, valdība jau ir apzīmējusi kā "ārvalstu iedēstītu" vienu no lielākajām sabiedriskajām kustībām Gruzijas nesenajā vēsturē – "Glābiet Rioni ieleju" –, jo to atbalstīja vides aizsardzības organizācijas. Kustība cīnījās pret lielo hidroelektrostaciju celtniecību un tika finansēta vienīgi no parastu pilsoņu, tostarp diasporas, ziedojumiem. Šī likuma problēma nav tikai "semantiska", kā apgalvo daži neitralitātes aizstāvji, – tas ir apzināts mēģinājums deleģitimizēt protestu kustības, kā arī tās demonizēt, apklusināt un nostādīt ārpus sabiedrības likumīgo, politisko un morālo kārtību veidojošajiem rāmjiem.
Vēl viens "upurzonas" piemērs ir senā zelta raktuve Sakdrisi, kurā Krievijas īpašumā esošajai kompānijai RMG tika piešķirta licence derīgo izrakteņu ieguvei. Neņemot vērā arheologu, ekspertu un pilsoniskās sabiedrības plašo pretestību, Kultūras ministrija izslēdza šo vietu no aizsargājamā kultūras mantojuma saraksta, ļaujot uzņēmumam veikt spridzināšanu vienā no pasaules senākajām zināmajām raktuvēm. Gruzīnu-vācu pētījumi liecina, ka Sakdrisi atrastie artefakti datējami ar agrīno trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, kas padara šo vietu par unikālu kultūras un vēstures pieminekli [8]. RMG piedāvāja kompromisu – izveidot arheoloģisko muzeju, kurā tiktu izvietoti atrastie artefakti, kamēr uzņēmums turpinātu izsūkt reģiona dabas resursus un saņemtu papildu licences tuvējos ciemos. Gruzijas valdības prioritāte – karjeru izstrāde derīgo izrakteņu ieguvei – ir novedusi pie veselu ciematu iznīcināšanas. Piemēram, Chiatura municipalitātē mangāna ieguve ir sagrāvusi Šukruti ciematu. Lielākā daļa ciema māju ir smagi bojātas, un zemes iegruvumi, ko izraisījusi nekontrolēta derīgo izrakteņu ieguve, burtiski aprij mājas, atstājot iedzīvotājus bezspēcīgi noskatāmies savu dzīvesvietu iznīcināšanā. Šie piemēri parāda, ka Gruzijas ekonomiskā un politiskā trajektorija vairs nav tikai autoritārisms – tā ir valstiski organizēta izlaupīšana, kurā tiek upurētas teritorijas, vēstures pieminekļi un cilvēku dzīve, lai barotu elites interešu karteli.
Starptautiskā demokrātijas veicināšana pēcpadomju Gruzijā jau ilgi ir balstījusies uz mākslīgu politiskās un ekonomiskās sfēras nošķīrumu, pieņemot, ka pilsoniskās brīvības un tiesības var pastāvēt neatkarīgi no sociālās vienlīdzības. Apvienotās nacionālās kustības (2003–2012) valdīšanas laikā šis nošķīrums bija acīmredzams – valdība koncentrējās uz deregulāciju un institucionālajām reformām, taču ignorēja nepieciešamību demokratizēt sociālo un ekonomisko sfēru. Ironiskā kārtā pat tās minimālās darba tiesības, kuras mums šobrīd ir, nav iegūtas sabiedrības spiediena rezultātā, jo valdības ir sistemātiski ignorējušas cilvēku prasības. Šīs izmaiņas tika veiktas Eiropas integrācijas ietvaros – saskaņā ar ES un Gruzijas Asociācijas līgumu (2014) valdībai bija jāpielāgo darba kodekss ES standartiem, kā rezultātā tika pieņemts 2020. gada Darba kodekss. Šis regulējums tika pieņemts laikā, kad liela daļa gruzīnu saskārās ar ekspluatāciju darba vidē: diskrimināciju, pārmērīgi garām darba stundām, biežām traumām un augstu mirstības līmeni darba vietās. Šis ir vēl viens piemērs tam, kā starptautiskie darba standarti tiek izmantoti kā līdzeklis, lai izcīnītu tiesības no vietējā oligarhiskā režīma. Līdzīgi pilsoniskie aktīvisti, piemēram, Tsotne Tvaradze, ir izmantojuši starptautiskos tiesību standartus, lai aizstāvētu kopienu tiesības iesaistīties lēmumu pieņemšanā par vidi un resursiem. Viens no šādiem gadījumiem ir Balda kanjona privatizācijas mēģinājums, kas parādīja, ka patiesa demokrātija nevar pastāvēt bez sociālā un ekonomiskā taisnīguma.
"Suverēnā demokrātija" ir Kremļa ideoloģiskais konstrukts, kas pilda divas galvenās funkcijas. Tas nodrošina ideoloģisku pamatu autoritārisma konsolidācijai un, kā norāda Ivans Krastevs, tā uzrunā Globālos Dienvidus, piedāvājot antiimperiālisma retoriku, kas šķietami aizsargā valstu suverenitāti. Vēsturiski antiimperiālā suverenitāte ir bijusi instruments starptautiskā spiediena neitralizēšanai, ja tas ir pretrunā tautas interesēm. Taču "Gruzijas sapnis" šo diskursu izmanto citādi – lai aizsargātu režīma varu no sabiedrības kontroles un izvairītos no demokrātiskas atbildības. Rezultātā "Gruzijas sapņa" autoritārisms ir gan antirietumniecisks, gan pret sabiedrību vērsts, jo to vada bailes no cilvēku demokrātiskas iesaistes. Līdzīgi kā Krievijā, kur opozīcija Putinam tiek pielīdzināta uzbrukumam Krievijai, arī Gruzijā opozīcija pret "Gruzijas sapni" tiek pielīdzināta uzbrukumam tautai. Šī sabiedrības un politiskās elites interešu sapludināšana noved pie "piejaucētas demokrātijas", kurā "nabagie nevar uzvarēt". Šī atšķaidītā demokrātijas versija, kas tiecas savienot dziļu ekonomisku nevienlīdzību ar demokrātiskiem principiem, ir kļuvusi par drošu ietvaru mūsdienu Gruzijas valdošajai elitei, jo neapdraud pastāvošās dominances un ekspluatācijas struktūras. Šobrīd notiekošie protesti aizstāv demokrātiju un apstrīd šo politiskās un ekonomiskās sfēras nošķirtību. Patiesa politiskā vienlīdzība un tieša līdzdalība ir būtiski rīki, kas ļauj ietekmēt plašus politiskos procesus, kā arī risināt un pārveidot dziļi iesakņojušos sociālekonomisko nevienlīdzību sabiedrībā.
Tomēr šīs reālās bailes un sabiedrības problēmas aizēno politiski konstruētas bailes no LGBTKI+ kopienas tiesībām, kuras pašreizējā valdība aktīvi veicina līdztekus kara draudu retorikai. Antidženderisms ir globāla parādība, kas izriet no dažādu starptautisku ideoloģisko spēku mijiedarbības, bet tā vietējās izpausmes bieži vien pastiprina pretstatu starp "gejiem draudzīgajiem" Rietumiem un "tradicionālo" Krieviju, kur homofobija tiek izmantota kā instruments varas nostiprināšanai, ko īsteno "Gruzijas sapnis". Pēdējā gada laikā valdības īstenotās likumdošanas iniciatīvas būtiski apdraud pilsoņu spēju iesaistīties un ietekmēt politiskos procesus, taču 2024. gada 17. septembrī pieņemtā likumdošanas pakete, kas ierobežo LGBTKI+ kopienas tiesības un brīvības, vēl vairāk saasina sabiedrības šķelšanos. Šī mākslīgi veidotā polarizācija notiek brīdī, kad sabiedrību varētu vienot kopīga nedrošība un ievainojamība, radot iespēju savstarpējam atbalstam un solidaritātei.
Likumdošana, kas vērsta pret LGBTKI+ tiesībām, kalpo kā daudzfunkcionāls instruments, kas novirza sabiedrības sociālekonomiskās bailes uz sociālajām fobijām un pārvirza dusmas no valdošās elites uz apspiestajām grupām. Kultūrkaru ietvaros tā demonizē Eiropas Savienību "nacionālās suverenitātes" vārdā, galvenokārt ar mērķi apspiest opozīciju un pretošanos dažādām antisociālām politikām, vienlaikus nostiprinot varu. "Gruzijas sapnis" aktīvi padziļina mākslīgi radīto kultūras plaisu, pretnostatot "gejiem draudzīgos" Rietumus un "tradicionālo" pareizticīgo pasauli, kuru sludina "krievu pasaules" ideologi. Propagandisti izmanto šīs pretnostatījuma kategorijas, cenšoties uzspiest ideju par bijušo padomju republiku līdzību Krievijai, vienlaikus uzsverot kultūras atšķirības ar Rietumiem. Līdzības diskurss cenšas pielīdzināt dominējošās varas intereses visu "pēcpadomju valstu" interesēm, ignorējot šo valstu individuālās atšķirības un sarežģīto vēsturi attiecībās ar Krieviju. Galu galā uzstāšana uz kultūras līdzību un civilizācijas plaisas radīšana palīdz Krievijai novērst uzmanību no tās reālajiem militārajiem un politiskajiem draudiem, pārorientējot sabiedrības uzmanību uz izdomātiem "kulturāli atšķirīgo" sabiedrību apdraudējumiem. To labi ilustrē dialogs starp speciālo spēku vadītāju un žurnālistu. Žurnālists: "Vai vēlaties, lai Krievija pārņem jūsu valsti?" Speciālo spēku vadītājs: "Vai vēlaties, lai jūs pārvalda pedarasti?" Līdzīgu retoriku izmantoja arī Ukrainā 2015. gadā, kad kāds parlamenta deputāts paziņoja: "Labāk lai Kijivā notiek geju parāde, nekā lai Krievijas tanki atrastos Ukrainas galvaspilsētas centrā." [9]
Lai gan "Gruzijas sapnis", manipulējot ar cilvēku pamatotajām bailēm, piesavinās emancipatoriskus jēdzienus, piemēram, "suverenitāte", "dekolonizācija" un "miers" [10], partija šos jēdzienus reducē līdz tukšiem lozungiem, atņemot tiem patieso būtību. Piemēram, dekolonizācija nozīmē ne tikai atbrīvošanos no ārējās kontroles, bet arī dabas ekspluatācijas aizstāšanu ar harmonisku līdzāspastāvēšanu un hierarhiju nojaukšanu starp cilvēkiem un vidi, starp nācijām un indivīdiem. Taču autoritārie režīmi izmanto "dekolonizācijas" retoriku tikai kā aizsegu, lai paplašinātu savas iespējas saglabāt un nostiprināt pastāvošās varas hierarhijas. Šībrīža protesti var kļūt par iespēju atjaunot šo jēdzienu patieso nozīmi un pabeigt nepabeigto neatkarības projektu, paverot ceļu jaunām attiecībām ar taisnīgumu, brīvību un solidaritāti. Protestu kustība Gruzijā sakņojas divās laika plāksnēs: cīņā pret autoritārismu tagadnē un kolektīvos centienos nākotnē veidot sociāli taisnīgu, vienlīdzīgu un demokrātisku Trešo Republiku, kura sakņotos vienotībā.
[1] Chakrabarty, Dipesh. Provincializing Europe: Postcolonial Thought and Historical Difference. Princeton University Press, 2000.
[2] Hendl, Tereza et al. (En)Countering Epistemic Imperialism: A Critique of ‘Westsplaining’ and Coloniality in Dominant Debates on Russia’s Invasion of Ukraine. Contemporary Security Policy 45, no. 2 (April 2, 2024): 171–209, https://doi.org/10.1080/13523260.2023.2288468.
[3] Fanon, Frantz. The Wretched of the Earth. Grove Press, 2004.
[4] Nakhutsrishvili, Luka. Peasant Oaths, Furious Icons and the Quest for Agency: Tracing Subaltern Politics in Tsarist Georgia on the Eve of the 1905 Revolution. Part I: The Prose of the Intelligentsia and Its Peasant Symptoms. Praktyka Teoretyczna, no. 39 (2021): 15–42, https://www.ceeol.com/search/article-detail?id=997443.
[5] Jones, Stephen F. Socialism in Georgian Colors The European Road to Social Democracy, 1883–1917 , Harvard University Press, 2005.
[6] Menabde, Vakhtang. The Idea of Direct Democracy in the Constitution of the First Republic of Georgia. Journal of Constitutional Law 1–2, no. Special Edition-The 1921 Constitution of the Democratic Republic of Georgia (December 1, 2021): 87–137, https://constcourt.ge/files/4/5)%20JCL%20-%201-2(2021)%20-%20Menabde%20ENG.pdf.;
[7] Stiglitz, Joseph E. The Price of Inequality How Today's Divided Society Endangers Our Future. W. W. Norton, 2013.
[8] Otchvani, Nino et al. Kura-Araxes Ceramics and the Prehistoric Gold Mine of Sakdrisi, in On Salt, Copper and Gold : The Origins of Early Mining and Metallurgy in the Caucasus, ed. Catherine Marro, Archéologie(s), MOM Éditions, 2021, 139–52, https://doi.org/10.4000/books.momeditions.12507.
[9] Shevtsova, Maryna. Fighting ‘Gayropa’: Europeanization and Instrumentalization of LGBTI Rights in Ukrainian Public Debate. Problems of Post-Communism 67, no. 6 (November 1, 2020): 500–510, https://doi.org/10.1080/10758216.2020.1716807.
[10] Qeburia, Tamara. "We Have Been Hacked" – on the Use and Abuse of Anti-colonial Rhetoric in Georgia and Elsewhere. Caucasus Analytical Digest, 2024, N. 137, 28–31. https://doi.org/10.3929/ethz-b-000683975
0