Kopš "Hamās" barbariskā un teroristiskā uzbrukuma Izraēlai pagājušā gada 7. oktobrī ir izkliegts daudz jautājumu, piemēram: kurš pirmais sāka, kurā brīdī, kurš kuram un ko nedeva vai sadeva? Bez šaubām, tie ir nopietni, sāpju caurausti, to risināšana ir piezīdusies ar izlietām asinīm, tomēr tie visi ir pakārtoti citam, izšķirošajam jautājumam: ko iesākt tālāk?
Nav pamata teikt, ka mūsdienu Palestīnas–Izraēlas konflikts ir pilnībā nesaprotams, ka tā saknēs ir kādi mistiski spēki, kas ierosināti nejaušības vai sev vien zināmas ļaunības dēļ. Gluži otrādi: konflikta izcelsme un eskalācijas gaita ir labi zināma, dokumentēta un pieejama. Tomēr vēsture te nepalīdzēs, jo jautājums jau krietnu laiku nav par to, kurš tieši ir vainīgs, šī sākotne ir izšķīdusi vainas summā gluži kā homeopātisko zāļu molekula ūdens litros. Te gribu pievienoties Džūditas Batleres jautājumam: "Vai tiešām tas būtu relatīvisms, ja pajautātu, ko tieši mēs nosodām, ko šis nosodījums ietver un kā labāk raksturot to politisko veidojumu vai veidojumus, pret kuriem mēs vēršamies?" Nē, tas patiešām nebūtu relatīvisms, ja pretinieki pieturētos precīzi pie teiktā. Jautāt, kāpēc "Hamās" veic slepkavības, nav tas pats, kas jautāt, kāpēc Izraēlas valsts gadu desmitiem īsteno pret palestīniešiem naidīgu politiku. Gluži tāpat drīkst jautāt, kāpēc "Hamās" solās iznīcināt Izraēlu, kāpēc palestīniešu teroristi slepkavo Izraēlas iedzīvotājus. Tie ir iespējami vaicājumi, katrs pats par sevi pietiekams un nopietns.
Klajš tribālisms jeb rupja pasaules sadalīšana labajos un sliktajos caurcaurēm raksturo Palestīnas–Izraēlas konflikta atspoguļojumu un parāda šādas dalīšanas postošo ietekmi. Tiek uzdots jautājums "kurā pusē tu esi?", un nekavējoties izdarīti galēji un kategoriski secinājumi: terorists, nacists, antisemīts, cilvēknīdējs, okupants utt. Komiķis Raiens Longs to trāpīgi pārvērš par īstu farsu:
"Kādu paziņojumu man ievietot sociālajos tīklos!? Parasti viss ir ļoti vienkārši. BLM [red.: kustība "Black Lives Matter"] – skaidrs! Ukraina – skaidrs! Kovids – skaidrs! Domāju, paskatīšos telefonā, aha, republikāņi atbalsta Izraēlu – labi, turēšos pa gabalu. Bet tad skatos, ka tie, kurus apsaukājam par nacistiem, atbalsta Palestīnu. Labi, tātad par Izraēlu. Bet nē, rau, parasti esmu ar kvīriem, un viņi atbalsta Palestīnu – tas ir diezgan droši, neiekulšos nepatikšanās. Tātad par palestīniešiem. Citreiz, ja redzi tumšādainus cilvēkus protestējam, vari justies droši, ja esi viņu pusē, bet kā ir tagad!? Pag, bez jokiem, par palestīniešiem ir arī ebreji! Klau, es pats te sāku justies kā upuris."
Dažkārt ir vajadzīgs tieši komiķis, lai pateiktu to, kas citādi skaitās nepasakāms. Tāda loma sendienās ir bijusi galma ākstam; īpaša privilēģija un aizsardzība. Kad ideoloģija ir stingra, neapšaubāma, tad runāt drīkst tikai iepriekš zināmās frāzēs, bet runāt pretī – tikai "pa jokam". Iespējams, ka tieši tāpēc tik lielu ažiotāžu izraisīja Pīrsa Morgana intervija ar ēģiptiešu izcelsmes komiķi Basemu Jusefu:
"Mums ir radi Palestīnā. Tas visu laiku atkārtojas, esam pieraduši, ka viņus nemitīgi bombardē, ka viņi pārvietojas no vienas vietas uz otru. Jūs zināt, njā, tie palestīnieši, viņi taisa tādu drāmu – "Aaa, Izraēla mūs slaktē!" –, bet viņi nekad nemirst, viņi visu laiku atgriežas. Viņus ir ļoti grūti nogalēt. Es zinu, esmu precējies ar vienu tādu..."
Intervijā Jusefs nepasaka neko radikāli jaunu, tik vien kā uzsver Tuvo Austrumu iedzīvotāju, it īpaši arābu, skatpunktu. Manuprāt, svarīgākais te ir formāts – komiķis tribālismam atņem dramatismu, sapurina Labā un ļaunā atzīšanas koku, parādot, ka tas ir pilns ar puvušiem āboliem.
Ja tomēr ielūkosimies Izraēlas un Palestīnas attiecību vēsturē, tad ātri atskārtīsim, ka tā rādās samudžināta un netīra. Cionistu (ebreju nacionālistu) aprindās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā mēdza lietot saukli "Zeme bez tautas tautai bez zemes!", ar ko viņi aizstāvēja ideju, ka ebreju valsti vajadzētu veidot Palestīnā. Tomēr šajā zemē vēl pirms 1948. gada dzīvoja aptuveni 1,2 miljoni Palestīnas arābu, kuri minēto saukli nesaprata. Nevar noliegt, ka Palestīnas vai Izraēlas zemes ebreju tautai ir vēsturiskās mājas – taču šī vēsture ir sena. Agrāk reģiona politiskā karte bija pavisam citāda, to veidoja daudzu dažādu grupu – arābu, armēņu, grieķu, ebreju, kristiešu, druzu, adigu jeb čerkesu u.c. – sajaukums. Vienlaikus jāatzīst, ka Palestīnā, Osmaņu impērijas nomalē, nebija plaukstošas valsts – tādu uzbūvēja ebreji.
Ar Eiropas lielvaru vēlību ideja Palestīnā nodibināt ebreju valsti kļuva par realitāti, bet Palestīnas arābi ar to nebija mierā. Konflikts sasniedza virsotni 1948. gada 14. maijā, kad tika proklamēta Izraēla, un jau nākamajā dienā apvienotie arābu valstu spēki iebruka jaundibinātajā valstī, taču cieta pazemojošu sakāvi. Bieži gan tiek piemirsts, ka Izraēlas armijai bija skaitlisks pārsvars. Kamēr ebreji līksmoja par Izraēlas neatkarības kara iznākumu, bet arābi to apraudāja kā "Katastrofu", no jaundibinātās Izraēlas bēgļu gaitās devās aptuveni 750 tūkstoši palestīniešu. Tomēr tas neatceļ faktu, ka pēcāk bēgot teju viens miljons ebreju bija spiesti pamest savas mājas dažādās arābu valstīs. Un vai, piemēram, Palestīnas arābu pastrādātais Hebronas slaktiņš 1929. gadā kaut kādā mērā atceļ faktu, ka kara laikā Izraēlas armija vēlākā premjerministra Dāvida Ben Guriona vadībā organizēja aku indēšanu?
Ja rodas vēlme nodarboties ar vainas meklējumiem, piemēru netrūkst. Nereti gadās dzirdēt apsaukāšanos, ka visi palestīnieši esot teroristi. Interesanti, ka terorisma zināmā un akadēmiski pētītā vēsture lielākoties sākas ar ebrejiem – Romas impērijas ebreju fanātiķiem, reliģiskajiem ekstrēmistiem sikāriem. Viņu dzīve beidzās Masadas cietoksnī, bet politika – Otrā tempļa drupās. Arī mūsdienu Izraēlas izcelsmes stāstā ir klajas terorisma epizodes. Ķēniņa Dāvida viesnīcu Jeruzalemē 1946. gadā uzspridzināja cionistu organizācija "Irgun" (91 bojāgājušais), kuras tā laika vadītājs bija Menahems Begins – vēlāk atzinībām apbalvots Izraēlas politiķis, premjerministrs. Savukārt palestīnieši spridzināšanu sāka izmantot tikai pašā 20. gadsimta nogalē.
Uzskaitītais ir no mēreni tālas vēstures, bet arī nesenā vēsture nav saudzīga. "Hamās" sarīkotajā slaktiņā un ainās, kā ķīlnieki un nogalinātie tiek vesti cauri ielām, ar sajūsmu skatījās daudz palestīniešu. Bet vai tas attaisno tos ebrejus, kas 2014. gada konflikta saasinājuma laikā uzkalnā pie Sderotas bija iekārtojuši dīvānus un, ērti atlaidušies, dzēra alu un sajūsmā gavilēja ikreiz, kad redzēja Gazas joslā eksplodējam aviācijas bumbas? Turpināt?
Piemēru netrūkst, bet vai turpināt rīkoties tādā pašā garā? Vai patiešām ir vajadzīgs zvērību sarakstu padarīt vēl garāku un asiņaināku? Bez šaubām, var koncentrēties uz katru vardarbības gadījumu atsevišķi, skatot to, tā teikt, morāli atbildīgi Dieva priekšā. Taču tieši šāda pieeja ir piekopta jau krietnu laiku, bet pie miera nav novedusi. Tieši otrādi: dots pret dotu, acs pret aci, zobs pret zobu (precīzāk sakot, kopš 2000. gada aptuveni viena izraēliešu acs pret 9 palestīniešu acīm). Šī gada februāra beigās ASV aizsardzības ministrs Loids Ostins izteicās, ka kopš 7. oktobra, kad tika noslepkavoti aptuveni 1200 izraēliešu, Izraēla ir nogalinājusi aptuveni 25 000 palestīniešus. Šausminoša atskārta, kuru jau pēc dažām stundām steidza mīkstināt Pentagona runas persona. Diskusijās par atbildes proporcionalitāti pat mēdz izskanēt cinisks viedoklis, ka vajadzētu, piemēram, savākt līdzīgu skaitu palestīniešu un vienkārši nošaut.
Nepalīdzēs ne vardarbības, ne politiskā vai ideoloģiskā vēsture, jo risinājums jārod šodien. Izraēla lielā mērā ir etnonacionāla valsts, kas citās etnonacionālās valstīs raisa zināmas simpātijas. Taču arī te nekas nav tik vienkārši. Izraēlas dibināšanu atbalstīja Padomju Savienība; jā, vēlāk tā pārmetās arābu valstu pusē. Jā, Palestīnas Atbrīvošanas organizācija (PAO, angliski – PLO), tostarp Jasirs Arafats, uzturēja draudzīgas saiknes ar Padomju Savienību. Jā, vācu sociālistu teroristi no "Sarkanās armijas frakcijas" devās uz Tuvajiem Austrumiem mācībās. Jā, "Hamās" uztur saiknes ar mūsdienu Krieviju.
PAO tika dibināta 1964. gadā kā jumta organizācija dažādām palestīniešu grupām. Tās ideoloģijas pamatā bija arābu nacionālisms un sekulārisms. PAO centās izveidot sekulāru Palestīnas valsti. "Fatah" tika nodibināta 50. gadu beigās, tā bija viena no PAO daļām, arī tās ideoloģija bija sekulāra un nacionālistiska, par mērķi izvirzot Palestīnas teritoriju atbrīvošanu un neatkarīgas Palestīnas valsts izveidi. "Fatah" iesaistījās Oslo miera nolīguma procesos.
Savukārt "Hamās" ir dibināta 1987. gadā Pirmās intifādas (pretošanās) laikā. Tās pamata dokumentos ir skaidri pausts aicinājums izveidot islāmisku Palestīnas valsti visā vēsturiskajā Palestīnā, no jūras līdz upei. "Hamās" ir atšķirīga no PAO un "Fatah", jo tā atsaucas uz islāma reliģiju, nevis uz nacionālisma un sekulārisma idejām. "Hamās" dibināšanas laiks sakrīt ar Afganistānas karu, kurā Rietumi un it īpaši ASV veicināja islāma reliģisko ekstrēmismu cerībā, ka tas kaitēs Padomju Savienībai.
Esejā "Valsts, kas negrib kļūt pieaugusi" ebreju izcelsmes vēsturnieks Tonijs Džads trāpīgi raksta, ka, iekarojusi teritorijas un sagrāvusi pretinieku armijas, Izraēla kļuva arvien bravūrīgāka, vienlaikus Rietumos uzturot savu sērdienītes tēlu. Šī poza, kas, Džada vārdiem, liecina par "kolektīvu kognitīvo disfunkciju", radīja situāciju, ka rietumvalstīs un jo īpaši ASV uz arābiem skatījās kā uz nejaukiem kaušļiem, kas apceļ daudz cietušu bērnu, savukārt arābi uz rietumniekiem raudzījās kā uz nodevējiem. Esmu pārliecināts, ka šī disonanse ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Rietumu sabiedrībās mainās attieksme pret Izraēlu. Nomainoties paaudzēm, eiropietim ir arvien grūtāk saprast, kāpēc tieši viņš vai viņa ir līdzvainīgs ebreju nedienās un kāpēc ebreju valsts dažādos strīdīgos jautājumos saņem brīvlaišanas karti. Gluži kā vilks no pasakas par Sarkangalvīti, Dāvids izskatās kā pārģērbies Goliāts.
Izraēlas armijai ir izdevies vairāk nekā pusi no Gazas joslas ēkām pārvērst drupās. Tās militāro darbību rezultātā bojā gājuši 10 (Izraēlas aprēķini) līdz 30 (Hamās aprēķini) tūkstoši cilvēku, ievainoti varētu būt vairāk nekā 60 tūkstoši. Bez dzīvesvietas ir palikuši gandrīz 2 miljoni cilvēku. "Hamās" uzbrukumā 7. oktobrī tika noslepkavoti aptuveni 1,2 tūkstoši. Nav iemesla domāt, ka Izraēla nespēs sekmīgi pabeigt Gazas joslas likvidāciju. Bet kas būs tālāk? Vai terorisms būs izskausts? Vai Irānas ietekme reģionā mazināta? Vai Ābrahama miera plāns īstenots? Vai būs izdevies dot izšķirīgu mācību palestīniešiem? Vai Izraēla varēs atviegloti nopūsties, uzelpot un baudīt mieru? Vai pēkšņi tiks izveidota reāla Palestīnas valsts – bet kas to padarīs par īstu valsti? Aptuveni 80 gadus konflikts ir gājis vienā virzienā, un 7. oktobra slepkavības ir tikai vēl viens posms garā stāstā. Ne bez iemesla Francijas prezidents Emanuels Makrons uzstāja, ka Izraēlas iesāktais ceļš, neprecizējot mērķus un atriebjoties, var novest pie desmitgadi ilga kara. Ja tā, varbūt ir vērts pameklēt citu ceļu. Turklāt sekmīgi piemēri pastāv – kaut vai Latvija, kurā labāk vai sliktāk, bet tomēr līdzās ilgstoši dzīvo dažādu tautību, reliģiju pārstāvji u.tml.
Es nevaru šai rakstā atrisināt konfliktu, kam zāles jau gadu desmitiem meklējuši ietekmīgāko valstu vadītāji. Varētu cerēt, ka krīzi varētu mīkstināt, iesaistot ieinteresēto pasaules valstu, sabiedrisko un reliģisko grupu, kultūru pārstāvjus kā drošības garantus. Uz risinājumu dažreiz cer, piesaucot komunikatīvo racionalitāti, kas uzsvērtu abu pušu tiesības. Palestīnas valsts nodibināšana hēgeliskā skatījumā nozīmētu nevis aizmiršanu, bet gan vēsturisko nesaskaņu atcelšanu jaunās valsts veidolā.
Iesaistītajām pusēm jāsaprot, ka iesāktā ceļa galā labākajā gadījumā izdzīvos tikai viens, bet vēl ticamāk, ka bojā ies visi. Un, ja nu tiešām vienoties nevar, tad gribas draudēt jebkādā veidā: varbūt gluži vienkārši jāatjauno Britu mandāts, lai impērijas atvases paciešas, līdz būs gatavas.
Raksts tapis projektā "Sabiedrības saliedētības vektori: no saliedētības ap valstsnāciju (2012–2018) uz saliedēto pilsonisko kopienu valsts, sabiedrības un indivīdu drošības labā (2024–2025)" (Nr. VPP-KM-SPASA-2023/1-0002)
0