Arī pirms pieciem gadiem trīspadsmitais septembris bija melnā piektdiena. Todien publicēju savu pirmo sleju "Satori" redaktora amatā. Šogad septembra melnajā piektdienā bija pieteikumu termiņš Kultūrkapitāla fonda konkursā, kur kopā ar kolēģiem iesniedzu projektu, lai saņemtu finansējumu "Satori" izdošanai nākamos trīs gadus – tikai šoreiz to darīju kā šī žurnāla galvenais redaktors. Turēsim īkšķus, septembra melnās piektdienas man, šķiet, ir veiksmīgas.
Droši vien vispirms jāatbild uz jautājumu: "Kāpēc? Kā tad ar horizontālo redakcijas modeli, ko pirms nepilna pusotra gada tik drosmīgi pieteicāt? Vai tas izgāzās? Vai "Satori" pats nav gatavs piekopt demokrātiju, ko tik braši sludina?" Nē, izgāzies nav nekas, bet daži apstākļi ir mainījušies. Vispirms – mūs diemžēl ir atstājusi ārštata redaktore Santa Remere. Viņa pagājušajā gadā kļuva par Latvijas Jaunā teātra institūta māksliniecisko vadītāju, un nupat ar pamatīgām ovācijām noslēdzies viņas līdzkūrētais laikmetīgā teātra festivāls "Homo Novus" – abus šos amatus izrādījās neiespējami apvienot. Tāpēc kājās aplaudēt pieceļos arī es – gan par festivālu, kurš ik gadu ir mans mīļākais septembra kultūras notikums, gan par enerģiju un nerimstošu, priecīgu atvērtību jauniem ceļiem, ar ko Santa ienāca mūsu redakcijā. Jau tagad dīdīgi gaidu nākamo "Homo Novus".
Tāpat redakciju diemžēl atstāj dramaturģe Diāna Kondraša, kura jūsu skatienam lielākoties bija neredzama, bet pēdējo pusotru gadu aizkadrā palīdzēja ar ziņu veidošanu. Mēs Diānas atbalstu jutām.
Smalkjūtīgais un asredzīgais provokators, filozofs Igors Gubenko aizvien paliek mūsu redakcijā ārštata redaktora amatā. Taču šajā laikā atklājās, ka man divatā ar kolēģi, teātra kritiķi un mūsu redakcijas pīlāru Annu Andersoni rūpēties par "Satori" ikdienu būtu pārāk grūti – tā ir nemitīga cīņa ar izdegšanas vējdzirnavām kā pārāk daudzi darbi kultūrā un nevalstiskajās organizācijās. Tāpēc mūsu komandai kā redaktore un projektu vadītāja ir pievienojusies dzejniece Agnese Radziņa, kuru esat iepazinuši vismaz caur viņas publikācijām "Satori". Jau vairākus gadus sekoju līdzi Agneses tekstiem un konstruktīvajam ideālismam, tāpēc man prieks, ka varēsim strādāt kopā. Ticu, ka arī jūs novērtēsiet viņas sparu un kopā ar Agnesi "Satori" kļūs jauneklīgāks savās tēmās un autoru lokā.
Galvenā redaktora amata atjaunošana nenozīmē, ka mazāk demokrātisks kļūs "Satori" satura plānošanas process – mēs visi aizvien piedalīsimies tajā ar savām idejām un kopā atlasīsim labākās. Galvenā redaktora amats ir punkts, kurā satek atbildības. Tas ļauj pārdomātāk sadalīt darbus, ātrāk pieņemt lēmumus, reaģēt uz Latvijā un pasaulē notiekošo un izlēmīgākiem soļiem doties pretī nākotnei. Jo labs medijs, manuprāt, ir ne tikai tāds, kurš reflektē par laiku, telpu un attiecībām, kas to ieskauj, bet arī cenšas tās formēt, jo domāšana ir darbība – un "Satori" ne brīdi nav slēpis, ka iestājas par iekļaujošu sabiedrību un godīgu, pārdomātu sarunu. Tas nemainīsies. Tāpat nemainīsies arī mūsu augstie standarti pret kultūru un tekstu.
Protams, esmu nobijies. Tā ir liela atbildība, jo mūs lasa daudzi desmiti tūkstošu cilvēku un esam vienīgais kultūras medijs Latvijā, kas pievēršas visām kultūras jomām. Bet zinu arī to, ka vērts darīt ir tieši tās lietas, no kurām bail. Turklāt es neesmu viens – ar mani kopā ir gan redakcija, gan gudru autoru un prasīgu lasītāju loks, gan citas jaudīgas kultūras institūcijas un draugi. Man patīk, kā pagājušajā gadā, stājoties redaktores amatā, kādā sarunā teica Santa – šī ir kopiena un kādā brīdī vienam ir vairāk spēka vai resursu nostāties un drusku pavilkt uz priekšu, līdz nomaina cits. Tagad vienkārši ir mana kārta.
Apzinos, ka stājos pretī vairākiem izaicinājumiem – pirmkārt, mainās cilvēku informācijas patēriņa paradumi. Notiek vispārēja uzmanības erozija, kā rezultātā mēs aizvien vairāk patērējam emocionāli stimulējošu, dinamisku un košu audiovizuālu saturu. Ar to "Satori" nevar un nekad necentīsies konkurēt, tāpēc mūsu uzdevumu informācijas telpas viļņos redzu, kā būt miera ostai – vietai, kur atpūsties no ņirbošas viedokļu un video jūras, lai drusku atveldzētos lēnā, pārdomātā un baudāmā tekstā, kas nevienkāršo pasauli.
Otrkārt, Ukraina aizvien cīnās pret Krievijas iebrukumu. Mums Latvijā tas nozīmē ne tikai stingri un nesatricināmi atbalstīt ukraiņus, bet arī rūpēties pašiem par savu drošību. Un rūpēties par savu drošību nozīmē tērēt tai naudu – naudu, kuras jau tā vienmēr ir par maz, bet, kad pietrūkst, tad sākumā parasti tieši kultūrai. Tas nozīmē, ka mums kā medijam ir jāaizstāv laikmetīgā kultūra – jāiestājas par nozares interesēm, jāskaidro kultūras nozīme un saikne ar saliedētu, noturīgu sabiedrību, jāatkārto, ka kultūra ir Latvijas pastāvēšanas pamats un jēga, jārada interese par kultūru pēc iespējas plašākā sabiedrībā.
Treškārt (un tas, manuprāt, ir abu iepriekšējo blakusefekts), aizvien grūtāk kļūst sarunāties, bet aizvien vieglāk – runāt vai uzbrukt. Draudu sajūtas iespaidā mēs aizvien vieglāk iedalām cilvēkus nometnēs, piešķiram birkas un pēc birkas izdarām secinājumus, pazaudējot cilvēka vai argumenta skaisto sarežģītību un neviennozīmību. Es gribu darīt to, kas manos spēkos, lai paturētu "Satori" kā drošu telpu diskusijai un domai – arī tādai, kurai pats nepiekrītu –, un vienlaikus aizstāvēt tos, kas palikti zem sitiena. Un es apzinos, ka tas nozīmē – diemžēl zem sitiena vienmēr pakļūsim arī mēs paši, jo dažiem būsim par daudz kreisi un liberāli, citiem – par daudz centriski un konformistiski.
Ceturtkārt, mums, par laimi, ir konkurenti – es priecājos par to, cik spēcīga un drosmīga pēdējā laikā ir sabiedriskā medija kultūras sadaļa, par to, cik nozīmīgi kultūras nozares spēlētāji ir "Punctum", "Strāva", "Kino Raksti" un citi. Starp mums valda draudzīga konkurence, kas liek meklēt veidus, kā par lietām vēstīt interesantāk, dziļāk, no mazāk acīmredzama skatpunkta. Mēs nedrīkstam sajusties pārāk ērti un kļūt paredzami, mums jārūpējas gan par jauniem autoriem, gan lasītājiem. "Satori" pērn apritēja divdesmit, es pats to lasu jau vairāk nekā desmit gadus un gribu to tālāk nodot kādam, kurš to pieņems ar tikpat lielu atklājuma un prieka sajūtu, ar kādu to atradu es – jo "Satori" nozīmē gan domāšanu, gan domubiedrus.
Es vēlu mums veiksmi, vēliet to arī mums!
0