Par Māras Ulmes dzejas krājumu "ar tevi notiks kas labs" (izdevis žurnāls "Punctum", 2025)
2025. gadā izdot grāmatu ar nosaukumu "ar tevi notiks kas labs" ir ievērojama uzdrīkstēšanās. Karš Ukrainā, politisko procesu virzība ASV, Eiropas Savienības gausā lēmumu pieņemšana, karadarbība starp Izraēlu un "Hamās", populistiskas un antidemokrātiskas politikas popularitātes pieaugums vairākās valstīs mudina domāt, ka ar mums visiem drīzāk notiks kaut kas ļoti slikts, un jautājums ir tikai, kad un kā. Nezinu, kā jums, bet man ar katru dienu kļūst arvien grūtāk izpildīt savus darba pienākumus un atrast motivāciju neļauties trauksmei un pesimismam. Un šādā situācijā pēkšņi uzrodas Māra Ulme ar savu dzejoļu krājumu.
Māra Ulme dzimusi 1995. gadā, viņa ir dzejnieka, daudzu populāru dziesmu tekstu autora Arvīda Ulmes meita, Latvijas Universitātē ieguvusi bakalaura grādu angļu filoloģijā, piedalījusies dažādu literāru un kultūras pasākumu veidošanā. Dzejoļus publicē kopš 2019. gada. 2023. gadā kopā ar fotogrāfu Kristianu Rozīti izdevusi dzejas kopu "vērot kā koki aug". Viņas pirmajā pilna apjoma krājumā apkopoti 38 dzejoļi. Ko labu mums sola šī grāmata?
Jau pirmajā dzejolī Ulme atzīstas mīlestībā koku zariem, mākoņiem, zemūdens dzīvniekiem un pašam ūdenim, turklāt vēl priecādamās par to, ka "ūdens nav sarežģīts" (11. lpp.). Izlasot šo apgalvojumu, gribas ķert pēc kādas hidrofeministes publikācijas, lai nekavējoties to atspēkotu. Piemēram, Astrīda Neimanis teikusi: "Mūsu slapjā matērija ir pastāvīgā ieņemšanas, transformācijas un apmaiņas procesā – dzerot, čurājot, svīstot, spļaujot un raudot. Diskrētais individuālisms ir drīzāk sauss – kaut arī ērts – mīts." [1] Ignorējot zināšanas par ūdens aprites procesiem, mēģinot atteikties no visu pasaules sāpju un ekoloģisko problēmu uzkraušanas lasītājam jau pirmajā dzejolī, Ulme rada vienkāršotu, pat naivu ūdens tēlu, kas sniedz viennozīmīgi pozitīvas emocijas un palīdz norobežoties no visa nepatīkamā.
Šāda attieksme saistās ar vienu no grāmatas noslēdzošajiem dzejoļiem, kurā pasaule ir pienākusi klāt pārāk tuvu, tādēļ rodas vēlme no tās norobežoties, kaut vai tikai paslēpjot seju plaukstā (66. lpp). Respektīvi, naivums un alkas pēc pozitīva pasaules tēla ir reakcija uz pasaules sarežģītību un acīmredzot palīdz tajā izdzīvot. Jo Ulme, visticamāk, ir lieliski informēta, ka pasaulē pastāv arī trūdi, dubļi un puvekļi (tie dažkārt pavīd viņas dzejoļos), taču, pašsaglabāšanās instinkta mudināta, nevēlas tajos pārāk ilgi raudzīties.
Kādā citā krājuma dzejolī Ulme atzīstas mīlestībā: vispirms daudziem puišiem un pēc tam daudzām meitenēm, lakoniski iezīmēdama sabiedrībā sastopamus tipus ar visdažādākajām rakstura iezīmēm un dažādu dzīves pieredzi. Apmēram pusi dzejoļa aizņem puišu uzskaitījums, tam seko meiteņu uzskaitījums, kas beidzas ar rindām: "es viņas mīlu / tāpat kā mīlu tos / kas no tā visa ir tikuši pasargāti" (36. lpp.) Pēc garā, detaļām bagātā dzejoļa gribas vaicāt: pasargāti no kā? Vai no pašas dzīves ar tās daudzveidīgajiem priekiem un bēdām? Vai pasaulē maz ir tādi cilvēki, vienkārši kā ūdens, pasargāti no visa?
Līdzās garākiem dzejoļiem grāmatā atrodami arī vairāki pavisam neliela apjoma teksti, kas balstās uz atsevišķu tēlu vai sajūtu, piemēram: "pat ja es vēlreiz izdīgtu / man tā vien liekas / viss notiktu tieši tāpat / un zaļās stīgas / ap manas sirds receklīti / atkal savilktos ciešāk" (51. lpp) Aizkustinošais sirds receklīša tēls atstātu vēl lielāku iespaidu, ja 64. lappusē tas netiktu atkārtots citā dzejolī. Taču kopumā īsajos dzejoļos gribētos lielāku spriegumu.
Grāmatā ir arī daži teksti, kuros autore uzkrītoši ļaujas formāliem eksperimentiem. Stefana Malarmē "Kauliņu metiena" tradīcijā divos dzejoļos akcentēta grafiskā forma – teksts sākas grāmatas atvēruma kreisajā augšējā malā un virzās uz labās puses apakšmalu. Dzejolī "atstāj nozīmi atstāj" šādi akcentēts viens vienīgs vārds "atstāj", kas ar katru jaunu rindu virzās projām no dzejoļa pamatteksta (24. lpp.), bet "jūrā / vilnis / apledojis" (28.–29. lpp.) šādu izskatu ieguvis viss atkārtojumiem pārbagātais dzejoļa teksts, kurā iespējams nolasīt atsauci uz Vizmas Belševicas dzejoli "vilnis..." krājumā "Madarās" (1976), kurā tāpat jūras ritmiskā viļņošanās kalpojusi par iedvesmu dzejoļa kompozīcijai, tikai Ulme šim motīvam pievienojusi grafisko elementu [2]. Vizuālā dzeja pavisam noteikti ir attīstāms lauciņš, sevišķi tad, ja izdodas nepieļaut, piemēram, Leona Brieža "Mariagrammu" kļūdas un izvairīties no dekorativitātes. Savukārt dzejolis "atbildi ar jā vai nē" sastāv no daudziem apgalvojumiem, kas sakārtoti divās slejās, rindas līdzinot gan pie kreisās, gan labās malas, un pārbauda lasītāja uztveri un pacietību, gan apberot to ar visai triviālām patiesībām ("ilgām nav piepildījuma", "cinismam nav sirsnības"), gan arī mīklainākām frāzēm, kas nepretendē uz prātnieciskumu ("pigori nav peļami", "ziņkārībai ir pieši"); garais teksts noslēdzas ar frāzi "Ir pateikts Vārda pēdējais burts", kura šādam dzejolim šķiet savādi pretencioza.
Ulmes grāmata ir visai neviendabīga. Tur, kur darīšana ar dabas, sajūtu vai bērnības atmiņu tēliem, rezultāti ir pārliecinošāki, lai arī reti pārsteidz ar kaut ko patiešām svaigu un nebijušu. Savukārt tur, kur tiek veidotas intelektuālas konstrukcijas, autore teksta priekšā mēdz kapitulēt, pirms vēl koncepcija nobriedusi un izdomāta līdz galam. Bet, tā kā šī ir jaunas autores grāmata, atzinīgi vērtējami centieni ielauzīties dažādos izteiksmes līdzekļos.
"Visu vari, / Ja tu mīli sauli, brīvi, pavasari," Jānis Sudrabkalns reiz solīja savā pirmajā dzejoļu krājumā [3]. Ulme, kas labprāt atzīstas mīlestībā, savā grāmatā tiecas uzburt pasauli, kuru ir iespējams mīlēt, it sevišķi, ja piever acis uz nemīlamām lietām, ja aptur laiku vislabākajos brīžos un dažkārt patvaļīgi iztulko sarežģītās pasaules norises sev par labu. "Neviens nekur nepazudīs," (68. lpp.) Ulme sola pašās grāmatas beigās. Paldies par šo cerību, tā mums noderēs.
[1] Rūpes un ūdens. Ilvas Skultes intervija ar Astrīdu Neimani. https://www.punctummagazine.lv/2020/07/13/rupes-un-udens/
[2] Belševica, Vizma. Raksti. 2. sējums. Rīga: Jumava, 274. lpp.
[3] Sudrabkalns, Jānis. Spārnotā Armāda. 2. izdevums. Rīga: Valters un Rapa, 170. lpp.
0