Ir 2014. gads, un man ir sešpadsmit. Nakts vidū pamostoties, varu skaidri nosaukt savu instagrama sekotāju skaitu. Ja tas izmainās, pavadu vairākas stundas, ritinot sarakstu un mēģinot atšifrēt, kurš ir tas nelietis, kam mana dzīve vairs nešķiet interesanta. Tikpat centīgi ritinu sarakstu ar cilvēkiem, kuriem sekoju es, pārdomādama, vai tomēr nevarētu atsekot kādam klasesbiedram, kas nav īpaši stilīgs (nu un tad, ka mācāmies vienā klasē), vai radiniekam (tas jau neapvainosies). Satieku kādu, mēs apmaināmies instagramiem, pēc dažām dienām konstatēju – viņš man ir atsekojis! Vot, maucība. Nopietni? Piesekoja tikai tāpēc, lai es piesekotu viņam? Vai varbūt otrādi? Mēs esam kā romantiskas filmas varoņi – atvadāmies un promejot atskatāmies viens uz otra uzgriezto muguru.
Mēģinu atdarināt fotogrāfijas, ko esmu noskatījusi platformā "Weheartit". Pusplika meitene guļ pie baseina, izliekusi muguru, it kā viņu būtu apsēdis lietuvēns. Īpašā aplikācijā bilžu rediģēšanai notušēju attēlu tik tumšu, ka nevar redzēt – man mugurā ir tikai peldkostīms un lencīte "netīšām" noslīdējusi.
– Tak nevar redzēt, ka tev mugurā ir tikai peldkostīms un lencīte "netīšām" noslīdējusi, – draudzene saka un izrauj man no rokām telefonu, – dod šurp, tu visu sačakarēsi.
Viņa slidina pa telefona ekrānu stilizētu ripuli, kas patīkami klikšķ un atbild par spilgtumu, veic šādas tādas citas darbības, padara attēlu asāku. Viņa atgādina burvi, kas šķipsnu pa šķipsnai met lielā katlā dažādas zālītes, matus, siekalas, asinis, līdz visbeidzot nospiež "saglabāt".
– Viss, davai, liec iekšā. Ielaikošu.
– Ko tu pati liksi?
– Šitās te, – viņa pavērš pret mani sava telefona ekrānu, kur pirmajā attēlā ir sabužināta dūnu sega, otrajā – dūnu segā ieguldīta ķiršu bļoda, trešajā – viņa biksītēs ar ķiršiem, kas man bija jāsakārto tā, lai nelīstu ārā balti iesauļotās peldkostīma svītras.
Tad istabā ienāk mamma.
– Paskatieties, kāda Aija nobarojusies, šausmas, kā var tādu bildi ielikt, tur tak nav pilns rublis, – viņa padod mums savu telefonu.
Mēs saprotoši mājam ar galvām.
Skatos uz pasauli caur instagramu, it kā man pie acs būtu piesiets kaleidoskops ar filtriem, pozām, tekstiem zem attēla. Tikai reizēm iedomājos, vai esmu to piesējusi pati vai tomēr kāds cits, un, ja cits, tad kurš? Mans brīvais laiks sastāv no centieniem atrast instagramīgu vietu vai apģērbu, kaut ko, kas piešķirtu bildēm to vienmēr trūkstošo. Instagrams ir manas būtības paplašinājums pasaulē, un es to veidoju, kādu vien vēlos.
Tomēr sirsniņu vienmēr ir par maz, bildes pēc pāris nedēļām šā vai tā nepatīk. Iespējams, tāpēc, ka, ieraugot, kurš manu attēlu ielaikojis, mēģinu uz to paskatīties viņa acīm un gandrīz vienmēr atrodu jaunu nepilnību – matu sakārtojumu, grimasi, varbūt cilvēki, ar kuriem esmu redzama, nav pietiekami stilīgi vai komentārs zem attēla ir neveikls un nekam neder. Ja nu viņš vispār ielaikoja to bildi sarkastiskā veidā, tā kā… nevis tāpēc, ka patīk, bet lai paņirgātos? Pēc katra pousta ievietošanas stress ir lielāks nekā gandarījums, jo smadzenes izpilda to, kam trenējušās tūkstošiem gadu – neskaidrību atalgo ar dopamīnu [1], tāpēc es atkal un atkal ielādēju lapu no jauna, ražojot nāvīgi iedarbīgus klikbeitus (viens, divi, trīs cilvēki ir ielaiko… četri, divdesmit astoņi, četrdesmit pieci cilvēki ir ielaikojuši jūsu attēlu). Man ir jāzina, ko par mani domā mana cilts. Man ir jāpārliecinās, ka no krūmiem neizlien negatīvs komentārs, no tā ir atkarīga mana izdzīvošana. Sāk sisties sirds, un pārņem karstuma viļņi. Es gatavojos cīnīties vai bēgt.
Šī tieksme nepārtraukti kontrolēt to, kā mani redz citi, rada trauksmi, bet atteikties būt kontrolē ir konstanta piepūle. Ja kontroles sajūta ir tik viegli sasniedzama – pastiep roku un paņem telefonu, lai pārbaudītu, kas ielaikojis, kas iepoustojis, kas uzrakstījis, kas kur atrodas, kādas piezīmes e-klasē, kas uzdots, kam atlaide –, vienaldzība kļūst par pilna laika darbu.
Kādudien vairs nespēju izturēt un sāku dzēst attēlus, kas man nepatīk. Es veidošu sevi no jauna. Attopos pie profila, kurā redzamas trīs bildes: priedes piemājas mežā, tikko nocirsts egles zars un suns ar ķepām kamerā. Vēl arī fotogrāfijas, kurās kāds mani ietagojis un kas atklāj visu, kas nevēlos būt, – es pati. Šajā īsajā šaubu mirklī es to vienkārši izdaru – izdzēšu instagramu uz visiem laikiem.
*
Ir 2018. gads, un man ir salauzta sirds. Atliek vien spert soli tālāk – ķerties pie podziņtelefona. Ja man nebūs daudz iespēju būt sasniedzamai vai kādu sasniegt, dzīvot vajadzētu būt vieglāk. "Jaunajā" Nokia3310 nav ne telefona numuru, ne interneta. Arī "jaunajā" istabā nav ne interneta, ne televīzijas, ne kaimiņu. Vienīgā saules gaisma dzīvoklī iespīd, atspoguļojoties no Onkoloģijas centra logiem. Stundām sēžu atzveltnes krēslā, lasu grāmatas citu pēc citas un kaucu skaļā balsī, līdzpārdzīvojot meitenei, kurai zalktis nozadzis visas drēbes.
Kādu rītu man zvana kārtējais svešais numurs. Droši spiežu atbildes pogu. Savā milzīgajā vienaldzībā pret visu, kas nav mana korodējošā sirds un tai sagādātās ciešanas, jūtos salauzta un tāpēc neuzveicama kā ieklemmējusies slēdzene.
– Hallo.
– Tu netaisies atbildēt uz e-pastu?
– E… Kas zvana?
– Silvija Radzobe.
– Ā, labdien, pie-piedodiet, pasniedzēj, man mājās nav interneta.
– Telefonā arī nav?
– Man ir podziņtelefons.
Pasniedzēja uz brīdi apklust, tad patiesā pārsteigumā jautā:
– Kā tad tu dzīvo?
– Es…
– Esi pēc stundas klāt, aizstāvēsi kursa darbu, man ar šito vairs nav laika krāmēties.
Mašīnā klausos Jura Simanoviča albumu "Kā samierināties ar savu nenozīmību". Arī mazais brālis, kuru laiku pa laikam vedu uz skolu, ir beidzis ar mazu podziņu panelī tīt atpakaļ frāzi "Kad tu, Dievs, beidzot atpisīsies" un īstajā brīdī pašapzinīgi kliedz līdzi. Kaut kāda iemesla dēļ man šķiet, ka viņš mani saprot tieši tāpēc, ka vispār neko nesaprot. Nonākusi universitātē, atveru datoru un izlasu vairākus neatliekami svarīgus e-pastus, no kuriem visi ir izrādījušies atliekami un nesvarīgi.
*
Ir 2024. gads, un es dodos uz rakstnieku rezidenci Jāņa Baltvilka mājās "Zīlītes". Nolemju feisbukmārketā atkal iegādāties podziņu telefonu. Citi brauc uz rezidencēm, lai tiktu vaļā no bērniem, tāpēc aiz cieņas pret viņiem man jāizdomā, no kā jātiek vaļā pašai. Dienā izmantoju telefonu vidēji četras stundas. Manuprāt, tas ir ļoti daudz. Aktīva kaut kā ignorēšana jeb malā nolikts vai kabatā ielikts viedtālrunis prasa smadzeņu darbu. Pat neaiztiekot telefonu, mēs ik pa laikam iedomājamies, kāda neatliekama informācijas zivs pa neaiztikšanas laiku būs iepeldējusi mūžīgās neziņas tīklā! Bet es negribu par to domāt, es gribu rakstīt.
Kādudien ar kolēģi, rezidenti Santu, braucam uz Durbes pili. Ekskursijas sākumā palūdzu gidei pildspalvu un lapiņu, lai varētu pierakstīt savas pārdomas un jautājumus. Vēlāk, ēdot Santas līdzpaņemto speķa pīrādziņu zem, iespējams, neglītākajām lauvām pasaulē, saku:
– Nē, nu zini: ja man būtu aifons, es vispār nebūtu klausījusies, ko viņas stāsta, – paralēli gūglētu visu, kas man interesē, un, apmierinājusi ziņkāri, tikpat ātri to visu aizmirstu. Bet redzi: tagad es gandrīz vai varu pati tev ekskursiju novadīt par fon der Rekēm, un es tev saku: tu man pēc gada paprasi, kas ir lambrekens un litofānija, es atcerēšos.
Kad Santa neko neatbild, noskaloju pīrādziņu ar ūdens malku un veros tālumā.
– Domā: varam braukt tur, lejā, pa to ceļu? Lai atpakaļ nav tas pats maršruts, – ierosinu.
– Nu, paskaties gūglmapos, – Santa smaida un līdzjūtīgi uzcienā ar vēl vienu pīrādziņu.
Vakarā izēdu šķīvi un garlaikoti spēlēju čūskiņu. Ilgi spēlēt nevar, jo telefons izlādējas.
– Vai tad šitajiem nevajadzētu nedēļu turēt? – pārsteigta jautāju reizē sev, reizē Santai, reizē somiem, kas to uzparikti skrūvēja kopā.
Reiz nedēļām turēt spējīgā baterija gadu laikā kļuvusi vājāka. Čūska arī kustas daudz lēnāk nekā bērnībā. Es jau laikus nolieku īkšķi uz pareizās pogas un žāvādamās gaidu, līdz rāpulis pikseli pa pikselim pieslīdēs tuvāk pļavas āboliņa lapai līdzīgajam simbolam.
Kādu nakti, kad Santa ir izrezidējusies un atstājusi mani "Zīlītēs" pavisam vienu, uzmostos no mazas meitenes kliedziena. Slēdzu iekšā aifonu, ko speciāli esmu paņēmusi līdzi, lai varētu veikt darbības, kurām nepieciešams Smart-ID, ievadu ekrāna atbloķēšanas kodu, Wi-fi paroli un atveru aplikāciju Merlin Bird ID. Aizdomas apstiprinās – mazā meitene ir pūce. Nosūtu balss ierakstu ar meiteni pāris cilvēkiem, atbildu uz ziņām un e-pastiem, skrolloju feisbuku un ķiķinu spilvenā, skatoties rīlus līdz trijiem rītā.
Nākamajā dienā pamostos ap pusdienlaiku un jūtos vientuļāka nekā jebkad agrāk. Visi ir feisbuka pasākumos, ceļo, reklamē savus biznesus un talantīgos bērnus, Dace Meiere atradusi krastmalā zilibaltu lausku, tikai es te sēžu un dirnu. Tā kā SIM karte ir manā Nokia3310 un es netaisos padoties, dodos pastaigā ar diviem telefoniem. Ar aifonu tak vismaz var kaut ko nobildēt. Man taču nepaliks nekā piemiņai no "Zīlītēm"! Un es galu galā vairs nekad nebūšu tik jauna un līdz ar to tik skaista kā šobrīd. Uzņemu pāris selfijus savā meža tērpā. Sabildēju nepazīstamas sēnes un augus, ko, pārradusies no pastaigas un pieslēgusies internetam, identificēju ar gūgles lēcu. Nosūtu selfiju pāris draugiem. Lai viņi redz, ka es vēl eksistēju. Kāds gandarījums! Protams, apskatu arī saņemtos mēmus un rīlus, nosūtu kaut ko pretim, atbildu uz ziņām vacapā. Neviens vairs nezina, kur man rakstīt – vacapā, mesendžerī, sms, uz e-pastu – vai tomēr zvanīt. Sajūtos tā, ka esmu nevis atvienojusies no ārpasaules, bet radījusi savu wuphf [2].
Nākamajā dienā mēģinu atcerēties kaut vienu no identificētajām sēnēm vai augiem. Pilnīgi neko neatceros. Nolemju aifonu tomēr izslēgt un atstāt atvilktnē. Jūtos kā narkomāns, kas ir gatavs beigt lietot, bet noslēpj skapī devu katram gadījumam. Mēģinu izdomāt jaunas brīvā laika nodarbes – pastaigas laikā ceļu pa vienam ābolam no katras ceļmalas ābeles, iekožos, novērtēju piecu ballu skalā. Ik vakaru noguldu šķūnī pie ulmaņlaiku skapja aveni – guļu un gaidu, kad parādīsies mans pūkainais draugs. Viņš nekad nenāk, bet no rīta kārums vienmēr ir pazudis skapjapakšā. Mēģinu lavīties uz kaimiņu dīķi nopeldēties tā, lai mani nepamana un nepieķer.
Trešās nedēļas sākumā man ir apriebies būt vienai laukos. Lūdzos pēc āboliem atbraukušajiem vecākiem, vai mēs nevarētu kaut kur aizbraukt ekskursijā.
– Jūs mani nekad tā arī neaizvedāt uz Pastariņa muzeju!!! – kliedzu, kad viņi jau kāpj mašīnā, pasmejas un, aizcirtuši durvis, aizbrauc. Vēl neizgriezusies no sētas, mamma pārbauda, kas jauns feisbukā. Jūtos kā pamesta vecmāmiņa, pie kuras kāds atbrauc nopļaut zāli un atvest dzirdes aparātam bateriju, kaut nav nekā, ko dzirdēt.
"Kad tu atbrauksi?" rakstu draugam, uz ko viņš atbild: "M□nesis prom no manis – tas ta□u ir tas, ko tu v□l□jies!!!"
Vienā no vakariem atkal sametas bail, bet pie aifona neķeros. Piezvanu krustmātei.
– Paņem vien balt sveciņ un iziet pa visem majs sturem – ja liesmiš dreb, ta nav lab tur palekt.
Pietiek iztēloties vien, kā liesmiš sāk drebēt, un atcerēties meitenes kliedzienu, lai neuzdrīkstētos ko tādu mēģināt. Ļoti vajag čurāt, bet dienas laikā esmu ienesusi istabā pāris grāmatas no Baltvilka zaļās būdas – lai drēgnajos vakaros nesamirkst. Mani nepamet doma, ka atvēršu istabas durvis uz virtuvi un tur sēdēs Baltvilka rēgs, lasīs savas pret paša gribu iekšā iestieptās grāmatas. Kas cits viņam atliek? Noskaitu "Mūs tēs debeses", saņemos un tomēr eju. Kas cits man atliek?
Pienāk kārtējā darba dienas pēcpusdiena. Ņemu riteni un braucu uz Šlokenbeku. "Viduļos" atkal pļauj zāli – vēl nav nemaz ar aci manāmi ataudzis, jau pļauj. Ritenis ir labs, un tāpēc brauciens šķiet īss. Izrādās, bez aifona, kas bombardētu mani ar neizsīkstošiem iespaidiem, esmu ekstraverta. Stāstu bibliotekārei, kā mani līdz nāvei pārbiedēja svešs vīrietis, kas naktī klauvēja pie virtuves loga. Beigās izrādījās – tas tak dzenis, ha-ha-ha! Nezin kāpēc ar knābi taisīja caurumu mājas sienā, tu padomā, ha-ha-ha! Sarunu biedre gan blēņām laiku netērē, varbūt jūt, ka, ja nebūs interesanti, iešu prom, – stāsta, kā Ilmārs Tīrmanis uzbrucis Jānim Baltvilkam ar cirvi. Ejam abas apēst siera kūku Šlokenbekas krodziņā. Pēc tam iebraucu veikalā. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem staigāju gar plauktiem un saprotu, ka man pilnīgi nekas nav vajadzīgs, tikai pabūt starp cilvēkiem.
Uzsāku sarunu ar kādu vīrieti, prasu, kur tad te tas Milzkalnes dīķītis, kaut uz nekādu dīķīti neplānoju doties. Varbūt es tagad esmu tas frīks, ko ik pa laikam satiek Rvīns Varde? Varbūt mums visiem ir Nokia3310? Aptaustu dažādus krāmus. Tā kā esmu te tik ilgi uzturējusies, tomēr nopērku cepumus un Ukrainā ražotu sejas krēmu par vienu eiro. Minos atpakaļ un fantazēju, kas un ko man pa šīm dienām varētu būt uzrakstījis vacapā, un mani pārņem uztraukums. Ja nu kaut kas ļoti, ļoti, ļoti svarīgs? Kaut kas ārkārtējs? Ja nu Kārlis Vērdiņš ir uzrakstījis, ka gaida manu romānu un grib būt tā redaktors, bet tad sakautrējies un izdzēsis? Es taču nekad to neuzzināšu! Ja nu kas slikts ir noticis? Mammai, tētim, brālim? Piestāju šosejas malā un izvelku no kabatas nokiju – tukšā, tumšā ekrānā deg uzraksts LMT. Tad atceros par kādreizējiem "ārkārtējiem" e-pastiem. Ja kaut kas telefonā ir ārkārtējs, visticamāk, tas ir ārkārtējs citiem, nevis man. Citreiz pienāk SMS "Ien□c vacap". Citreiz vārdos ir tik daudz garuma un mīkstinājuma zīmju, ka nākas minēt, kas tur domāts. Piemēram: "Vai tu var□tu novad□t m□les me□□u nodarb□bu b□rniem?"
– Vienīgi Ralfs pa visiem šiem gadiem ir tā nācis pāri laukam ar riteni, man jau likās, ka eju pie dieviem, – saka kaimiņiene, kuras sētā iestumjos ar zemjainiem zābakiem un riteņa stūrei uzkabinātu "Citro" kuli. Cepumi un sejas krēms sagūlušies tā, ka izskatās – tur nu tiešām ir dvuļa.
– Nē, kā redzat, es vēl esmu šaisaulē un meklēju īsāko ceļu uz "Zīlītēm".
Saimniece atslēdz elektrisko ganu. Vispirms viņa vairākkārt uzsver, ka atslēgs elektrisko ganu, lai es noprastu, ka gluži caurstaigājama šī sēta nav.
Kamēr stumjos pār pļavu uz mājām, kāpj migla. Izskatās, it kā kāds ar dzēšgumiju dzēstu ārā visu man apkārt – egļu stumbrus, ābeles, aroniju, zaļo būdiņu, kuru Baltvilks, gluži kā savulaik mans tēvs, droši vien uzcēla, lai varētu netraucēts dzert, bet to neviens skaļi nesaka un labi vien ir. Un tad es ieraugu pļavā tepat pie manām "Zīlītēm" lēkšojam stirnas. Tās lec augstu, kā mēģinādamas pārlēkt pār rietošo sauli vai atšķirībā no manis un mana smagnējā riteņa – nesamīdīt nevienu timotiņu, kas viz tikko aprasojušā zālē. Kad saule ir tik zemu, ēnas izstiepjas un visapkārt top redzami zirnekļu pavedieni. Kā gribēdamas tikt līdzi rietošajai saulei, taisni pāri manai galvai pārlaižas dzērves, ar vēderiem gandrīz skardamas sadzeltējušo koku galotnes. Instinktīvi grābju pēc telefona, bet attopos ar kaut ko drīzāk akmenim līdzīgu, un, kamēr mans ķermenis gatavojas cīnīties vai bēgt, uz mirkli esmu cilvēks paleolītā. Man ir akmens un pamiers ar savu nenozīmību.
* Nosaukums aizgūts no Jura Simanoviča albuma "Kā samierināties ar savu nenozīmību" (2016).
[1] Psihiatrs Anderss Hansens grāmatā "Ekrāna smadzenes" raksta, ka mūsu izdzīvošanai ir svarīgi, lai mēs fokusētos uz to, kas ļauj izstrādāties dopamīnam. Tas pats attiecas arī uz telefonu – ja liedzam sev pārbaudīt tīkšķus pie jaunākā ieraksta vai, nedod Dievs, nevaram sataustīt telefonu kabatā, smadzenēm tiek nodots signāls – ir pazudis kaut kas vērtīgs izdzīvošanai. Šai brīdī smadzenes mēģina mūs piedabūt rīkoties, ieslēdzot "cīnies vai bēdz" mehānismu.
[2 ] Uzņēmums, ko seriālā "Ofiss" izveido Raiens Hovards. "wuphf" ir ziņojums, ko lietotājs saņem visās saziņas platformās reizē, tostarp arī izdrukātu uz vistuvāk esošā printera.
0