"Ķermenī ir ierakstīts slepens kods, kas redzams tikai noteiktā apgaismojumā; tajā ietverts viss, kas sakrājies mūža gaitā. Vietumis palimpsests apstrādāts tik daudzos slāņos, ka burti atgādina neredzīgo rakstu. Man patīk saritināt savu ķermeni, paslēpjot to no ziņkārīgām acīm. Nekad neatritināties par daudz, neizstāstīt visu stāstu. Es nezināju, ka Luīzes rokas pratīs lasīt. Viņa ir pārtulkojusi mani pati savā grāmatā."
Dženeta Vintersone "Ierakstīts tevī" (tulk. Silvija Brice)
Vienmēr, kad domāju par saistību starp ķermeni un rakstīšanu, man prātā pirmais nāk šis Vintersones teksta fragments. Grāmata, no kuras tas ņemts, man noteikti bija tāds virzītājspēks, kas liek prātot, kā cilvēka ķermenis var zināt lietas, ko prāts ir aizmirsis. Ka ķermenis var nest – un negaidīti izpaust – noslēpumus, par kuriem mūsu mute runāt nevēlas vai neprot. Ka ķermenis ir vērtīgs informācijas avots, ka pretstatīt ķermeni un galvu, miesu un dvēseli, cilvēka iekšējo un ārējo pasauli patiešām ir savādi un tuvredzīgi. Mūsdienu psiholoģijas zinātnē ķermeņa un psihes savstarpējās saiknes plašākai publikai (tad nu beidzot) parādījis holandiešu traumu pētnieks Besels van der Kolks (Bessel van der Kolk). 2014. gadā viņš izdeva darbu "Ķermenis neaizmirst", kas no zinātniskās perspektīvas aplūko jēdzienu "ķermeņa atmiņa", par kuru daudziem varbūt radies mazliet ezoterisks iespaids. Šī grāmata mūsdienās atrodama uz visdažādāko dzīves jomu pārstāvju naktsskapīšiem. Arī uz manējā.
Tālākās pārdomas par ķermeni un rakstīšanu galvenokārt atsperas no personiskās pieredzes, ko esmu guvusi gan kā rakstīšanas konsultante un terapeite, gan arī kā rakstītāja. Kā cilvēks. Vēlos parādīt, kādas ir rakstīšanas sniegtās iespējas veselīgāku un mīlošāku attiecību veidošanā ar savu ķermeni, turklāt izmantojot intuitīvās jeb ķermeņa rakstības metodi, kuru Rietumu pasaulei 1970. gados atklāja franču otrā viļņa feministes Lisa Irigaraja (Luce Irigaray) un Helēna Siksū (Hélène Cixous). Pierakstot saiknes to parādīšanās secībā, izbaudot procesu, kā viena doma ved pie nākamās, un ar interesi vērojot, pie kā tas viss beigās novedīs. Vecā labā écriture féminine.
Varbūt nemaz nevajag sāpes, lai pievērstu uzmanību,
Ķermenis – tas ir kaut kas ļoti parasts un ikdienišķs. "Ķermenis ir kas tāds, kas tev vajadzīgs, lai atrastos / uz šīs planētas, un katram tiek dots tikai viens. / Nav svarīgi, kāds no tiem ticis tev, tas tik un tā / tevi neapmierina," konstatē amerikāņu dzejniece Džoisa Safena (Joyce Sutphen) savā dzejolī "Dzīve ķermenī". Uzdrīkstos apgalvot, ka lielāko daļu laika mēs savu ķermeni pieredzam drīzāk no ārpuses, nevis iekšpuses – skatāmies uz to no malas, bieži vien kritiski, un izvirzām tam savas prasības. Jūtami mazāk apzināmies ķermeni kā iespējamu dialoga partneri.
Apzināti mēs ķermenī bieži vien nonākam tikai tad, kad tur notiek kaut kas nepatīkams – kāda slimība, sāpes, saspringums vai cita intensīva sajūta, kas tam pievērš mūsu uzmanību. Ja tā gadās, tad lielākoties domājam, kā no vainas iespējami ātri atbrīvoties, lai atkal varētu atgriezties galvā. Bet patiesībā taču savā ķermenī mēs varētu pavadīt vairāk laika. Turklāt kvalitatīvu laiku. Un rakstīšana te var būt liels palīgs.
Pirmās sarunas ar ķermeni
Ir 2019. gada jūlijs, jau otro gadu apgūstu biblioterapiju, negausīgi atklāju lasīšanas un rakstīšanas potenciālu cilvēka psihes līdzsvarošanā un pašpārliecības stiprināšanā. Kādā konferencē nonāku darbistabā, ko vada francūziete Elēna Konopka (Elaine Konopka). Iegūstu pieredzi, kas maniem priekšstatiem par terapeitisko rakstīšanu – vai rakstīšanas terapeitiskumu – palīdz sasniegt pavisam citu līmeni.
Sākumā Konopka aizraujoši stāsta, kā mūsu ierastās ķermeņa pozas ietekmē psihi un atspoguļo to un ka neviena spriedze vai raizes nedzīvo tikai mūsu ķermenī vai arī tikai smadzenēs. Ka mēs noteikti arī paši no savas pieredzes zinām, ka ir tādi cilvēki un situācijas, ko atliek tikai iedomāties, un mums nošļūk pleci, sastingst zods, savelkas uzacis v. tml., – bet ir arī tādi cilvēki un situācijas, par kuriem domājot mēs atslābstam. Pat elpojam citādi, paši to neapjauzdami. Šīs ķermeniskās reakcijas cilvēkam var būt izveidojušās jau agrā bērnībā, bet var aktivizēties arī uz analoģiju pamata. Pietiek ieraudzīt kādu līdzīgu cilvēku vai sajust līdzīgu smaržu, un ķermenis sāk izturēties tāpat kā atmiņu ainas rašanās brīdī. Tas attiecas tiklab uz nepatīkamu, kā patīkamu pieredzi. Turklāt cilvēka poza ļauj nojaust arī viņa attieksmi pret dzīvi. Ja situācijā, kurā šķietami nav nekāda stresa, cilvēks sēž nolaistiem pleciem vai kādā citā aizsargpozā, ķermenī acīmredzot jau uzkrājies ļoti daudz neapzināta stresa. Iegūstu apstiprinājumu, ka mūsu ķermeņos ir daudz neizstāstītu stāstu – un, lai šos stāstus uzklausītu un saprastu, lieliski palīglīdzekļi var būt zīmulis un papīrs.
Veicam vingrinājumu, kurā vispirms domājam par cilvēku, ar kuru mums ir saspringtas attiecības, un iztēlojamies, ka viņš stāv mūsu priekšā. Tad sekojam, vai un kādas pārmaiņas tikmēr notiek ar ķermeni. Vai kaut kur rodas saspringums? Kādas sajūtas vēl rodas ķermenī? Vai kaut kā mainās mūsu poza? Pēc tam maksimalizējam savu pozu. Ja pleci ir nošļukuši, tad ļaujam tiem nošļukt maksimāli, sasprindzināmies, pēc tam atslābstam un izejam no šīs pozas. Pēc tam jāuzraksta vēstule iztēlotajam cilvēkam, koncentrējoties uz sajūtu, ko viņš ķermenī izraisa, pastāstot visu, ko ķermenis grib viņam pateikt.
Vēlāk, grupā daloties pieredzē, noskaidrojās, ka starp mums bijis daudz tādu, kam radušās negaidītas sajūtas. Tas, ko agrāk uzskatījām par dusmām, ķermeņa valodā izrādījās skumjas; to, kas kādam šķita bailes, ķermenis izpauda kā vēlmi būt mīlētam. Piemēram, kāda dalībnieka bailes no sava autoritārā tēva beidzot atrada vārdisko izpausmi tieši vēlmē pēc tuvības. Šis "tulkošanas vingrinājums" ļāva nojaust, cik daudz gudrības ir cilvēka ķermenī, ja vien tam kaut ko pajautā.
No darba ar traumu līdz tomāta ēšanai
Par vienu no terapeitiskās rakstīšanas celmlaužiem psiholoģijas jomā tiek uzskatīts Džeimss Pennebeikers (James Pennebaker), kurš ar saviem studentiem veica eksperimentu, lūgdams tiem četras dienas pēc kārtas vismaz 15 minūtes dienā rakstīt savā dienasgrāmatā par kādu no mūža vissarežģītākajiem vai nomācošākajiem notikumiem. Pennebeikera darba hipotēze bija tāda, ka noslēpumu nēsāšana noslogo gan cilvēka psihi, gan fizisko pašsajūtu – kamēr cilvēks pats sev kaut ko slēpj, viņš principā ir karā pats ar sevi. Svarīgāko izjūtu slēpšana prasa milzīgu daudzumu enerģijas, slāpē motivāciju tiekties uz vērtīgākiem mērķiem un rada apnikuma un izstumtības sajūtu. Respektīvi, ja cilvēks nespēj izrunāt vārdus, ka istabā ir zilonis, tad varētu vismaz sev atļaut tos no sevis izrakstīt. Un noskaidrojās, ka Pennebeikeram bija taisnība – tādējādi ne tikai uzlabojās emocionālā pašsajūta, bet arī pazuda vai mazinājās vairākas fiziskās veselības problēmas. Regulāras rakstīšanas pozitīvā ietekme uz fizisku sāpju mazināšanu ir tikusi pētīta arī vēlāk. Rakstīšana var palīdzēt, piemēram, lai mazinātu grūtniecības laika nelabuma sajūtu [1], hroniskas sāpes un arī astmu [2].
Viena sfēra, kur psihiskā un fiziskā trauma sastopas visintīmāk un, uzdrīkstos apgalvot, arī visintensīvāk, ir seksuālā vardarbība. Izvarošanas upuri bieži vien savu balsi zaudē vairākkārt. Pirmkārt, tāpēc, ka runāt par traumējošu pieredzi un izveidot par to saistītu stāstu jau pats par sevi ir process, kas prasa daudz laika un enerģijas. Pieredzes sadrumstalošanās un nepamanāmība, nespēja to nodot tālāk ir viena no traumas pazīmēm. No otras puses, balss pazūd kauna un vainas apziņas dēļ, kas šī noziedzības veida gadījumā paradoksālā veidā tiek pārnesta (arī) uz upuri, kaut gan patiesībā tās ir ļaundara jūtas, jo uz viņu gulst visa atbildība par notikušo. Upura vainošanu bieži atbalsta arī sabiedriskā doma, tāpēc runāt par savu pieredzi ir sarežģīti vairākos līmeņos, un tā nu to slēpj un cenšas aizmirst. Upuris ir iemests apgrūtinošā klusumā, un izkļūšana no tā ir ceļš, kam vajadzīgs gan iekšējs, gan ārējs atbalsts. Rakstīšana var būt liels palīgs arī šajā procesā, metot pirmos tiltus starp piedzīvoto un valodu [3]. Rakstīšana ir veids, kā atrast savu balsi, pastāstīt par notikušo saviem vārdiem, tas ir delikāts un drošs veids, kā stāties kontaktā ar piedzīvoto. Padarīt papīru par pirmo liecinieku, kas tevi mierīgi noklausās līdz galam, kas tic, ka viss, ko tu saki, nudien ir patiesība. Par ko nevar runāt, par to kāds var būt gatavs rakstīt. Tad liels palīgs var būt tieši dzejas rakstīšana, jo dzejolis neprasa skaidru un saistītu stāstu, bet dod iespēju virzīties pa izjūtu un tēlu ceļu un tā nonākt tuvāk piedzīvotā kodolam [4].
Mēs daudz klusējam par savām sāpēm, bet tāpat klusējam par baudām. Bieži mēs nezinām pat to, kas mums patiesībā patīk. Neviens nav pateicis, ka ar to varētu nodarboties vai ka rakstīt vajag ne tikai tad, kad ir nelaime, bet arī vienkārši tādēļ, lai iemūžinātu baudas. Gluži kā fotografējoties instagramam. Savu dziņu un baudu pamanīšana un pierakstīšana palīdz sevi apzināties kā sensuālu radījumu un tādējādi tiekties uz pilnvērtīgāku dzīvi. Dženu Krosu (Jen Cross), rakstnieci, kas organizē erotiskās rakstīšanas darbnīcas, nebeidz pārsteigt, ka, rakstot par sensuālām dziņām, cilvēkos ļoti ātri ieslēdzas arī citas. Ka, brīvā formā atbildot uz jautājumu "kā tu vēlētos, lai tev pieskaras", visai drīz var parādīties atbildes "es vēlos mainīt darbu" vai "man vajag vairāk brīvā laika". Krosai šķiet būtiski uzsvērt, ka ķermeniskums un sensualitāte nenozīmē tikai seksu. Tas nozīmē apzināties savu ķermeni un tā priekus, un seksualitāte ir viena no tā izpausmēm, bet ir arī daudz citu nianšu, kas tāpat pelnījušas uzmanību. Kāpēc gan nerakstīt pieskārienu dienasgrāmatu un neatzīmēt tur gan fiziskos, gan ar citu maņu starpniecību pieredzētos pieskārienus (mūzika, ēdiens utt.), kas izraisījuši labsajūtu? Ikvienam no mums ir tiesības uz savu intimitāšu atlantu. Vai pat drīzāk – mums tāds ir vajadzīgs.
Arī es dažās rakstīšanas darbnīcās esmu lūgusi cilvēkiem atcerēties ideālus esamības brīžus, kad gan miesa, gan prāts ir bijuši pilnīgā mierā un saskaņā. Un aprakstīt tos caur visām maņām, pievēršot īpašu vērību ķermenim. Gluži neticami, cik daudzi šī uzdevuma gaitā sākuši rakstīt par tomāta ēšanu. Šķiet, ka tveicīgā vasaras dienā siltumnīcā noplūkt gatavu tomātu un iekosties tajā ir viena no arhetipiskākajām sensuālajām pieredzēm. Šī smarža, karstums, vieglais troksnis, ar kādu pārplīst tomāta ādiņa, garša, klusums, pilnīga atslābināšanās. Kas par to, ka sula tek gar zodu un kaklu. Neviens taču neredz.
Rakstīšanas uzdevumi ķermenim
Vēstule savam ķermenim
Ar brīvu roku uzzīmē uz papīra savu augumu. Pieraksti klāt visu, kas tev savā ķermenī patīk, ar ko esi mierā. Pēc tam pieraksti arī visu to, ar ko sevišķi apmierināts neesi. Kad zīmējums ir gatavs un atslēgvārdi savirknēti, aplūko attēlu no jauna. Ko tu pamani tagad? Ko tu jūti? Kas tevi izbrīna? Pieraksti savus iespaidus 4–5 teikumos.
Tagad ir piemērots brīdis uzrakstīt savam ķermenim vaļsirdīgu vēstuli un pateikt viņam visu, ko vēlies. Vai tu vēlētos atzīties viņam mīlestībā? Pateikties? Lūgt piedošanu? Vai varbūt kaut ko pavisam citu? Tu vari izvēlēties arī kādu ķermeņa daļu, ar kuru stāties dialogā. Kas tevi aicina kļūt par atklājēju? Raksti tik ilgi, cik vajadzīgs. Iespējams, tu vēlēsies vēstuli rakstīt vairākās daļās. Rakstīšanas laikā ieklausies, kā ķermenis reaģē. Lai kādu variantu tu būtu izvēlējies, noteikti pieraksti arī atbildi. Pārmaiņas sākas ar dialogu.
Rētu vēsture
Vispirms aplūko rētas uz sava ķermeņa, pieraksti tās. Pēc tam izvēlies pirmo, par ko vēlies rakstīt, un atceries, kā tā radās. Kā tu ieguvi šo rētu? Ko tu jūti, šodien uz to skatoties? Par ko tā tev stāsta? Vai šī rēta tevi ir mainījusi? Kā?
Šo uzdevumu var sadalīt daļās – ar vienu rētu dienā pilnīgi pietiek. Rētu karti vari izveidot uzreiz, bet vēlāk aprakstīt tās pa vienai, sev piemērotā tempā. Šis uzdevums var modināt dažādas jūtas un stāstus – ļauj tiem parādīties! Arī tad, ja jūti, ka sāc attālināties no sākotnējā jautājuma. Ja emocijas rakstīšanas laikā kļūst neizturami spēcīgas, vienmēr ir iespējams paņemt pauzi. Vislabāk to darīt, pārlasot uzrakstīto un reģistrējot savu attiecīgā brīža stāvokli, atbildot uz jautājumiem: ko es tekstā pamanu? Ko es jūtu, to lasot? Kas mani izbrīna? Šis vingrinājums palīdz pamazām apjaust, ka rētas mūs patiešām rotā. Un savā ziņā var dot mums spēku.
Deja un teksts
Sagatavo rakstāmo un blociņu. Pēc tam izvēlies pāris skaņdarbu, pie kuriem tev patīk dejot. Sākumam pietiktu ar kādām desmit minūtēm mūzikas. Un pēc tam vienkārši dejo tās pavadībā. Kad gabali ir izdejoti, paņem rakstāmo un vismaz piecas minūtes raksti blociņā par visu, kas pašlaik notiek tavā ķermenī un galvā. Centies pierakstīt galvenokārt jūtas, tēlus, atmiņu ainas. Neko neanalizē.
Ja tev tas patika, atkārto uzdevumu – vari izvēlēties citu mūziku. Ja atkārto kādus trīs ciklus pēc kārtas, vajadzētu jau veidoties gluži labam rakstīšanas ceļam. Ilgumu var arī variēt pēc saviem ieskatiem. Kad esi beidzis, pārlasi visu uzrakstīto no sākuma līdz beigām un uzraksti mazu atspoguļojumu tam, ko izlasīji uzrakstītajā. Tāpat kā iepriekšējā uzdevumā: ko tu pamani, ko jūti, kas tevi izbrīna?
No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; pirmpublicējums tiešsaistes žurnālā Muurileht.ee.
[1] Nicholson, T.; Dymock, S. 2019. Writing for impact. Can we do better? – Literacy Forum N.Z., nr. 34 (2), 13.–22. lpp.
[2] Smyth, J. M.; Stone, A. A.; Hurewitz, A.; Kaell, A. 1999. Writing about stressful events produces symptom reduction in asthmatics and rheumatoid arthritics: A randomized trial. – Journal of the American Medical Association, nr. 281, 1304.–1309. lpp.
[3] Sagi, B. 2021. "Only when it’s written here": personal writing as testimony in the aftermath of childhood sexual abuse. – Journal for Poetry Therapy, nr. 34 (3), 150.–163. lpp.
[4] Angļu valodā pieejami arī vairāki labi materiāli, kas dod iespēju sev piemērotā tempā rakstiski strādāt ar seksuālās vardarbības traumu. Šāda veida darba burtnīcas vai rokasgrāmatas dod rakstīšanas ceļam noteiktu struktūru, atbalsta punktus un atbalsta pilnus autora pavadvārdus (kas bieži balstās personīgajā pieredzē). Jen Cross "Writing Ourselves Whole" un Sharyn Jones "Healing Steps: A Gentle Path to Recovery for Survivors of Childhood Sexual Abuse" ir tikai daži tādu darbu piemēri, kas šo delikāto tēmu aplūko cieņpilni.
0