Es atveru tiktoku, un pirmais video, ko man piedāvā, ir ar šādu sižetu: ģimenes ballītē lielā māsa ar mazo māsu izspēlē joku – apklāj viņu ar segu, saka burvju vārdus un tad segu noņem. Visi apkārtējie tēlo, ka burvju triks ir izdevies – mazā māsa ir nozudusi, viņi to sauc un meklē pa visiem istabas stūriem. Protams, ka viņa patiesībā nekur nav nozudusi, bet meitenīte histērijā ķeras viesiem pie kājām un kliedz, ka tepat vien jau viņa ir. Pēc 30 sekundēm (acīmredzot lai video nebūtu ilgāks par minūti) visi sāk smieties un māsu "atrod". Smejas visi, izņemot bērnu, kas histērijā raud uz paklāja. Traki mazajam, bet cik daudz skatījumu!
Maijā sabiedrisko attiecību aģentūra "Golin Riga" nonāca neveiklā situācijā, jo tai nācās skaidrot žūrijas lēmumu nepiešķirt influenceru indeksa specbalvu jomā "Ģimene". Tas tika darīts, lai pievērstu uzmanību bērnu izmantošanai komerciālos nolūkos. Ietekmētāji jutās aizskarti, sakot, ka "tas bija ļoti nesmuki pret tiem satura veidotājiem, kuri ieradās uz pasākumu ar saviem bērniņiem, lai viņi beigās paziņotu [red.: uzzinātu], ka balvas nebūs", kā arī protestēja pret to, ka "bērni tika nosaukti par produktiem, nosaukt bērnu par produktu ir next level".
Bet ko darīt, ja tava dzīve ir veiksmīga, māja sakopta un bērni skaisti? Kādēļ gan neparādīt savu veiksmes stāstu un pie viena nenopelnīt pa kādam eiro? Skaidrs, ka pretinieki ir tie, kuru dzīve nav pelnījusi pat 10 tūkstošus instagrama sekotāju un kuriem nav ne skaistu māju, ne skaistu seju, ne skaistu bērnu.
Vai savus bērnus drīkst izmantot, lai pārdotu preces un pakalpojumus soctīklos? Galu galā mums ir absolūti pieņemami, ja kāds bērns piedalās lielveikala reklāmā. Kādēļ lai viņš nepiedalītos reklāmā mammas instagrama kontā? Protams, bērnam par dalību reklāmās maksā, bet arī mājās bērna uzturēšana nav bez maksas. Mēs varam pieņemt, ka parādīšanās mammas instagramā ir tikai taisnīga samaksa par pārtiku, drēbēm un mantiņām, kuras piegādā laipni sponsori.
Mammu-ietekmētāju veidotajam saturam ir daudz skatījumu un izcilas iespējas nopelnīt. Lūk, pieci iemesli (kurus man laipni piegādāja ChatGPT), kādēļ tūlīt pat sākt soctīklos filmēt savu bērnu:
- Autentiskums: bērnu parādīšanās videoklipos rada autentisku tēlu, kas palīdz veidot stiprāku saikni ar auditoriju.
- Iesaiste: saturs, kurā redzami bērni, ir populārāks, jo auditorijai patīk redzēt īstas ģimenes mijiedarbību un vecāku ikdienu.
- Sadarbība ar zīmoliem: daudzi zīmoli, kas orientējas uz ģimenēm un bērniem, bieži sadarbojas ar ietekmētājiem, kuri veido saturu kopā ar bērniem. Veiksmīgas mammas-ietekmētājas var gūt ievērojamus ienākumus no sava satura.
- Kopienas veidošana: daloties bērna audzināšanas pieredzē, var veidot līdzīgi domājošu vecāku kopienu, saņemt atbalstu un apmainīties ar pieredzi.
- Lielāka auditorija: uz ģimenēm orientēts saturs bieži piesaista plašāku auditoriju, tostarp vecākus un vecvecākus, palielinot ietekmētāja auditoriju un redzamību.
What could go wrong? Diskusija par šo tematu atsauc atmiņā Delfīnes de Vigānas grāmatu "Bērni ir karaļi", kurā ietekmētāju ģimenes dzīve pārvēršas par nepārtrauktu priekšnesumu, bet identitāte – par zīmolu. Tas bērniem nes ciešanas un atsvešina ģimenes locekļus.
No vienas puses, vecāku kaunināšana balvas pasniegšanas dienā "veicināja diskusiju sabiedrībā", kas no sabiedrisko attiecību viedokļa pašai aģentūrai nebūt nebija slikti. Tomēr, no otras puses, atbildība par šo neregulēto jomu tika novelta uz vecākiem, kauninot tos, kuru sociālo mediju saturā parādās bērni.
Daudzu vecāku ikdiena ir publicēt video un foto no dzimšanas dienu ballītēm, pārgājieniem un pasākumiem ar bērniem. Tas ir veids, kā par savu dzīvi pastāstīt draugiem un bieži vien arī radiniekiem, kuri nedzīvo tuvumā, bet vēlas sekot ģimenes gaitām. Kāda ir skatījumu robeža, aiz kuras sāksim uzskatīt, ka noticis bērna tiesību pārkāpums? Vai 150 sekotāju gadījumā ir pārkāptas bērna tiesības uz privātumu? Kā ar 1500? Un kā ir gadījumā, ja ģimenei seko 30 tūkstoši cilvēku?
Mēs varam būt pūristi un vispār nepublicēt soctīklos bērnu foto un video. Galu galā bērni paši tam nav piekrituši un nevar arī izvērtēt, vai tas ir viņu interesēs. ASV ir vairāki skaļi gadījumi, kad bērni iesūdz tiesā vecākus vai pieprasa izmantot tā saucamās "tiesības tikt aizmirstiem" un izdzēst no interneta saturu (tiesa, liela daļa negribēto attēlu un video jau ceļo pa citiem soctīklu profiliem, tāpēc tapt pa īstam aizmirstam interneta laikmetā ir diezgan grūti). Ir bērni, kuru mammas ir dalījušās ar saturu par to, kā cīnās ar bērna slimībām, traumām pēc avārijas, vai arī detalizēti stāstījušas par meitu mēnešreižu pieredzi. Tas ir devis skatījumus un iespēju nopelnīt ar sadarbības projektiem. Bieži vien šie bērni stāsta, ka vēlējušies pārtraukt savu iesaisti satura veidošanā, tomēr tas bijis grūti, jo ģimenes lielākais ienākumu avots ir tieši šis soctīklu saturs. Ir gadījumi, kad satura veidošanas dēļ bērni tiek mājskoloti vai kavē skolu, lai dotos ceļojumos, kas tiek plaši attēloti sociālo mediju saturā. Vai tas ir bērnu interesēs vai arī tikai veids, kā iegūt vairāk skatījumu?
Kaunināt un tiesāt mammas-ietekmētājas ir nežēlīgi, jo kaut kā atkal sanāk, ka mammas ir vainīgas pie visa, vai ne? Tomēr lielākoties šī satura veidotājas tiešām ir mammas, un tam ir dažādi iemesli: alkas pēc kopienas, grūtības atgriezties darba tirgū un veidot karjeru ar maziem bērniem. Iespējams, veidot sociālo mediju saturu sev ērtā veidā nozīmē atrast visu gribēto līdzsvaru starp darbu un dzīvi.
Šī joma būtu jāregulē tā, lai aizsargātu bērnu intereses. Ja bērniem aktieriem ir pieņemts maksāt, tad arī mammām-ietekmētājām būtu jānoslēdz līgums ar bērnu, lai viņš saņemtu taisnīgu samaksu par piedalīšanos reklāmās. Piemēram, vairākos ASV štatos ir pieņemts regulējums, kas nosaka – bērnam jāsaņem desmit centi par katru peļņas satura skatījumu, ja viņš tajā parādās vismaz 30% laika. Kompensācija tad tiek iemaksāta atsevišķā kontā, kam bērns var piekļūt, sasniedzot pilngadību. Francijā satura radītāju vecākiem ir jāiesniedz deklarācija, kurā fiksētas bērna darba stundas, informācija par to video, kuros parādās bērns, daudzumu un ilgumu, kā arī par ienākumiem, kas gūti no šiem video. Arī Francijā vecāku pienākums ir daļu ienākumu ieskaitīt atsevišķā bērna krājkontā. Turklāt, ja bērns to pieprasa, ikviens video ar viņa dalību ir jāizņem no sociālajiem medijiem bez vecāku piekrišanas.
Uz satura radīšanu mēs aizvien bieži skatāmies kā uz hobiju, lai gan mūsdienās tas ir ārkārtīgi pelnošs bizness. Ja uz bērniem aktieriem mēs raugāmies kā uz algotiem darbiniekiem, tad arī satura radīšana būtu jāuzlūko kā darbs. Savukārt vecākiem jāizvērtē, tieši cik laimīgs būs pusaudzis, kuru vajās par to, kā video notika viņa podiņapmācība vai kā tika risinātas problēmas ar pamperos iekaisušo dibenu.
0