Neiesaistīšos diskusijā par to, vai Ginta Zilbaloža animācijas filma "Straume" Latvijā tiek apjūsmota tāpēc, ka novērtēta ārzemēs un bijusi Kannās. Visādi var būt, bet man šīs runas izklausās kā latviešu paššaustīšanās kārtējā izpausme. Turklāt kāpēc tad vēl kāds piedalās Kannās, ja ne lai tiktu pamanīts? Katrā ziņā ir labi, ka tāds Zilbalodis ir un taisa filmas, kuras gribas noskatīties un kurās ir jūtama pasaules elpa. No vienas puses, filma ir vienkārša un apzināti cenšas nebūt sarežģīta, no otras puses, tā ir pietiekami daudznozīmīga, lai būtu vērts pareflektēt, par ko tā ir.
Sižetiski "Straume" konstruēta no vairākiem Rietumu kultūrā labi zināmiem elementiem. Tā pieder pie Bildungsroman žanra paveida, kurā galvenais varonis dodas ceļojumā un tā gaitā iziet dzīves skolu. Viņš atstāj ērto, bet naivo dzīvi, lai kļūtu par nobriedušu cilvēku vai šajā gadījumā – kaķi. Papildu līdzeklis ir "eksistenciālā situācija" (te – dabas katastrofa), kas sagrauj ierasto kārtību un liek vismaz dažiem varoņiem redzēt lietas dziļāk, nošķirt būtisko no nebūtiskā, tai skaitā iemācīties sadarbības un draudzības vērtību.
Filmas varoņi ir dzīvnieki, bet skaidrs, ka ar dzīvnieku pasauli viņiem ir maz sakara, ja nu vienīgi kustības, pie kā vēl atgriezīšos. Par to, ka mums darīšana ar cilvēkiem zvēru maskās, liecina ne tikai tas, ka viņi vada laivu vai manipulē ar tauvu, bet gan sociālās attiecības, kas satura vajadzībām iekodētas dzīvnieku reprezentācijās. Tur, piemēram, ir vadoņi (sekretārputniem), demokrātiskas vēlēšanas (kuras dzīvnieki laivā veic ar skatiena palīdzību), pārdomas par to, ko darīt ar cilvēkiem, kuri nav spējīgi atteikties no egoisma sadarbības labad (suņu bars), galu galā pati sadarbības un draudzības tēma ir cilvēciska.
Ir dažādi iemesli, kāpēc stāsti par cilvēkiem tiek vēstīti ar dzīvnieku palīdzību. Man vispārliecinošākā šķiet Berela Langa versija, ka dzīvnieku tēls ļauj izvairīties no varoņu detalizēta raksturojuma, nepadarot stāstījumu nedabisku. Proti, mums šķiet normāli neuzdot jautājumus par kaķa pagātni, radiem, pasaules uzskatu u.tml. Ja filmā uz laivas uzliktu četrus cilvēkus, kuri nāk nezin no kurienes, iet nezin uz kurieni, nesarunājas, ir bez pagātnes, dzimtenes un izcelsmes, tā būtu pavisam cita filma. Ja autors kādu iemeslu dēļ negrib iedziļināties tajā, kas noticis pirms tam, tad dzīvnieki kā tēli palīdz šo problēmu atrisināt. Turklāt dzīvniekus vieglāk identificēt ar vienu rakstura īpašību – mantkārību, paklausību, cēlumu, flegmatiskumu u.c., šis paņēmiens zināms jau kopš Ēzopa fabulu laikiem. Cilvēku gadījumā to ir grūtāk izdarīt, vismaz tad, ja grib saglabāt reālistiskuma efektu.
Tā ka interesantais jautājums par "Straumi" ir nevis tas, kāpēc tajā ir dzīvnieki, bet kāpēc dzīvnieki ir attēloti nosacīti reālistiski, tai skaitā pētot šo dzīvnieku kustības (un šeit patiešām ir pētītas kustības, mazākā mērā uzvedība, jo filmas varoņi kustas kā dzīvnieki, bet uzvedas kā cilvēki). Manuprāt, tas ir arī jautājums par to, kāpēc filma aizrauj, jo diez vai fascinējošais filmā ir tēma par mācīšanos sadarboties. Tomēr uz mani šis vēstījums neiedarbojās. Ne tikai tāpēc, ka es pēc dabas neuzticos citiem cilvēkiem, bet arī tāpēc, ka nenoticu filmā attēlotajai transformācijai. Bet man tā arī netop skaidrs, kāpēc varoņi maina savu uzvedību – kāpēc sekretārputns aizstāv kaķi, kāpēc lemurs atsakās no laicīgajiem labumiem, kāpēc kapibaru uztrauc ceļabiedru liktenis, kāpēc pārējie suņi neko neiemācās – tā vienkārši notiek. Jā, šajā filmā nav primitīvas audzināšanas kā tajās filmās, kuru reklāmas diemžēl nācās noskatīties kinoteātrī pirms "Straumes", – tā kā bērni nav īpaši gudri, tad lācis no ekrāna viņiem skaidrā tekstā pasaka: "Draudzēties ir labi." Tomēr, manuprāt, "Straume" nav arī nopietna pieaugušajiem domāta filma par uzticēšanos vai draudzību, kas veidota, secējot psiholoģiju vai pieņēmumus. Es nezinu, kāpēc Zilbalodis izvēlējās dzīvniekus attēlot reālistiski, varbūt viņam šāda forma vienkārši likās interesanta, bet varu piedāvāt versiju par to, ko šāda forma dod.
Filmā milzīgu lomu spēlē ainava, tās krāšņums ir pirmais, ko pamanām. Reālistiskais dzīvnieku attēlojums, iespējams, ļauj tiem vieglāk iekļauties ainavā un vienlaikus neatņem ainavai tās būtisko vietu vēstījumā. Ja šajā pašā ainavā darbotos Totoro vai Skopulis Daks, tā kļūtu tikai par fonu, lai cik krāšņa būtu. Tas nenozīmē, ka reālistiskums liek varoņiem pilnībā saplūst ar fonu (tad jau tas pats notiktu jebkurā kinofilmā), tomēr nodrošina zināmu līdzsvaru.
Filma veidota atbilstoši zināmu žanru noteikumiem, bet žanra ietvars nenosaka saturu, autoram te ir plašas izvēles iespējas. Un līdzās sadarbības tēmai filmā ir vismaz vēl viena cita tēma – cilvēka spēja sadzīvot ar eksistenci, esības nepanesamo vieglumu. Ainavas skaistumam te ir būtiska nozīme. "Straume" jeb "Plūsma" (angliskais nosaukums ir "Flow") nolasās arī kā eksistenciāla norāde. Pārbaudījumi, kurus piedzīvo varoņi, nav vienreizēji. Jau filmas sākumā uz to ir ieslēpta norāde, jo kokā redzama laiva, bet filmas beigās tiek skaidri pateikts, ka plūdi ir cikliski. Tāpēc nobeiguma aina ar galvenajiem varoņiem, kuri lūkojas ūdens atspulgā, nolasās arī kā pārdomu brīdis pirms nākamajiem pārbaudījumiem. Bet filmas vēstījums, šķiet, ir tāds, ka, par spīti visam, mums jāpieņem viss tāds, kāds tas ir, novērtējot šīs pasaules skaistumu un būšanu kopā ar citiem. Pat nāve ir daļa no kosmiskās straumes, kurā esam iemesti. Arī izvēle dzīvniekus attēlot reālistiski šādā lasījumā šķiet loģiska – filma aicina uztvert dzīvi nesamāksloti un tieši, bez civilizācijas pastarpinājuma, bez liekas spriedelēšanas, ļaujoties (iedomātajai) dzīvnieku dzīves vienkāršībai. Un viegli saprast, kāpēc šī vīzija varētu fascinēt no sarežģītās dzīves nogurušu skatītāju.
Atsauces filmā uz dabas katastrofu, plūdiem un zudušas civilizācijas atliekām varētu radīt priekšstatu, ka tā ir refleksija par ekoloģisko krīzi un cilvēces nākotni. Tomēr šāds lasījums, manuprāt, ir problemātisks, jo filmā plūdiem nav skaidra cēloņa, mēs nezinām, kas tos izraisījis, tos nevar novērst. Vieniem plūdi rada problēmas (kaķim), citi bez tiem mirst (ūdens monstrs). Vārdu sakot, te īsti nav, ko aizsargāt, par ko cīnīties, var tikai mācīties ar straumi sadzīvot. Nu, tā noteikti nebūs attieksme pret ekoloģisko krīzi, ko vides aizstāvji būtu gatavi šobrīd pieņemt. No otras puses – dzīvojam antropocēna laikmetā, mums vēl daudz jāmācās par sadzīvošanu ar dabas pasauli.
0