Lielākajai daļai Latvijas sabiedrības LTV raidījuma "Kultūršoks" nesenā epizode par krievu valodas lietošanu Rīgā visdrīzāk palika nepamanīta. Taču asā kritika, kas tūdaļ sekoja sociālās tīklošanās vietnēs, lika domāt, ka skatītāju dusmām bijis apokaliptisks mērogs. Tāds tas, protams, nebija, bet šāda reakcija labi raksturo pašreizējo labo toni – noliegt demokrātiskas sarunas jēgu publiskajā telpā un būtiski sašaurināt Latvijas sabiedrisko mediju nozīmi nācijas pašizpratnes veidošanā.
Konkrētajai epizodei dzirksteli piešķīla Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, kura ieskatā LTV uztaisījusi raidījumu "par to, ka nav nekāda sakara starp krievu valodas lietošanu Latvijā un krievijas impērismu". Atspēries no šī vērtējuma, Hermanis izvirzīja mīklainu apsūdzību, ka Latvijas Televīzija atbalsta Krieviju karā pret Ukrainu. Un nebija ilgi jāgaida uz rudenīgiem aplausiem režisora uzticīgajā publikā. Taču šajā rakstā es nevēlos iedziļināties Hermaņa vai citu redzamu Latvijas inteliģences pārstāvju sazvērestības teorijās par sabiedriskajiem medijiem. Provocēt ar nacionāli jutīgām tēmām nav liela māksla. (Tas gan nenozīmē, ka arī šādai mākslai nebūtu vietas Latvijas publiskajā telpā!) Tā vietā gribu pakavēties pie paša apsūdzības objekta – "Kultūršoka" epizodes. Kā vērtēt šādu žurnālistiku? Vai tā tik tiešām veidota saskaņā ar "Karaganova doktrīnu" [1], kā to pie Hermaņa feisbuka ieraksta apgalvo politiķe Liāna Langa?
Sāksim ar to, ka konkrētajam raidījumam bija ļoti skaidrs fokuss – analizēt Rīgas pašvaldības vēlmi aizliegt krievu valodas eksponēšanu pilsētvidē. Iniciatīva tika izvērtēta dažādos kontekstos – politiskajā, tiesiskajā, vēsturiskajā, kulturālajā un sociālajā. Tas žurnālistei palīdzēja izcelt nianses, kuras apslēpj atkrieviskotāju populisma šķidrauts. Plašais un līdzsvarotais viedokļu spektrs svārstījās no Rīgas vicemēra Edvarda Ratnieka cietās nostājas, ka kirilicai no pilsētvides jāpazūd, līdz krievu pensionāru tikpat cietajai pārliecībai, ka krievu valoda nekur nepazudīs (tiesa, pilnīgākai viedokļu skalai varētu vēlēties arī latviešu vox populi skatījumu). Starp šiem pretpoliem tika izvērstas arī ierēdņu, vēsturnieka, teātra direktores un arhitekta atšķirīgās perspektīvas. Īsāk sakot, tas radīja labus priekšnosacījumus analītiskam stāstam par sabiedriski nozīmīgu tēmu, kāda, bez šaubām, ir diskusija par krievu valodas vietu un ietekmi Rīgas pilsētvidē.
Cik žurnālistiski noslīpēts un skaidrs bija "Kultūršoka" sižets, tik jocīga izvērtās tā rezonanse, kuru ietekmēja jau minētais Hermaņa ieraksts. Raidījuma radošā komanda uz karstām pēdām bija nolēmusi atbildēt režisora provokācijai, publiskā vēstulē aicinot JRT māksliniecisko vadītāju likt galdā pierādījumus apvainojumiem vai arī izdzēst tos no sava konta, ja tie ir meli. Ņemot vērā Hermaņa uzburtās sazvērestības nekonkrētību, šāda vēstule nebija vajadzīga. Tā vien lieku reizi piedāvāja iespēju izpausties Latvijas sabiedrisko mediju nīdēju pulciņam. Turklāt vēstules autori papildus tam bija izvēlējušies pagalam dīvainu stratēģiju – uguni dzēst ar benzīnu, paziņojot, ka mēs dzīvojam divkopienu valstī, kurā daļa iedzīvotāju sarunājas krievu valodā. Un šeit es vēlētos veikt nelielu konceptuālu atkāpi…
Apgalvojums, ka Latvija ir divkopienu valsts, liek pieņemt, pirmkārt, ka liela lingvistiska minoritāte Latviju sadala skaidri nošķiramās un necaurlaidīgās kopienās un, otrkārt, ka Latvija nav valsts, kurā ir tikai viena valsts valoda. Jā, sociālo zinātņu pētījumi daudzu gadu garumā ir izgaismojuši un dokumentējuši jomas, kurās Latvijā tiek atražotas polarizējošas etniskās attiecības. Pētnieki mēdz runāt par dalījuma līnijām – pagātnes pieredzi un ģeopolitisko orientāciju –, kas uztur simboliskas robežas starp latviešiem un rusofonajām minoritātēm. Taču vienlaikus pēdējā desmitgadē tiek arī daudz rakstīts par to, ka krievvalodīgā kopiena ir iekšēji sašķelta, viņu identitātes mēdz būt elastīgas; tāpat raksta par banālo integrāciju, horizontālo pilsoniskumu, hibrīdām mediju auditorijām un ikdienas starpetniskajiem kontaktiem [2]. Tie ir sociālie fenomeni un prakses, kas piedāvā principiāli atšķirīgu konceptuālo pozīciju. Saskaņā ar to divkopienu jēdziens neatbilst ne tikai Latvijas konstitucionālajai, bet arī sociālajai realitātei. Taču divkopienu valsts ideja ir bijis itin parocīgs instruments Kremļa ideologiem, kuriem tas ļāvis propagandas vēstījumos par Latviju uzturēt iekšēji karojošas sabiedrības tēlu. Jāatzīst, ka uz šī naratīva ik pa laikam uzķērušies arī labticīgi Rietumvalstu mediji un politiķi.
Arī "Kultūršoka" radošā komanda diemžēl ir noticējusi anahroniskajam divkopienu valsts tēlam. To, šķiet, saprata LTV galvenā redaktore Sigita Roķe, kura publiskā paziņojumā steidza glābt kolēģus, mīkstinot Hermanim adresētajā vēstulē pausto izteikumu nozīmi. Taču džins, kā mēs – visu tautību latvieši – mēdzam teikt, jau no pudeles bija izlaists, un "Kultūršoka" komandas intelektuālais paklupiens atkal tika kāri apspriests sabiedrisko mediju nīdēju pulciņā. Aktieris un uzņēmējs Ivars Auziņš pat draudēja ar tiesiskām sekām: "Apgalvojums, ka "jūs dzīvojat divkopienu valstī", ir antikonstitucionāls. Par to var dabūt pantu... Jo Latvijā nav divkopienu sabiedrības. Latvija ir NACIONĀLA VALSTS."
Diskusijas palīdzēja saasināt arī režisora Elmāra Seņkova paustais, ka mēs taču dzīvojam divkopienu sabiedrībā. Par šiem uzskatiem viņam nācās taisnoties jaunākajā "Kultūršoka" raidījumā, kas atkal žurnālistiski labā manierē turpināja iztirzāt Latvijas sabiedrības saliedētības problēmas.
"Kultūršoka" komandai acīmredzot vēl jāmācās izturēt spriedzi šajā vētru un dziņu laikā un samierināties ar blaknēm, kuras rada laba mediju produkta diskursīvais turpinājums īpaši kareivīgi noskaņotajā auditorijas daļā. Tomēr vienlaikus vēlos izmantot šo iespēju un apsveikt raidījuma radošo komandu, kas jauno sezonu uzsākusi vareni. Patīkami apzināties, ka izraisītā polemika to nav nobiedējusi un komanda nav pakļāvusies sociālajam spiedienam, ko radījuši saērcināti inteliģences pārstāvji. Jācer, ka ar to vien nekas neapstāsies un diskusija par modernas nacionālas valsts izpratni augs augumā, iesaistot arī jaunākās paaudzes pārstāvjus, kuru gaidas un priekšstati ir nepelnīti atstāti aizvārtē.
[1] Krievu politologa Sergeja Karaganova vārdā nosauktā doktrīna ir 20. gadsimta 90. gados radusies stratēģiska koncepcija, kuras galvenais mērķis ir definēt Krievijas intereses postpadomju telpā. Doktrīna iestājas par Krievijas pienākumu aizstāvēt to etnisko krievu un krievvalodīgo minoritāšu tiesības un intereses, kas dzīvo valstīs, kuras atjaunoja vai ieguva savu neatkarību pēc PSRS sabrukuma.
[2] Salīdzinājumam sk.: Platt, M. F. K. Border Conditions: Russian-Speaking Latvians between World Orders. Ithaca: Cornell University Press, 2024; Vihalemm, T., Juzefovičs, J. 'They say we are all zombies’: Rethinking the role of audiences in a mediatized international conflict, Global Media and Communication, 19(1), 2023, pp. 3–28; Duvold, K., Berglund, S., Ekman J. Political Culture in the Baltic States: Between National and European Integration. Cham: Palgrave Macmillan, 2020; Kaprāns, M., Mieriņa, I. Minority Reconsidered: Towards a Typology of Latvia’s Russophone Identity. Europe-Asia Studies, 71(1), 2019, pp. 24–47; Ekmanis, D. I. Host Land or Homeland? Civic–Cultural Identity and Banal Integration in Latvia. PhD dissertation, University of Washington, 2017, pieejams šeit; Cheskin, A. Russian Speakers in Post-Soviet Latvia: Discursive Identity Strategies. Edinburgh: Edinburgh University Press, 2016.
0