Šīgada septembrī bārā "Čē" pirmo reizi tika pasniegta "Trešdaļgadsimta balva", kas godina labākos pirms trīsdesmit trim gadiem iznākušos latviešu dzejas krājumus. Balvas pirmais laureāts ir dzejnieka Jura Kunnosa (1948–1999) trešais dzejoļu krājums "Slengs pilsētas ielās". Publicējam apceri, ko Kunnosam balvas pasniegšanas ceremonijā veltīja dzejnieks, tulkotājs Māris Salējs, un aicinām izlasīt dažus no krājumā "Slengs pilsētas ielās" publicētajiem dzejoļiem šeit.
Par Juri Kunnosu manā galvā nav daudz vizuālo atmiņu. Pagājušā gadsimta 90. gadu vidus. Mazs, bārdains vīriņš Dzejas dienās pie Čaka galvas Ziedoņdārzā vai Benjamiņu nama (Rakstnieku Savienības toreizējā mītnes vieta) kamīnzālē ikdienišķi, pat neizteiksmīgi teju vai murmina savus dzejoļus no mazliet pamurcītu, kaligrāfiski aprakstītu lapiņu žūkšņa.
Nē, viena epizode tomēr būs spilgtāka par citām. Dzejas lasījumi Rakstniecības muzeja toreizējās telpās Pils laukumā 2. Dzejas daļa no atmiņas laimīgi vai nelaimīgi pagaisusi. Bet saviesīgajā daļā šāda aina: Juris zaudē līdzsvaru un sabrūk uz kāpnēm starp pirmo un otro stāvu. Es un vēl kāds jaunais, daudzsološais steidzamies piecelt Kunnosu kājās. Juris ir pārsteidzoši viegls… Viņš nesver necik vairāk par savu pelēko, padilušo žaketīti.
Nesvērt vairāk par savām drēbēm – jā, paradokss. Pat ja zina, ka Juris starp ēšanu un dzeršanu (īpaši savas dzīves pēdējā desmitgadē) izvēlējies dzeršanu. Jo baidījies, ka, pārtraucis dzert, zaudēs rakstīšanas spēju. Tā atminas viņa labs draugs un kolēģis Jānis Rokpelnis.
Nesvērt vairāk par savām drēbēm… Dzejniekiem parasti ir izteikts ego. Neizbēgama profesijas blakne – ja ņem vērā, ka dzejnieks pats ir darbarīks dzejai. Jurim, šķiet, tāda ego nebija. Jeb – tas nesvēra neko. Vai nav savādi tik blīvas un vieliski piesātinātas dzejas radītājam?
Starp Juri un VALODU nebija "es". Sev viņš atvēlēja valodas pierakstītāja, liecinieka lomu. Te ir kaut kas no Ulža Bērziņa reiz minētā ideāla/ilgām par dzejnieku, kurš brīdī starp bezautorību un individuālo autorību rada "folklorizējušos autordzeju un autorizējušos folkloru" [1]. Varbūt tādēļ, ka Jurim nepiemita rūpes par savu publisko tēlu un dzejnieka simbolisko lomu, viņš nejutās ierobežots vienā laikā, vienā individuālās esmes punktā. Viņam bija brīvība dzejā satilpināt teju nesavienojamo – dažādu Latvijas apvidu un visas pasaules vēstures mikrofaktu struktūru un valodu kā visīstāko realitāti visā tās slāņu pārbagātībā. Te arī izpaudās Jura pieredze, kuru viņš bija iemantojis, vācot etnogrāfiskos materiālus un veicot precīzus to pierakstus savā darbavietā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Un kur vēl māka/māksla dabiski iegrožoties stingrā trioletas vai soneta formā un tiklab izplūst verlibrā vai dzejprozā, nezaudējot ritma un iekšējo sabalsojumu karkasu. Un tas viss – it kā "nespeciāli", bet pašas valodas elpojošās domāšanas dēļ. Šādi, pāri sava laika cēloņsakarībām, politiskajam klimatam, ielaužot veco paradigmu griestus. Vismaz Kunnosa lasītāju apziņā.
Nav iespējams izvērtēt, kurš no visiem četriem paša Jura sakārtotajiem krājumiem ir labākais. Tomēr man vismīļākais ir trešais – "Slengs pilsētas ielās". Gan tādēļ, ka tas manās rokās nonāca pirmais, gan tādēļ, ka paša krājuma gaisotne ir piesūkusies ar lēni briestošām laikmeta pagrieziena priekšnojautām. "Slengs pilsētas ielās" iznāca Latvijai un Eiropai liktenīgajā 1991. gadā, bet, protams, tapis agrāk – senākais krājumā iekļautais dzejolis sarakstīts 1975., jaunākais – 1990. gadā. Tīri hronoloģiski grāmatā varēja ietilpt arī politiski aktuāli dzejojumi Trešās Atmodas vēsmu garā – gluži kā gadu agrāk izdotajā Ulža Bērziņa, Jāņa Baltvilka, Pētera Brūvera, Guntara Godiņa, Egīla Zirņa un Žebera kopkrājumā "Man atņēma visu" (1990). Taču nē – nav neviena šāda dzejoļa. Kaut arī rokrakstos uzmirdzēja arī šāds ekspromts: "panki dibinās banku / vaņkas lēkās ap tanku". Kunnoss nekliedz, nepārliecina, nesludina, nebaksta brūcēs ar patosa pirkstu – viņš izmanto iespēju, ka padomju cenzūra vairs nepastāv, un ļauj valodai uznest no aizmirstības dzīlēm vēstures virspusē gan nojaukto Rīgas koka apbūvi, gan tobrīd vēl neatjaunoto vēsturisko ielu nosaukumu pulsēšanu zem padomjlaika ideoloģisko darboņu vārdiem (Marxa iela jeb žargonā Kārlene, kas vēlāk atguva Ģertrūdes ielas nosaukumu, Rūgtā jeb Gorkija – Valdemāra iela u.tml.), gan savu tiešo pieredzi no 1968. gada, kad Kunnoss 20 gadu vecumā kā padomju armijas jaunkareivis aizdzīts apspiest "Prāgas pavasari"... Tā ir it kā ikdienišķā, bet blīvā un muzikāli precīzā intonācijā izstāstīta vēsture, kurā iesakņojas atsevišķu cilvēku esmes, savīdamās cita ar citu, vēsture, kura atkal izaug no šim esmēm… Vēsture, kurā šīs sakņotnes iznīcināšanas stāsts pats kļūst par vēsturi… Vēsture, kuras apzināšana, atdošana tagadnei… atdošana tagadnei… atkal un atkal atdošana tagadnei tā pa īstam iespējama tikai poētiski, lēni, kā izaugot un sazarojoties mežam, vienalga – Latvijas mežam, kur senču gariem upurēts, vai pilsētas kvartālu mežam, kurš aplipis ar dažādu gadsimtu cilvēku dzīvēm, skaņām, dvakām, izrunātiem vārdiem, mūžīgi zūdīgo pilsētas slengu.
Kādā no Borhesa stāstiem ir aprakstīts Alefs – dažus centimetrus liela sfēra vai punkts, kurā saskatāms jebkurš notikums, dzīva būtne vai lieta no pasaules pirmsākumiem līdz pat galam. Tikai Borhesam Alefa īpašnieks bija dzejnieks – absolūts grafomāns.
Juri Kunnosu (un visus viņa heteronīmus – Juri Benediktu Loxu, Alexandru Kremu, Džoniju Iksu) es varu dēvēt vienīgi par ģēniju – jo viņš pats bija šis Alefs: šis mazais, uz kāda no Laikmeta pagraba pakāpieniem iemitušais punktiņš, kurš laimīgas likteņa sakritības dēļ mums ir joprojām redzams – gan šajā, gan citos viņa krājumos, pēcnāves izlasēs un joprojām kaut kur pasaulē klīstošajos tīrraxtos, protams.
Māris Salējs,
Salnu mēneša vienpadsmitajā dienā
[1] U. Bērziņš: Dievs rada "sarunas vidi". Ieva Hlevicka. 12. septembris 2006 13:12. Pieejams šeit.
0