Sen nebiju cilvēkos gājis, tikai suni staidzinājis zem kaimiņmāju logiem. Un te pēkšņi divas zaļumballes pēc kārtas, katru vakaru citā vietā.
*
Pirms izbraukšanas otrā autenes galā raudāja jauneklis, garš un sprogains kā dievs, ausī spīguļoja auskars. Gribējās viņu apņemt ap masīvajiem pleciem, pievilkt klāt un mierināt, bet viņš bija pārāk tālu. Tu esi ļoti skaists vīrietis, es tikai nodomāju, ļauj, lai tavs skaistums tevi nes. Kā viena tava skaistā līnija pāriet citā, un tā atkal citā, un tā visas, kamēr pēdējā līnija atgriežas pirmajā, un tu esi izglābts.
Un tad man prātā ienāca doma, ka piepeši esmu kļuvis bagāts. Virs tukšā stāvlaukuma gulēja dzeltens un karsts dienvidus gaiss, nekas ne par ko neliecināja, bet tas tomēr bija noticis. Es nezināju, kādā veidā, no kurienes un cik daudz man tagad ir uzradies naudas, bet zināju, ka tās ir ļoti daudz. Es vienkārši to vēl nebiju saņēmis, man to nebija paziņojuši, bet kaut kad pavisam drīz tas notiks, es uzzināšu un tad teikšu, ka zināju to jau toreiz. Man vairs nav, par ko uztraukties, vēl pavisam mazliet, un es došos savā lielajā ceļojumā, tik pilnā ar priecīgiem cilvēkiem un fantastiskiem dabas skatiem, ka negribēsies atgriezties, un es to arī nedarīšu.
*
Svētuļu ciema meitene sarkanajā kleitā bija mana vakara zvaigzne. Viņa izskatījās vēl ļoti jauna, varbūt pat bija nevainīga. Bet varbūt, ka ne, kas zina. Pats galvenais viņā vēl bija dzīvs. Kleitiņa viņai bija sarkana, svārciņi īsi, tiem pāri klājās garš caurspīdīga auduma volāns gandrīz līdz zemei. Matiņi gaiši, taisni, brīvi krītoši pāri pleciem. Sejiņa apaļa, kalsna, viņā bija kaut kas no Kirstenas Danstas. Viņa bija viena no ģimenes.
Ielīgošana bija paredzēta brīvdabā, bet debesis nomācās, no tām nokrita pāris ļaunu vēstošas lāses, un Svētuļu vadība drošības pēc nolēma pasākumu pārcelt uz iekštelpām. Kultūras nama zālē gar vienu sienu nolika garu galdu ar krēsliem, pie tā varēja sēsties visi, kas gribēja, un likt virsū visu, ko gribēja, bet pati vadība spietoja priekštelpā ap bezmaksas siera platēm un zālē nemaz nerādījās, tikai garāmejot iemeta pa piesardzīgam skatienam plaši atvāztajās durvīs, cauri meijām un krāsaino gaismiņu ņirbai cenšoties kaut ko saskatīt. Ievelc vēderu, līdz vienai manai ausij atlidoja šņāciens, tur kāda mākslinieciski tērpta līgotāja fotografēja kavalieri. Man šajā ciemā vēl ir jādzīvo, cits šņāciens atlidoja arī līdz otrai.
Tā ģimenīte bija paliela un iekārtojās gandrīz visā galda garumā, salika uz tā visu, ko gribēja. Un negribēja jau neko oriģinālu – tos pašus ierastos stikla ziedus. Visi ģimenes vīrieši izskatījās iereibuši, un ne tā, ka pirmo reizi. Visās sejās rēgojās smagas alkohola pēdas. Alkohola pēdas vienmēr ir smagas, lielās pēdas un mazās pēdiņas, nav pasaulē dzērāja, kas nebūtu noziedzies pret kādu. Pat viena glāzīte jebkurā visnevainīgākajā mutē jau ir pāridarījums kādam. Tāds nu bija tas svētku galds – ar mīlestību klāts, bet uzklāts ar noziegumu.
Divi iereibušie bija gandrīz vienāda auguma un ļoti līdzīgi, varbūt pat viena vecuma, ap trīsdesmit, varbūt pat brāļi, varbūt pat dvīņi. Tie bija pirmie, no kuriem es nobijos. Kantainie vaigi abiem noauguši ar melnu sūnu, galvā raibas salmu hūtītes. Viņi gan nebija agresīvi, viņos bija tikai tas benzīns, kuram trūkst speciālā sērkociņa. Bet neviens tādu sērkociņu neuzšķīla, un viņi šīberēja ar visām ģimenes sievietēm pēc kārtas. Visas izdancināja, ērgļi.
Bet izskatījās viņi patiešām krimināli, pilnībā izkrituši no sabiedrības klēpja. Elektrību visdrīzāk zaga, uz vēlēšanām negāja un nelikumīgos veidos iegūto naudu nekavējoties nodzēra. Un viņu dāmas neatpalika ne par matu. Kad veči pa nakti devās urbt naftasvadā kārtējo caurumiņu, viņas sasēdās aplī ap galdu un smērēja viņiem sviestmaizes, un darīja to ar īpaši aktīvu mātišķumu. Tā viena resnā, visa puķēs, ar papīra puķu vainagu, melnā, puķainā bezroku kleitā, rokas kā griestu sijas, tās arī ar puķēm notetovētas. Tādās ķetnās, kad sagrābj puisīti, tikai balts slapjumiņš paliek pāri – sājas aminoskābes un spirts. Es jau redzēju nazi šai rokā un spīdīgu sviesta pikuci, kas, kusdams no resnules versmes, draudīgi slīd pa naža asmeni un reibinoši lēni nokrīt uz biezās kā liktenis maizes šķēles, izplūzdams taukainos staros.
Bet tāda dižena, ražena bonza tur bija tikai viena. Visvecākā bija divreiz mazāka. Ar pelēkiem vaibstiem un seju kā bedri, uz iekšpusi iekritušu. Tajā sakrita arī bērniņi, kas tur ap viņu vērpās, un es tos vairs neredzēju. Apgrieztā perspektīva, ko neteiksi. Nedzirdēju, ko viņa runāja, bet viņas teikumu noslēgumi pilnīgi noteikti bija tikpat noslīdējuši kā viņas acu kaktiņi zem melni krāsotajām pinkām. Nodzērusies nelaime, kuras vīrs drāž tantes un māsīcas, kamēr viņa guļ turpat blakus, noslīdējusi zem galda, pati kā plakstiņš un teikuma noslēgums.
Viens bija atnācis trenūzenēs un vecos krokšos, ar caurumiem zeķēs, tieši papēdī. Praktiski nenogāja no dancflora. Dzērienu iespaidā gāzās un streipuļoja, pēdējā brīdī noturot līdzsvaru un izvēršot kritienu oriģinālā dejas figūrā. Pēc katras otrās dejas viņš līda pie čimčidrilkas muzikanta pasūtīt kaut kādas savas dziesmas, kamēr tam noriebās un viņš caur mikrofonu, klātesošajiem dzirdot, pasūtīja aktīvo dejotāju dirst. Tas, kā par brīnumu, līdzēja, viņš norimās un vairs uz skatuves nerāpās.
Tad kaut kāds anglis – tā vismaz runāja mūsu galā, ka anglis – sēdoša suņa lielumā, ar Stīvena Hokinga ģīmi, kur visi orgāni – mute, deguns un acis, un pat uzacis ar visām melnajām franču brillēm – bija saspiesti sejas apakšā vienā krunkainā garmoškā. Kāds vēl anglis, kur tāds sagrābstīts, kādā sakarā vispār anglis? No abām pusēm šo angli, zemajās padusēs ielīdušas, stutēja divas meitenes, tievas kā zēni, ģērbušās tumšās vīriešu drēbēs, pielaizītām zēnu frizūrām, iegāzušās nepārtrauktas līksmības stāvoklī, viņas bez apstājas zvaigāja, un es nebrīnītos, ja arī bučojās, paslēpušās zem mazā anglīša kā zem milzīga baznīcas āmuļa. Kas tur notika, es, patiesību sakot, vien nojautu, jo visi trīs bija salipuši nešķiramā apķērienā un kā milzu mučele griezās kaut kur otrā zāles malā, izvirzdami smieklu šaltis, ik pa brīdim izgriezdamies pa zāles durvīm ārā un bez pēdām pazuzdami siera un kvantu izplatījumā.
Toties zālē pie galda sēdēja, nekur neizgriezās un nezuda citas divas jaunuves gaišbrūnās, nepārprotami sieviešu drēbēs, ar tikpat gaišbrūniem matiem un skropstām. Tās vakara gaitā pat nepiecēlās un neizgāja pačurāt, vien midžināja gaišbrūnās acis mūzikas ritmā tik tuvredzīgi, it kā mīlestības vārdā būtu atstājušas mājās brilles. Ar visu savu būtni un tālu priekšā izstieptajām lūpām viņas apliecināja tikai nerimstošu vēlēšanos palaist puķīti pa dambi. Bet neviens viņu dambim uzmanību nepievērsa. Nekas, nekas, es domāju, skatoties uz vienu no viņām, kas sēdēja, nedabīgi sagriezusies un izriezusi torsu manā virzienā, pagaidīs tavi Danielas Stīlas mīlas romāni, atnāks pie tevis viens no tiem brāļiem kādā Dieva aizmirstā naktī, atraidīts no melnās un pēc tam atraidīts arī no resnās, vientuļš un žēlojams, izmisis un neatlaidīgs, uzkritīs pēc alkohola smirdošs tev virsū, un izdzisīs jūsu radurakstos uz brīdi visi burti, un būs tev arī beidzot tā lielā, slepenā mīla, par ko līdz rītam raudāt gaišbrūnā naktskrekla krāgā. Pirmoreiz viņam varbūt nestāvēs, bet otrreiz noteikti stāvēs, un, lai vai kāda tev skolmeistarienes seja, sirds tev ir laba un tā visu piedos.
Kaut gan nemaz tik akla tā viena gaišbrūnā nebija, perimetru pārvaldīja it labi, jo atlika tikai paskatīties viņas virzienā, kā viņa sāka līgoties un, pārspīlēti artikulējot, kūkoja līdzi dzeguzītei, arī man tālajā galda galā nosūtot ziņu par savu neremdināmo dejotgribu.
Bet čimčidrilka diemžēl nav mana mīļākā deju mūzika un es pats arī nevienu parasti neuzlūdzu, kur nu vēl sievieti, tā ka – sorī. Un tikai, kad izsludināta dāmu deja un nelaimīgā kārtā es neesmu paguvis laikus pamukt uz tualeti, manā priekšā kā šķēps no zemes izaug inteliģenta kundze ar ondulāciju gubeni galvā un kantainām, atkušņa laikos iestiklotām brillēm uz deguna. Tādās bezizejas situācijās jau vairs neko – ir jāceļas savai laimei pretī un jāļauj tai sevi apķert. Neprasiet, kāpēc. Tāpēc. Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.
Dejoju savu vienīgo deju, sastindzis un kaklu izstiepis gaisā kā opā pacelts suns, – manās rokās zem brūnās, dzelteniem lāsumiem klātās kleitas trīsuļoja un vizuļoja dārga kristāla vāze. Viņa droši vien ir latviešu valodas skolotāja un zina, ka esmu rakstnieks, akdievs, akdievs, kāda atbildība. Es pat neuzdrošinājos iedziedāties līdzi upē naktī kliedzošajām pīlēm, es pat elpoju piesardzīgi, nevelkot elpu līdz galam, lai nenodarītu pāri svinīgajam momentam, jo viņa droši vien nebija dejojusi jau desmitgadēm. Dziesma likās bezgalīga, tā malās uz riņķi jau stundas trīs, un tikai pēdējās pusstundas laikā es sadūšojos un vienmērīgi līgano šūpli iegriezu dziļāk, ar maigu, cieņpilnu varu ieliecot viņas sānus vairāk pa labi un vairāk pa kreisi. Pamazām, es sev teicu, pamazām, gudrais iesāk ar mazumiņu, kā man reiz mācīja zālītes pīpmaņi. Iešūpo un tad pašūpo viņu, viņai jau savos gados arī vēl gribas sajust kaut nelielu vīrieša spēku, nevar visu laiku stāvēt kā divi dvīņu torņi un viens otram majestātiski elpot virsū.
Bet nebija jau tik traki, kā saka – beigas labas, viss labs –, pārspīlētā cieņa atlaida savu smacējošo tvērienu pavisam drīz, kad pēc dejas manai ausij pieplaka zinoša mute un iesvepstēja, ka tā jau Madara, veca Svētuļu kodēja, un ne par kādu manu rakstniecību simts gadus nav dzirdējusi. Kad atskatījos uz vietu, kur viņu pirms brīža atstāju, no viņas vairs nebija ne smakas, viņa jau bija laidusies fledermauša dejā ar abiem skarbajiem brāļiem reizē un brutāli šeikoja pa deju laukumu, plivinot ap sevi garās rokas kā spocīga milzu zirnekliene.
Tas viss patiesībā bija ļoti skaisti. Visas šīs briesmīgās īpašības beigu beigās savērpās kopā un radīja savādu, noslēgtu pasauli, kurai piemita nesaprotams valdzinājums. Es visu vakaru skatījos viņu virzienā. Uz visām tām baisajām sievietēm un viņu draudīgajiem ērgļiem. Man bija bail, bet es biju laimīgs. Šie briesmīgie cilvēki mīlēja cits citu.
Blakus sarkanajai meitenei sēdēja puika, arī viss sarkanā. Sarkanās biksēs, sarkanā hūdijā, sarkanā kepkā, ļoti kārns. Tur viņi visi bija katrs ar savu pārspīlējumu vienā vai otrā ķermeņa galā, resnās dejoja ar īsajiem, tievās ar līkajiem, bumbulīši lidoja debesīs, visādi ar visādām visvisādīgos savienojumos, normāls tur nebija neviens, izņemot šo meiteni. Bet tā jau parasti ir – katrā briesmoņu cirkā savs daiļais princis, katrā ellē savs taurenītis. Šis puika tātad bija dikti kārns. Kā nobadināts zaķis, ietūcīts sarkanā hiphopa tērpā. Tieši kā zaķis, jo seja viņam bija kā zaķim un ausis garas kā zaķim, vienkārši sabāztas keponā. Varbūt acis arī bija sarkanas. Nezinu. Nebija iespējas tuvāk un dziļāk ieskatīties. Viņš veda sarkano meiteni dejot, un tas bija neaizmirstams skats. Tas džekiņš nemācēja dejot vispār, bet viņam tik ļoti patika tā meitene, ka viņš nevarēja neuzlūgt. Un viņa nevilcinoties gāja, un tā bija lēnā deja, un viņa kustējās normāli, bet viņš, saņēmis viņu satvērienā, pats, rokas izstiepis visā garumā un atvirzījies, cik tālu vien var, spriņģoja viņas priekšā kā visīstākais zaķis. Kā odu un dunduru sadzelts zaķis! Viņš lēkāja, bet viņa... viņa bija tik apburoša! Viņa pielāgojās šai spriņģošanai un noķēra vājprāta dancī tādu ritmu, kas bija pieņemams viņiem abiem un padarīja visu par deju. Tas izskatījās tik pretimnākoši, tik saprotoši un brīnumskaisti. Briesmīgās ģimenes sarkanā sirsniņa un viņas trakais brālēns zaķulēns. Varbūt tieši tāpēc apģērbies sarkanā, ka sarkanā ir viņa, bet viņš viņu pielūdz un grib būt līdzīgs.
Viņa dejoja arī ar citiem, arī ar abiem brāļiem, ar to džeku krokšos arī valsēja kaut kādus plašos, ļenganos dzērājvalšus, valsēja kā mežrozīte jaukā. Viens no tiem brāļiem dejojot dikti raustīja viņas roku uz priekšu, atpakaļ, bet viņa ļāvās, lai rausta vien. Viņa vienkārši bija ļoti mīļa meitene, kura mīlēja savu dzērāju brāli, un tāda rokas paraustīšana tur neko neizšķīra.
Balles starpbrīdī es piegāju vienam no brāļiem klāt un teicu, ka esmu pilnīgā sajūsmā par viņu ģimeni un ka viņiem droši vien ir ļoti interesanta dzīve, pilna ar aizraujošiem piedzīvojumiem, bet viņš uz mani paskatījās kā uz nenormālu un sāka uztraukti bērt vārdus tik ļoti bez nozīmes, ka es pat neatceros, vai tur bija saiklis "bet" un vai tur bija saiklis "un". Šo cilvēku pasaule un manējā praktiski nepārklājās, mēs it kā runājām vienā valodā, bet tomēr dažādās valodās. Un sarkanā meitene arī man palika tikpat tāla un tikpat skaista kā Kirstena Dansta, tikai viņu neviens nebija nofilmējis un visdrīzāk nekad nenofilmēs kino.
*
Bet Skaistuļu ciema ballē manu uzmanību momentāli piesaistīja trīs džeki Tas jau bija nākamais, Jāņu vakars. Viens dejoja ar skuķeni rozā minisvārkos, tā bija tieva kā skaida. Un nedzīva arī kā skaida. Džeks gan bija diezgan aktīvs, pat dejoja, vibrējot, raustoties un dīvaini tirinot kājas. Vēl aktīvāks bija viņa draudziņš, kurš visu laiku atradās blakus, turpat uz deju laukuma, un viņu aiztika. Ķērās pie pleciem, knieba sānos, mēģināja apstādināt to viņu dejošanu, kaut ko stāstīja, izskatījās, ka aicina līdzi. Un tad vēl bija trešais, kurš aiztika to otro nu jau pavisam droši, tā, it kā būtu aizticis viņu jau sen un labi. Tā viņi visi trīs tur trinās un vilka cits citu uz visām pusēm, galvenais, prom no skaidas. Nē, nu bija jau arī ceturtais, kurš dejoja blakus un arī izskatījās ieinteresēts nevis partnerē, bet tajos trijos, uzkačājies un īsā maiciņā, ar pliku nabu kā Vanilla Ice. Burtiski rija tos trīs ar skatienu. Šī savstarpējā pašaiztikšanās, pēc visa spriežot, džekiem sagādāja prieku, viņu slepenais papardes zieds bija redzams ar neapbruņotu aci. Pareizāk sakot, smaržoja. To juta arī skaida, kura atradās epicentrā un nevarēja šīs strāvas nejust. Ik pa brīdim viņa centās atgādināt par savu klātbūtni, gar muguru nolaižot zemāk roku un glaudot džekam dibena vaigus, gandrīz iebāza to roku viņam dibenā iekšā, solot to, ko tikai viņa vienīgā var dot. Kliedza ar visu savu novārtā atstātās skaidas būtni, ka viņa taču arī ir šeit un ļoti daudz ko pieprot, gatava izveikt to tūlīt patiņās un uz līdzenas vietas. Bet izskatījās, ka džeku tas neinteresē vispār nemaz, viņš bija pārņemts ar saviem uzkarsušajiem čomiem un turēja skaidu, pievilcis to klāt kā nedzīvu trofeju. Kāda viņa arī bija. Kur noliksi, tur stāvēs un tikai dažreiz varbūt pakustinās rokas. Pretēji džekam, kurā dzīvs bija pilnīgi viss, izņemot viņa absolūti heteroseksuālo roku, kas bija aplikta ap viņas pilnīgi heteroseksuālo vidukli un tur aiz garlaicības nomirusi.
*
Pilnmēness, es teicu tumšzilajam izplatījumam uz lielceļa. Un pastāvēju brītiņu, saņēmos. Man apnika visas tās līgodziesmas, es iešu mājās, teicu. Pastāvēju vēl brīdi un teicu – pilnmēness, jā. Un tad atrāvos no vietas un gāju. Aiz tālā, bālā mēness rimbuļa knapi sadzirdami zīlīte skrēja gar loga rūti, bet manas nogurušās kurpes pret asfaltu skrapstēja skaļāk.
0