Par Latviju kā zīmolu esam ieraduši runāt tūrisma un valsts tēla kampaņu kontekstā, bet tam, kā par mums domā citi, ir daudz plašāka ietekme – tas nosaka arī to, kā par sevi domājam paši, turklāt Ukrainas piemērs rāda, ka draudīgā ģeopolitiskā situācijā pārliecinošs valsts tēls var būt izšķirošs tās pastāvēšanai. Cik pārdomāti veidots un kāds ir Latvijas zīmols? Ko cittautiešiem un sadarbības partneriem vēsta valsts tēls? Kā šis zīmols ietekmē mūsu domāšanu par sevi?
Uz šiem jautājumiem meklēsim atbildes publikāciju sērijā "Zīmols "Latvija"", kurā rakstos un podkāstos analizēsim Latvijas tēlu šobrīd un nesenā pagātnē. Sērijas redaktore – Rita Ruduša.
Laikā, kad globalizācijas kritika kļuvusi par pamatstraumi Rietumvalstu politiskajā diskursā, daudzināt valsts spēju piesaistīt imigrantus var izklausīties pēc ķecerības. Tomēr ārpus kaismīgu runu un lozungu plūdiem neviens pagaidām nav atcēlis ekonomisko un demogrāfisko realitāti. Proti, sabiedrības novecošanās, vēlme saglabāt ierasto labklājības līmeni un attīstības tempu, kā arī darbaspēka nepietiekamība vēl aizvien nosaka modernas valsts vajadzību pēc efektīviem migrācijas režīmiem. Tie ir tikpat nepielūdzami fakti kā migrantu gatavība meklēt labākas dzīves iespējas, kuras viņiem savās valstīs neļauj sasniegt sociālekonomiskie apstākļi, asiņaini kari vai klimata izmaiņas. Tāpēc ir svarīgi turpināt domāt par lielām un mazām valstīm piemērotiem risinājumiem, kas ar imigrācijas politiku var veicināt, nevis ierobežot izaugsmi.
Novērtētais iebraucējs
Pēc Covid-19 pandēmijas migrācijas rādītāji pasaulē ir būtiski palielinājušies. Statistiku pamatā ir audzējuši darba migranti un viņu ģimenes locekļi. OECD apkopotie dati liecina, ka 2023. gadā vislielākais imigrantu pieaugums absolūtajos skaitļos tika sasniegts ASV, Lielbritānijā, Vācijā, Kanādā, Spānijā un Austrālijā. Tieši uz šīm valstīm, kā parāda 2023. gada "Gallup" aptauja, visbiežāk būtu gatavi pārcelties citu valstu iedzīvotāji. Kas viņus tik ļoti pievilina? Zināma ietekme, protams, ir ierādāma šo valstu maigajai varai, kas savaldzina ar kultūru un vērtībām. Populārākās mērķvalstis raksturo gara migrācijas un multikulturālisma vēsture. Taču svarīga ir arī pragmatiskā politika, kura daudzu desmitgažu garumā ir veicinājusi, nevis ierobežojusi imigrantu piesaisti konkrētiem nodarbinātības sektoriem, tādējādi palīdzot vairot šo valstu IKP. Bezdarba rādītāji pēc pandēmijas daudzviet ir sasnieguši zemu līmeni un aktualizējuši darbaspēka nepietiekamības problēmu. Piemēram, saskaņā ar "Eurostat" datiem bezdarba līmenis krietni zem Eiropas Savienības vidējā rādītāja saglabājas tādās lielās ekonomikās kā Vācija, Nīderlande un Polija. Tāpēc cīņa par viesstrādniekiem nav galā un nebeigsies.
Dažādi imigranti mītnes zemi mēdz uztvert dažādi. Cilvēki, kas meklē augsti kvalificētu un prestižu darbu, atšķiras no tiem, kam pietiek ar jebkādu mazkvalificētu darbu; elastīgi sezonālie migranti atšķiras no tiem, kas izvēlas neatgriezeniski pārcelties uz citu valsti; darba migranti vai tie, kas emigrē ģimenes apvienošanas nolūkā, atšķiras no dzīvesstila migrantiem vai tiem, kas dodas uz citu valsti iegūt izglītību. Atšķiras gan viņu mobilitātes motīvi, gan gaidas no dzīves, gan arī nākotnes plāni un iespēju horizonts.
Atšķirības mītnes zemes uztverē esmu vērojis tuvplānā, daudzu gadu garumā pētot latviešu imigrantu dzīvi Lielbritānijā [1]. Tas man palīdzējis labāk apzināties, kāpēc cilvēkus pievelk ne tikai konkrēta valsts, bet arī konkrēta vieta. Piemēram, jauns un kosmopolītiski noskaņots latvietis, kuram maks nespieda, bet gribējās sajust pasaules elpu, pirms 20 gadiem priekšroku deva Londonai – modernai un allaž kulturāli vibrējošai lielpilsētai. Viņam Lielbritānija pilnīgi noteikti bija Cool Britannia [2]. Tikmēr Latvijas sociālekonomisko problēmu māktie tautieši, kas, protams, Lielbritānijā ieradās daudz lielākā skaitā, izvēlējās postindustriālās Midlendas un Ziemeļanglijas pilsētas. Darbs atradās pie mājas sliekšņa, un dzīvošana bija krietni lētāka nekā Londonā. Šiem latviešiem Lielbritānija vispirms bija smaga, nereti mazkvalificēta, bet pienācīgi atalgota darbavieta un galu galā arī jaunā mājvieta. Sarunās ar atšķirīgajiem Lielbritānijas latviešiem esmu pamanījis, ka hedoniskos un ekonomiskos priekšstatus par Lielbritāniju vieno kopīga izjūta – šī valsts mani sociāli atzīst un prot novērtēt.
Nevienlīdzības citadeles
Ekonomiskie migranti palīdz populārākajām mērķvalstīm uzturēt stāstu par lielo iespēju zemi. "Amerikāņu sapnis" ir kļuvis par universālu neoliberālās kārtības mītu, kas ideoloģiski ir tik jaudīgs, ka spēj pilnībā aizēnot sociālās nevienlīdzības problēmas, kuras izraisa masveidīgs lētā darbaspēka pieplūdums un kurām pakļauti arī paši migranti. Piemēram, ASV un Lielbritānija, uz kurām cilvēki dodas, lai studētu pasaules labākajās augstskolās, ierindojas arī starp nevienlīdzīgākajām OECD valstīm. Par to liecina gan ienākumu nevienlīdzības, gan nabadzības rādītāji [3]. Migrācijas izraisītās sociālās pārmaiņas, kas šo valstu iedzīvotāju vidū vairojušas pamestības izjūtu, mēdz minēt starp galvenajiem iemesliem, kas noteica Brexit un Donalda Trampa panākumus.
Šķiet, vislabāk iespēju un nevienlīdzības konfliktu var ieraudzīt Rietumvalstu lielpilsētās, kurās koncentrējas mobilos cilvēkus vilinošais ekonomiskais kapitāls un multikulturālās kopābūšanas pieredze. Par kādu cenu tiek sasniegts sekmīgas modernās lielpilsētas tēls? Šo jautājumu daudzās publikācijās asi un neatlaidīgi uzdevusi britu ģeogrāfe Dorīna Meisija (Doreen Maisey). Dzīves dārdzība ir izspiedusi no lielpilsētām vietējos cilvēkus un pilsonisko sabiedrību. Tāpēc, kā norāda Meisija, lielpilsētas ir ne tikai globālā kapitāla, bet arī nevienlīdzības citadeles, kurās tirgus individuālisma triumfs ir veicinājis sociālo recesiju [4].
Nevienlīdzības mazināšana ir saistīta ar uzņemošās valsts gatavību nodrošināt migrantu iekļaušanos sabiedrībā. Pētnieki mēdz atsaukties uz Migrantu integrācijas politikas indeksu jeb MIPEX [5]. Tas uz migrācijas mērķvalsts pievilcību liek skatīties plašāk – ārpus ekonomisko vajadzību un iespēju rāmjiem. MIPEX indeksu veido astoņu rīcībpolitikas jomu novērtējums, kas sakartē pasaules valstis no migrantiem vislabvēlīgākajām līdz visnelabvēlīgākajām. Indeksa pēdējā versija, kas gan tapusi pasen – 2020. gadā –, par visdraudzīgākajām valstīm atzinusi Zviedriju, Somiju un Portugāli. Tur iebraucējiem ir labākās iespējas uz mobilitāti darba tirgū, piekļūt vietējai izglītības un veselības sistēmai, apvienot ģimenes, iegūt pilsonību, politiski līdzdarboties valsts dzīvē, kā arī viszemākā varbūtība tikt pakļautiem diskriminācijai.
Latviju MIPEX indekss novieto lejasgalā kā iebraucējiem mēreni nelabvēlīgu valsti, kura nespēj nodrošināt pamattiesības un drošu nākotni. Sevišķi zemu ir novērtētas imigrantu politiskās līdzdalības iespējas, kā arī piekļuve Latvijas pilsonībai, izglītībai un veselības aprūpei. Tas sabalsojas ar Kultūras akadēmijas sociologu nesen prezentēto pētījumu "Digitālajās platformās nodarbināto autonomijas izpratnes un prakse: "Wolt" un "Bolt" piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģiska analīze". Pētnieku sagatavotajās rekomendācijās ir izceltas gan rasisma un naida runas problēmas, ar kurām ārvalstu kurjeriem nākas itin bieži sastapties, gan virkne praktisku šķēršļu, kas viņiem un droši vien arī citiem migrantiem traucē labāk iekļauties Latvijas sabiedrībā.
Arī pasaulē populārākās migrantu mērķvalstis ne vienmēr izceļas ar labu integrācijas praksi. Piemēram, Lielbritānijas, Vācijas, Francijas, Itālijas un Nīderlandes MIPEX indekss liecina par īslaicīgiem risinājumiem, kas stiprina pamattiesības un vienlīdzīgas iespējas, bet ne drošu nākotni. Tomēr integrācijas sistēmas nepilnības acīmredzot nebaida lielākās migrantu grupas. Vismaz pirmajos gados iebraucēju prātus parasti nodarbina piezemētākas eksistenciālas vajadzības un pietiek ar funkcionālu iekļaušanos mītnes zemes sabiedrībā, esot legāli nodarbinātam un puslīdz protot vietējo valodu. Taču ilgtermiņā migrantu atsvešinātība un karojošs diasporiskums var izraisīt spriedzi uzņemošajā sabiedrībā. Par to signalizē arī pretimigrantu noskaņojuma saasināšanās. Piemēram, Džo Baidena prezidentūras laikā ASV iedzīvotāju atbalsts imigrācijas samazināšanai ir pieaudzis par 24 procentpunktiem, sasniedzot 55 procentus. Bet Lielbritānijā sabiedriskās domas atslābums, kas bija vērojams pēc Brexit referenduma, ir beidzies, un aptuveni puse britu atbalsta imigrācijas ierobežošanu.
Blendera efekts
Negatīvā attieksme pret imigrantiem ir daudzdimensionāls fenomens. Visās sabiedrībās, tostarp Latvijas sabiedrībā, darbojas kulturāli, reliģiski un rasiski iesakņotas hierarhijas, kuras privileģē noteiktas iebraucēju grupas, bet citas izceļ kā mazāk vēlamas vai pat nevēlamas [6]. Migrācijas problematizēšana, ko pašlaik varam vērot daudzās Rietumvalstīs, izgaismo šādas hierarhijas. Tiek atgādināts, ka spēja izvēlēties, kuru ielaist vai neielaist valstī vai, teiksim, Šengenas zonā, ir daļa no valsts suverenitātes. Šīs polemikas pamatu veido gan nedokumentētās migrācijas (sauktas arī par neregulāro vai nelegālo migrāciju) kāpums, gan bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšana pēdējo 10 gadu laikā, kas izaicinājusi Eiropas valstu paštēla morālās robežas.
Skaidrs, ka brīvprātīgu un piespiedu migrāciju nevajadzētu likt vienā grozā. Taču sabiedriskā doma nereti darbojas kā blenderis, kurā dažādās migrācijas formas sajaucas un sakuļ eksistenciālas apdraudētības izjūtu. No politiķu meistarības ir atkarīgs, kā šīs emocijas tiek materializētas. Eiropieši migrācijas pārvaldību šobrīd redz kā vienu no pašām svarīgākajām prioritātēm, ar kuru jānodarbojas gan nacionālajām valdībām, gan Eiropas Savienībai. Arī amerikāņi imigrāciju uztver kā degošu problēmu, kuru iepriekšējais prezidents Džo Baidens neprata atrisināt un kurai tagad ķersies klāt Donalds Tramps. Raudzīsim, kas tur sanāks. Jau savas inaugurācijas dienā prezidents Tramps, ovāciju pavadīts, ziņoja, ka nekavējoties izsludinās ārkārtējo situāciju uz ASV un Meksikas robežas un ka valsts dienvidu robežas apsargāšanā tiks izmantota armija, kas gan tur mazākā skaitā atradās jau Baidena laikā. Vēl Tramps ir apturējis bēgļu pārvietošanas programmu un automātisku pilsonības piešķiršanu ASV dzimušiem bērniem. Tikmēr prezidenta administrācija uzsākusi vērienīgu nedokumentēto imigrantu deportēšanu, par kuras rezultātiem pagaidām grūti spriest.
Latvijā imigrācijas politiku raksturo divas mantras: veicināt augsti kvalificēta darbaspēka piesaisti un atbalstīt tautiešu remigrāciju. Abas mantras politiķi īpaši aktīvi izmanto pirms vēlēšanām vai kad dienaskārtībā parādās uzņēmēju lobētas idejas par migrācijas režīma pārskatīšanu, lai varētu piesaistīt darbaspēku zemākas kvalifikācijas nodarbinātības sektoros. Tomēr Latvija bieži atduras pret vēlmju domāšanu, jo ir spiesta konkurēt ar valstīm, kuras darba migrantiem šķiet pievilcīgākas ne tikai ekonomisku iemeslu dēļ. Ko darīt šādā situācijā? Kā mazai valstij savietot nacionālās pašsaglabāšanās instinktus ar izaugsmes ambīcijām? Tas ir lielais jautājums, un es gribētu, lai Latvijas politiķi spēj par to publiski un civilizēti diskutēt, piedāvājot drosmīgu, gudru un reālistisku stratēģiju. Taču es neloloju lielas ilūzijas, jo labi saprotu, ka izpratne par migrāciju modernajā pasaulē šobrīd mainās un jaunais diskurss liek valstīm demonstrēt prasmes ne tikai gaišāko prātu un čaklāko roku piesaistē, bet arī tajā, kā pasargāt sevi no svešiniekiem, stiprinot robežas, ceļot sienas, pilnveidojot iebraucēju kontroli un deportējot nevēlamas personas.
[1] Kaprāns, M. 2023. Latvieši tur: Latvijas emigrantu mobilitāte un iesakņošanās Lielbritānijā 21. gadsimteņa sākumā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.
[2] "Cool Britannia" 90. gadu beigās bija Tonija Blēra vadītās leiboristu valdības nācijas zīmolvedības kampaņa, kas vēstīja par Lielbritāniju kā mūsdienīgu, pasaulei atvērtu sabiedrību.
[3] Salīdzinājumam sk. "Poverty rate" (Nabadzības reitings), OECD: https://www.oecd.org/en/data/indicators/poverty-rate.html ; un Gini Index (Džini koeficients), World Bank, Poverty and Inequality Platform: https://data.worldbank.org/indicator/SI.POV.GINI?utm_source=chatgpt.com
[4] Massey, D. 2007. World City ("Pasaules pilsēta"), Cambridge, UK & Malden, MA: Polity Press.
[5] Migrant Integration Policy Index 2020 ("Migrantu integrācijas politikas indekss"), https://www.mipex.eu/
[6] To, kā šīs hierarhijas tiek aktivizētas un kalpo par sociālkognitīvām shēmām, atklāj daudzi eksperimentāli pētījumi. Salīdzinājumam sk. Hellwig, T. & Sinno, A. 2017. Different groups, different threats: public attitudes towards imigrants, Journal of Ethnic and Migration Studies, 43(3): 339–358; Sobolewska, M., Galandini, S. & Lessard-Phillips, L. 2017. The public view of immigrant integration: multidimensional and consensual. Evidence from survey experiments in the UK and the Netherlands, Journal of Ethnic and Migration Studies, 43(1): 58–79; Kaufmann, E. 2019. Can Narratives of White Identity Reduce Opposition to Immigration and Support for Hard Brexit? A Survey Experiment, Political Studies, 67(1): 31–46; Kaprāns, M., Saulītis, A., Mieriņa, I. 2021. Latvijas iedzīvotāju attieksme pret imigrāciju un imigrantiem. Ziņojums par aptaujas eksperimenta rezultātiem. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts. Pieejams: https://fsilu.vip.lv/media/filer_public/54/26/54267a36-735d-4b5a-9ac6-bbbc111ef413/2021_imigracija_zinojums.pdf
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
0