Maija nogalē prezentētais Andrejsalas apbūves projekts "Riga Waterfront" ir raisījis asas diskusijas, kuru fokusā galvenokārt bijuši projekta investors un pasūtītāji, bet piedāvātā Andrejsalas attīstības vīzija palikusi otrajā plānā. Lai paplašinātu sarunu, uzrunājām arhitektus un pilsētvides ekspertus, lūdzot viņiem izvērtēt pašu projektu, pamatojoties par to publiski pieejamajā informācijā.
Kārlis Melzobs, "GAISS arhitekti"
Rīgai attīstība ir vajadzīga. Ja dodam kādam atbalstu (piemēram, "zaļos koridorus" birokrātijā), tad šķistu loģiski, ka priekšroka ir visiem jēgpilnajiem centieniem atjaunot dzīvību Rīgas centra vēsturiskajos kvartālos, kas vietām sāk atgādināt spoku pilsētu. Esošās ēkas, infrastruktūra un pilsētas raksturs jāizmanto par 100% – gan dzīves kvalitātes, gan ilgtspējas dēļ.
Savukārt Andrejsalas attīstības projekta uzstādījums ir tik neizprotams, ka grūti fokusēties, kādā kontekstā to komentēt. Pat nerunājot par iesaistīto personāžu diskutablo reputāciju, pieteiktais ambīciju mērogs 15 gadu nākotnei objektīvi neiet kopā ar Rīgas iedzīvotāju skaita sarukumu pēdējos 20 gados.
Ja tomēr ignorē sasaistes trūkumu ar realitāti, tad arhitektu biroja "Hosoya Schaefer Architects" vadītās komandas izstrādātā "Riga Port City" vīzija, kas publicēta biroja mājaslapā, plānojuma ziņā izskatās tiešām labi. Ziemeļnieciskā izpratnē veidota pilsētas telpa, kurā dominē gājēja mērogs, Rīgai raksturīga kvartālu apbūve, teritorijas industriālais mantojums. Tas ir pretstats citām Rīgas jaunattīstības apkaimēm, kur joprojām uzmanības centrā ir automašīnas.
Attīstītāju komunikācijas materiālos šī pati vīzija šķietami ir piedzīvojusi nākamo idejisko un vizuālo reinkarnāciju. Nosaukums ir pazaudējis atsauci uz vēsturisko ostu, tāpat arī publicitātes attēlus caurvij sajūta, ka Rīgas vietā redzams Tuvo Austrumu luksuss un ka solījumi respektēt vietējo kopienu un vēsturisko mantojumu ir drīzāk formāli.
Bieži negadās, ka 50 hektāru liela teritorija pilsētas centrā tiek turēta gandrīz vienās rokās, turklāt solot ieguldīt trīs miljardus eiro. Šādi cipari privātu attīstītāju iespējas liek salīdzināmās pozīcijās ar pašvaldības ietekmi. Ja attīstība tiešām virzīsies, tad sākotnējā vīzija laika gaitā piedzīvos vēl daudz izmaiņu. Kādas ir sabiedrības iespējas ietekmēt šāda mēroga procesus, kurus privāti stūrē atsevišķas personas?
Elīna Lībiete, arhitekte
"Riga Waterfront" šobrīd pārdod diezgan pašķidru sapni. Pat abstrahējoties no investora un zemes īpašnieku sliktās slavas, ir grūti pašreizējā ekonomiskajā situācijā (turklāt, ņemot vērā Rīgas iedzīvotāju sarūkošo skaitu) kā reālistisku uztvert plānu par astoņtūkstoš luksusa klases dzīvokļu izbūvi. Lai arī Andrejsalas teritorija ir degradēta un problemātiska, tās attīstība pilsētai nav prioritāra un riskē izsūkt pēdējo dzīvības sulu no Rīgas centra. Ūdensmalas veidošana par publisku gājēju zonu, vēsturiskās elektrostacijas atjaunošana un jahtu ostas attīstība ir apsveicamas iniciatīvas, taču projektu kopumā raksturo nesaprotami augsts apbūves blīvums, nevēlama augstceltņu koncentrācija gar Daugavu, neskaidrības par auto infrastruktūru un viduvēja arhitektūra bez lokālām rakstura iezīmēm. Atsevišķas ēkas ir uzprojektētas labi, taču lielākā daļa izskatās kā mākslīgā intelekta ģenerētas un varētu atrasties jebkur. Tas, manuprāt, ir raksturīgi, ja tik milzīgu teritoriju uztic attīstīt vienam investoram. Neticu, ka projekts tiks realizēts, bet, ja tā tomēr notiktu, es to saredzu kā spoku rajonu ar investīciju dzīvokļiem, kuros neviens nedzīvo un kura publiskās ēkas nespēj atpelnīt savu iztiku.
Viesturs Celmiņš, "VEFRESH"
Jau gadu desmitiem, līdzko galvaspilsētā (un arī nacionālā līmenī) sastopamies ar projektu, kas mērogā pārsniedz kvartālu, kas nav rekonstrukcija un kur nepieciešama ilgtermiņa sadarbība ar privāto sektoru, to mēdz piemeklēt sūrs liktenis. Dienvidu tilts, "Rail Baltica", Ziemeļu šķērsojums, "kapu tramvajs", koncertzāle utt. Un "Riga Waterfront" ir līdzīgs precedents. Proti, plānot, saskaņot un nodrošināt attīstību vairāk nekā 50 hektāru platībā bijušajā industriālajā teritorijā pilsētas vēsturiskā centra tuvumā un jauktas, blīvas apbūves kontekstā nav nedz viegli, nedz vienkārši. Un šādu teritoriju, kas gaida savu atdzimšanu, Rīgā ir daudz. Mums var patikt vai nepatikt arhitektu sagatavotais projekts. Apbūves blīvums var tikt koriģēts vai pārstrādāts. Īpašnieku vai finansētāju profils var tikt pastiprināti vētīts. Bet, ja gribam turēt līdzi pārējām Baltijas lielpilsētām, būtu laiks pajautāt pašiem sev, kādu Rīgu par svešu naudu vēlamies būvēt, kādus "preciniekus" (investorus) gaidām un kādus noteikti negaidām. Ja kāds nav pamanījis, nekādas garas investoru rindas pie Rīgas neveidojas.
Jānis Lielmanis, "Mailītis Architects"
Nodalīsim divas lietas – attīstītājs, investors un arhitektūra, pilsētvide. Domājot par pirmo, mēs pārāk ātri norakstām otro. Vēlos vērst uzmanību un izteikties par šīs attīstības vīzijas arhitektūras un pilsētvides kontekstu.
Grandiozais plāns, kas attiecas uz Rīgas mērogam lielu teritoriju, daudzus varētu biedēt. Attīstītājs stāsta, ka iecerējis visu uzbūvēt desmit gadu laikā. Drīzāk ticu, ka pilnīga attīstība nenotiks ne desmit, ne divdesmit, bet labākajā gadījumā piecdesmit vai vairāk gadu laikā. Arī Rīgas vēsturiskais centrs, izplešoties ārpus Vecrīgas robežām, tā laika Rīgas mērogam bija monumentāls un blīvs, jo apkārt bija vien nelielas koka mājas. Vēsturiskā centra lielākā daļa ieguva savu veidolu aptuveni piecdesmit gadu nogrieznī. Mums visiem, profesionāļiem un pilsētas iedzīvotājiem, ir svarīgi sapņot un domāt par Rīgas nākotni arī šādā mērogā, ne tikai ēkas vai kvartāla ietvaros. Par to var domāt, attīstot jaunas vai atjaunojot esošās teritorijas un ēkas.
Projekta teritorijas plāns šķiet laikmetīgs un atbilstošs Rietumeiropas pilsētu jauno kvartālu attīstības virzieniem, piemēram, "Copenhagen Nordhavn", "Stockholm Royal Seaport" vai "Antwerp’s Eilandje". Piedāvātais ielu plānojums veido publisko telpu ar laukumiem, ielu zaļajām kabatām un fasādēm ielas galos, kas rada cilvēka mērogam atbilstošu pieredzi. Sakārtots ielu tīkls, daudzveidīga arhitektūras valoda, zaļās struktūras, atraktīva un atvērta Daugavas promenāde – šis kopums rada patīkamu pilsētvides sajūtu. Jāatzīst, augstceltņu varētu būt mazāk, apbūves kopējā intensitāte varētu būt zemāka.
Ņemot vērā, kāda veida dzīvojamo māju arhitektūra šobrīd top Rīgā premium klasē, mums jau ir pietiekami daudz šādu projektu, un domāju, ka tiem tik plašā klāstā, kā piedāvā attīstītājs, nav īstā vieta šajā jaunajā plānā. Visos iepriekš minētajos ārvalstu jauno kvartālu piemēros ir domāts par attīstību, kas ietver sabiedrības grupas ar dažāda līmeņa ienākumiem (mixed-income development). Dažādas klases dzīvokļi "Riga Waterfront" teritorijai piešķirtu dzīvību. Domāju, ka tur būtu vieta arī tāda tipa ēkām kā projekta "Viesturdārzs" mājām, kurās dzīvokļus var atļauties vietējā ekonomiski aktīvā vidusšķira – mājokļus tajos bieži iegādājas jaunas ģimenes, kas aktīvi izmanto apkārtējo vidi. Izvietot "Riga Waterfront" sociālos dzīvokļus, protams, ir sapnis, kas ļautu mums līdzināties ziemeļvalstīm. Turpretī luksusa segmentā redzēsim ārzemniekus, kas atbrauks uz maksimums trim mēnešiem gadā, bet pārējā laikā lielākā daļa dzīvokļu būs tukši, kas nozīmē mirušu pilsētvidi.
Gunita Piterāne un Rūdolfs Golubovs, apvienība "Pilsēta cilvēkiem"
"Riga Waterfront" projekts, kas apskatāms brošūrās un maketā, ir tuvu paraugpiemēram, kādai vajadzētu izskatīties pilsētvidei. Viens no svarīgākajiem pozitīvajiem aspektiem – visā projekta garumā gājējiem ir iespēja pieiet pie krasta, paredzētas laipas un promenāde ar piekļuvi ūdenim arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem un ģimenēm ar bērniem. Pozitīva projektā ir arī apbūve Eksporta ielā pretim Republikas laukumam, kur šobrīd ir vien šoseja (Eksporta iela) ar degvielas uzpildes staciju, kas nerada sajūtu, ka atrodies pilsētā. Jauna apbūve starp Daugavas krastu un Eksporta ielu nodrošina trokšņa slāpēšanu Daugavas potenciālajai promenādei (šobrīd šajā vietā vispār nevar piekļūt krastam). Paredzēta arī jauna tramvaja līnija Eksporta ielā uz jauno pasažieru termināli.
Liela daļa projekta zonas ir atvēlēta gājējiem, tādējādi radot vidi, kas ir patīkama, skaista, ērta un droša. Ēkām paredzēts veidot aktīvu pirmo stāvu: tas nozīmē, ka pirmajā stāvā notiek komercdarbība – kafejnīcas, restorāni, veikali. Aktīvs pirmais stāvs nozīmē arī to, ka lielākā daļa nepieciešamo pakalpojumu ir iedzīvotājiem tuvu un nav nepieciešamības pēc automašīnas vai pat velosipēda, lai dotos iepirkties vai izklaidēties. Vietās, kur pirmais stāvs ir atvēlēts dzīvošanai, tas iedzīvotājiem dod priekšrocību izveidot pusprivātu terasi.
Projektā dominē kvartālveida apbūve, kas atšķirībā no brīvstāvošas, ar vidi un ielām nesaistītas punktveida apbūves (kā Skanstē) veido ēkas ar fasādi gar ielām. Šādi būvējot, veidojas divas dažādas ārtelpas. Viena ir publiskā ārtelpa – gājēju iela vai ietve ar veikaliem, restorāniem, otra – pusprivāta ārtelpa jeb iekšpagalms ēku iedzīvotājiem.
Vēl viena pozitīva nianse – projektā ir saglabāti vēsturiskie fabrikas torņi un atsevišķas fasādes daļas no bijušā elektrostacijas kompleksa, tas tiek veidots kā teritorijas vietzīme, tāpat tiek saglabāta arī vēsturiskā ostas elevatora ēka. Tā uzskatāma par lielāko projekta vērtību – vēsturisko arhitektūras liecību saglabāšana apkaimē, kas tiek veidota no jauna. Tāpēc pat tad, ja netiek realizēta pārējā projekta daļa, tieši vēsturisko ēku rekonstrukcija un gājēju promenādes izveidošana uzskatāma par vislielāko pienesumu pilsētvidei. Tiesa, šajā projekta daļā prasītos pēc vairāk zaļumiem.
Nelielas bažas gan rada augstais stāvu skaits atsevišķās kvartāla daļās, kas var radīt lielu noēnojumu kvartālos, kuru pagalmi jau tā nav lieli. Tāpat netiek veidotas jaunas zaļās teritorijas, radot lielāku noslodzi Viesturdārzam, bet cerams, ka tiks veidoti apstādījumi ielas telpā. Arī ielas telpas risinājumi visur nešķiet pilnībā pārdomāti, tostarp arī jaunveidojamais tilts bez vides pieejamības, bet to var atrisināt projekta gaitā.
Zaiga Gaile, "Zaigas Gailes birojs"
Es teikšu kā Spīdola: nevienam es Rīgu neatdodu! Divi oligarhi grib iztirgot Andrejsalu, kuru sagrābuši juku laikos, vienalga kam. Mēģināja tur ielikt Filharmoniju, tas neizdevās. Tagad arābi ar šaubīgu projektu, kuram nav skaidru mērķu un publiskajos informācijas avotos nav norādīti autori. Rīgas ikoniskajā Daugavas panorāmā nevar pieņemt kaut kādu arhitektūru – jārīko metu konkurss ar izsvērtu uzdevumu un programmu.
0