Es biju diezgan nervozs bērns. Četru gadu vecumā man bija tā saucamais nervu tiks – bieži mirkšķināju un cieši miedzu acis. Pēc kāda laika uzmācīgā mirkšķināšana beidzās, bet sāku nereti fantazēt un baidīties, ka manu ģimeni varētu piemeklēt nelaime, tāpēc ik pa laikam trīs reizes piesitu pie koka galda, gultas malas vai sienas, lai tādā veidā "pasargātu" savus vecākus. Man bija nepieciešama ilūzija par spēju kaut ko kontrolēt. Dažreiz es trīsreiz piesitu par katru ģimenes locekli atsevišķi, citreiz es to darīju deviņas jeb trīs reiz trīs reizes – ticot, ka tad šai rīcībai ir lielāks spēks. Tikai nesen sapratu, ka šādi jau bērnībā izpaudās tā saucamie obsesīvi kompulsīvie traucējumi.
Kaut ko līdzīgu panikas lēkmēm piedzīvoju jau samērā agri – kad sākumskolā publiskā konkursā aizmirsu dzejoļa pantus vai notis klavierspēles ieskaitē. Tajā reizē, kad mani un klasesbiedreni 4. klasē nejauši ieslēdza skolas aktu zālē, kritu panikā, jo domāju, cik ļoti uztrauksies mani vecāki, kad nebūšu pārnākusi no skolas. Kamēr raudāju, otra meitene bija atradusi veidu, kā atslēgt durvis. Es turpināju uztraukties arī nākamajā dienā – ja nu skolotājas atklās, ka esam bijušas ieslēgtas zālē un "nelikumīgi" atvērušas durvis?
Gadiem ejot, negatīvā stresa līmenis tikai pieauga. Skolā saskāros ar emocionālu vardarbību no savas draudzenes, ar kuru sēdējām vienā solā. Dzīvojām blakus mājās, tikāmies gandrīz katru dienu, un viņa mēdza izraisīt biežus un neparedzamus konfliktus bez jebkāda pamata – par to, ka man ir labāka atzīme, par to, ka es ilgāk parunājos ar kādu citu meiteni, vai par to, ka simpatizēju zēnam, kas tobrīd patika viņai. Mani biedēja tas, ka viņa mēdza pierunāt citas meitenes kādu apsaukāt un ignorēt – es baidījos no sociālas izolācijas. Šī draudzība bija toksiska, un, tā kā ģimenē biju labi iemācījusies upura lomu, nolēmu pakļauties, nevis pasūtīt viņu piecas mājas tālāk. Naivi domāju, ka tādējādi konflikti mazināsies. Manai ģimenei nebija pietiekami daudz resursu, lai sniegtu nepieciešamo emocionālo atbalstu, arī mājās samilza dažāda rakstura kaites. Tuvojās pubertāte ar saviem hormonālajiem izaicinājumiem. Tā kā mani vecvecāki bija visnotaļ reliģiozi, es nolēmu ik svētdienu ar viņiem kopā doties uz baznīcu. Lūdzos katru dienu noteiktu skaitu reižu cerībā, ka Dievs atrisinās problēmas ģimenē un skolā. Manā liecībā bija vieni astotnieki, jo mācīšanās uzturēja ilūziju par spēju atrisināt problēmas ģimenē.
Kad mācījos vidusskolā, manu trauksmi un biežās panikas lēkmes papildināja smaga depresija. Tās iemesls bija saasinātas, uzmācīgas domas – man šķita, ka jūku prātā un varētu nodarīt pāri kādam ģimenes loceklim. Lai arī centos izdomāt kompulsijas jeb rīcības modeļus, kā no sava iedomātā ārprāta pasargāt citus, es nespēju sev piedot, ka man šādas idejas vispār var ienākt galvā. Ja es ko tādu domāju, tad varbūt patiesībā vēlos nogalināt savus vecākus? Dienās raudāju un naktīs nevarēju gulēt, mokoties ar vainas apziņu, kaunu un sirdsklauvēm. Tas viss atņēma dzīvības spēku. Reizēm, stāvot uz balkona, skatījos uz asfaltu dažus stāvus zemāk un domāju, ka bez manis pārējie būtu laimīgāki.
Tas bija viens no šausminošākajiem manas dzīves laikiem, tomēr man paveicās. Lai arī neko nestāstīju vecākiem, mamma nojauta, ka man ir nopietnas problēmas, un nolēma aizvest mani pie psihoterapeites. Ārste, ko viņa uzmeklēja, bija pietiekami gudra, lai pierunātu psihoterapijā iet arī mammu. Viņa pārliecināja, ka tādā gadījumā terapijai būs lielāks efekts, kas, protams, izrādījās taisnība.
Sesijas palīdzēja uzlabot attiecības ar mammu, saraut attiecības ar emocionāli vardarbīgo personu un izkļūt no obsesīvo domu akača. Pārskatot savu tā laika dienasgrāmatu, pamanīju, ka terapeite jau toreiz atklāja, ka manas varmācīgās un biedējošās domas nenozīmē, ka grasos nodarīt kādam kaitējumu, bet gan signalizē par neizpaustām un neapzinātām dusmām. Tobrīd es to nesapratu, bet man bija ļoti daudz iemeslu būt dusmīgai. Es ļāvu kāpt pāri savām robežām gandrīz visiem – biju sev iestāstījusi, ka man jābūt labai, izpalīdzīgai, paklausīgai; baidījos izraisīt savu vecāku, draudzenes un citu cilvēku dusmas. Man bija iestāstīts, ka dusmoties nav labi, jo īpaši – meitenēm. Mamma, pati neapzinoties, bija man iemācījusi upura lomu – viņa neprata aizstāvēt sevi, teikt "nē" un aiziet no mokošām attiecībām. Pieaugušā vecumā es pat mēdzu iet uz randiņiem vai skūpstīties ar cilvēkiem, ar kuriem to patiesībā nevēlējos darīt – es biju pilnībā pazaudējusi savu identitātes apziņu. Vienreiz šādi pat pārgulēju ar kādu vīrieti tikai tamdēļ, ka brīdī, kad teicu: "Šoreiz nē," – viņš pajautāja: "Kāpēc?" Ar to pietika, lai es apšaubītu pati sevi un savas robežas. Centos apmānīt sevi un nejust dusmas, bet emocijas vienmēr atrod veidu, kā izpausties.
Īsais psihoterapijas kurss pusaudžu vecumā izglāba manu dzīvību un mazināja depresiju, taču neizārstēja pilnībā. Pirmo gadu pēc terapijas centos iestāstīt sev, ka tagad nu gan esmu vesela. Tomēr ik pa laikam atgriezās gan depresīvās domas, gan obsesīvi kompulsīvā rīcība, kas šoreiz izpaudās manās attiecībās ar laiku. Man bija šausmīgi bail kaut ko nokavēt, tāpēc vienmēr steidzos un parasti nokļuvu noteiktajā vietā vismaz piecpadsmit divdesmit minūtes, bet reizēm pat pusstundu pirms noteiktā laika. Kas notiktu, ja es nokavētu? To vaicāja viena no manām psihoterapeitēm. Es nezinu. Trauksme tādā veidā novērsa uzmanību no reālajām problēmām, kas man bija jārisina, – piemēram, no bailēm, ko izjutu attiecībā uz pretējo dzimumu, vai no bailēm, ka atkal iekļūšu emocionāli vardarbīgās attiecībās. Tādēļ man ilgi nebija attiecību ar pretējo dzimumu, es nespēju līdz galam uzticēties saviem draugiem un nemitīgo uztraukumu dēļ bija grūti koncentrēties studijām.
Mācoties maģistrantūrā, sapratu, ka vairs nespēju izturēt savas "neredzamās" slimības smagumu. Lai arī baidījos no medikamentu notrulinošās iedarbības, nolēmu vērsties pie ārsta. Aprakstīju savas attiecības ar laiku, panikas lēkmes un citas trauksmes izpausmes. Depresiju nepieminēju. Tā bija pirmā reize, kad man izrakstīja trankvilizatorus. Nākamās dienas brokastīs noriju pirmo tableti. Sakravāju somu un devos uz fakultāti. Aptvēru, ka nejūtu ierasto uztraukumu, kas bija pieaudzis man kā āda. Pēkšņi – burtiski pusstundas laikā – trauksme bija pazudusi, es vairs nejutos kā citplanētiete un daudz labāk uztvēru mācību vielu. Zāles sāku lietot pavasarī, un sekojošā vasara bija viena no laimīgākajām manā dzīvē.
Ārsti zāles izrakstīja nelabprāt, taču es atradu dažādus apkārtceļus – piemēram, aizņēmos tās no saviem ne mazāk trauksmainajiem radiem, kas, labu gribēdami, neatteica. Arī viņi nesaprata, ka brīnumtabletes neārstē, bet tikai slāpē simptomus – līdzīgi kā to varētu darīt, piemēram, alkohols. Pateicoties trankvilizatoriem, es šķietami kļuvu drosmīgāka – vieglāk atklājos cilvēkiem, izveidoju pirmās attiecības ar pretējo dzimumu, spēju apvienot pusslodzes darbu ar studijām. Aptuveni pēc gada iedarbība kļuva vājāka, un man bija nepieciešama lielāka deva. Tas bija laiks, kad pārgāju uz vienu no populārākajiem prettrauksmes līdzekļiem – "Xanax" jeb "Alprazolam".
Jau drīz sapratu, ka tas man patīk un "ārstē" vēl labāk nekā iepriekšējais medikaments. Sāku strādāt pilnas slodzes darbu savā profesijā, pēc pusgada saņēmu paaugstinājumu, vēl pēc gada – uzaicinājumu strādāt labāk apmaksātā, līdzīgā darbā. Joprojām biju tā pati sieviete, kurai raksturīga pārmērīga atbildības izjūta un kura daudz un nevietā uztraucas, taču varēju izdarīt labāk un vairāk, jo mani ikdienā nenoslīcināja panikas lēkmes. Es nelietoju zāles, lai apreibinātos (tolaik pat nezināju, ka tās mēdz lietot tādiem nolūkiem). Es lietoju tās, lai dzīvotu. Trankvilizatori nebija vienīgais, ko darīju savas veselības labā – ik pa laikam gāju terapijā un vairākas reizes nedēļā apmeklēju sporta zāli, kas man fiziski palīdzēja turēties pretī bailēm.
Tajā laikā iepazinos ar topošo vīru. Kādā vakarā noskatījāmies filmu "Requiem for a Dream", kurā parādīts, kā dažādas ķīmiskās atkarības (medikamenti tievēšanai, smagās narkotikas) var izpostīt cilvēka dzīvi, un mani pārņēma sajūta, ka uz ekrāna notiekošais ir cieši saistīts ar mani. Pēc filmas paslēpu zem segas savas trīcošās rokas un centos aizmigt. Man nācās slepeni izdzert pustableti "Xanax". Tā bija pirmā reize, kad patiešām sapratu, ka esmu atkarīga no medikamentiem un to atmešana diezin vai būs vienkārša.
Pēc diviem gadiem ar vīru sākām domāt par bērniem, un es atzinos, ka lietoju spēcīgus prettrauksmes līdzekļus. Viņš to nojauta, jo bija novērojis pastāvīgas garastāvokļa svārstības – tiklīdz trankvilizatora "brīnumainā" iedarbība beidzās, es kļuvu īgna, viegli aizkaitināma un raudulīga. Nolēmu, ka likšu punktu "Xanax" lietošanai, taču neizvēlējos prātīgāko veidu, kā to darīt. Biju internetā lasījusi, kā zāļu lietošanu pārtraukt, un centos ievērot šos nosacījumus – darīju to pakāpeniski, lēnām mazinot devu un lietojot daudz šķidruma, bet nekonsultējos ar ārstu un neapmeklēju narkologu, ko man vajadzēja darīt. Man bija kauns atzīties, ka esmu atkarīga. Tā kā darbaspējas mazinājās, uz kādu laiku pametu darbu, tāpēc man vairs nebija līdzekļu psihoterapijai.
Sekojošās emocionālās un fiziskās mokas bija likumsakarīgas ilgstošai trankvilizatoru lietošanai – atgriezās trauksme un panikas lēkmes, mocījos ar bezmiegu, man parādījās gremošanas traucējumi, bieži sāpēja (vai arī likās, ka sāp) sirds, ik pa laikam piemeklēja raudāšanas lēkmes, bet mazliet atvieglot stāvokli palīdzēja tikai fiziskas aktivitātes. Apmeklēju daudzus un dažādus ārstus, veicu neskaitāmus izmeklējumus – ehokardiogrammu, gastroskopiju, kolonoskopiju, plaušu rentgenu un vēl citus. Lai arī izmeklējumi neuzrādīja nopietnas kaites, es kļuvu tik hipohondriska, ka nereti gribēju saukt ātro palīdzību nakts vidū, no kā mani atrunāja vīrs. Dusmojos un apvainojos uz viņu, jo man šķita, ka viņš mani vairs nemīl, ka viņam nerūp mana veselība un manas problēmas šķiet smieklīgas. Pēc četriem laimīgiem trankvilizatoru gadiem piedzīvoju tādu gadu, ko es nenovēlētu nevienam. Ja kāds vēlas uzzināt, kāpēc tādus medikamentus kā "Xanax" jeb "Alprazolam" nevajadzētu lietot ilgstoši un ar kādām problēmām saskaras pacienti, pārtraucot to lietošanu, iesaku noskatīties "Netflix" pieejamo filmu "Xanax: Take Your Pills".
Ģimene beidzot pierunāja mani pierakstīties pie psihiatra. Lai arī baidījos tikt sazāļota, kļuva acīmredzami, ka vairs nespēju sevi saturēt kopā un man ir nepieciešama medikamentoza palīdzība. Kad izstāstīju ārstei visus savus simptomus, viņa man izrakstīja veselu zāļu buķeti – antidepresantus, neiroleptiķus, miega medikamentus un vieglus nomierinošos medikamentus. No pēdējiem diviem samērā ātri atteicos, bet antidepresantus un neiroleptiķus turpināju lietot. Nevaru apgalvot, ka ar antidepresantiem jutos tikpat labi, kā lietojot "Xanax", taču mazinājās fiziskie slimības simptomi, uzlabojās miegs, pēc vairākiem mēnešiem kļuvu laimīgāka – un tas bija ievērojams progress. Protams, apvienojumā ar psihoterapiju un fiziskām aktivitātēm.
Es neloloju ilūzijas, ka jebkad būšu pilnīgi vesela. Zinu, ka man vēl ļoti daudz jāstrādā – gan ar savām apspiestajām un noliegtajām emocijām, gan atrodot laiku sportam un meditācijai. Esmu arī atkārtoti pieļāvusi kļūdas – kad Ukrainā sākās karš, piedzīvoju tik milzīgu trauksmi, ka atkal ķēros klāt "Xanax". Kad atmetu to, ļoti dusmojos uz sevi, ka vēlreiz ļāvos apmānam, domājot, ka nekļūšu atkarīga, jo lietoju mazākas medikamentu devas un darīju to īsāku laikposmu. Arī šoreiz man nācās iet cauri ellei.
Pieļauju, ka konkrēto medikamentu lietošanas sekas var izpausties vēl daudzus gadus. Zinu arī, ka neesmu pilnībā atveseļojusies no atkarības, tomēr man ir paveicies – man bija iespēja iegūt izglītību, ir mīļa ģimene un šobrīd arī darbs, kas man patīk. Man ir gan mani veselīgie, gan neveselīgie izdzīvošanas mehānismi. Tas ir milzīgs labirints, pa kuru es turpinu iet (un droši vien arī daudzi citi ar mentālās veselības problēmām) – reizēm tie ir divi soļi uz priekšu, pusotrs atpakaļ, bet citkārt tā ir kā mīšanās uz skrejceliņa, tomēr kustība notiek. Par spīti visam, manas esības grūtums ir panesams.
1