Par Latviju kā zīmolu esam ieraduši runāt tūrisma un valsts tēla kampaņu kontekstā, bet tam, kā par mums domā citi, ir daudz plašāka ietekme – tas nosaka arī to, kā par sevi domājam paši, turklāt Ukrainas piemērs rāda, ka draudīgā ģeopolitiskā situācijā pārliecinošs valsts tēls var būt izšķirošs tās pastāvēšanai. Cik pārdomāti veidots un kāds ir Latvijas zīmols? Ko cittautiešiem un sadarbības partneriem vēsta valsts tēls? Kā šis zīmols ietekmē mūsu domāšanu par sevi?
Uz šiem jautājumiem meklēsim atbildes publikāciju sērijā "Zīmols "Latvija"", kurā rakstos un podkāstos analizēsim Latvijas tēlu šobrīd un nesenā pagātnē. Sērijas redaktore – Rita Ruduša.
Vārdos novienādot kādas nācijas kompetences un prasmes būtu stereotipizācijas augstākā pakāpe (piemēram, visi latvieši ir labi koristi, itāļi – picu cepēji, indieši – IT speciālisti), tāpēc cilvēkkapitāla potenciālu valstī nemēra, uzskaitot kompetences, bet gan apstākļus, kas ļauj cilvēku izaugsmei notikt un to izmantot vērtību radīšanā. Tādēļ uz jautājumu, kādu priekšstatu par sevi Latvija rada cilvēkresursu ziņā, rosinu atbildēt, kritiski palūkojoties, kādu vērtību mūsu cilvēkresursos saredzam un atzīstam paši un kā mūs redz citi. Šo skatījumu balstu gan savā izaugsmes un pētniecības pieredzē, atskatoties uz Ziemeļvalstu uzņēmumu ienākšanu Latvijā nesenā pagātnē, gan pievēršoties Latvijas tēla dinamikai, "cita" konstruēšanai, kā arī (ne)iekļaušanas un demogrāfijas tendencēm, kas atspoguļotas citu autoru darbos.
Lietaskoki, bet citur
"Tāds lietaskoks ir retums!" tā 2004. gadā rekomendācijas vēstulē Bergenas Universitātei mani raksturoja norvēģu antropoloģijas profesors Raidārs Grenhaugs. Uzsverot manas darbaspējas, mērķtiecīgumu un akadēmisko potenciālu, viņš argumentēja par labu manis uzņemšanai universitātes doktorantu rindās [1] un uzsvēra, ko akadēmiskā vide Norvēģijā no tā iegūtu. Par vēstuli es uzzināju tikai vairākus gadus vēlāk sava doktora grāda aizstāvēšanas ceremonijā. Pats Grenhaugs jau bija mūžībā, taču cits profesors šo svinīgo brīdi nesavtīgi izmantoja, lai vēstuli nolasītu publiski un uzsvērtu, ka lietaskoks patiešām izrādījies vērtīgs, liekot klātesošajiem un arī man pa īstam noticēt savai vērtībai. Tam bija nozīmīga ietekme manā turpmākajā karjerā.
Šī vēstule mani gadu gaitā ir ne vien spēcinājusi, bet arī likusi domāt par Latvijas cilvēkresursu potenciālu un par to, cik lielā mērā paši esam gatavi to saskatīt, atzīt, celt un likt lietā. Lai arī profesors par manu potenciālu sprieda, balstoties manā maģistrantūras sniegumā, kāds gan lietaskoks, no malas raugoties, es pirms vairāk nekā 20 gadiem Norvēģijā varēju būt?
Jauna, profesionāli vēl nenobriedusi, ne-norvēģiete, sociālekonomiski ne pārāk labi nodrošināta, turklāt ar mazu bērnu, taču neatlaidībā un zinātkārē neapturama. Daudzu vietējo acīs es, visticamāk, pārstāvēju to, ko tagad sauc par dažādību, un, iespējams, tiku kategorizēta kā imigrante no Austrumeiropas vai pat bēgle no Balkāniem [2]. Tomēr manā atšķirīgumā tika saskatīta vērtība, kas jāiekļauj un jārealizē. Ne mana izcelsme, ne vecums, ne akcents, ne ietekmīgu pazīšanos trūkums nebija šķērslis. Uzmanība tika vērsta uz manām spējām un potenciālu, kas slēpās ne vien mērķtiecīgumā, bet arī atšķirīgumā.
Tagad, vadot dažādības un iekļaušanas mācības darba devējiem Latvijā, organizāciju vadītājiem nereti lieku pildīt pašrefleksijas uzdevumus, un viens no tiem ir fiksēt savas asociācijas par sievieti imigranti. Vārdi, kas šajos asociāciju uzdevumos dominē, ir drīzāk vērtību pazeminoši, nevis spēcinoši: proti, sieviete imigrante tiek asociēta ar bailēm, nabadzību, apdraudējumu, aizdomām, daudziem bērniem, grūtībām, apspiestību, pabalstiem – iezīmēm, kurām darba vidē netiek piešķirta pozitīva vērtība. Bet kāpēc sievieti imigranti nevaram asociēt ar ambīcijām, drosmi, vairāku valodu zināšanām, uzņēmību, neatlaidību, augstāko izglītību, jaunradi, inovācijām, vērtīgu starptautisko pieredzi? Vai mēs aiz šīm ne-vērtības asociācijām spējam un vēlamies saskatīt lietaskokus un būt tiem atvērti – īpaši laikā, kad Latvija izvirzījusies priekšplānā kā valsts ar vislielāko iedzīvotāju skaita kritumu Eiropas Savienībā (ES) pēdējo 20 gadu laikā?
Cilvēka faktors
Atsaucoties uz prominento nācijas zīmola indeksa izveidotāju un pētnieku Saimonu Anholtu, cilvēkresursiem ir fundamentāla loma nācijas zīmola veidošanā. Proti, tas, kā tiek uztverta konkrētās nācijas atvērtība, draudzīgums, izglītība, prasmes, kompetence un uzvedība, ietekmē nācijas vispārējo tēlu un konkurētspēju uz starptautiskās skatuves. Cilvēku radošumam un inovētspējai ir izšķiroša nozīme produktu un pakalpojumu attīstīšanā, kas var celt nācijas tēlu globālajā tirgū, savukārt labi izglītots un prasmīgs cilvēkkapitāls piesaista ārvalstu investīcijas, tādējādi caur ekonomikas izaugsmi veidojot pozitīvu valsts tēlu.
Cilvēkkapitālu [3] var definēt kā cilvēku prasmju, zināšanu un pieredzes kopumu, kas tiek likts lietā vērtību radīšanā. Tā veidošanās ietver darbības un faktorus, kas ceļ cilvēku (ie)spējas izkopt savas kompetences un iemaņas un efektīvi strādāt. Tātad cilvēkkapitāls neveidojas izolācijā, bet iekļaujošā un uz izaugsmi vērstā vidē. Līdzīgi ir ar zīmolu. Zīmolu var dēvēt par tēlu, kādu par savu organizāciju vai nāciju vēlamies radīt. Taču, lai kā mēs definētu zīmolu, nācijas tēls nav vienpusēji nosakāms. Proti, ja es nolemju, ka mans tēls būs iekļaujoša vadītāja, bet citi mani par tādu neatzīst, tad manis definētais tēls nav efektīvs un tādējādi nav spēkā.
Mūsu tēlu daudz lielākā mērā nosaka tas, kā mūs redz citi (un vai vispār redz [4]), nevis tas, kā paši sevi definējam. Nereti citu redzējums ņem virsroku pār paša izvēlēto tēlu, un izlauzties no šī redzējuma var būt ļoti grūti. Kā klasisku piemēru var minēt debates par orientālismu, ko aizsāka palestīniešu literatūrzinātnieks Edvards Saīds [5], apgalvojot, ka lielākā daļa Rietumu autoru raugās uz Tuvo Austrumu reģionu caur etnocentrisma brillēm, tādējādi radot iedomātu Orientu, kura primārā iezīme ir tā, ka tas ir ārkārtīgi atšķirīgs no Oksidenta (Rietumiem). Orients (Tuvie Austrumi) tādējādi ticis atspoguļots kā pretstats Oksidentam, kā citādais – gan mistisks un vilinošs, gan nezināms un draudīgs [6].
Šis piemērs liek apjaust, ka "mēs" pretstatā "citiem" ir spēcīgs pašidentificēšanās paņēmiens. Lai iemantotu jēdzienu "mēs", nepieciešams jēdziens "citi", un robežas starp abiem paplašinās un sašaurinās, kad situācija to prasa. Starp "mēs" un "tie citi" ir arī daudz kā tāda, ko neizvēlamies, jo daudzas mūsu identifikācijas tiek sviestas mums pakaļ un neviens nejautā mūsu domas [7]. Proti, identitāti brīvajā tirgū nevar izvēlēties, tā ir zīmogs, ko uzliek apkārtējā pasaule gan sociālo grupu, gan nāciju līmenī [8]. Un nozīme ir tam, ka pietiekami daudz cilvēku tam tic. Tātad cilvēkresursu vērtību nosaka tas, kā tos redz citi.
"Reiz bija norvēģis, kurš devās uz Latviju. Viņam bija nauda, bet nebija pieredzes. Tad viņš satika vietējo. Pēc laika norvēģim naudas vairs nebija, toties bija pieredze. Bet vietējam bija gan nauda, gan pieredze." Šādus anekdotiskus priekšstatus par Latvijas cilvēkresursu, kas vai nu aptin ap pirkstu labticīgos skandināvus, vai izrādās labs un attīstāms darbaspēks, man ap 2006. gadu nācās dzirdēt bieži, uzklausot Ziemeļvalstu uzņēmēju stāstus par ienākšanu Latvijas tirgū [9]. Tolaik virkne Ziemeļvalstu uzņēmumu saredzēja Latviju kā vietu, kur glābt vai būtiski uzlabot savu starptautisko konkurētspēju, izmantojot Latvijas ģeogrāfisko pozīciju, brīvās tirgus nišas un lētu, pieejamu darbaspēku.
Skandināvus Latvijā nebeidza pārsteigt vietējo darbinieku atšķirīgie priekšstati par lietu kārtību, kā arī dažādu kompetenču un izpratnes trūkums, ko ziemeļnieki bija gatavi attīstīt kopā ar Latvijas infrastruktūru. Savā Bergenas Universitātes doktorantes statusā es tolaik apkopoju un analizēju skandināvu pieredzes stāstus par to, kā darbinieki Latvijā ilgstoši strādājuši (pēc)padomju rūpnīcās ar novecojušu tehniku, bez darba drošības un algas; kā algu tekstilrūpnīcās saņēmuši galdautos, nevis latos; kā strādnieki darba vietās zog dažādus materiālus, lieto alkoholu, neizprot pienācīgus kvalitātes standartus un neievēro darba drošību. Tāpat dzirdēju neskaitāmus stāstus par to, kā ierēdņi Latvijā prasa kukuļus un cilvēku vērtību nosaka nevis pēc viņu spējām, bet pēc kontaktu loka un tā ietekmīguma. Dzirdēju arī, ka latvieši strādā patiesi čakli, nesūdzoties un neņemot slimības lapas, turklāt trīsreiz produktīvāk nekā vidusmēra darbinieki Ziemeļvalstīs un par teju desmitreiz mazāku samaksu. Savukārt neziņā balstītie aizspriedumi par Latviju izrādījušies nepamatoti: proti, Latvija neesot tas pats, kas Krievija, Latvija nav pilna ar blēžiem un, ierodoties šeit, iespaidi ir pārsvarā pozitīvi [10].
Neņemot vērā daudzos izaicinājumus, Latvija toreiz šķita pievilcīga, jo, kā rezumēja viens no investoriem: "Zemās algas izskaidro, kādēļ [Latvija] ir tik pievilcīga. Ja Norvēģijā viena metinātāja darba stunda izmaksā 270 kronas, tad šeit šī pati stunda, ieskaitot apdrošināšanu un sociālo nodokli, izmaksā 30 kronas." [11]
Cits pieredzējis, visnotaļ atzīts investors papildināja: "Vietējais tirgus mums nav interesants, jo tas ir pārāk mazs, arī pirktspēja ir vāja. Mēs esam šeit ne tāpēc, ka elektrība ir lēta vai noteikumi būtu piemēroti. Arī statistika neliecina, ka te būtu ekspertu zināšanas vai īpašas prasmes augstā līmenī, tikai vidējā. Esam šeit viena vienīga iemesla dēļ – te ir ļoti ērta cena darbaspēkam. Tas ir galvenais iemesls lielākajai daļai Skandināvijas uzņēmumu, kas ienāk šajā tirgū [..] Un lokācija ir izcila – līdzās milzīgajiem Krievijas un Ukrainas tirgiem." [12]
Šie citāti atspoguļo situāciju 2000. gadu pirmajā desmitgadē, kad uz Latviju raudzījās kā uz sava veida bāzi ieiešanai plašākā Austrumeiropas tirgū. Skandināvi kļuva par vieniem no lielākajiem investoriem Latvijā, latvieši priecājās strādāt viņu uzņēmumos, apgūt un baudīt Ziemeļvalstu demokrātisko vadības stilu, ļāvās sevis "skandinavizēšanai" un pierādīja savas izaugsmes spējas. Daļa atskārta, ka jauniegūtās kompetences paver karjeras ceļu ārpus Latvijas, daļa pamazām paši kļuva par vadītājiem, vēl citi atdūrās pret straujās izaugsmes burbuli un jutās spiesti atstāt Latviju peļņas nolūkos.
Jau dažus gadus vēlāk šie paši investori atzina, ka Latvija kļūst pārāk dārga un Latvijas lielākā problēma ir darbaspēka trūkums. Savā ziņā cilvēkkapitāla izaugsme valsts tēla kontekstā pārvērta toreiz sludināto Latvijas konkurences priekšrocību (lēts, pieejams darbaspēks un lokācija) problēmā. Kad darbaspēks vairs nebija viegli pieejams un lēts, bet ģeogrāfiskais novietojums līdzās Krievijai kļuva par draudu, atklājās nepārdomāta tēla veidošanas sekas. Proti, ko iesākt, kad vecais stāsts vairs nav spēkā?
Latviešu tēla dinamika
Cilvēkresursu tēls veidojas un pārtop gan ikdienas saskarsmē ar darbiniekiem, ierēdņiem un sadarbības partneriem, gan kultūrā un medijos. Līdzīgi kā debatēs par orientālismu, tēls balstās arī dažādos mītos par "mežonīgajiem Austrumiem", "Baltijas tīģeri", "jauno Eiropu", "Baltijas Bonanzu", "jauno Bangalori". Šie ir tikai daži no epitetiem, kādos Latvija tika tērpta Ziemeļvalstīs 2000. gadu sākumā līdzās tādiem avīžu virsrakstiem kā "Simtiem uzņēmumu pārceļas uz Baltiju", "Relokācija paātrinātā tempā", "Paredz masīvu ražošanas vienību pārcelšanu no Norvēģijas", norādot uz Latvijas uzņemto kursu no atpalicības uz progresu [13]. Šīs no ārpuses piedēvētās metaforas bija spēcīgs instruments Latvijas tēla konstrukcijā, aizēnojot citus identifikācijas veidus un iemiesojot varas attiecības, kurās viena puse tiek pašsaprotami uztverta kā nobriedusi un attīstīta, bet otra – vēl tikai attīstības procesā.
Lai arī Latvijas tēlu rotājošo epitetu raksturs, no šodienas pozīcijām raugoties, var nešķist glaimojošs, tomēr Latvija bija sava veida magnēts, jo ražotņu pārcelšana pie mums bija tēma, ko Ziemeļvalstīs plaši apsprieda plašsaziņas līdzekļos un uzņēmēju vidū. Latvija ar tās cilvēkresursiem tika uzlūkota pārejas jeb liminalitātes [14] kontekstā – no sociālisma uz kapitālismu, no plānveida ekonomikas uz brīvo tirgu, no padomju uz Rietumu standartiem, no atpalicības uz modernizāciju, no autoritārisma uz demokrātiju, kuras veidošanā bija iespējams pielikt roku uz abpusēja izdevīguma pamata. Pretestība uztvert Latviju kā līdzvērtīgu cilvēkkapitāla ziņā Skandināvijai toreiz bija acīmredzama – no vienas puses, tai tika piedēvēta atpalicība un smags padomju mantojums, no otras puses, uz to tika liktas lielas cerības, saskatot visas attīstības iespējas, kas raksturīgas ES valstīm, un teju neizsmeļamu jauna tirgus potenciālu.
Apjaušot Latvijas cilvēkkapitāla potenciālu, Latvijas tēls pamazām no zemo izmaksu ražotņu vietas pārtapa par vietu starptautiskā biznesa pakalpojumu centru attīstīšanai. Sniedzot IT, finanšu, juridisko un citus biznesa ārpakalpojumus ar Latvijas cilvēkkapitāla starpniecību, šie centri nodrošina dažādu starptautisku biznesu funkcionēšanu, kaļ attīstības plānus un norāda uz vēl neizmantotajām iespējām, taču to lielākais izaicinājums Latvijā ir cilvēkresursu pieejamība un darbaspēka kvalitāte.
Līdzīgi kā citās investīciju piesaistes jomās, arī šeit Latvija konkurē ar Lietuvu, Igauniju, Poliju, Čehiju, Portugāli un citām Eiropas valstīm. Talantu pieejamība un lokāciju sasniedzamība ir noteicošie faktori, kas ietekmē investoru lēmumus. Ja citās valstīs biznesa centri ir izvietoti vairākās pilsētās, tad Latvijā ap 97% šo centru atrodas Rīgā, kur, radot darbavietas, maksājot nodokļus, nomājot telpas un ceļot darbinieku kvalifikāciju, uzņēmumi ik gadu iegulda miljoniem eiro. Kamēr zemas pievienotās vērtības uzdevumi tiek robotizēti, darbiniekos tiek ieguldīts, lai tie varētu veikt arvien augstākas pievienotās vērtības funkcijas, jo, augot darbiniekam, aug bizness. Taču šī izaugsme paliek tikai Rīgā.
Ar mīnusa zīmi
Cilvēkkapitāla koncentrēšanās Rīgā un Pierīgā spilgti atspoguļo, kā Latvija sadalījusies divās kontrastējošās daļās. Teritoriāli absolūti lielākā, bet skaitliski dramatiski sarūkošā daļa mīt mazpilsētās un lauku rajonos patālu no Rīgas un piedzīvo augstāku bezdarba līmeni, zemākas algas un strauju novecošanos. Otra daļa – urbānā, jaunākā, turīgākā – koncentrējas ap galvaspilsētu un ir ar plašākām profesionālās un personiskās izaugsmes iespējām. Plāna, stratēģijas vai apņemšanās, kas solītu šo nevienlīdzību pārvarēt, nav, lauku iedzīvotāji netiek atzīti par vērtību, tālab to skaits turpina sarukt [15].
Vai Latvijas nākotne būs tikai Rīgā? Tas ir izšķirošs jautājums Latvijas cilvēkresursu tēlam, īpaši demogrāfiskās situācijas kontekstā. LTV raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" nesen veiktais pētījums "Nāves ēnā" rāda, ka 2000. gada sākumā Latvijā dzīvoja 2,38 miljoni iedzīvotāju, bet 2024. gada sākumā jau vairs tikai 1,87 miljoni. Kritums ir par 21%, no kā gandrīz pusi jeb 264 000 veido Latvijas iedzīvotāju emigrācija uz ārzemēm, bet otra puse saistīta ar zemo dzimstību. Abi šie procesi raksturīgi visai Latvijai. Piemēram, Ventspilī cilvēku skaita kritums – 25%, Liepājā – 24%, Rēzeknē – 33%, Daugavpilī – 32%, Rīgā – 20%. Savukārt novadu līmenī: Valmieras novadā mīnus 25%, Dienvidkurzemes – 33%, Balvu novadā – 40%, Krāslavas novadā – 46%. Lai arī Pierīgā atsevišķi novadi demonstrē strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu (piemēram, Ādažu novadā iedzīvotāju skaits kopš 2000. gada audzis par 90%), kopējo demogrāfisko situāciju valstī tas neuzlabo. ES statistikas pārvalde "Eurostat" prognozē, ka Latvijas iedzīvotāju skaits turpinās samazināties, 2070. gadā sarūkot līdz 1,3 miljoniem.
Šī realitāte turpina sāpīgi atbalsoties gan pārcelto ražotņu, gan citu investoru priekšstatos par Latvijas cilvēkkapitālu. Arvien mazāk dzimst, arvien straujāk noveco, arvien turpina aizbraukt. Arī pasaules medijos nevar nepamanīt Latvijas kā pirmrindnieces tēlu ES iedzīvotāju skaita krituma ziņā. Tādi virsraksti kā "Cīņa apturēt sarūkošo iedzīvotāju skaitu skar dažas nācijas stiprāk", "Latvija – izzūdošā nācija", "Jaunie latvieši masveidā pamet dzimteni jaunas nākotnes meklējumos" liek domāt nevis par to, kādi ir mūsu cilvēkresursi, bet gan cik to ir. Manuprāt, neviens no Latvijas pievilcību sludinošajiem zīmoliem ārvalstīs nav rezonējis tik spilgti kā neglaimojošie fakti, ka latvieši paši atstāj savu zemi, lai meklētu izaugsmes iespējas citur. Kad lasām, ka nākamo trīs desmitgažu laikā Latvija, kas kopš 90. gadiem jau zaudējusi gandrīz 30% iedzīvotāju, zaudēs vēl 23,5%, nav jābūt zinātniekam, lai saprastu, ka mums jāsaredz un jāatzīst ikkatra potenciāls. Bet vai tas notiek?
Zemais diskomforta slieksnis
Neizceļot konkrētus vārdus vai nozares, vēlos uzsvērt, ka mums Latvijā ir, ar ko lepoties visās jomās. Taču par Latvijas zeltu mēs biežāk saucam mežus, nevis cilvēkus. Mēs no sirds lepojamies ar tautiešiem, kas guvuši panākumus ārvalstīs, bet mazāk novērtējam tos, kas ikdienā veido Latviju. Arī paši braucam laimi vai izaugsmi meklēt ārpus Latvijas, sagaidot, ka mūs novērtēs un iekļaus, taču lietaskokus no citām valstīm vairāmies pieņemt, tāpat kā nenovērtējam tos, kas atšķiras no mūsu iedomātās normas vecuma, spēju, izskata, tautības un citu piederību ziņā.
Nesenie pētījumi liecina, ka 40% Latvijas iedzīvotāju ir saskārušies ar diskrimināciju – visbiežāk vecuma dēļ. Līdz 2050. gadam vairāk nekā 40% ES iedzīvotāju būs vecāki par 55 gadiem. Latvijai, tāpat kā citām novecojošām Eiropas valstīm, šī situācija rada būtiskus izaicinājumus – no spiediena uz sociālās apdrošināšanas sistēmu līdz strukturālām izmaiņām darba tirgū. Jau šodien Latvijā aptuveni 35% iedzīvotāju ir virs 55 gadu vecuma, taču darba devēji šo potenciālu vairās izmantot. Aptaujas liecina, ka 51% Latvijas iedzīvotāju uzskata diskrimināciju vecuma dēļ par bieži sastopamu, visbiežāk pirmspensijas vecuma un jauniešu grupās; 72% darba ņēmēju uzskata vecuma diskrimināciju par būtisku problēmu Latvijas darba tirgū, bet tikai 3% darba ņēmēju uzskata, ka vecuma diskriminācija darba tirgū nepastāv [16].
Izslēdzot no darba dzīves vecāka gadagājuma darbiniekus, zaudējam gan būtisku pieredzes potenciālu, gan inovāciju potenciālu, kas rodas brieduma, svaigi diplomētu zināšanu un digitālo risinājumu mijiedarbē. Atsakoties no vecāka gadagājuma darbinieku pienesuma, zāģējam zaru, uz kura paši sēžam, veidojot darba tirgū augsni, kas pašiem būs nelabvēlīga, pārkāpjot 50 gadu slieksnim. Savukārt, atvairot jaunos, zaudējam viņus citām Eiropas valstīm. Darba devēju bailes no vecuma dažādības atspoguļo arī vadītāju izpratnes trūkumu par iekļaujošu vadību. Cilvēkresursu pieejamības problēmu nevar risināt, vainojot tikai darba ņēmējus, jo kompetences ir jāpilnveido arī vadītājiem – īpaši attiecībā uz iekļaujošu vadību, lai nezaudētu vērtīgo cilvēkpotenciālu. Lai cik īpaši būtu mūsu cilvēkresursi spēju, kompetences un pieredzes ziņā, to atdeve ir atkarīga no tā, cik lielā mērā šis potenciāls tiek atzīts un iekļauts.
Līdzās vecumam kā biežākie diskriminācijas pamati ziņojumos tiek minēta arī etniskā piederība, invaliditāte un seksuālā orientācija, savukārt sabiedrības izpratne par diskriminācijas formām un to sekām joprojām tiek atzīta par nepietiekamu [17]; diskriminējoša attieksme izglītībā, nodarbinātībā, veselības aprūpē un ikdienā tiek atspoguļota kā daļa no daudzu Latvijas iedzīvotāju ikdienas [18], bet diskriminācijas līmenis darbavietās tikpat kā nav mainījies kopš 2011. gada [19].
Atšķirībā no, piemēram, Nīderlandes, Īrijas un Zviedrijas, kur iedzīvotāji parasti jūtas ērti, ikdienā kontaktējoties ar diskriminācijas riskam pakļautu grupu pārstāvjiem, Latvijā cilvēki biežāk izjūt diskomfortu šādās situācijās vai bailes no atšķirīgā. Zema komforta sajūta saskarsmē ar atšķirīgo savukārt kavē iekļaujošas sabiedrības veidošanu – tādas sabiedrības, kurā visiem būtu vienlīdzīgas iespējas piedalīties sabiedrības procesos un justies piederīgiem.
Dilles un realitāte
Ja latvieši izrādās tik neatvērti šķietami atšķirīgajam, kāds ir viņu pašu zīmētais paštēls? Mārketinga materiālos Latvija tiek definēta kā zaļa, droša un moderna valsts Ziemeļeiropā pie Baltijas jūras ar bagātīgu kultūras mantojumu, inovatīvu garu un bezbailīgiem varoņiem [20]. Latvieši sevi pozicionē kā introvertus, kas atveras tikai Dziesmusvētkos, Jāņos un sporta pasākumos, ēd dilles, bauda laukus, augstu vērtē latviešu valodu, neatkarību, karogu, Brīvības pieminekli, himnu [21], kā arī Atmodu, Baltijas ceļu, Ziemassvētku egli, Pētergaili, hokeju, ķiplokus, melno balzamu, kapus un zaļu vidi [22].
Mārketinga materiālos kā nācijas spēks minētas arī sievietes, kuras, no vienas puses, skaitliski dominē vadītāju amatos, bet no otras – saņem ievērojami mazāku algu nekā vīrieši un vairumā gadījumu pēc šķiršanās vienas iznes uz saviem pleciem bērnu audzināšanu un uzturēšanu [23]. Savukārt kā Latvijas vīriešu prototips tiek uzsvērts Lāčplēsis, kura testosterons izpaužas hokeja un basketbola laukumā [24]. It kā garāmejot uzsvērtas arī vārdos nenosauktas kompetences, konkretizējot vien to, ka 95% zina vismaz vienu svešvalodu, bet nav minēts, tieši kura ir visvairāk izplatītā. Raksturojot Latvijas cilvēkus, šajos materiālos nav minēts nekas par etniskajām minoritātēm, izņemot to procentuālo daudzumu: 39,1%. It kā pozitīvi iekrāsotais raksts [25] par Latvijas cilvēkiem beidzas ar atziņu, ka tūkstošiem latviešu atstāj Latviju un tādēļ ir sastopami izkaisīti visur pasaulē.
Bet kas ir tas, kas mūsu lietaskokiem liedz augt pašu valstī un ļauj tiem justies vērtīgiem citviet? Vai Latvijas tēls saistās ar vietu, kur atbraukt uz zaļiem laukiem, ieēst dilles, pabūt kapusvētkos un Dziesmusvētkos, bet ne ar vietu, kur profesionāli augt un justies vērtīgam? Latvijas zīmētā tēla pretrunīgums izpaužas arī citos aspektos: ar Latvijas zaļumu lepojamies, bet ar Latvijas mazajām saimniecībām, kam rūp, lai vieta aiz viņiem nepaliek tukša, ne [26]. Gribam sevi zīmēt kā valsti, kur zinātnei ir liela nozīme, bet sniedzam vienu no zemākajiem atbalstiem zinātnē, pētniecībā un attīstībā ES valstīs un pēkšņi attopamies, ka Latvijas pieaugušo prasmes netiek līdzi mūsdienu prasībām. It kā pašpasludinātās ziemeļnieciskās introvertības vārdā atļaujamies neiekļaut un diskriminēt šķietami atšķirīgo, bet vai tas liecina par modernu, nobriedušu valsti un vai varam to atļauties? Latvijas tēla pretrunīgums kavē tā efektivitāti. Tādēļ cilvēkresursu-kā-zīmola kontekstā rosinu domāt: kādus lietaskokus mēs veidojam, atzīstam un liekam lietā sava tēla un konkurētspējas celšanā? Kāpēc, masveidā dzenoties uz citām valstīm, sagaidām tur atvērtību un iekļaušanu, bet paši vairāmies būt iekļaujoši? Kāpēc nesaredzam vērtību atšķirīgos lietaskokos, kas vēlas augt pie mums? Kāpēc svinam tikai uzvarētājus, ja nobriedušas sabiedrības rādītājs ir tās attieksme pret sabiedrības ievainojamāko daļu? Bez šo jautājumu atbildēšanas neizdosies radīt pietiekami spēcīgu valsts tēlu, lai tēlu mūsu vietā neradītu citi.
[1] Doktorantūra Norvēģijā ir algots akadēmisks amats, nevis studiju programma.
[2] Toreiz Baltiju un Balkānus mēdza jaukt, bet, ja tomēr saprata, ka Baltija ir cits reģions, tad par Latviju kā valsti maz ko zināja un parasti jauca Rīgu ar Viļņu un Tallinu, un nereti piedēvēja mums krievu valodu kā dzimto.
[3] Kopējo cilvēkkapitālu valstī var vērtēt, izmantojot dažādus rādītājus. Piemēram, Pasaules Bankas Cilvēkkapitāla indekss (Human Capital Index) skalā no 0 līdz 1 ar 1 kā labāko rezultātu atspoguļo, cik produktīvs nākotnē būs bērns, ja viņš būtu pilnībā vesels un ar pilnvērtīgi apgūtu, kvalitatīvu izglītību. Pēdējo gadu laikā Latvijas Cilvēkkapitāla indekss ir bijis ap 0,72. Tas nozīmē, ka tagad Latvijā dzimis bērns pieaugot sasniegs 72% no produktivitātes, ko viņš varētu gūt. Salīdzinot ar citām valstīm, Latvijas indekss ir augstāks nekā vidējais Eiropas un Centrālās Āzijas reģionā, bet zemāks nekā vidējais rādītājs citās augstu ienākumu valstīs. Piemēram, Singapūrā indekss ir 0,88, bet Somijā un Zviedrijā – 0,80.
[4] Piemēram, vēl samērā nesen, veicot pētījumu Arābijas pussalas reģionā par Ziemeļvalstu tehnoloģiju potenciālu tajā, nesastapu gandrīz nevienu vietējo, kas zinātu, kas ir Latvija.
[5] Said, W. Edward 1979: Orientalism. Vintage Books, New York.
[6] Cimdiņa, Agnese 2023: Ilgtspējas meklējumi Arābijas tuksnesī. Tirgus un naftas antropoloģija. Rīga: Jānis Roze.
[7] Ēriksens, Tomass Hillanns 2010: Saknes un pēdas. Rīga: Zvaigzne.
[8] Ēriksens, Tomass Hillanns 2010: Saknes un pēdas. Rīga: Zvaigzne.
[9] Cimdiņa, Agnese 2012: An Anthropology of Marketplace Behavior. Aspects of Embeddeness in Norwegian Entrepreneurship in the Baltics. PhD Thesis. University of Bergen, Norway.
[10] Turpat.
[11] Turpat.
[12] Turpat.
[13] Turpat.
[14] Liminalitāte ir antropoloģijā bieži izmantots jēdziens, kas raksturo pārejas posmu rituālos starp diviem dzīves posmiem vai statusiem. Šis posms var būt gan izaicinošs, gan atbrīvojošs, jo liek pārskatīt savas vērtības, uzskatus, rīcību. Liminalitātei var būt pozitīva ietekme, jo indivīdi un kopienas ir spiesti piedzīvot pārmaiņas un pārdomāt savu identitāti, piederību un tēlu, tādējādi liminalitāte veicina personīgo izaugsmi un stimulē meklēt jaunus veidus, kā risināt problēmas un pierādīt sevi. Taču liminalitātei var būt arī negatīva ietekme, jo tā rada nenoteiktību un trauksmi, ko cilvēki piedzīvo neziņā par nākotni un zaudējot skaidrību par savu identitāti.
[15] Cimdiņa, Agnese un Raubiško Ieva, 2012: Cilvēks un darbs Latvijas laukos. Sociālantropoloģisks skatījums. Zinātne.
[16] "PwC Latvija" un personāla atlases uzņēmuma "Alma Career" veiktā darbinieku un darba devēju aptauja par vecuma diskrimināciju Latvijas darba tirgū norisinājās interneta vidē 2024. gada jūnijā, kopumā aptaujājot 2077 darba ņēmējus un 128 darba devējus. https://www.pwc.com/lv/lv/news/aptauja-par-vecuma-diskriminaciju.html
[17] SIF (2023). Dažādības kompass 2023: pētījums par diskriminācijas situāciju darba vietās Latvijā. Rīga, Latvija.
[18] Labklājības ministrijas pētījums "Sabiedriskās domas aptauja par sabiedrības izpratni par diskriminācijas aspektiem", 2022.
[19] Diskriminācijas izplatība nodarbinātības vidē Latvijā. LR Tiesībsargs, 2020. https://www.tiesibsargs.lv/uploads/content/diskriminacija_darba_vide_2020_petijuma_rezultati_1594374193.Pdf
[20] The Latvian ABC. Your guide to Latvia and the Latvians. The Latvian institute, 2020.
[21] Latvia Today. The Latvian Institute. 2014.
[22] The Latvian ABC. Your guide to Latvia and the Latvians. The Latvian institute, 2020.
[23] Latvia Today. The Latvian Institute. 2014
[24] Turpat.
[25] Turpat.
[26] Cimdiņa, Agnese un Raubiško, Ieva, 2012: Cilvēks un darbs Latvijas laukos. Sociālantropoloģisks skatījums. Zinātne.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
0