Par Imanuela Kanta darbu "Mūžīgu mieru" (no vācu val. tulkojis Igors Šuvajevs, izd. "Zvaigzne ABC").
Dažkārt tas, kas kavē lasīt aizgājušo gadsimtu domas dižgaru mazāk populāros darbus par politiku, ir stereotipi. Gan laika rituma izraisīta augstprātība (sak, mums atpakaļskatā redzams daudz ilgāks vēstures nogrieznis – ko gan tādu viņi varētu iemācīt?), gan studiju pieredze, kad priekšstatu par domātāju veido steigā apgūti obligātās lasāmvielas fragmenti, kas rada ilūziju – ja ne pilnībā, tad lielos vilcienos viss taču ir skaidrs. Tā šķita arī man, sākot lasīt Imanuela Kanta 1795. gada traktātu "Mūžīgu mieru", kuru nupat filozofa Igora Šuvajeva (1963–2024) jaunā tulkojumā izdevusi "Zvaigzne ABC".
Gaidīju ideālistisku, utopisku redzējumu par to, cik nozīmīga būtu globāla superfederācija, kas pasaulē garantētu tiesiskumu un mieru, bet sagaidīju ko citu.
Nepārprotiet – ja labi meklē, šajā īsajā darbā var atrast arī ideālismu un utopismu. Tā pielikumos atrodamas arī Kantam raksturīgās domas fineses par morāles teorijas jautājumiem.
Taču šodien "Mūžīgu mieru" es redzu galvenokārt kā pravietisku stāstu par to, uz kādiem principiem būvēt Eiropas Savienību. Vairāk nekā 150 gadus pirms tās agrīnākajiem aizmetņiem... Un tiktāl, ciktāl traktātā ir atrodamas atbildes, Eiropas Savienība tām teju perfekti atbilst. Bet tur, kur darbā atbilžu nav, mums, 21. gadsimta Eiropas Savienības pilsoņiem, risinājumi jāmeklē pašiem, bez Kēnigsbergas filozofa padoma.
Vai šodien ir kāds mums vēl aktuālāks jautājums nekā šis: ko tieši darīt demokrātisku valstu klubiņam saskarsmē ar valsti, kas ne tikai nevēlas tam pievienoties, bet grib karot?
Šis nav jautājums, kas tiek risināts Kanta darbā. Varbūt tādēļ, ka 18. gadsimtā būtu grūti pat iedomāties, ka demokrātisku valstu klubiņš ir kas vairāk par sapni. Bet Kants uzskatīja, ka tā izveidošanās ir priekšnoteikums tam, lai ar laiku būtu iespējams izvairīties no kariem un nonākt pie "mūžīga miera" [1].
Kas ir tie principi, kas Kantam šķiet svarīgi, lai nebūtu karu, un kuros redzamas īpaši ciešas paralēles ar vēlāk tapušo Eiropas Savienību? Izcelšu piecus, atļaujoties ignorēt paša Kanta secību un strukturējumu:
Pirmkārt, attiecīgajā valstī lēmumi ir jāpieņem tiem, kuri paši uz savas ādas izjustu kara sekas [2]. Tas nozīmē, ka pārvaldes formai jābūt republikāniskai/demokrātiskai [3]. Demokrātiska pārvaldes forma ir priekšnoteikums tam, lai pievienotos Eiropas Savienībai (atšķirībā, piemēram, no ANO, kuras biedru vidū ir ne mazums autokrātiju).
Otrkārt, vajadzīgs, lai dažādās valstis sadarbotos, kopīgi pieņemtu lēmumus, proti, būtu brīvas, taču vienotas "brīvu valstu federālismā". Kants īpaši atzīmē, ka šīs valstis nav jāsakausē vienā supervalstī.
Treškārt, karš nedrīkstētu būt viegli uzsākams. Jo vieglāk valstij ir sākt karu, jo vairāk kārdinājumu karot. Tādēļ "pastāvīgam karaspēkam ar laiku pilnīgi jāizzūd. Jo, būdams sava bruņojuma dēļ vienmēr gatavs, tas nemitīgi draud citām valstīm ar karu; tas vedina valstis pārspēt citai citu bruņojumā" (18.–19. lpp.). Kants iebilst arī pret to, ka valstis aizņemtos tam, lai gatavotos karam.
Ceturtkārt, valstij nav jājaucas citas valsts iekšējās darīšanās.
Un, piektkārt, ja karš jau notiek, tad godīgi jāievēro kara vešanas nosacījumi (piemēram, nedrīkst sūtīt slepkavas noindēt citu valstu vadītājus vai provocēt iekšējos nemierus attiecīgajā valstī). Tas nepieciešams, lai miers vispār būtu iespējams – proti, pretiniekam nebūtu motivācijas turpināt karu bezgalīgi.
Šie Kanta formulētie principi, manuprāt, labi izskaidro, kādēļ Eiropas Savienība ir tāda, kāda tā ir. Grūti iedomāties karu starp tās dalībvalstīm. Bet ne mazāk grūti iedomāties vēl vājāku gatavību agresīvam "huligānam" pie ES robežām.
Ko gan demokrātisku valstu saime, kas apzināti nav prioritizējusi armiju būvēšanu un militāros izdevumus, var izdarīt, saskaroties ar citu valsti, kam miers nav svarīgs? Ja darīšana ir ar despotiju, kas neļauj notikt godīgām vēlēšanām, nerespektē citu valstu autonomiju un ir mērķtiecīgi būvējusi savu karaspēku? Despotiju, kas neievēro ne tikai kara, bet arī miera laikā fundamentālus noteikumus? Kā nepalikt totāli neaizsargātam?
Kanta traktātam ir neparasti daudz paralēļu ar Angelas Merkeles un citu valstu līderu pieņēmumu, ka risinājums ir nevis bruņoties, bet potenciālajam agresoram radīt vēlmi pašam iestāties klubā, baudīt demokrātiskas kopādzīvošanas priekšrocības [4].
Skatoties uz Krieviju, tas šķiet naivi. Taču, kā redzams, Krievija ir drīzāk izņēmums, nevis norma. Daudzām valstīm Vācijas un Francijas sākotnējais paraugs [5] šķita pietiekami iedvesmojošs, lai tiektos iekļūt Eiropas Savienībā, nevis turpinātu karot. Balkānu valstis ir spilgtākais nesenais apliecinājums tam, ka Kanta tēze nav utopiska.
Kants nevienam nav solījis, ka ceļš uz mūžīgo mieru būs vienkāršs. Traktāta ievadā viņš sevi raksturo kā filozofu, kurš sapņo mūžīgā miera sapni. Tātad, filozofs, sapņotājs, nevis miera veidošanas instruktors. Ja vērtē no šāda skatpunkta, viņa "filozofiskais projekts" bijis pat izcili veiksmīgs – jo atšķirībā no šodienas 18. gadsimtā kari Eiropas teritorijā nevienu nebūtu šokējuši.
Bet tomēr – ko darīt demokrātisku valstu saimei tad, ja kāds militāri uzbrūk vai draud uzbrukt?
Nav daudz citu variantu, kā uz mirkli palikt maliņā sapni par mūžīgo mieru, stiprināt armiju un, ja vajag, doties karot, lai pēc kara atkal varētu virzīties uz priekšu ar filozofisku sapni. Jo kādi gan varianti? Pretējā gadījumā pār Eiropu un pasauli valdīs tie, kuriem miers nav sapnis.
[1] Man diemžēl nav pietiekamu vācu valodas zināšanu, lai novērtētu, cik lielā mērā latviešu valodas vārds "mūžīgs" atbilst Kanta iecerei. Angliski tas parasti tiek tulkots kā "perpetual peace", kas nozīmē, ka angliskās konotācijas miera raksturojumam ir mazāk statiskas. Proti, miers tiek domāts kā kaut kas, kas "turpinās", "ilgst" – un nav asociāciju ar nāvi kā "mūžīgā miera" prototipiskāko nozīmi.
[2] "Ja tiek prasīta valsts pilsoņu piekrišana tam, būt vai nebūt karam, tad pilnīgi dabiski, ka viņi kārtīgi apdomās, vai uzsākt tik sliktu spēli, jo viņiem pašiem būs jāuzņemas viss kara posts." (Kants, I. Mūžīgu mieru. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2024, 26. lpp.)
[3] Kanta dzīves laikā termins "demokrātija" tika lietots šaurākā nozīmē, nekā šobrīd pierasts, – tas apzīmēja tiešās demokrātijas sistēmu, kur jautājumus izlemj pilsoņi ar balsu vairākumu. Tādēļ rodas šķietams paradokss: Kants uzskata, ka republikāniska pārvaldes forma ir priekšnoteikums mieram, bet vienlaikus stingri iebilst pret demokrātiju. Republikāniska pārvaldes forma aptuveni atbilst tam, ko mēs saprotam ar mūsdienu pārstāvnieciskajām demokrātijām, kur valstī vienlaikus pastāv varas dalīšana, pilsoņi tiek uzskatīti par savstarpēji vienlīdzīgiem un pastāv pārstāvnieciskais varas īstenošanas modelis.
[4] "Gluži labi iespējams iedomāties šīs federalitātes idejas, kurai pakāpeniski jāaptver visas valstis un tādējādi jānoved pie mūžīga miera, īstenojamību. Jo, ja liktenis lems par kādu varenu un apgaismotu tautu, ka tā var izveidoties par republiku (kurai pēc savas iedabas jātiecas pēc mūžīgā miera), tad pārējām valstīm tā noderētu par federatīvas apvienošanās centru, lai tai pievienotos un tādējādi atbilstīgi tautu tiesību idejai nodrošinātu valstu brīvības stāvokli, un ar šāda veida saistību aizvien vairāk paplašinātos." (Kants, I. Mūžīgu mieru, 32. lpp.)
[5] Francija un Vācija, Eiropas lielvalstis, abos 20. gadsimta pasaules karos bija karojušas pretējās pusēs. Lai nepieļautu jaunus karus, 1951. gadā tās izveidoja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, lai kopīgi apsaimniekotu ogles un tēraudu – šos karadarbībai tik nepieciešamos resursus. Tas bija aizsākums tam, ko mēs šodien pazīstam kā Eiropas Savienību. Eiropas Savienībā apvienojušās valstis ir ekonomiski savstarpēji atkarīgas un kopīgi pieņem lēmumus, šādi padarot karus starp tām gandrīz neiedomājamus.
0