Mans ķermenis ir haotisks un aizmāršīgs. Tas neuzvedas, kā nākas. Tā to raksturoju es, taču mana ginekoloģe to sauc par policistisko olnīcu sindromu jeb PCOS. Saslimšana man vairākkārt likusi vaicāt – vai es kā sieviete esmu pietiekama? Cik pārliecinoši man izdodas spēlēt šo lomu? Sindroms sašūpojis to, kā uztveru un sajūtu savu dzimtes identitāti, un vienubrīd atskārtu – mana būšana sievietei nav pašsaprotama.
Pēc definīcijas PCOS ir hroniska saslimšana, kas izpaužas kā paaugstināts vīrišķo hormonu daudzums, neregulāras mēnešreizes, kā arī cistas olnīcās. Sindroms paaugstina neauglības, kā arī 2. tipa cukura diabēta, sirds un asinsvadu un citu slimību risku. Ja grūtniecība iestājas, PCOS rada papildu riskus bērniņa iznēsāšanai. Tāpat sievietes, kam ir šī slimība, biežāk saskaras ar ēšanas traucējumiem, depresiju un trauksmi. Sievietēm ar PCOS nereti novērota arī akne, palielināts apmatojuma daudzums un liekais svars. Policistisko olnīcu sindroms skar plašu cilvēku loku – tā ir visbiežākā endokrīnā saslimšana sievietēm reproduktīvā vecumā [1].
Esmu negaidīti asiņojusi sporta stundās un stadionā, tautas deju nometnē un pārgājienā, pie jūras un lidostā. Manā gadījumā menstruācijas vienmēr ir ļoti sāpīgas. Īpaši spilgti atceros pēdējo mēnešreižu 3. dienu. Atgriezos no universitātes pēc četrām lekcijām. Pa ceļam iegāju veikalā. Ar smagu mugursomu un pārtikas produktu pilnu iepirkumu maisu ierados mājās. Dienas pirmajā pusē biju izdzērusi divas pretsāpju tabletes un trīs tabletes, kas atvieglo krampjus. Ar šādu devu un kombināciju sāpes joprojām ir klātesošas un kaitinošas, bet tādas, ka spēju koncentrēties arī uz ko citu, ne tikai ķermeņa mocībām. Ar šādu devu dienas ir dzīvojamas. Noliku somas, pārģērbos un sāku gatavot ēst. Jau pa ceļam uz mājām jutu, ka sāpes atkal saasinās. Bet, kamēr stāvēju pie plīts, krampji vēderā kļuva tik stipri, ka gribot negribot katlā iebērtos makaronus un vistu pannā uz brīdi nācās atstāt pašplūsmā. Maziem solīšiem un saķertu vēderu aizgāju pēc pretsāpju tablešu papildinājuma. Tad atgriezos virtuvē, apsēdos uz grīdas un, sarāvusies čokurā, gaidīju, līdz noskanēs taimeris un makaroni būs gatavi. Es gaidīju, līdz sāpes pāries.
Normāls menstruālais cikls ir 21 līdz 35 dienas ilgs, vidēji – 28 dienas. Pirmā cikla diena ir pirmā menstruāciju diena. Mēnešreizes ilgst vidēji 2–7 dienas, liecina Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā pieejamā informācija un bioloģijas stundās (ļoti novēloti) uzzinātais. Taču ne manā pieredzē. Pirmo reizi ginekoloģes kabinetā nonācu jau 14 gadu vecumā, jo bija skaidrs – kaut kas nav kārtībā. Tad arī tiku iepazīstināta ar hormonālās kontracepcijas tabletēm, kas, nomainot cita citu, nelieliem pārtraukumiem bijušas daļa manas dzīves septiņus gadus. Tolaik un vēl dažus gadus vēlāk ārstei neradās papildu jautājumi par to, kāpēc manas mēnešreizes reizēm ilgst divas nedēļas, reizēm pazūd uz trim mēnešiem vai ilgāk, kāpēc sāpes, ko piedzīvoju, ir tik stipras, ka brīžam grūti pakustēties vai ievilkt elpu. Par normālu ikdienu un dzīves kvalitāti nemaz nerunājot. Ilgi netika veiktas arī tā sauktās hormonālās analīzes. Pirmajā reizē ginekoloģe veica apskati un noteica: "Mazāk sāpēs, sejas āda būs tīrāka, gludāka," – un smaidīdama nolika man priekšā tablešu recepti. Līdzīgs scenārijs atkārtojās arī turpmākajos gados pie dažādiem ārstiem. Hormonālās tabletes padarīja ciklu paredzamu, uz sejas bija mazāk pumpu, bet tās bija vienīgās pozitīvās pārmaiņas, ko nesa dažāda veida tabletes un pat plāksteri. Vienlaikus nevēlos apstrīdēt hormonālās kontracepcijas efektivitāti – if it works, it works. To pierāda arī kaudzēm pētījumu un citu sieviešu pieredze. Taču es pēc septiņiem gadiem izlēmu pārtraukt tās lietot, jo šķita, ka blaknes neatsver ieguvumus.
Lielāku skaidrību guvu, kad atradu pašreizējo ginekoloģi. Par viņas darbu un ieteikumiem maksāju divreiz vairāk, bet tieši viņa ir tā, kura nozīmēja analīzes, kas ļāva oficiāli diagnosticēt sindromu. Viņas satikšana nebija mērķtiecīgu un ilgstošu meklējumu rezultāts, bet gan tīrā veiksme, jo mana iepriekšējā ārste tobrīd nebija pieejama. Vēl esmu sapratusi, ka par diagnozi vislabāk pateikt visiem ārstiem, ko apmeklēju. Tas rezultējies stingrākos nosacījumos un ieteikumos gan no kardioloģes, gan psihiatres. Radusies sajūta, ka sindroms ietekmē teju vai katru orgānu sistēmu un ķermeņa daļu. Un, kā jau minēju, arī manu dzimtes identitāti.
Uzskats, ka visu sieviešu ķermeņi funkcionē kaut vai aptuveni vienādi, nav iekļaujošs. Būt sievietei ir spektrs. Būt cilvēkam ir spektrs. Lai gan lielākoties jūtos kā sieviete, ir bijuši brīži, kad ideja par nebinaritāti šķitusi visai saistoša. Turklāt diagnozes uzstādīšana tikai pastiprināja manas iekšējās debates par to, vai es nākotnē varētu gribēt bērnus. Ir vieglāk būt pārliecinātai, ka kaut ko nevēlies, kamēr tas aizvien ir iegūstams, nekā tad, ja tavas iespējas to iegūt ir apdraudētas.
Daudzas no pieredzēm, ar kurām dalās vienaudzes, kļuvušas man svešas. Kad vasaras beigās viena no draudzenēm vaicāja, vai ikdienā lietoju paketes vai tamponus, uz mirkli apjuku. Tobrīd menstruāciju man nebija jau astoņus mēnešus. Gadiem ejot, šķiet, ka spiediens pieaug. Kad sen neredzētu paziņu lokā izskan jautājums "Kad tad būs bērniņš?", gribu protestēt, stāvēt un kliegt par visiem, kuriem bērnu nevar būt, un par katru, kurš tos vienkārši nevēlas. Un arī par tiem, kam šis jautājums kāda cita iemesla dēļ sāp un derdzas.
Spiediens ne vienmēr ir apzināts. Pāris mēnešus pēc tam, kad man bija oficiāli uzstādīta diagnoze, satikos ar draudzeni, kura aktīvi nodarbojas ar jogu un zīlē ar taro kārtīm. Viņa pastāstīja, ka dzīvo, uzmanīgi sekojot līdzi savam ciklam, un uzsvēra, ka sievietēm būtu svarīgi vadīties pēc cikla teju ikkatrā dzīves sfērā. Klausoties tajā, cik uzmanīgi un sistēmiski viņa pakārtojusi ikdienu cikla fāzēm, cik niansēti pielāgojusies reproduktīvajiem procesiem ķermenī no ēdienkartes līdz fizisko aktivitāšu daudzumam, veidam un intensitātei, nespēju nedomāt par vienu – mana sistēma ir sabrukusi.
No vienas puses, sindroms laiku pa laikam radījis sajūtu, ka tas, kā performēju savu sociālo dzimumu, nav pietiekami labi un pilnvērtīgi. Kas ir sieviete bez mēnešreizēm? No otras – varbūt, ka tieši šīs kārtējās ciešanas un slimība, kas iespējama vien bioloģiskām sievietēm, apliecina, ka es kā sieviete tomēr esmu "pareiza", "atbilstoša" un "pietiekama"?
Uzmācīgas menstruāciju sāpes varētu salīdzināt ar odu, kas vasaras naktī nemitīgi sīc pie auss. Ir tumšs, un neizdodas to nosist. Viena neapgaismotā istabā tu bezspēcīgi vicini gaisā rokas, savelc uz galvas segu, met ar spilvenu cerībā, ka nejauši tomēr izdosies trāpīt. Reizēm šķiet, ka beidzot izdevies no asinssūcēja atbrīvoties (lasīt: tu iedzer pretsāpju tabletes), bet izrādās, ka ar tādu sitienu bijis par maz. Jau drīz "ods" ir atgriezies, un nu tam pievienojies arī draugs (lasīt: galvassāpes, slikta dūša vai kādas citas nebūšanas). Cīņa turpinās, līdz iemiedz – dusmīga, nogurusi un ar netaisnības sajūtu par to, ka medicīna un vairums zinātņu tik ilgi bijušas izteikti androcentriskas. Pašas sāpes gan ir daudz stiprākas un neizturamākas par oda kodienu un liek domāt dramatiskas domas. Gribu nejust ķermeni, izņemt reproduktīvos orgānus vai vismaz sarauties čokuriņā zem segas un pazust no pasaules uz nedēļu.
Reizēm domāju par to, kā būtu, ja manas raizes tiktu pienācīgi uzklausītas jau pirmās ārstes kabinetā. Ja manas ārkārtīgi stiprās sāpes, karstuma viļņi, cistas un cikls, kas nekad nesakārtojas, jau sākumā netiktu normalizēts. Kā būtu, ja nevajadzētu paiet gandrīz 10 gadiem, lai man beidzot tiktu uzstādīta diagnoze? Nenoliedzami, sabiedrībā vērojamā tendence pašdiagnosticēties ir satraucoša, taču nav pārsteidzoši, ka cilvēks, kurš neatrod glābiņu speciālista kabinetā, meklē to citur. Un, protams, ir labi un lieliski ārsti un ārstes, tomēr tā mēdz būt laimes spēle, kurā ne katram cilvēkam paveicas.
Klusēt par šo problēmu man nozīmētu padoties. Tas nozīmētu pieļaut iespēju, ka arī turpmāk daudzu meiteņu un sieviešu sūdzības netiks pienācīgi uzklausītas. Tas nozīmētu līdzcilvēku neizpratni. Man ķermeņa (ne)uzvešanās un neskaidrība par tā procesiem gadiem nozīmējusi arī kaunu un lielu bezspēcības sajūtu.
Mēnešos bez asinīm dzīvoju ar smalku vainas apziņu par prieku, ko izjūtu. Priecājos, jo nesāp. Vai drīkstu priecāties par to, ka mans ķermenis nedarbojas pareizi? Ir grūti būt sievietei, kura asiņo, un ir grūti būt sievietei, kura neasiņo. Brīžos, kad sāp, reizēm gribu, kaut es nebūtu sieviete. Brīžos, kad nesāp, uzdodu sev jautājumu – vai es patiešām esmu?
[1] Līdaka, L. (2022). Policistisko olnīcu sindroms pusaudzēm – starppaaudžu, ģenētiskie, dzīves kvalitātes un negausīgas ēšanas aspekti: promocijas darbs. Rīga: Rīgas Stradiņa Universitāte. Pieejams šeit.
0