Šis noteikti nebūs zinātnisks pētījums par jaunāko kvīru literatūru Latvijā, jo tai varētu veltīt vismaz disertāciju, turklāt Latvijā joprojām nav izveidojusies noturīga kvīru literatūras tradīcija, un to apstiprina arī kopienas pārstāvji [1]. Šis būs drīzāk atgādinājums par to, kādas grāmatas ir pieejamas, turklāt pēc Kārļa Vērdiņa hrestomātiskā apskata 2018. gadā [2] prozas saimē ir ienācis šis tas jauns.
Kad "Satori" man pajautāja: "Vai tu zini, kas jauns kvīru literatūrā Latvijā?" – man prātā ienāca tieši šīs piecas grāmatas un vēl daži citi pavedieni. Raksta centrā būs pieci kvīru dzīvesveidam un pasaules skatījumam veltīti jeb apzināti šādi tematizēti prozas teksti, kas izdoti grāmatas formātā pēdējo 20 gadu laikā. Aiz manas izvēles svītras paliek ne mazāk uzmanības vērti darbi, kas publicēti, piemēram, stāstu krājumos. Par tiem, kā arī par kvīru tēlu latviešu literatūrā būtu vērts un pat aizraujoši uzrakstīt atsevišķi. Vietām tas varētu izvērsties par disputu, kas skar homofobiju un aizspriedumus, bet tas jau būtu cits temats.
Meklējot definīciju terminam "kvīrs" (queer), var balstīties Eiropas Komisijas glosārijā: termins ietver plašu seksuālo orientāciju, dzimtes identitāšu un izpausmju klāstu; to var lietot kā alternatīvu akronīmam LGBT+; apzīmējumu "kvīrs" izmanto daudz cilvēku, kuri uzskata, ka neatbilst konkrētas sabiedrības ekonomiskajām, sociālajām un politiskajām normām savas seksuālās orientācijas, dzimtes identitātes un dzimtes pašizpausmes dēļ [3].
Aplūkot kvīrus latviešu literatūrā galvenokārt ir interesanti kaut vai tāpēc, ka latviešu rakstniecības kontekstā "normām neatbilstīgas" attiecības starp galvenajiem varoņiem mēdz pilnībā apvērst to, ko sagaidām no [latviešu] literatūras. Kvīru tēli izaicina jebkuru ierasto stāsta modeli, pat ja tas ir stāsts ar laimīgām beigām. Piemēram, ja tiek vēstīts romantisks stāsts par iemīlēšanos, grūtību pārvarēšanu un kopābūšanu, tad mūsdienu lasītājam var nepietikt ar "normām atbilstīgu" modeli stāsta centrā. Bet, ja galvenajās lomās liek sabiedrībā diskriminētus aktorus, tad pat visbanālākie sižeti var iegūt vairāk jēgas un lielāku efektu, jo tas sniedz varbūt līdz šim maz sastaptu pārdzīvojumu. It kā Šekspīra Romeo un Džuljetas absurdi traģiskais mīlasstāsts piedzīvotu restartu, klāt nākot padziļinātai izpratnei par psiholoģiju un 21. gadsimta cilvēka dzīvesveidam. Citiem vārdiem, tas, ko es saskatu kvīru literatūrā, ir tieši ierasto modeļu sagraušana un jauna tipa varoņi. Cerams, šie lasītāja "atklājumi" neaizvainos kopienas pārstāvjus.
Ilze Jansone "Viņpus stikla"
Aizdomāties par kvīriem literatūrā ierasto sižetu "restarta" aspektā man lika viens no pirmajiem apjomīgajiem kvīru garstāstiem latviešu literatūrā – Ilzes Jansones "Viņpus stikla" ("Atēna", 2006). Tas ir līdz zināmam brīdim laimīgs mīlasstāsts un pieaugšanas proza ar kvīru aspektu, bet ne tikai tas: kā jau Ilzes Jansones darbos kopumā, tas ir arī par identitāti kā tādu. Autore būvē šo stāstu, īpašu uzmanību veltot galvenā varoņa ģimenes pamatiem: palielā mājā ar strādājošu un pelnošu tēti un strādājošu un rūpju pilnu mammu aug četri brāļi. Vecāku attiecības ir disharmoniskas, lai gan vēstījums nemitīgi uzsver šīs ģimenes tradicionālo modeli un abu vecāku laimīgās attiecības pagātnē. Šajā lielākoties vīriešu pasaulē pastarītis Aleksandrs saskaras ar šaubām par savu identitāti un homoerotiskiem pārdzīvojumiem, tāpēc ka iemīlas noslēpumainā vīrietī.
Melodrāmu nodrošina tas, ka galvenā varoņa un viņa mīlas objekta jūtas, protams, izrādās abpusējas. Vienīgi apjaust šīs jūtas traucē diezgan neskaidri iemesli: it kā Aleksandrs ir biseksuāls, it kā tuvība ar sievietēm viņam ir absolūti pretīga. Šī plūstošā seksualitāte ir tā, kas galvenokārt nosaka varoņa raksturīpašības un garstāsta tēmas vispār, jo dažādi citu varoņu homosociālās uzvedības elementi (pieskārieni, drauga plecs, slepenas tikšanās, nakts sarunas) liek arī Aleksandra draugus pakļaut kvīru lasījumam [4]. Autore gan dažreiz cenšas pamatot homoerotiskos aspektus kā vispārcilvēcisku vēlmi būt mīlētam, jo to savulaik nesniedza vecāki: "Henriha rokas uz viņa muguras, ciešs, ciešs apskāviens. Pakļaujoša, nekad neizbaudīta drošība." (126. lpp.)
"Viņpus stikla" iznāca neilgi pēc skaļā Rīgas praida 2005. gadā, kad pret gājienu uzstājās saniknots homofobu pūlis. Neskatoties uz to, Ilzes Jansones tekstam piemīt nedaudz bezrūpīga noskaņa – apkārtējo nosodījums un "homoseksuālā panika" [5] netiek akcentēti kā iespējami šķēršļi, kad Aleksandrs jau atklāti ir kopā ar mīļoto. Valodas sadzīviskums ļauj grāmatu lasīt tikpat ātri kā jebkuru mīlas romānu, kurā gadās arī pa nedaudz dzīvesgudriem dialogiem. Savukārt dēkainību rada Aleksandra, viņa mīļotā vīrieša, brāļu un draugu kopīgais ceļojums – fotoekspedīcija eksotiskās un pat kara apņemtās valstīs. Vienkāršojot garstāsta ideja varētu būt: jūtām atpakaļceļa nav.
Gusts Ābele "Pasaulē mīļākais klusums"
Pēc septiņpadsmit gadiem [vien] latviešu literatūrā parādās kāds cits kvīru pieaugšanas romānam līdzīgs teksts – Gusta Ābeles "Pasaulē mīļākais klusums" ("Jānis Roze", 2023). Jansones "Viņpus stikla" tiecas apliecināt dzīvotgribu, pat ja iejaucas nāve, toties Gusts Ābele savu garstāstu veido viscaur siltās, lai gan viegli minorīgās noskaņās, un neviens nemirst. Silto teksta atmosfēru nodrošina draugu labestība, ko bauda un sniedz galvenais varonis Svens. Veidojas ne tikai kvīru stāsts, jo priekšplānā ir jautājums par to, kā veidot attiecības ar cilvēkiem kopumā, un arī tādas kā globālas vispasaules skumjas ar bohēmu, kura valdzina pieaugušo dzīvē palaistos jauniešus. Svenam iepatīkas skolasbiedrs Karls, kurš kopā ar vecākiem ir pārcēlies uz Briseli. Attāluma attiecības liek šo stāsta daļu uztvert kā iespējamo varoņa izdomu augli: Karls it kā ir un it kā nav, varbūt viņš ir tikai Svena ilūzija, kas palīdz izprast savu seksualitāti, apgūt savu patību laika gaitā (stāstā laiks velkas, un galvenais varonis to uzsver) un šādā veidā attēlot identifikācijas procesu. Abi draugi gan saziņā nedroši atzīst sevi par biseksuāliem, bet attiecības saglabājas ne vien platoniskas, bet arī emocionāli nepiepildītas. Ķermeniskā kontakta trūkums apliecina, ka stāsts ir tikai par dziļām simpātijām. [6]
Interesanti, ka, tāpat kā Jansones "Viņpus stikla" varoņi, arī Svens audzis "tradicionālā ģimenē", tikai šolaiku stāstā ģimene cenšas izprast sava pieaugošā bērna jūtas un vajadzības. Paaudžu un gara spēku atšķirtība gan nav pārvarama, jo pat ar uzticīgiem draugiem, draudzenēm un saprotošiem vecākiem Svenam pieaugot nepieciešams ideālais draugs, "pret kuru [viņam] būs ideālas jūtas" (121. lpp.). Tādējādi romāna nosaukums piedāvā metafizisku un radošai personai (kāds neapšaubāmi ir arī pats Gusts Ābele) raksturīgu skaidrojumu – patiesībā visiem vajadzīgs klusums pēc vētras, pat ja tas nāk ar nelielām ciešanām nepiepildītu jūtu dēļ.
Ilze Jansone "Insomnia"
Romāns "Insomnia" ("Dienas Grāmata", 2010) ir sarežģīts, niansēts, sāpju un arī mīlestības pilns teksts, kurā kvīru identitātes problēmas piedzīvo diezgan nobriedušu atrisinājumu, savukārt plūstošā seksualitāte un egocentrisms pietuvina galveno varoni Padmu pašdestrukcijai. Arī šīs grāmatas pamata mods varētu būt dēvējams par melodramatisku.
Padma ir teoloģijas studente, kura iemīlas savā draudzenē Rasā, un šo attiecību laimīgo fizisko un garīgo pusi autore attēlo omulīgā Pārdaugavas mājokļa atmosfērā, kas gan ar laiku lasītāja un Padmas prātā sāk līdzināties sapnim. Pēc piecu gadu kopdzīves Rasa aiziet no Padmas, it kā bēgot no neiespējamām attiecībām. Vai tiešām tās ir bailes no ļaušanās "citādai" mīlestībai? Vai drīzāk raksturu nesavienojamība, ko var apjaust tikai pēc ilga laika? Plūstošā seksualitāte liek noprast, ka nekas nav mūžīgs.
"Insomnia" padziļināti iezīmē interesantu un pat oriģinālu problēmu: reliģijas un kvīru attiecības. Ņemot vērā, ka baznīca vēsturiski un arvien pamatā runā par seksualitātes ierobežošanu, nevis atzīšanu, kopšanu un izdzīvošanu [7], Padmas attiecības ar ticību un savu seksuālo identitāti atrodas nemitīgā konfliktā. Tāpēc teksts piedāvā unikālu pavērsienu identitātes meklējumos – teoloģiskās alūzijas, pārdomas un spēles pavērš to no melodramatisma daudzslāņainā un biezā, dažreiz grūti izbrienamā mežā. Luterānes Padmas ģimeni veido māsa katoliete, māsa baptiste un vienmēr palīdzēt gatavais un saprotošais tēvs (agnostiķis?). Teoloģiskajā rēbusā varone izdzīvo katru dienu un nakti, cenšoties tikt galā ar ilgām pēc mīļotās Rasas.
Poētisko "Insomnia" no viegli lasāmā "Viņpus stikla" šķir tikai četri gadi, bet šajā laikā Ilze Jansone, šķiet, ir atradusi vienu no trāpīgākajām kvīra balsīm latviešu literatūrā: pašdestruktīvu, izmisušu un intelektuālu.
Elīna Kokareviča "Rēgi"
Šķiršanās sāpes Ilzes Jansones romānā "Insomnia" vairākas reizes iezīmējas ar baisiem redzējumiem: "[..] pastiepju roku, un viņas nav, istaba pildās mīklainiem, reibuma radītiem rēgiem, un vienā mirklī esmu zaudējusi visu dzīvi." (106. lpp.) Iespējams, šie zaudēto attiecību rēgi ir iedvesmojuši arī Elīnas Kokarevičas debijas stāstu krājumu "Rēgi" ("Valodu māja", 2021), kurā nereti zūd robežas starp realitāti un fantāziju. Un tomēr tas nav fantāzijas žanra tekstu krājums, drīzāk psiholoģiska proza ar pāris maģiskiem elementiem. Autores mērķis ir ticami atveidot detaļām pilno vides faktūru un dažādos ar rēgiem saistītos vai pašu rēgu lomās esošos sieviešu tēlus. Fantāzija ienāk šajā reālistiskajā pasaulē tādēļ, lai lasītājam taptu skaidrs: kvīru sievietes atrodas ārpus "ierastā", dzīvo citās dimensijās kā rēgi, viņas tāpat tiek uzskatītas par jauna līmeņa "raganām". Un, kaut arī viņas ir šķietami dažādas, viņas visas parasti piedzīvo sava veida atgriešanos, vai tā būtu atgriešanās lauku mājā; miteklī pēc mīļotās bērēm; vecāku mājās pēc strīda; tā var būt atgriešanās pie draudzenes, ar kuru gadās pārgulēt; atgriešanās dzīvoklī pēc bīstamas sadursmes ar vardarbību u. tml. Māja kā sava vieta, sava teritorija vispār ir ļoti būtiska kategorija šiem (un arī Jansones, Bargā) kvīru tēliem, lai gan iekšējā pasaule ir daudz dzīvāka par sadzīvisko fonu. Te rodas vieta arī ekstrēmai atvērtībai kam jaunam un nebūt ne puritāniskam: "Viņai nevajadzēja sievietes. Viņai vajadzēja jaunas vietas. Lai atrastu jaunas vietas, viņai vajadzēja jaunas sievietes." (172. lpp.) Vienīgais apstāklis, kas spēj apturēt šo atvērtību, kā redzams, ir paradoksāla vajadzība pēc tuvības, pēc cilvēka. Arī neliela ironija caurauž stāstu krājuma intonāciju, kurā autore ievij tādus kā spēles elementus, kas galvenokārt izaicina viņu pašu kā autori un pieredzējušu lasītāju: dažreiz tie ir vairāki viena vēstījuma punkti, kas vienā brīdī spoguļojas tik ļoti, ka trīs tēli saplūst divos vai pat vienā tēlā; citreiz stāsts ir tik abstrakti veidots, ka līdzinās psihoterapijas seansam. Vēl gadās, ka sadzīviskas detaļas (zupas vārīšana) un vēstījuma nodošana vienas varones raksturam un balsij (purpinošas tantiņas intonācija) paceļ šo stāstu jau tā labo kvalitāti līdz ievērojamiem literārā aizkustinājuma līmeņiem.
Tas, ka autore ir izvēlējusies stāstiem nelikt nosaukumus, bet romiešu ciparus no I līdz IX, liecina par konceptuāli veidotu veselumu (kā arī atgādina "Nine Inch Nails" instrumentālo albumu "Ghosts I-IV", bet tā piemērojamība šiem stāstiem ir gaumes lieta).
Rihards Bargais "Nemodernās Slampes meitenes"
Šajā sarakstā noteikti nevar iztikt bez jautrības, kādu var atrast pamatīgajā Riharda Bargā "geja dzīves aprakstā". Iesācis rakstīt par kvīru piedzīvojumiem jau "Tenkās" ("Ascendum", 2012), turpinājis romānā "Plikie rukši" ("Zvaigzne ABC", 2017), vispilnīgāko Bargā autobiogrāfiskās (?) prozas kopsavilkumu pilnīgi nehronoloģiskā secībā var atrast krājumā "Nemodernās Slampes meitenes" ("Aminori", 2021). Bargais spēj pat ikdienišķos notikumos ieraudzīt ievērības cienīgus paradoksus un jokus (brauciens ar tramvaju, autobusu, kaķa pazušana, dvieļu zādzība, darbs, pīpēšana Berlīnē utt.), vienlaikus atklādams arī ekskluzīvu ieskatu pareizticības rituālos (ne tik daudz kristieša garīgajā praksē, kā to dara Jansone), darbā "geju izdevniecībā", raidījumā "100 g kultūras", slimnīcā un ātrajos, 90. gadu izklaides paradumos kultūrā provincē un Rīgā u.c. Šajā grāmatā uzplaiksnī smaids par savu seksualitāti un praktiska dzīves gudrība homoerotismā, te piepildās daži stereotipi (piemēram, gejiem patīk skaisti vīrieši), bet daudzi mīti tiek "palaboti" individuāla piedzīvojuma manierē. Visvairāk Bargā stāstiņu galvenajam varonim mēdz būt bail tieši no svešā, no tā, kas prasa par daudz: iespējams, piedzīvojuma dēļ pārspīlējot krāsas, varonis drīzāk bēg no kāda, kas viņu ļoti grib, nevis ļaujas. Taču Rihards Bargais ir arī samierniecisks: attiecības ar cilvēkiem vēstītājs pakārto sirsnībai un mīļumam, tādējādi pat pēc homofobiska tipa uzbrukumiem, kas šajos tekstos nedaudz attēloti, neseko rūgts pārmetums sabiedrībai.
Zem svītras
Gribētos vēl klātminēt mazāk apspriestus kvīru tēmu skarošos prozas tekstus: Margaritas Perveņeckas stāstu "Lesbanons" no krājuma "Visi koki aizgājuši" (2006) un romānu "Gaetāno Krematoss: atmiņas par gaismu" (2011), Janas Egles stāstu "Aiziet jūriņā" no krājuma "Gaismā" (2016); kvīru tēlus Viļa Lācīša, Daces Vīgantes, Svena Kuzmina, Ievas Melgalves, Ingas Žoludes, Dženas Andersones darbos; publikācijas periodikā (Vents Vīnbergs, Andrejs Vīksna). Tie visi un vēl citi ir pelnījuši plašāku analīzi nākotnes rakstos.
Par ko varētu liecināt pēdējos gados publicētie kvīru teksti?
Tie ir savrupi, tomēr tos var salīdzināt.
Tajos vēl ir vieta plūstošās seksualitātes jautājumiem, tomēr tie skar arī jautājumus, cik reāla vispār ir realitāte un kāda ir indivīda vieta tajā.
Tie noder kā masām, tā kopienai, taču lielākoties kopienai specifiskus jautājumus nerisina. Bet vai tas būtu mākslas tekstu uzdevums, un kā līdz šo jautājumu risināšanai tikt?
Tie nereti pauž pretenzijas uz vietu latviešu literatūrā. Vai to autori riskē, ka sabiedrība no visām teksta kvalitātēm uztvers tikai kvīru šķautni un padarīs to skandalozu? Šķiet, lielākoties šīs latviešu jaunākās literatūras auditorija ir saprātīga, savukārt labas literatūras izplatības mērogs joprojām nav ievērojams (un tiecas palikt arvien neievērojamāks). Kā rāda pieredze, sašutumu vai nosodījumu literatūra var izpelnīties varbūt vienīgi par pornogrāfiskām ainām [8] un tad, ja tēmai pieķeras populistiski politiķi [9].
Kā atzīmē vēsturnieki, kvīru seksualitātes vēstures pētījumi parādījās samērā nesen un vēl arvien tikai iegūst pakāpenisku aktualizāciju [10]. Pēdējo gadu debitantu Elīnas Kokarevičas un Gusta Ābeles teksti sašutumu viļņus neizpelnījās, tāpat kā neguva arī vētrainus panākumus un lielas literāras balvas. Tomēr to pienesums vieš cerības uz tikpat kvalitatīvu turpinājumu.
Raksta autore pateicas kvīru kopienas pārstāvjiem par palīdzību teksta tapšanā, kā arī Starptautiskajai rakstnieku un tulkotāju mājai Ventspilī par telpu domāšanai.
[1] Rudzīte, K. Cīņa, kurā es, visticamāk, nekad neuzvarēšu // https://www.punctummagazine.lv/2023/10/16/cina-kura-es-visticamak-nekad-neuzvaresu/
[2] Vērdiņš, K. Dzimtes nemiers un nenormatīvā seksualitāte mūsdienu latviešu prozā. // Latviešu literatūra, 2007–2015. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2018, 63.–82. lpp.
[3] Eiropas Komisijas norādījumi par LGBTIQ līdztiesības datu vākšanu un izmantošanu. Glosārijs. Pieejams te: https://saite.lv/TSOs
[4] Vērdiņš, K. Kvīru teorija. // Mūsdienu literatūras teorijas. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2023, 396. lpp.
[5] Turpat, 389. lpp.
[6] Kopienas pārstāvja komentārs: iespējams, runa ir par aseksualitāti, kā arī varbūtējiem centieniem kvīru romantikā apzināti izvairīties no fiziskās saskarsmes, jo kvīru stāsti mākslā (īpaši senāk un īpaši nekvīru izpildījumā) ir bijuši pārmēru seksualizēti. Aseksuāli tēli rodami, piemēram, seriālos "Sex Education" un "Heartstopper", filmā "Princess Syd" u.c.
[7] Balode, D. Einuhi debesu valstības dēļ. // Ceļš. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2009, nr. 59., 5. lpp.
[8] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/ari-pornografiskai-literaturai-atrod-vietu-valsts-finanseto-gramatu-plaukta-ekspertu-skaidrojumi.a454700/
[9] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/27.10.2023-tulkotaja-versas-policija-par-draudiem-saistiba-ar-bernu-gramatu-tur-leja.a529467/
[10] Ievads. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, speciālizlaidums, (120), 2024, 7. lpp.
0