Par "Pienu", kurš beidza pastāvēt pirms diviem gadiem, man pēdējā laikā sanācis domāt vairākkārt. Savulaik populārā Rīgas kafejnīca bija pionieris tagadējā "radošo kvartālu" un "kultūrvietu" plejādē, bet es – viens no trim tās izveidotājiem. Pēdiņas te lietotas, jo mūsdienās šie apzīmējumi pārsvarā tiek attiecināti uz vietām, ko agrāk dēvēja gluži vienkārši par krogiem vai kafejnīcām. Arī "Pienu" tālāk apzīmēšu šādi, lai gan 2009. gadā, īsi pēc atklāšanas, kāds labvēlis izveidoja mājaslapu "klubspiens.lv", ko nesekmīgi centās mums pārdot. 15 gadi, iespējams, ir pietiekams laiks, lai spētu puslīdz objektīvi atskatīties, kas tas bija, kā tas tapa, kā cēlās un krita, kāpēc tā un vai no tā ir kāda jēga.
Esmu gandrīz pēdējais no "Piena" laika mohikāņiem Aristida Briāna ielas kvartālā, tātad liecinieks diezgan straujām pārmaiņām. Stricka villas pilnvērtīga atjaunošana ir bijusi dienaskārtībā kopš 2017. gada nogales, kad vēl "Piena" paspārnē sākām to apdzīvot, un "Pienam" šajā procesā bijusi izšķiroša nozīme. "Pienu" izveidojām trijatā – Kaspars Poļakovs, Ģirts Upītis un es. Visi bijām bārmeņi dažādos Arņa Bikšus krogos – Kaspars un Ģirts "Paldies dievam, piektdiena ir klāt", es – "Cuba cafe", kura otrs īpašnieks ir Miks Pētersons, reiz leģendārā kluba "Pulkvedim neviens neraksta" izveidotājs un saimnieks. Šo īso priekšvēsturi minu, lai uzsvērtu pieredzes nodošanu, kas mums deva izpratni par to, kas ir normāls krogs, atpazīstamību Rīgas naktsdzīves lokā un, vissvarīgākais, spēju izturēt padsmit stundu garas zaparas.
Ideja par dīvānbāru tika noskatīta kādā Hamburgas ceļojumā. Tolaik dzima indie, vintage un hipsteru kultūra, kas Latvijā ieradās ar nelielu nokavēšanos. Rīgu bija apsēduši pirmie britu tūristi, praktiski visa naktsdzīve koncentrējās Vecrīgā, nekustamo īpašumu īres maksas bija sasniegušas neredzētas virsotnes, un gaisā bija jaušamas visas šīs ēras beigas. Telpas meklējām pusgadu, līdz nonācām vēl būvniecības stadijā esošajā Valdemāra pasāžā, tiem laikiem – nekurienes vidū. Ēkas saimnieks mūs sagaidīja stroikas epicentrā, paralēli kliegdams uz strādniekiem. Līdz šim brīdim pārsteidzoša šķiet viņa vēlīgā attieksme pret trim tirliņiem, kuru optimisma līmenis krietni pārsniedza realitāti. Lai nu kā, īres līgums tika noslēgts. Ēkas būvniecības situācija deva iespēju pielāgot telpu plānojumu mūsu vajadzībām, kā arī laiku tās iekārtot. "Piena" interjera autore bija arhitekte Zane Tetere, lielāko daļu remontdarbu paveicām pašu un draugu spēkiem. Runā, ka ar draugiem biznesu netaisa. "Pienā" centāmies šo apgalvojumu apgāzt – draudzība bija galvenais facecontrol kritērijs, jaunu avantūru avots, laika pavadīšanas un lēmumu pieņemšanas veids. Šādam paņēmienam izrādījās gan gaišās puses, gan vājās. Sašķobījās draudzība, sašķobījās "Piens".
"Piens" tika atklāts 2009. gada sākumā trijos piegājienos – pirmā bija neformāla sanākšana tuvāko draugu lokā, pēc tās – dīvānu iesildīšana jau krietni plašākā kompānijā un visbeidzot oficiāli un ar vērienu vakara kulminācijā no pacēlāja pa "Piena" otrā stāva logu iekāpa tobrīd vēl nevienam nezināmā grupa "Instrumenti" pandu maskās.
Jau kopš pirmajiem pasākumiem krogs bija ne vien pilns, bet ar garu rindu pie durvīm. Daudzi to sauca par veiksmes stāstu. Ņemot vērā, ka "Piena" atvēršana sakrita ar globālās finanšu krīzes sākumu, tāds vērtējums šķiet diezgan cinisks. Bet, kas daudziem izrādījās gals, "Pienam" bija iespēja. Dzērienu cenas bija adekvātas, sākumā pat nepieklājīgi zemas. Laikos, kad jātaupa uz visu, daudziem "Piens" bija vienīgā vieta, uz kuru varēja atļauties aiziet. Tā radās daudzveidīga publika – lai ar ko tu nodarbotos ikdienā, "Pienā" tam nebija nozīmes. "Piens" bija neapzināti veidots tam, lai būtu pilns. Un pirmajos gados tas bija pilns visu laiku. Šis pēkšņais popularitātes vilnis līdzi nesa kādu problēmu – ko ielaist, ko atstāt aiz durvīm. Ir daudz tādu, kuriem "Piens" asociējas tieši ar facecontrol. Nācās pieņemt lēmumu, un mēs izvēlējāmies priekšroku dot draugiem, māksliniekiem, brīvdomātājiem un vietējiem, bet neielaist blatotājus, zelta jaunatni, britu vecpuišus un dzelteno presi. Jāatzīst, ka tas ne vienmēr izdevās.
Pirmo "Piena" darbības gadu var apzīmēt kā iereibušu Karību jūras pirātu balansēšanu uz kuģa masta vētrā. Lai arī no ierindas bārmeņiem mēs pēkšņi bijām kļuvuši par veiksmīgiem uzņēmējiem, lielas izmaiņas mūsu raksturos vai domāšanā tik strauji nenotika. "Pienā" mēs pavadījām visu savu laiku, par "Pienu" mēs cēlāmies un kritām, "Piens" bija ģimene. Katrs jauniegūtais draugs ņēma līdzi savus draugus, tie draugi – vēl citus, un tā joprojām un joprojām. "Piens" kļuva par jauno centru – uzplauka Miera iela, apkārt parādījās citi bāri un ēstuves. No klusa guļamrajona tas diezgan strauji pārtapa par to, kādu šo kvartālu pazīst šodien. Jāatzīmē, daudziem vietējiem par šausmām.
Video no pirmajiem "Piena svētkiem" 2010. gadā. Video autors: fon Films.
Tolaik krīze daudzus bija atstājusi bez darba, vēl citiem tā lika pārvērtēt savu nodarbošanos, tāpēc daudzi nonāca bāros un kafejnīcās. "Pienā", sākot strādāt vienā amatā, diezgan ātri varēja nonākt citā – no bārmeņa par dīdžeju, no trauku mazgātāja par pavāru. Kopienas kodolu veidoja radoši un brīvi cilvēki, kuriem "Piens" bija patvērums no realitātes absurda. Balstoties uz šo stipro pamatu, "Pienā" dzima daudz interesantu notikumu, no kuriem daļa turpinās joprojām, kaut arī "Piena" vairs nav. Kā pirmie 2010. gadā dzima "Piena svētki" ap toreiz vēl neapgūto fon Stricka villu. Tie bija vienas dienas bezmaksas pilsētas svētki. Kādu brīdi izceļojušies pa pilsētas nomalēm Vecmīlgrāvī un Lucavsalā, desmitie un pēdējie atgriezās "Piena" pagalmā 2018. gadā.
Drīz pēc tiem radās "Piens velo" un tolaik slavenais "Piena" minitreks. Ar "Pienu" savienotā velodarbnīca kļuva par katra Rīgas hipstera obligātu pieturas punktu. Protams, visi pārvietojās ar fiksīšiem.
"Pienā" nedrīkstēja fotografēt, bet "fon Films" džeki filmēja gandrīz katru svarīgāko notikumu. Šī draudzība turpinās joprojām un ir rezultējusies vairāk nekā 100 video, koncertos un īsfilmās, starp kurām arī par sava veida folkloru kļuvušās Oskara Rupenheita filmiņas par tubistu, olimpisko treneri, hitgirls un citas.
Lai arī iecienīts un kupli apmeklēts, komunikācijā "Piens" bija diezgan skops. Īsti neatceros, kāpēc neļāvām fotografēt, bet šķiet, ka tas bija saistīts ar tolaik populārajiem ballīšu fotogrāfiem un dzelteno presi: 2009. gadā tikai sāka parādīties pirmie aifoni un sociālie tīkli. "Piena" augšupeja sakrita ar feisbuka uzvaras gājienu, sociālie tīkli vēl pildīja savu cēlo funkciju un deva "Pienam" iespēju ar apmeklētājiem komunicēt nepastarpināti, turklāt tieši tā, kā to uzskatījām par nepieciešamu. "Vimeo" kļuva par "Piena" dzīves liecinieku un arhīvu un joprojām ir pieejams tepat.
Slavenākais no "Piena" garadarbiem – trešdienas vīna vakari. Lēts vīns, kāda "Piena" drauga gatavotas bezmaksas vakariņas un koncerts katru trešdienu turpinājās vairāku gadu garumā. Pirmajos koncertos uzstājās teju visa tagadējā džeza zelta paaudze. Vēlāk, kad trešdienu koncerti pārcēlās uz Andra Eglīša veidoto skatuvi Stricka villas dārzā, katrs vasaras trešdienas vakars kļuva par mazu festivālu visa pagalma plašumā.
Par gandrīz visām savām izklaidēm "Piens" maksāja pats, gandrīz visa ārpuspiena darbība tika apmaksāta ar kafejnīcā nopelnīto. Tādējādi man ir bijusi iespēja atrasties gan uzņēmēja, gan kultūras producenta pozīcijā. Vienlīdz mulsinoša ir kā vienas, tā otras puses bieži vien nievājošā un augstprātīgā attieksme pret otru. Ne reizi vien nākas dzirdēt: ja kaut kas nespēj pelnīt, tad priekš kam tas vajadzīgs? Tikpat bieži nākas saskarties ar tuvredzīgu un egoistisku skatījumu no kultūras cilvēkiem, kuriem šķiet, ka tieši viņu radītais ir tas, bez kā zeme pārstās griezties. Šajā atrautībā no pārējās pasaules es redzu lielāko Latvijas problēmu – viens bez otra nevar, lai cik absurds un svešs tas otrs liktos.
Aktīvi darbojies četrpadsmit gadus, "Piens" beidza pastāvēt pirms nepilniem diviem, bet es to pametu vēl divus gadus agrāk, pārvācoties uz pastāvīgu saimniekošanu Stricka villā. Kas tad nogāja greizi, ja "Piena" vairs nav? Viennozīmīgas atbildes nav, tomēr kā aktīvs tā laika un telpas liecinieks izcelšu pāris novērojumus.
Cilvēki nevis rada, bet uztver idejas. Turklāt idejas ir katram laikam atbilstošas – kolektīvo evolūciju neapmānīsi. Mūsu rokās ir tikai iespēja radīt veidus un vietas, kur šīm idejām uzplaukt. "Piens" bija sava laika pārmaiņu priekšvēstnesis, lieliski atbilstot savam nosaukumam un atrašanās vietai – Dzemdību namam ap stūri. "Piens" deva iespēju izpausties ne tikai mums, trim "Piena" puikām, bet arī virknei citu talantu un dīvaiņu. Neviens "Pienā" neplānoja mainīt kvartālu, izklaides paradumus un ko tik vēl ne. Viss, kas notika, savā ziņā notika nejauši, sekojot savām interesēm, pārliecībai, veselajam saprātam, risinot problēmas, mācoties un mainoties, bet, vissvarīgākais – trijiem cilvēkiem sarunājoties un vienojoties. Lai arī mūsu spējai vienoties pēc 12 gadiem pienāca gals, esmu gandarīts, ka slēgšanas ballītē spējām sanākt kopā, piemauties līdz grīdai un padejot vīrišķīgi neveiklā aplītī.
Mani "Piena" ceļš ir aizvedis 20 metrus pāri pagalmam uz Stricka villu, bet pati villa beidzot ir atjaunošanas priekšvakarā. Atkal kopā ar Zani Teteri plānojam un drīzumā, cerams, projektēsim un būvēsim. Atkal ir maz naudas un krīze aiz loga. Uz šoruden atklātā Rīgas Mazākā kabarē skatuves stāv atjaunotas "Piena" darbinieku dāvinātās klavieres. Atkal esmu ar cilvēkiem, ar kuriem vēlos būt un radīt. Arī "Piena" pirmsākumu naivais ideālisms joprojām ir te, bet nu jau apvienojumā ar neatsveramu pieredzi. Es ceru, ka šis kopums būs pietiekams, lai pieceltu kājās villu. Lai piecēlusies villa kļūtu par sava laika pārmaiņu vēstnesi, un, kā saka jau trimdā dzīvojošs draugs: "Re, ka var, ja pacenšas!"
0