Piedalīties prāta spēlēs pirms 100 gadiem nolēmām kopā ar manu dzīves svarīgāko draudzeni Aneti. Bijām kaut kad izmēģinājušas. Secinājām, ka sūds. Bet pēc vairākiem mēnešiem parādījās nepārvarama vēlme tajā sūdā tomēr piedalīties.
Bija jāsāk ar komandas veidošanu. Jāsavāc seši cilvēki. Atcerējāmies par diviem dzērājiem – vēsturniekiem. Viens no viņiem strādāja bankā, orientējās biznesa jaunumos, bet bērnībā bija altārzēns, tāpēc pārzināja Bībeli un pedofilijas aktualitātes. Otrs tēloja kaut kādu valodnieku, bet manis pēc lai tēlo, ja tik spēj sērfot pa dažādu valodu terminiem un jebkurā nakts stundā nodziedāt "Ave Maria". Labs zināšanu kopums! Tad uzaicinājām žurnālistu, kurš strādā ar visu un dažreiz brauc uz olimpiskajām spēlēm. Un citu žurnālistu, kuram ļoti patīk politika, Izraēla un skatīties pilnīgi visas filmas. Anetes stiprā puse bija kultūra un "Privātās Dzīves" jaunumi. Mana stiprā puse? Autoritatīvs vadības stils, kas ir tieši tas, kas nepieciešams, lai ierobežotā laikā no dalībniekiem izdabūtu ārā vispareizāko atbildi.
Kritiens no klints
Nomaucām vairākus gadus un pamazām no vārguļiem tapām par vienu no top komandām. Izlases sastāvs mainījās, jo laiku pa laikam vajadzēja rezervistus, kas izrādījās tik labi, ka negribējās laist vaļā. Daļa no viņiem arī kļuva par draugiem. Vienu apprecēju. Un tad nāca pandēmija. Kaut arī varēja nākt un spēlēt, izliekoties, ka mēs visi valkājam maskas, šāda iespēja mūsu komandā netika nopietni izskatīta. Kas – mēs lohi esam?
Tad sekoja lielais kritiens. Man bija mazs bērns, kas nozīmē, ka ikviena iziešana ir nopietni jāorganizē. Arī pārējiem dzīve, protams, bija pamainījusies. Laiku pa laikam kāds ieminējās, ka varbūt jāatsāk, taču, atceroties, cik daudz laika man katru nedēļu prasīja komandas nokomplektēšana, pat netaisījos par to domāt. Periodiski mani profesionālie ceļi krustojās ar prāteņu vadītāju, kurš ikreiz prasīja, vai un kad mēs atgriezīsimies. Es ikreiz pagaudoju par to, cik man grūta dzīve un cik neiespējami tagad reizi divās nedēļās izbrīvēt trīs stundas, un cik ļoti es to nevaru ietekmēt.
Fēniksa atdzimšana
Gadu mijā nolēmu, ka varbūt jāpamēģina uzņemties atbildību pašai par savu dzīvi. Un jādara tas, kas sagādā prieku. Lai uzreiz nelēktu uz ecēšām ar galvu pa priekšu, pieteicos rezervistes lomai kāda drauga prāteņu komandā kaut kad, kad viņam vajadzēs. Vajadzēja uzreiz. Prāteņu vadītājs, ieraudzījis, ka pēc gadiem ilgas gaudošanas esmu ieradusies, teju paģība. Arī es spēles laikā biju pusģībienā no tā adrenalīna un aizrautības. Pirmajās desmit minūtēs nolēmu, ka nav variantu – mūsu komanda atgriezīsies. Tajā pašā vakarā nokomplektēju jauno sastāvu. Viss šķita ļoti pareizi.
Komandas ētikas kodekss
Mēs esam daļēji briesmīga komanda. Nemitīgi savstarpēji apvainojumi ir norma (citiem mūs apvainot gan nav ļauts – tad uzreiz ar krēslu starp acīm un "Hei, sveiks, Gaiļezers!"). Humora līmenis nepaceļas diži augstāk par jostasvietu. Mēs ne vienmēr esam paši gudrākie. Bet, ja dotu punktus par bravūru, mēs būtu absolūti čempioni. Lielīties par katru iegūto punktu? Jā! Smieties par ikvienu komandu, kam veicies sliktāk? Pats par sevi saprotams! Vainot jautājumus, nevis sevi, ja nevaram atbildēt? Obligāti! Apņirgt vadītājus par pārāk viegliem jautājumiem? Vienmēr gatavi! Lamāt par pārāk grūtiem jautājumiem? Nu ja! Nolādēt ikvienu konkurentu, kurš iet sūdzēties par, viņaprāt, neprecīzi sastādītu jautājumu? Bez tā nevar!
Ikreiz, uzaicinot kādu jaunu rezervistu, sagatavoju tam, ka neviens neizturēsies smalkjūtīgi, bet emocionāli brauks pāri kā ar ceļarulli. Nepiekrīti izskanējušajai versijai par pareizo atbildi? Skaidrs, ka saņemsi jautājumu: "Kas – tu stulbs esi?" Ja kas, vienīgā pareizā atbilde uz to ir: "Pats tu stulbs!" Kaut arī tas nekad nav skaļi teikts, arī pārējie komandas dalībnieki, satiekot jaunu komandas biedru, uz neilgu laiku pieraujas un uzreiz nesāk pazemot. Galu galā – Darba likumā ir skaidri un gaiši noteikts, ka pārbaudes laiks prāta spēlēs ir trīs reizes. Šajā laikā jāsaprot, vai to vispār vēlies. Un ir ok nevēlēties. Es eju uz prātenēm, jo ar mūsu komandu var kārtīgi atlaist un dabūt pilnīgu adrenalīna šāviņu, izbļaustīties un norēkties. Tas ir apmēram, kā pālī izlēkt ar izpletni un lidojumā vēl kādiem trim četriem lēcējiem sadot pa muti, paralēli skatoties parodijkomēdiju ar Lesliju Nīlsenu galvenajā lomā. Uzreiz paliek tik viegli! Turklāt – ieraugot sevi pasākuma bildēs, negribas lūgt, lai izdzēš. Tas taču intelekta gigantu salidojums! Un, kā jau salidojumos pienākas, arī te dažkārt no aizrautības tā aiziet ciet, ka pēc tam ne tikai neatceries, ka tā un šitā esi izrīkojies, bet pat noliedz, ka būtu uz to spējīgs (psiholoģijā to sauc par absinta efektu).
Mūsu jaunākie komandas locekļi brīnās par to, cik mums te viss nopietni. Piemēram, jautājumu laikā neviens nerunā par blakuslietām, bet tikai un vienīgi par jautājumiem. Viņu izbrīns savukārt liek brīnīties man. Tas ir kā? Ir cilvēki, kas nāk uz prātenēm, lai pastāstītu, kā viņiem iet? Visu cieņu! Pie mums tā neiet cauri. Ja kāds nepamana, ka sākusies kārta, un turpina skatīties telefonā pornogrāfiju vai sarunāties ar blakussēdētāju, uzreiz saņem brīdinājuma šāvienu. Nezinu, kas notiktu tālāk. Jo parasti ar to pietiek. Visi te nākuši celt ārā punktus. Nav nekā svarīgāka par punktu. Un īpaši apreibina tie, kas sagrabināti, kaut kā apvienojot vairāku cilvēku zināšanas. Piemēram, vairākkārt gadījies tā, ka jāzina, kurš mūziķis izpilda tādas un tādas filmas tituldziesmu. Tas nozīmē, ka komandā vajag cilvēku, kurš skatās filmas UN kaut ko jēdz no mūzikas. Tādu mums nav. Tāpēc filminieks sāk sūdīgi dziedāt dziesmu, ko atceras no filmas, bet komandas mūziķa uzdevums ir atpazīt šķībi mauroto meldiņu un izdomāt oriģinālizpildītāju.
Tagad vai nekad
Mūsu komandā ir vairāki noteikumi. Svarīgākais – ja komanda vienojas par atbildi, bet tev kaut kā šķiet, ka tomēr zini labāk, tas jāsaka uzreiz vai jāklusē mūžīgi, nevis pēc pareizās atbildes izziņošanas jālielās, ka tu jau zināji. Ja zināji, bet nepateici – lohs! Turklāt jāpasaka nevis kaut kur, kaut kā, kādam, bet tā, lai es dzirdu, jo tieši manās rokās ir pildspalva, kas pierakstīs vai nepierakstīs pareizo atbildi. Šī iemesla dēļ esmu izstrādājusi pie galda sēdēšanas karti. Nedrīkst sēdēt, kur pagadās. Jāvadās pēc galda kartēm. Klusākajiem zēniem ir vieta man blakus, lai es varētu sadzirdēt, ko viņi purpina zem deguna. Skaļākie un pašpārliecinātākie mierīgi varētu sēdēt pie cita galdiņa – es tāpat dzirdētu, ko viņi teiktu (kliegtu). Tieši ar šo spiedienu visiem jārēķinās un jāturas pretī. Piemēram, reiz bija jāzina, kura ir izplatītākā gāze Zemes atmosfērā. Pārliecinātākais no mums ieelpoja un paziņoja: "Skābeklis!" Es oponēju, jo zinu, ka 78% aizņem slāpeklis. Piebildu, ka skābeklis ir otrajā vietā ar kaut kādiem 20 procentiem. Un tad nāk argons un citas mazās herņas. Tomēr skābekļa advokāts nerimās: "Kas – tu, bļaģ, slāpekli elpo?" Šis retoriskais jautājums visai zvērināto komandai lika nosliekties par labu skābeklim. Es turējos kā klints un skaidroju, ka fakts, ka slāpekļa ir daudz, nenozīmē, ka to elpo. Piemēram, lielāko daļu ledusskapja masas veido pats ledusskapis, bet vai tas nozīmē, ka mēs ēdam ledusskapi? Zvērinātie to uzskatīja par pārdomāšanas cienīgu argumentu. Savukārt skābekļa advokāts viņu rīcību vērtēja ar klasisku aforismu: "Kas – jūs stulbi esat?" Ticamības svaru kausi nosvērās skābeklim par labu. Un tad es atgādināju komandas biedriem, ka esmu izstrādājusi maģistra darba par slāpekļa ciklu. Tātad – varbūt kaut ko zinu. Dažus tas pārliecināja, dažus ne. Bet punktu diskusijai pielika fakts, ka es esmu tas cilvēks ar pildspalvu un beigu beigās es atbilžu lapiņā kaut ko ierakstu vai neierakstu. Pareizi bija. Visizplatītākā gāze Zemes atmosfērā ir slāpeklis. Tas nemaina faktu, ka tajā pašā spēlē skābekļa advokātam izdevās pārliecināt visus, ka skudras čurā naftu. Kā gan citādi?
Kauns zem galda
Bet es ne vienmēr esmu baigi gudrā (jo esmu izstrādājusi tikai vienu maģistra darbu). Un, protams, visvairāk sirds sāp par to, ko man točna vajadzēja zināt. Kad, klausoties dziesmu, neatpazinu, ka tā tiek dziedāta poļu valodā (es runāju poliski), kaunā paslīdēju zem galda. Šķiet, ka daļa manis tur vēl aizvien ir. Un mans kauns tur nav vienīgais. Tur ir daudzi. Piemēram, reiz, kad tika paziņots, ka nākamais raunds būs par atvasinātajiem finanšu instrumentiem, komanda "Knapi Makdaki" sajūsmā lēca gaisā, reizē imitējot pārošanos ar galdu. Šī sajūsma bija saprotama, jo viņi tur visu rubīja, turklāt tie bija laiki, kad lielākā daļa ļaužu neatšķīra akciju no frakcijas. Šādi specifiski raundi ļoti palīdz izrauties, ja iegūst maksimālo punktu skaitu, bet pārējie ņergas, protams, neko nezina. Beigās komanda ieguva viduvēju punktu skaitu. Tikpat, cik citi. "Makdaki", nodūruši acis, klusi noglāstīja galdu, tādējādi atvainodamies par to, kas tam nabagam bija jāpiedzīvo.
Meklējam lohu
Kas mums nesanāk? Jau gadiem nevaram atrast lohu – cilvēku, kas pārzinātu aktuālo popmūziku, TV šovu jaunumus, slavenību mīlas dzīvi. Visticamāk, nevaram atrast, jo gribam, lai tas lohs būtu arī tāds, ar kuru patīkami sēdēt pie viena galda vai sveloša kauna gadījumā – zem tā. Negribam, lai lohs būtu lohs.
Kas tādam būtu jāzina? Nesen bija jāatpazīst sieviete, kam ir lielākās krūtis Latvijā. Neviens neatpazina. Mums komandā vienmēr ir džeku pārsvars. Taču tobrīd tā bija impotentu parāde! Ar jaunāko popmūziku arī ir grūti. Savulaik to vismaz daļēji varējām atrisināt – tolaik savā radošajā zenītā bija ansamblis "Chainsmokers" un katrreiz, kad bija jāatpazīst kaut kāda deju mūzika, rakstījām, ka tie ir viņi. Un 50% gadījumu bija pareizi. Nu popmūzika kļuvusi daudzveidīgāka. Ar vienu "Chainsmokers" nevar tikt cauri. Tāpēc esmu sākusi klausīties "Spotify" straumētāko dziesmu topu. Ir diezgan briesmīgi. Bet pamazām tas sāk dot augļus – atpazinu vienu Sabrinas Karpenteres, vienu Billijas Eilišas un vienu "Shaboozey" dziesmu. 3 punkti!
Mūsu komandā mēdz būt mājasdarbi. Vienam jāizlasa viss par viagru (ļoti iemīļots spēles veidotāju temats), citam jāiemācās visi grieķu dievi, citam jāiekaļ Latvijas kultūras kanons, citam jāprot atpazīt visu novadu ģerboņus. Dažreiz kāds pačīkst, ka iedots grūts uzdevums. Tad piedāvāju mainīties – lai ņem to "Spotify" topu un es mācīšos to, kas jāmācās. Tad čīkstēšana beidzas. Ir pat izskanējis priekšlikums man sākt maksāt algu par tās popmūzikas klausīšanos. Ja ar visiem nodokļiem, tad es atbalstu. Un to nodokļu vidū jābūt arī akcīzes nodoklim, jo šobrīd aktuālā popmūzika ir veselībai kaitīgs produkts.
0