7. jūnijs, 14.15
Atkal viena diena, kura velkas lēni. Ir tāda sajūta it kā es būtu miza bez satura. Ceru, ka antidepresanti sāks līdzēt jau drīz.
Zeldas asistente lēmumu pieņemšanā ieteica man pomodoro metodi rakstīšanai. Uzliec modinātāju pēc 25 minūtēm un raksti, tad 5 minūtes pārtraukums. Principā tas arī viss. Es izmantoju šo metodi kādas trīs dienas. Mēģinu to izmantot arī šobrīd, taču patiešām nezinu, ko rakstīt. Es kaut kā eksistēju. Tas arī viss. Liekas, ka es stāvētu milzīgā, tukšā istabā un tā istaba būtu mana dzīve. Es gribētu pieķerties pie vienas maliņas un sākt stāstīt, bet nav, kur pieķerties. Viss ir viens liels tukšums ar gludām malām.
8. jūnijs, 15.00
Šodien atkal padošanās diena. Vakar pirmo reizi pēc ilga laika biju darbā. Patīk vai nepatīk, māku vai nemāku – bet tas vismaz nedaudz izvelk no pašžēlošanas cilpas. Visu nedēļu, izņemot šodienu, strādāšu. Labā ziņa ir tāda, ka, par spīti galīgai nevarībai, nejūtos nemaz tik drausmīgi. Kaut kas starp realitātes pieņemšanu un padošanos. Guļu tā kā Ezītis Miglā uz muguras upē un ļauju, lai tā nes. Jāatzīst, ka nedaudz par daudz paļaujos uz to, ka mani bez pašas iesaistes kaut kur izskalos. Gadās tādas dienas, protams. Bet nu jau kādas trīs vismaz. Nemaz neticu, ka varu saņemties jebkam jebkad. Varbūt jāpaguļ 30 minūtes. Varbūt es pamodīšos nedaudz citāda?
17.17
Pagulēju labas divas stundas. Pamodos nedaudz citāda.
20.12
Pats svarīgākais, ko pateica psihoterapeite, ir tas, ka man jābūt gatavai, ka šādi posmi manā dzīvē var atkārtoties. Tie var ilgt mēnešiem (ļoti negribu šeit rakstīt "un gadiem"). Es nedrīkstu aizžmiegt acis un gaidīt, kad pāries, jo dzīve jau tāpat notiek un nākas tajā piedalīties čerez ņemogu. Ir jādomā, kā navigēt ar visu savu tonnīgo krustu un stigmu.
Ir viltīgi jāmēģina sevi pierunāt būt.
Vēl viena lieta, ko terapeite nolika acu priekšā, ir tas, ka man bišķi jādod pretī tam iekšējam kritiķim, citādi viņš mani paralizē.
Labā ziņa ir tāda, ka dr. Orlovskis, diagnostiku veicot pilnīgi tāpat kā iepriekš – pat nepaskatoties uz mani, šoreiz izrakstīja man antidepresantus. Dzeru otro dienu. Tad jau redzēs.
9. jūnijs, 17.34
"Sveiks, lasītāj!" es saku, jo domāju, kam tad īsti rakstu.
Man šķiet, ka manai dzīvei nav vērtības, jo šobrīd esmu tāds cilvēks, kas ļoti maz klausās mūziku. Es neatklāju jaunus muzikālos apvāršņus un neeju uz koncertiem. Absurds. Lūk, tādas nejēdzības darās man galvā – es esmu mēsls, jo neklausos mūziku.
21. jūnijs, 16.56
Sveiks, lasītāj! Šodien biju pie psihiatra. Viņš izrakstīja citus antidepresantus. Ceru, ka būs labāk. Lasītāj, es pārāk daudz smēķēju bez baudas vai vēlmes smēķēt. Vienkārši nositu laiku.
Meitas ir nometnē. Pirmajās dienās, kad viņas bija prom, man izdevās divas foršas satikšanās. Pēc tam alkohols beidza iedarboties. Pamēģināju vēl, bet alkohols bija iztērējis savu burvību. Vai arī tas bija pamanījis manu negausību un atteicās sadarboties.
23. jūnijs, 18.30
Sveiks, lasītāj! Mēs ar Renāti izdomājām taisīt rakstīšanas rezidenci. Dzersim un rakstīsim. Par savu psihiatrijas pieredzi un psiholoģiskajām problēmām. Šobrīd Renāte lasa manus pirmos rakstus un gatavojas pieķerties savējam.
19.23
Renāte sāka rakstīt. Es arī. Ir tik pārsteidzoši, ka mēs – tik ļoti dzīves tanka pierullētas – vēl protam šo dīvaino veidu, kurā dalīties ar citiem, – ar pildspalvu uzvilktas saviļņotas līnijas.
20.06
Lasītāj, lasītāj! Vai tu mani vēl lasi? Reiz es domāju, ka rakstīšana ir kaut kas starp rakstošo un Dievu. Ko darīt, kad Dieva nav?
24. jūnijs, 16.54
Sveiks, lasītāj! Reizēm es pamanu savu groteski resno, novecojošo ķermeni, un man ir tāda sajūta, ka tas ir murgs, no kura mans divdesmitgadīgais es tūlīt modīsies. Bet tas nenotiek.
27. jūnijs, 17.35
Lasītāj! Renāte ieteica uzrakstīt, kas tad īsti notiek psihozes laikā, lai tu zini. Man būtu ļoti daudz, ko rakstīt, bet tā, lūk, ir tāda Pandoras lāde, kurai grūti pat pieskarties skaidrā prātā.
Manas pirmās psihozes laikā radi jau bija sapratuši, ka nepieciešams mani ārstēt. Brālis veda mani uz savu dzīvokli, lai tur mani pieskatītu un regulāri dotu zāles. Pa ceļam mēs piestājām lielveikalā. Mašīna tika noparkota pazemes stāvvietā. Visu ceļu uz turieni jau no mantu sapakošanas brīža man bija pilnīgi skaidrs, ka mēs dodamies uz jaunā Izraēla gāzes kamerām. Es biju pilnīgi droša, ka, tikko izkāpšu, man būs jāiet uz dušām un tur arī mans stāsts beigsies.
Parīzē uz ielas sastapu melnādainu sievieti stāvoklī, kurai (kā es tagad spriežu) arī bija psihoze. Man bija pilnīgi skaidrs, ka tā ir mūsdienu Marija un viņai sākušās Jēzus dzemdības, un nepieciešama palīdzība. Es viņu pabaroju ar ēdienu, kas atradās uz galda kādā āra kafejnīcā (protams, man bija skaidrs, ka tas paredzēts tieši mums), klausījos viņas nebeidzamajos runas plūdos man nezināmā valodā un pacietu sitienus, kamēr atbrauca ātrā palīdzība un viņu savāca.
Es zināju, ka katoļu baznīcas augstākie pārstāvji ir ķirzakveidīgi citplanētieši.
Man bija pārliecība, ka mammas māja ceļo pa dažādām dimensijām, kuras mēs saucam Saules sistēmas planētu vārdos.
Es atnācu ziemā mīnusos ar basām kājām no savas mājas līdz mammas mājai, jo biju pārliecināta, ka esmu mirusi un mana mamma arī ir mirusi.
Tā ir tikai neliela daļa no manas pieredzes.
Un, kā tādu pieredzi pārstrādāt, pasaki, lūdzu!
Es zinu, lasītāj, ka tev interesē, kā izpaužas psihoze, un ka pēc tam, kad būšu tev atvērusies pietiekami, lai pastāstītu par dažām epizodēm, būs grūti vērst tavu uzmanību uz "parastajām" lietām, ar kurām saskaros ikdienā. Lielu daļu no psihožu laikā notikušā nemaz neatceros. Smadzenes strādā kaut kādā citā režīmā, un cilvēks psihozes laikā patiešām nelīdzinās sev. Mana māsa pēc tam, kad sastapa mani akūtas epizodes laikā, izvēmās. Jo bija tik ļoti nobijusies no tā, ka nemaz nelīdzinājos sev.
Lasītāj! Es virpuļoju sev apkārt. Pilnīgi nejēdzīgi pavadu laiku. Ļoti dīvains stāvoklis. Pašsajūta ir stipri uzlabojusies, bet nekādi nevaru tikt ārā no inertuma, kurš, atklāti sakot, man tāpat ir diezgan raksturīgs, taču tagad, īpaši sliktās pašsajūtas laikā, ir mani pārņēmis pilnīgi. Nezinu, vai "inertums" ir īstais vārds – tā ir tāda nespēja piepildīt savu laiku ar saturīgām nodarbēm vai pat domām. Iekšējais kritiķis ir aizvēries, taču, viņam aizejot, palicis tukšums. Pāris reizes mēģināju sākt lasīt grāmatu. Nedomāju, ka tā bija konkrētās grāmatas vaina, varbūt vēl neesmu gatava. Bet šī nekādība mani nepamet un es nespēju iedziļināties un pazust grāmatas pasaulē. Es taču Tvaika ielā biju iemācījusi sevi piespiesties ienirt grāmatās. Tagad laikam pārāk daudz brīvības. Lūk. Mani vajag novest sevi līdz ieslodzījumam, tikai tad es pievēršos citām brīvības izpausmēm, nevis bezjēdzīgai staigāšanai pa dzīvokli vai nebeidzamai smēķēšanai. Šodien jaunākā meita atbrauc no nometnes. Kauns to atzīt, bet gaidu prieks mijas ar izmisumu par to, vai varēšu būt labs vecāks savā inertajā stāvoklī.
10. jūlijs
Renāte teica, ka nav smuki rakstīt par to, kā nevar parakstīt. Tas esot intīms process. Es taču nerakstot par to, kā nevaru pakakāt. Padzēsu no iepriekšējiem ierakstiem vietas, kurās par to sūdzos.
Tomēr jāatzīst, ka tas, ka nespēju parakstīt, ir ļoti spēcīgs trieciens, jo rakstīšana ļoti palīdz. Kad nonāku stāvoklī, kurā nevaru parakstīt, tad jūtos tā, it kā pēdējais tilts uz pasauli, kas man kopīga ar citiem cilvēkiem, būtu nogruvis un man jāpaliek milzīga tukšuma vidū pavisam vienai.
15. jūlijs
Ir bēdīgi, ka intelekts krities. Nevaru palasīt neko komplicētu. Kur nu komplicētu – ir grūti tikt galā pat ar paplašinātu teikumu. To, ko varu palasīt, kam piespiežos, tas šķiet pilnīgi nekāds. Kauns atzīties, bet pat Borhess, ko savās labajās dienās lasīju ar īpašu cieņu un apbrīnu, tagad liekas samudžināts un garlaicīgs. Garlaicība ir vārds, ar kuru var raksturot manu eksistences formātu. Piespiedu garlaicība un nepārejošs remdenums.
27. jūlijs
Kādas trīs dienas dzeru jaunās zāles un vēl papildus devu venlafaksīna. Vēl par agru spriest, bet kaut kā ir labāk.
Pēc vairākkārtējas aplaušanās apzinos, ka daudz ko patiešām vēl vai pat vispār (tāda ir skarbā realitāte) nevaru tā kā agrāk.
Tomēr vakaros (jo vakaros caurmērā jūtos labāk) es dauzos ar meitām, viņas man lasa priekšā, un es lasu priekšā viņām, mēs runājamies, spēlējam spēles. Tas ir daudz. Būtu labi, ja man ar to pietiktu.
Mērojot tālākus ceļa gabalus, es vairs neskaitu soļus – cik smagi tie ir. Kad pamostos, vēl arvien gribu gulēt, bet tas vairāk ir tāpēc, ka nemāku dzīvot, nevis tāpēc, ka gribu mirt.
Skumjā ziņa ir tāda, ka Renāte atteica savu rakstu par dzīvi ar psihisku saslimšanu. Viņai ir pārāk smagi, lai varētu parakstīt.
Es zinu, kā tas ir.
Un tu, lasītāj?
0