Par Mudītes Austriņas darbu izlasi "Saules spēles" (izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2024)
Mudītes Austriņas literāro darbu krājumu "Saules spēles" veido piecas daļas: "Stāsti", "Baletiņi", "Rīgas mirkļi", "Atmiņu drumslas" un "Pašportreti". Pirmās divas daļas, lai arī saistītas ar biogrāfiskiem notikumiem, ir izdoma. Pēdējās trīs ir dokumentālas: lielākoties atmiņu stāsti. Kaut savdabīgā izteiksme, tēli un ainas savieno visas daļas vienā autores balss plūdumā, tomēr žanrs un atbilsme tematam paģēr atšķirības, kas ņem pārspēku pār autores balss vienotību. Krājums sadrumstalojas. Neatliekams kļūst jautājums par auditoriju – vai visas piecas krājuma daļas būs vienlīdz interesantas vienam lasītājam? Kāds būtu šī krājuma labākais lasītājs?
Krājuma priekšvārdā tā sastādītājs Kārlis Vērdiņš raksta: "Atstājusi spilgtu nospiedumu trimdas latviešu literatūrā, Mudīte Austriņa joprojām tiek uztverta kā iedvesmotāja, ne patstāvīgu literāru darbu radītāja. [..] Nu pienācis laiks iepazīt rakstnieci Mudīti Austriņu izlasē, kurā apkopoti viņas literārie darbi, kā arī biogrāfiski teksti par sevi un sev tuviem ļaudīm, pārsvarā rakstniekiem." (15.–16. lpp.) Tas izskan kā krājuma moto – rakstniece. Ne tikai hroniste, dzejnieka meita, dzejnieku draudzene, trimdiniece. Vērdiņš, sastādot "Saules spēles", pievērsis pastiprinātu uzmanību Austriņas oriģināldarbiem, novērtējot baletiņus kā vienus no "neparastākajiem tekstiem, ko devusi trimdas literatūra" (14. lpp.). Baletiņi ir Mudītes Austriņas ieviests literārs žanrs, neuzvedams uzvedums, dievu un varoņu flešmobs, interpretācijām pavēries librets. Baletiņu stūrakmens ir spēcīgi tēli un krāšņa vide – līdzīgi kā uz operas skatuves –, caur ko atklājas vēstījums par kultūru vēsturi, par arhetipisku mīlestību un cīņu, par lieliem cilvēkiem un viņu vēl lielākajiem netikumiem. Arī viņas stāsti, piemēram, "Caur sniegu" un "Cepure", ir īpaši uzteicami tāpēc, ka atklāj retāk aprakstīto sievietes bēgles kara pieredzi, bailes un priekus. "Saules spēlēs" viens stāsts un divi (ar pusi) [1] baletiņi piedzīvo pirmpublikāciju.
Neatkarīgi no literārās gaumes (jo baletiņi no tiesas ir visai neparasti), šo notikumu ir vērts svinēt, jo skaļāk izskan kāda mazklausīta dzejnieces balss, kuras stāstos un baletiņos jaušas kosmisks pankultūru pirmmātes tēls – Saule. Savā krāšņumā baletiņi šķiet no pašas Saules nākam – reibinoši dziļās krāsās, ar tēliem un valodiskiem kruzuļiem rotāti, tie nes lasītāju sev līdzi aizvērtām acīm. Baletiņu žanrs ļauj laistīties Austriņas drosmīgajai valodas izjūtai, klasiskajai izglītībai un kopš bērnības uzsūktajai kultūras maņai.
Valodiski Austriņa kā stāstos, tā baletiņos pārliecina, pārsteidzot ar jauniem vārdiem (piemēram, gleznturis, labainis, trimdelēt), teikumu formām un atvasinājumiem (kā frāzē "sastingušiem sidraba brīnumiem mēnesnīcā puspievērtās acīs" materializējas sidraba brīnumi). Īpaši mani aizkustināja šis apraksts kā jautājums, ko pārlasīju vairākkārt, līdz sapratu: "Domāju – kā pēkšņi visas šīs krāsas, svaigas lietainā dienā, kad caur miglu, gar aizmiglotiem ezeriem Ņujorkā atbraucu?" (28. lpp.) Baletiņu sirreālā forma pieļauj pieteiktu un tikai nojaušamu intertekstualitāti, savijot tautas un pasaules melodijas (kā saucienā ūrjā, ūrjā baletiņā "Mēnesietes zili cimdi" (67.–70. lpp.)), pilsētu un kūrortu dunu (kā Daikiri zēnu dejā baletiņā "Brīvdienas" (73. lpp.) vai "Velvet Underground" fanu sarunās titulbaletiņā "Heliāde jeb Saules spēles" (89. lpp.)), ļauj runāt caur tēliem, ar vienu vārdu iepinot ainavu vai vēsturi. Īpaši spilgti tas atklājas baletiņā "Peruviāna", kur Pukaras indiāņu mālā satiekas Pikaso, Matiss, Dalī un latviskas māla pīlītes, lai grieztos kā gari uzdejojot. Šī bagātība, iespējams, brīžiem paliktu apslēpta, ja ne Kārļa Vērdiņa rūpīgi veidotās piezīmes grāmatas beigās.
Tomēr Austriņas literāro darbu kopskaits ir neliels, un arī krājuma "Saules spēles" lielāko daļu aizpilda atmiņu raksti, citi tuvi un nedaudz tālāki ļaudis. Iespējams, tā arī pieklājas un ir taisnīgi. Darbā "Pašportrets" Austriņa raksta: "Visjaukāk man vienmēr licies būt tikai tam, kas visvairāk esmu – dzejnieka meitiņai." (207. lpp.) Iespējams, nav jābūt rakstniecei, lai kļūtu par būtisku atsperi latviešu 20. gadsimta literārajā pulkstenī. Iespējams, viņa pati to nemaz tik ļoti nevēlējās [2], par ko liecina Austriņas neapmierinātība par baletiņa "Tauriņa runas sirreālisma kapu svētkos" izdošanu. Vēstulē Gunaram Saliņam viņa raksta: "Grāmatiņu nekad nepūlēšos iespiest, jo tas nav nekas vairāk kā trimdiska pašapmierināšanās, kuras lielo lomu [?] latviešu literatūrā vispār ceļ arhitektūriski nespējīgi trimdoņi paši, kuru bērni – ha! – nevarēs salasīt, ko tēvi rakstījuši." (228. lpp.) Lai arī krājumā uzmanība vērsta uz Austriņas literārajiem darbiem, tomēr netiek noklusēta arī viņas ļoti būtiskā hronistes, atcerētājas loma, kas, šķiet, pat lielākā mērā veido Austriņas identitāti, kā arī paškritiskā attieksme pret savu darbu un būtmi.
Domāju, ka ne tikai man literatūras stundas nespēja viest mīlestību pret "Elles ķēķi". Kaut kas mēreni šķērms ir mēģinājumos atgriezties Latvijā pa atmiņu takām un vārdu tiltiem [3]. Tam iepretim Austriņas kritiskā piezīme par trimdu un trimdas literatūru: "Es neredzu ceļu ārā no tās ar rakstīšanu, vienīgi stigšanu dziļāk, trimdelēšanu nevajadzīgāk." (207. lpp.) Doma nāk kā svaiga gaisa malks, atgādinot, ka trimdelēšana un apbrīna par Latviju, kas raksturīga Austriņas tekstiem, apbrīna gan par Rīgā un Piebalgā pavadīto bērnību, gan vēlākiem ceļojumiem uz tēvzemi arī pašiem apbrīnotājiem, trimdelētājiem, vismaz brīžiem apnīk.
Austriņas atmiņu stāsti – lai arī, manuprāt, ne tie, bet baletiņi ir šī krājuma spīdums – ir stilistiski patīkami aculiecinieces stāsti par ražīgu laikmetu maiņu latviešu literatūrā. Būdama ne tikai dzejnieka Antona Austriņa meita, Kārļa Skalbes krustmeita, bet arī Linarda Tauna, Gunara Saliņa un citu [4] tuvumā un tālumā dzīvojošu latviešu dzejnieku kaislīga lasītāja un draudzene, Mudīte Austriņa uz savas ādas piedzīvojusi modernisma ieiešanu un iziešanu no modes. Kā rūpīgi kopts dzimtas koks atklājas latviešu literatūras saime un viņu mājas: Skalbes "Saulrieti", Austriņa "Kaikaiši", Rīga, Piebalga, Ņujorka, visas kabatas izmērā, viens Mudītes Austriņas solis. Austriņas atmiņu stāsti kartē latviešu literatūras telpiskās un emocionālās attiecības saprotamā, pārredzamā un neuzbāzīgā veidā. Jūtams, ka tie tapuši pēc iekšēja vai ārēja aicinājuma – katrā ziņā nepieciešamības – neaizmirst. Šis neaizmirstamības likums vēl nav manam prātam pazīstams, bet ticu, ka pienāks arī manas paaudzes atmiņu stāstu laiks. Iespējams, domas ziņā tie pat līdzināsies Austriņas atmiņām par savām jaunības un bērnu dienām. Tā, piemēram, stāstā "Piena vīrs" apcerētais Austriņas jaunības dienu draugs noveco arhetipiski, kā vienmēr noveco, kad izaug. Tomēr, par laimi, Austriņa neizaug no īpatnās domas rituma, kas caurstrāvo baletiņus, un arī atmiņu stāstos viņa ienes sev raksturīgo bagātīgo, bet sapņaino izteiksmi, kurā neparasts ir viss – gan sakāmais, gan vārdi, gan teikumu struktūras.
Turklāt Austriņa ir izcila hermeneite – varbūt personīgo saistību vai netipiski dziļas lasītspējas dēļ. Īpaši viņas Skalbes pasaku lasījums atklāj it kā pilnīgi saprotamas, bet vienlaikus citādi neatminamas saistības starp pasaulīgo un fantastisko Skalbes un viņa ģimenes dzīvē. Šķiet, viņa redz cauri fiziskajai telpai citu, dziļāku pasaku telpu. Kā "Saulrietu" māju tapšanas stāsts atklājas pasakā "Kalna gars un milzis", tā Skalbes dzīve un darbi Austriņas atmiņās cits caur citu iegūst jaunu jēgu. Līdzīgi arī viņas referāts par sirreālismu un Veltas Sniķeres dzeju atklāj jūtīgu izpratni par intelektuālajiem griežiem, kas ietver un izceļ Sniķeres dzejas musturu, dabiskā plūdumā savijot franču, vācu, latviešu, grieķu kultūru zinātāju un pratēju citātus.
Atgriežoties pie recenzijas sākumā uzdotā jautājuma par krājuma "Saules spēles" auditoriju, man šķiet, ka piemērotu lasītāju tik atšķirīgiem tekstiem kā Austriņas baletiņi un atmiņu stāsti atrast būs grūti. Pārāk dažādi tie tematiski un tamdēļ brīžiem arī stilistiski. Tomēr valodas gurmani izbaudīs Austriņas brīvestību, kas caurvij visus viņas tekstus. Krājums, iespējams, nav nemaz paredzēts vienlaidu lasīšanai. Ņemot paraugu no Austriņas Skalbes lasījuma, jāļauj daļu nošķīrumiem izšķirties arī telpā un viņas pasakai mūs nest. Krājums ir gudri sastādīta liecība par būtisku pārmaiņu laikmetu latviešu literatūrā. Turklāt tas labi ieguls plauktā. Dzeltena, Klāva Priedīša ietērpta modernisma Saule un netipiski izkārtotās lappuses durs siltus stariņus ieinteresēto acīs.
[1] Viens no baletiņiem pirmpublikāciju latviešu valodā piedzīvojis šīgada februārī interneta žurnālā "Punctum". Publikācijas sagatavošana tomēr, šķiet, ir daļa no pētījuma, kura auglis ir arī "Saules spēļu" krājums.
[2] Tā pieņem arī Vērdiņš sarunā "Ieraugi vienu mūri, vienu cipresi un jau esi laimīgs" ar Jāni Ozoliņu, kas publicēta "Rīgas Laika" februāra numurā.
[3] Taisnības labad ir jāpiebilst, ka, iespējams, visklasiskākais šajā krājumā iekļautais trimdelēšanas paraugs "Jāņu vainags" mani aizkustināja līdz asarām, un reiz es ilgās pēc mājām raudāju universitātes ēdnīcā pie pilna šķīvja vārītu, apkaltušu kartupeļu, klausoties grupu "Pērkons" un internetā pērkot pēdējā brīža biļetes uz kādu ģimenes saietu.
[4] Daudzi jaunākās paaudzes Latvijā dzīvojošie dzejnieki tā arī paliek pieteikti – Dzejnieks.
0