Ir darbdienas rīts, un es bez pieraksta teju vai ielaužos savas ģimenes ārstes kabinetā, lai paziņotu viņai, ka neesmu ēdis jau trīs dienas un man, iespējams, tādēļ zvana ausīs. Neesmu nācis šeit jau daudzus gadus un redzu viņas acīs izbrīnu un, šķiet, arī patiesu līdzjūtību.
"Vienu tagad, un otru vakarā," viņa saka, iespiežot man saujā pāris tabletes. Bezcerīgi sapurinājusi savas kastaņbrūni krāsotās ilgviļņu krēpes, viņa izraksta nosūtījumu pie psihiatra. Tur teikts, ka man esot depresīvi traucējumi. Tad viņa nopūšas un izstumj mani uz ielas atpakaļ dzīvē. Es gan nezinu, vai to, kas man palicis, ir godīgi saukt par dzīvi.
Varbūt tas daudziem izklausīsies komiski, taču esmu dziļi un bezcerīgi atkarīgs no šaha, un tas mani ir gandrīz pilnībā iznīcinājis. Tobrīd es to vēl tikai sāku apzināties.
Ar atkarībām esmu cīnījies visu mūžu. Esmu gan nejēdzīgi daudz atstājis azartspēlēs, gan pāris reizes gandrīz nodzēries līdz nāvei. Esmu bijis tā dēvētajā Minesotas programmā un mācījies, kā palikt skaidrā par spīti visam. Vēlāk kādu brīdi bez īpašas iedvesmas apmeklēju anonīmo alkoholiķu sapulces. Tas palīdzēja vismaz nekad vairs neatsākt šīs abas lietas un arī nedaudz labāk sevi izprast. Toreiz dzīve atkal maziem solīšiem sāka iet uz augšu.
Sāku niekoties ar narkotikām, kuras man nebija pavisam svešas arī pirms tam, taču nekad nebija radījušas tādas problēmas kā alkohols vai azartspēles. No sākuma, protams, tas bija garīgas pieredzes gūšanai, biohakingam un labam garastāvoklim ballītēs. Nešaubos, ka ir cilvēki, kas spēj pie tā arī palikt. Manā gadījumā tas nestrādāja, atkarība ļoti ātri atrada jaunu veidu, kā izpausties.
Pāris gadu laikā nonācu līdz tam, ka periodiski varēju uz vairākām nedēļām vienkārši pazust savā dzīvoklī, necelt nevienam klausuli un pavadīt laiku caurām diennaktīm, neguļot un špricējot amfetamīnu. Varēju bez nekāda noguruma miljoniem reižu pārrakstīt un nemitīgi uzlabot tekstu, mēģinot radīt kaut kādas jaunas literatūras teorijas un kombinējot burtus kā fraktāļus. Procesā tas viss likās ģeniāli. Skaidrā es, par laimi, vēl pats spēju saprast, ka tas ir tīrs, neatšķaidīts ārprāts. Amfetamīns ir ļoti neradoša narkotika.
Tad jau daudz prātīgāk bija tajā stāvoklī ar tikpat lielu entuziasmu lasīt Vikipēdiju 24 stundas no vietas vai skatīties pornogrāfiju. Patiesībā nebija pat svarīgi, ko darīt, kamēr štirī. Kad viela gāja uz beigām, tad gan sākās panika un, ja citādi nevarēja, apgriezu pasauli ar kājām gaisā, lai dabūtu vēl.
Kā man izdevās to atmest, pat neejot uz sapulcēm un nemeklējot palīdzību? Godīgi – nezinu, un tur nav nekāda diža mana nopelna. Jāpateicas cilvēkiem, kas uzticējās man, kāpjot laukā no tumsas, un tādējādi deva iespēju noticēt sev pašam.
Protams, es zināju, ka nedrīkstu būt bravūrīgs, ka visu atlikušo mūžu būšu rokas stiepiena attālumā no tā, lai norautos un iekristu kādā no savām nu jau daudzajām atkarībām – šoreiz visdrīzāk nāvējoši. Taču jau vairākus mēnešus biju tīrs. Ēdu un gulēju. Atgriezos darbos. Tikai nejutos īsti laimīgs. Bieži māca depresija. Strādāju ar gariem zobiem. Tīmeklī daudz spēlēju šahu, kam biju pievērsies, kā šķita, lai cīnītos ar depresiju.
Es to gandrīz apzināti biju izvēlējies par savu hobiju, jo man šķita, ka man tādu vajag, un šahs ir kaut kas reizē intelektuāls un izaicinošs, sportisks un radošs. Ar to var nodarboties vienatnē, bet tas piedāvā arī būt daļai no kopienas, kurā jūs sacenšaties par vietu reitingā. Turklāt šo nodarbi par drīzāk cienījamu nekā bezjēdzīgu uzskatīja gan mana nelaiķe vecmāmiņa, kas bija visai stingra šajos jautājumos, gan Bendžamins Franklins. Savukārt Marsels Dišāns reiz teica, ka "ne visi mākslinieki spēlē šahu, bet visi, kas spēlē šahu, ir mākslinieki".
"Ū, kāds tu malacis!" aplaudēja mani laikabiedri, kuriem pastāstīju par savu jauno aizraušanos.
"Protams!" es lepni atbildēju un varēju pastāstīt, cik fascinējoši ir tas, ka šahs pastāv jau 1500 gadu. Jā, noteikumi tolaik nedaudz atšķīrās, tomēr, ja mēs ar laika mašīnu nokļūtu 13. gadsimta Rīgā, kad Doma un Pētera baznīcas bija stalažām klātas jaunceltnes, starp tām varētu sastapt cilvēkus, kas spēlēja šahu. Patiesībā tā jau viduslaikos bija tik populāra spēle, ka baznīca nereti vismaz vietējā mērogā mēģināja to aizliegt, jo uzskatīja, ka šahs novērš domas no Dieva un mudina uz vardarbību. Arī fakts, ka spēles laikā var rasties situācija, kurā vienam karalim ir divas dāmas, konservatīvi noskaņotai sabiedrībai savulaik šķita morāli graujošs.
Taču šaha spēlei labprāt nodevās arī baznīcas pārstāvji. Noteikumi, pēc kuriem šahu spēlējam joprojām, radās 16. gadsimta sākumā, un viens no tā laika spēcīgākajiem spēlētājiem bija spāņu garīdznieks Rujs Lopess de Segura, kurš 1561. gadā sarakstīja vienu no pirmajām mūsdienu šaha teorijai veltītajām grāmatām. Tur aprakstīta un vēlāk viņa vārdā nosaukta arī viena no lielmeistaru līmenī joprojām vispopulārākajām atklātnēm. Viņa laikabiedre, ievērojamā katoļu teoloģe un mistiķe svētā Terēze no Avilas dažus gadus vēlāk ieteica mūķenēm izturēties pret lūgšanu kā pret šaha spēli, kurā jācenšas pieteikt matu Dievam. Kaut arī spēlēt šahu viņas vadītajos klosteros nebija atļauts, viņa, cita starpā, tiek uzskatīta par šaha aizbildni. Un tas viss man nebija nebūtiski, jo gribēju darīt kaut ko, kas ir ne tikai aizraujoši, bet arī daļa no krāšņas kultūras tradīcijas.
Šis ideālisms bija sen. Es jau esmu saputrojies tajā, cik sen. Viduslaikos viņiem vismaz nebija iespēju spēlēt 24 stundas diennaktī ar nepazīstamiem cilvēkiem no Ukrainas un Ugandas, pat neizejot no dzīvokļa. Katru rītu apņemos beidzot izdarīt kaut ko prātīgu, nevis spēlēt šahu, bet pie brokastīm izspēlēju vienu partiju, kurai seko nākamā, un tā līdz vēlai naktij. Mēnesis paskrien nemanot. Pierakstos pie psihiatra. Uz valsts apmaksātu dakteri jāgaida rindā apmēram mēnesi. Neko darīt. Apēdu tabletes, ko man iedeva ģimenes ārste, un kaut kādu ēdienu. Paliek nedaudz labāk, un atlikušo dienu pavadu, spēlējot šahu.
Pienāk balts un saulains februāra rīts, kad beidzot esmu ceļā pie psihiatra. Nosacīti. Aizeju līdz trolejbusa pieturai un dodos atpakaļ mājās, jo pat tad, ja transports nāktu, man ceļā aizies vismaz stunda, bet pie psihiatra bija jābūt jau pirms 20 minūtēm. Es piecēlos ļoti laicīgi, bet, dzerot kafiju, nolēmu izspēlēt šaha partiju, un sanāca kādas desmit. Pa vidu vēl saplēsos ar kādu pretinieku no Krievijas, kurš, ieraudzījis Ukrainas karodziņu līdzās manam profilam, atsūtīja čatā piecas zīmes: "LGBT?" No visiem iespējamajiem veidiem, kā reaģēt, es izvēlējos stulbāko. Pārliecinājies, ka vinnēšu, darīju to lēni, maksimāli cenzdamies viņu pazemot un laiku pa laikam čatiņā veltot viņam tikpat homofobiskas lamas kā viņš man. Es, protams, nedomāju, ka tas ir pareizi. Bet es esmu pārvērties par dzīvnieku un man gribas sist tur, kur viņam sāpēs. Sist! Un sist! Un sist! Tas bija forši. Pēc tam vajadzēja vēl dažas spēles, lai nomierinātos. Man reāli vajag pie tā psihiatra.
Atceļā no autobusa pieturas nostreļīju kādam garāmgājējam cigareti un, priecājoties par saulē mirdzošajām kupenām, brienu mājās. Brīnos, pa kuru laiku ir paspējusi atnākt ziema. Mājās nobloķēju visās pārlūkprogrammās chess.com un lichess.org. Ko darīt, īsti nav. Neviens jau sen nezvana un nepiedāvā ne darbu, ne satikties, ne mēģina apvaicāties, kā klājas. Tā notiek, ja ilgstoši necel. Mana dzīve praktiski ne ar ko neatšķiras no tā laika, kad lietoju amfetamīnu. Ko darīt? Kā dzīvot? Nezinu.
Atlikušo dienu pavadu, jūtubē skatoties šaha video. Īpaši atmiņā iekrīt viens, kurā Kanādas labākais šahists un viens no zīmola "Chessbrah" izveidotājiem lielmeistars Ēriks Hansens videozvanā māca spēlēt šahu "Onlyfans" modelei Jen Foxx.
"Šahs ir atkarību izraisoša spēle," sarunas biedrenei skaidro lielmeistars Hansens, kurš 2024. gada oktobrī pēc FIDE reitinga ir 150. vietā pasaulē klasiskajā laika kontrolē. Viņš drosmei ir ielējis sev glāzi viskija. Hansens arī pastāsta, kā reiz aizvedis kādu nupat darbā pieņemtu "Chessbrah" čata moderatoru uz striptīza klubu Toronto, pasūtījis viņam tur privātu deju, bet čalis bijis tik ļoti apsēsts ar spēli, ka turpinājis telefonā spēlēt pat tad, kad kailā dejotāja sēdusies viņam klēpī.
"Šahs izdedzina smadzenes," viņš nobeidz, iesūcot krietnu viskija malku un palaižot vaļā krekla apkaklītes pogu.
"Ah!" nopūšas modele un kā divus bālus laidņus izriež savas raženās, puskailās krūtis. "Iemāci man to!"
Tobrīd man dzīvoklī parāda dēļ atslēdza elektrību. Par laimi, atradu veidu, kā to dabūt pietiekami, lai darbinātu datoru.
Šaha video internetā vispār ir atsevišķs žanrs. Spēle pēdējos gados, pateicoties seriālam "Dāmas gambīts" (The Queen's Gambit) un pandēmijai, ir piedzīvojusi milzīgu popularitātes uzplaukumu. Chess.com 2023. gadā tika izspēlēti 35 miljoni partiju dienā, Lichess.org vēl viens līdz divi miljoni. Šahs ir kļuvis par e-sportu, un summas, ko spēlētāji var nopelnīt interneta turnīros, bieži pārsniedz tās, kuras var iegūt klasiskajos. Tam līdzi nāk virkne interesantu problēmu, piemēram, kā novērst blēdīšanos laikmetā, kad pat visgaišākā cilvēka prāts ir tikai pirdiens vējā mašīnu pārpasaulīgās varenības priekšā?
Ap šahu ir izaugusi vesela izklaides industrija, kurā šahisti sacenšas par auditoriju straumēšanas platformās "Twitch" un "Kick", kā arī "Youtube". Ir pieejami gan šaha ASMR, gan "šahboksa" video, kur dalībnieki ringā pārmaiņus izdara gājienus un apmainās ar sitieniem. Man gan visas šitās dzeltenās lietas ne visai. Man patīk kvalitatīvs, izglītojošs materiāls, kur izskaidro spēles stratēģijas un taktiskos trikus, un arī tāda ir papilnam. Es taču skatos ar mērķi celt savu reitingu.
Vakarā jūtos pietiekami sasmēlies zinības un atpūties. Atbloķēju Chess.com, lai izspēlētu dažas partijas. Domāju par to, ka, ievērojot režīmu, kārtīgi ēdot un izguļoties, arī mans reitings augtu straujāk. Es nekādi nevaru tikt pat līdz 1500, maksimālais, ko esmu sasniedzis, bija 1485. Bet brīžiem varu nokrist pat līdz 1300. Tas nav forši. Par elektrību es, protams, arī satraucos, taču īsti neatliek laika to risināt.
Pirms miega uzlieku paskatīties, kā spēlē Magnuss Karlsens. Viņam, protams, nevajag censties būt izklaidējošam. Viņš pat īpaši nerunā. Vienkārši sēž savā guļamistabā, redzami iešmigojis, un ar aliņu rokā pazemo visus liel- un mazāk- meistarus, kas veltījuši spēlei visu dzīvi, bet tagad uzdrošinājušies stāties viņam pretī.
Magnuss ir liela auguma norvēģu tēvainis, un spēlējot viņš ne tikai iedzer, bet kā īsts vikings ieturas no milzīgas sviestmaizes, kuras gabaliņi sakrājas uz viņa biezajām lūpām un lido pa gaisu kopā ar nicīgajiem komentāriem, kurus viņš ik pa laikam velta saviem pretiniekiem, nokaujot kādu figūru vai pieņemot kārtējo padošanos. Viņam aiz muguras arvien sēž vēl vairāki līdzīgi sportiska paskata norvēģu šahisti, kas parasti dzer aliņus un klusē.
Uz viņu skatīties nav īpaši patīkami. Taču šī būtne ir visjaudīgākais šahā trenētais bioloģiskais neironu tīkls uz mūsu planētu. Viņš ir šaha dieva dzīva inkarnācija, un tādam nav jāievēro manieres. Tādam var tikai klanīties.
Paiet vēl viena nedēļa, un es burtiski ielaužos Veldres ielas psihiatrijas centrā. Diez vai būšu pirmais, kam šeit ir problēmas ar laika menedžmentu. Reģistratore tiešām ir saprotoša, un jau pēc dažām minūtēm sēžu pie kabineta durvīm. Pagūstu telefonā izspēlēt vien pāris ātras partijas, līdz tieku iesaukts iekšā.
Man pretī sēž divas sievietes ap 30. Nezinu, vai viņas abas ir dakteres, bet viena noteikti. Viņa uzdod dažādus jautājumus par to, vai man kādreiz bijušas halucinācijas un vai esmu darījis sev pāri, bet atbildes ķīļrakstā ievelk nelielā burtnīciņā sev priekšā. Otra pavisam nekustīgi un ļoti cieši lūkojas manī lielām, brūnām acīm.
Es biju sagatavojis runu, lai dabūtu tabletes, kādas nu man vislabāk varētu patikt, bet pēkšņi metu to visu pie malas un saku, kā ir. Saku, ka pat briesmīgākajos alkohola un narkotiku delīrijos kaut kur dziļi sirdī es turpināju ilgoties pēc gudrības, skaistuma un dzīves, bet tagad vairs ne. Manas smadzenes ir kaujas lauks, nosēts ar kritušu zirdziņu iekšām, kūpošiem sagrautu cerību torņiem un izbraukāts ar perfekti taisnām laidņu sliedēm. Vakar sapnī redzēju Magnusu Karlsenu brienam pa šo skumjo ainavu ģērbušos Napoleona tērpā, un viņš nokārtoja savas dabiskās vajadzības turpat manā galvā. Citu sapņu man nav jau sen ne miegā, ne nomodā. Un katru dienu gaidu nāvi, kas mani no tā visa atbrīvos.
"Man šķiet, ka man ir atkarība no šaha," es rezumēju stāstu.
"Bet kāpēc jūs nācāt pie manis, nevis pie narkologa?" daktere, pacēlusi galvu no sava ķīļraksta, man izbrīnīti vaicā.
Kad pastāstu par savu atkarību no šaha, lielākā daļa cilvēku sākumā smaida. Taču nespēja pretoties tieksmei spēlēt un totālais kontroles zudums pār dzīvi, ko izraisa jebkura atkarība, bet jo īpaši šī, ir kaut kas fenomenāli demoralizējošs. Dažbrīd šķiet, ka, lietojot vielas, vismaz ir kaut kā iespējams identificēt ienaidnieku, kas ir fizisks un atrodas ārpus tevis paša. Te viss, kas atliek, ir ienīst sevi.
Fizioloģiskais mehānisms, kas atkarīgam cilvēkam liek zaudēt kontroli pār savu rīcību, ir praktiski viens un tas pats neatkarīgi no tā, vai inde ir viela vai noteikts uzvedības modelis, kas uzkundzējas atalgojuma sistēmai smadzenēs. Šo procesu regulē neiromodulators dopamīns – hormons, kam ir būtiska nozīme visu dzīvnieku organismos no cilvēka līdz tārpam. Dopamīna līmeņa izmaiņas noteiktos smadzeņu centros ir tās, kas dzīvām būtnēm liek meklēt ēdienu, dzērienu, seksu, izzināt apkārtējo vidi, mācīties. "Dopamīns", protams, ir modes vārds, un šis noteikti nav pilnīgs skaidrojums visām tā funkcijām. Taču tas, ka ir salauzta kaut kāda tik dziļa un fundamentāla sistēma manā organismā, palīdz man saprast, kāpēc es atkal un atkal nespēju pretoties dziņai un daru lietas, kas man vairs nesagādā ne mazāko baudu vai prieku, bet tikai ciešanas.
Un daudzus tas burtiski nogalina. Manā telefona grāmatā atkarība ir izplēsusi jau vismaz veselu lapu. Mēs, cilvēki, beigu beigās esam tikai bioloģiski roboti ar viegli uzlaužamu arhitektūru un piedevām ar visai viduvēju kapacitāti apgūt šaha spēli.
Pārtraukt nesanāk ne ātri, ne viegli. Parādās šādi tādi ārēji apstākļi, kas liek sapurināties un spēlēt mazāk. Pēc šīs epizodes kļuva gaišāk, taču vēl mēnešiem ilgi es slimīgi daudz laika pavadu spēlējot. Cenšos laikā izdarīt darbus, kad tie uzrodas, un šad tad arī iziet no mājas un kādu satikt. Cenšos šahu ierobežot līdz trim četrām stundām dienā. Tas notiek ievērojami retāk, taču joprojām varu arī mierīgi norauties pa īstam un pavadīt spēlē trīs diennaktis no vietas, aizmirsis par ēšanu un miegu. Protams, nevienam to nesaku. Oficiāli esmu atmetis.
Tad kādā februāra dienā es pārtraucu un pagaidām neesmu skatījies atpakaļ. Es, bez šaubām, saprotu, ka atkarības absolūtais ļaunums slēpjas tajā, ka pārtraukt vienmēr ir vienkāršākais. Tas var būt fiziski ārkārtīgi nepatīkami alkohola, heroīna vai citu stipru ķīmisku vielu gadījumā, taču gandrīz katrs dzērājs šo varoņdarbu savā dzīvē paveic simtiem reižu. Taču kā novērst to, ka mēs gandrīz ar garantiju uzkāpjam uz tā paša vecā grābekļa – dažreiz pēc divām dienām, bet dažreiz ar graujošām sekām pēc mēnešiem vai gadiem? Taču nemitīgi par to satraukties arī nav jēdzīgi.
Vienkārši ēdu veselīgi, šad tad meditēju un meklēju kaut kādu garīgumu. Nemeklēju tajā atbildes uz fundamentāliem jautājumiem, bet drīzāk tiecoties pēc emocionālas stabilitātes. Esmu pārliecināts par rituāla spēju transformēt attiecības ar realitāti un iemācīt jaunus uzvedības modeļus, jo vairs neticu tam, ka to bez trikiem spējam mēs paši.
Es, protams, nezinu, kā tas beigsies. Ir tik daudz vecu grābekļu, kam uzkāpt, un pasaule vispār ir mīnu lauks, kurā cauru diennakti met pakaļ visu iespējamo, sākot no heroīna telegrama čatos un beidzot ar pornogrāfiju, spēlēm un uzmanības apliecinājumiem soctīklos. Tam jāpieiet ar diezgan lielu pazemību. Taču vismaz pagaidām es pirmo reizi pa ļoti ilgiem laikiem jūtos atguvis dzīvesprieku.
Šahs, protams, pats par sevi ne pie kā nav vainīgs.
0