Par Līvas Martas Rozes dzejas krājumu "Struktūra" (izdevis žurnāls "Punctum", 2024)
Vēl 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā latviešu dzejā ienāca pamaz jaunu dzejnieču sieviešu – pie katras nosacītās paaudzes piederēja tikai nedaudzas un starp tām bija ilgstoši tukšāki periodi. Daļa gan debitēja krietni vēlāk par vienaudzēm; citas tikmēr uz laiku vai pavisam pārtrauca rakstīt. Pēdējos gados tas ir mainījies, un mums beidzot ir daudz 20–30 gadus vecu dzejnieču, kuras neimitē vīriešu radīto tradīciju un nepretojas tai, bet gan raksta savā vārdā, paužot katra savu neatkārtojamo pieredzi un valodas izjūtu. Līvas Martas Rozes balss laikabiedru vidū ir pamanāma un pārliecinoša jau kopš izskanēšanas 2019. gadā Jauno un iesācēju autoru seminārā un lasījumā "LadyFest", kam sekoja publikācijas žurnālos "Strāva", "Satori", "Punctum", "Žoklis" un citviet. Tobrīd šķita, ka Līvas Martas dzejā pausts skatījums uz laikmetīgu realitāti: pakistāniešu kebabu (14. lpp.), skaistu apmaiņas studentu (11. lpp.), meiteni pasākumā, kas starp vemšanas epizodēm pie sētas mitrā zālē filozofē par to, ka lapas krīt pilnīgi nejauši (19. lpp.). Šis skatījums ar katru publikāciju paplašinājās un ieguva daudzveidību, laikmetīgumu paturot kā skatpunktu arī uz universālo un saglabājot runātājas drošo balsi, kas apvieno paaudzes intonācijas un izteiksmes savdabību.
Tā kā, rakstot par dzejnieces pirmo krājumu, gandrīz neizbēgami jādefinē "liriskās varones", dzejas "es", runātājas un implicītās vai biogrāfiskās autores cita no citas grūti nošķiramā patība, gribas apgalvot, ka Līvas Martas Rozes radītais dzejnieces tēls ietver vairākas atšķirīgas, pat pretējas rakstura šķautnes. Gan krājuma teksts, gan intervijas ar autori liecina, ka viņa bijusi apdāvināts bērns, kas daudz lasījis klasiku un kura apziņas plūsma tāpēc izteikta bagātā, veiklā un tīrā valodā – ar to patiesībā pietiek, lai izpelnītos apzīmējumu "talantīga", lai gan Līvas Martas dzejai piemīt vēl citas kvalitātes. Viņa ir uzaugusi viensētā, tātad pavadījusi daudz laika vienatnē un saskarsmē ar dabu, ko spēj aprakstīt ar jūtīgu rūpību, taču pēcāk nonākusi dažādās vidēs lielākās pilsētās un augstskolās, kuru iespaidā viņas leksikā brīvi sajaucas eksakto zinātņu diskurss, kultūras atsauces un citāti. Viņas poētika ir silti ķermeniska, pievēršoties ēdieniem un dabas tēliem vai izvaicājot jauna cilvēka seksualitāti, un vienlaikus izsmalcināti intelektuāla, nemitīgi darbinot iztēli un iedvesmojoties ne vien no dzīvotās, bet arī no kultūras un mākslas pieredzes, kuru vairs nav iespējams nodalīt no tieši piedzīvotā, jo tā ir līdzvērtīgi veidojusi runātājas personību. Līvas Martas Rozes dzejoļos ir vieta gan debesīm, kas, protams, "ir kaut kas fuckin’ labs" (20. lpp.), gan arī "diršanai babas butkā" mušu ielenkumā (42. lpp., brīnišķīgs īsdzejolis, kurā ir gan sirsnība, gan pārsteigums), turklāt iepriekšējā lappusē jau pievērsta uzmanība mušas maigajam pieskārienam, lai gan tradicionāli dzīvē un dzejā visi vienmēr uzskatījuši, ka mušas ir riebīgas un uzmācīgas.
Savu integritāti varone apzinās dzejolī "futbolisti ir visskaistākie puiši", kas pirmajā lasījumā šķiet vēstām par pusaudzes dusošo seksualitāti:
"un es tikai smaidīju jo es to visu zinu mans krusttēvs teica līva ir šķīsta pat kad lamājas trīsstāvīgiem debesis ir kaut kas fuckin’ labs un tāpēc man nekad nav bail ar manu māsu ir līdzīgi visiem klases puišiem viņa patīk un visi no viņas baidās tā ir ar tiem bērniem kas mežos auguši" (20. lpp.)
Kaut arī viena no vārda "šķīsta" nozīmēm patiešām saistās ar atturēšanos no dzimumattiecībām, interpretēšu to kā dziļāku un daudzslāņaināku par dažāda vecuma vīriešu iztēlotu un apbrīnotu sievietes šķietamo stāvēšanu pāri miesiskiem kārdinājumiem. Ja šī īpašība piemīt kādai, kas augusi mežos un "ir šķīsta, pat kad lamājas", jādomā, ka tā ir drīzāk personības viengabalainība – kā neredzams vairogs tā neļauj futbola komandas biedriem pārkāpt meitenes robežas, kas, spriežot pēc pārējā dzejoļa teksta, nav pašsaprotami ("tu esi tik skaista es gribētu tevi krūmos izdrāzt"). Vienlaikus dzejolis ir tik dzīvs ieskats jauno futbolistu pasaulē, ka, to lasot, varu sajust sviedru aromātu.
Integritāte tomēr nenozīmē, ka varones dzīvē viss būtu noticis labi, pareizi un skaisti. Tuvlasījumā, sekojot dzejoļu motīviem, ieraugāmas traumas, sāpes un apspiestas dusmas, kuru iemesli dažkārt uzskaitīti ar tādu kā vieglumu: "te tēvs nopēra, te ar māsu sakāvos" (23. lpp.). Uz visu pēdējās desmitgadēs beidzot artikulēto sabiedrības traumu fona šķiet, ka varonei bijusi ļoti laba bērnība, tomēr pēriens kā garāmejot pieminēts divreiz, parādot vardarbību kā mūsdienās joprojām normalizētu parādību.
Krājumā neapšaubāmi lasāma jauna cilvēka dzeja ar tādai ierastām traģisma vibrācijām, taču ne klasisks pieaugšanas stāsts ar atgriešanos no izraidījuma jaunā kvalitātē, kaut arī motīvi pakāpeniski nomainās un problemātika attīstās. Redzamākais stāsts ir par seksualitātes uzplaukumu, kam seko pārrāvums; tam paralēli iekrāsojas citu tēmu pavedieni. Grāmata nav sakārtota nodaļās, tās bagātīgo dzejoļu klāstu neatdala nekādi formāli elementi, tomēr iespējams iedalīt plūdumu, piemēram, zinātniskos terminos izteiktās vai fizioloģijas noteiktās eksistenciālās pārdomās; krāšņos urbānās realitātes, tostarp ēdienu, aprakstos; bērnības un skolas gadu atmiņās; trakulīgās sirreālās iztēles ainās; ķermeniskos mīlas dzejoļos, līdz beidzot visu noslēdz atmiņu sadedzināšanas epizode, kas norāda uz šķiršanos un jaunas dzīves sākšanu. Izceļas vairāki spēcīgi, atsevišķi stāvoši teksti, piemēram, "Man besī ka es nemāku dusmoties [..]" (31. lpp.), kurā aizturēto dusmu problemātika (labas meitenes taču nedusmojas!) risināta piecās epizodēs ar atkārtojuma strukturētu uzskaitījumu, vai aizkustinošais dzejolis ar epigrāfu "Kad es būšu liela, tad tu būsi maziņa", kurā varone iztēlojas savus vecākus sarukušus:
"tāds viņš maziņš apvij savas rociņas ap manu kaklu un kājiņas ap vidu man un uzliek savu / sirmo kailo galviņu uz pleca [..] un tad es iztēlojos arī mammu tādu maziņu guļam manās rokās viņas actiņas ir cieši ciet un rociņas dus klēpī es nesu viņu tik klusi un uzmanīgi ka nekas neiztraucē viņas putna miegu." (64. lpp.)
Lai gan krājums ir gana apjomīgs, tas sniedz dzīvīgu lasīšanas pieredzi un, pateicoties domas svaigumam un formas dažādībai, apliecina, ka vairāk nekā 70 lappuses verlibrā vai dzejprozā obligāti nenozīmē vienmuļu tekstu. Viens no autorei raksturīgākajiem un pārliecinošākajiem paņēmieniem ir lakonisks, viegli absurds paradokss vai nu garāka dzejoļa atsevišķās pāris rindās, vai ļoti īsā dzejolī. Jau pieminēju dzejoli "mušu ielenkta diršu babas butkā un domāju / vai tiešām esmu visiem piedevusi" (42. lpp.), tikpat ietilpīgs ir "jūras krastā skalojas bārbija / zem jaunās kleitas man nebūs apakšveļas" (22. lpp.) un mīļš – "reiz Ezītis man teica / tu mazais sivēns vēl pat neesi lāga dzīvojis" (24. lpp.). Šos dzejoļus domāju, kad saku kādam, ka Līvas Martas dzeja ir oriģināla. Pārsteidza arī numurētais cikls ar rotaļīgajām atsaucēm uz velnišķo (67.–70. lpp.) un "četri apokalipses jātnieki" (62. lpp.), kas ierodas Dakšas mājā, kamēr varone atrodas "gultā zem galvas pasitusi svešu guļammaisu kas smaržoja pēc vīrieša atradusi interesantās dienas". Veids, kā autore sasaista jauniešu dzīves epizodes, kultūrvēsturiski mītiskus tēlus un vienaudžu dzeju, lasot sagādāja man lielu baudu, bet krājums kopumā būtiski papildināja priekšstatu par lasījumos un publikācijās jau mazliet iepazīto dzejnieces poētiku, sniedzot plašāku ieskatu tajā atspoguļotajā jaunās sievietes dzīvē vairāku gadu garumā, kā arī viņas iztēlē, atmiņās un sapņos.
0