Skatos video, kurā kāds jūtūberis rosās latviešu zinātniskās fantastikas spēlē "Space Wreck", – viņa vadītais kosmonauts nupat ir ieradies vecā kosmosa stacijā un rokas cauri turienes krājumiem. Viņš atver vienu no ledusskapjiem, bet tur...
"Hektors?" straumētājs neizpratnē sarauc uzacis un lasa priekšmeta aprakstu, kurā skaidrā angļu valodā teikts: "Brūns šķidrums, satur 32% alkohola." Spēlētājs parausta plecus. Ar studentu leģendām un tautas folkloru apvītais dzēriens nozūd dieģētiskajā kabatā un spēles gaitā vairs netiek pieminēts – diez vai straumētājs vēlāk to pat atcerēsies. Taču svarīgākais jau ir noticis: signāls ar latviešu kultūras atsauci ir nosūtīts izplatījumā.
Taču mūsu videospēļu izstrādātāji ir ražīgi, un viņu izdoma neaprobežojas tikai ar lokāli atpazīstamiem dzērieniem. Tajā pašā "Space Wreck" vien ir atrodamas desmitiem dažādu atsauču gan vizuālā, gan naratīvā griezumā, kam pat veltīta atsevišķa sadaļa šajā videorecenzijā. Lai gan ir spēlētāji, kam šīs atsauces paslīdēs garām, neko neizsakot, tās pauž veidotāju vēlmi saglabāt saikni ar vidi, kurā paši dzīvo. Industrijā ar tik sīvu globālo konkurenci un nelielu vietējo atbalstu tā ir apsveicama apņemšanās.
Savs, bet globāls
Ja neskaita atsevišķus entuziasma uzplaiksnījumus, vispārējā attieksme pret videospēlēm Latvijas kultūras telpā joprojām ir mēreni vienaldzīga. Neliels intereses pieaugums vērojams pēdējos divos gados – to raisījusi sabiedrības diskusija par to, kāpēc atbalstīt digitālo spēļu industriju un kam tas vispār vajadzīgs. Lai arī diskusijā tika izvētīti vairāki iesīkstējuši stereotipi, daļa sabiedrības joprojām uzskata videospēles par vardarbības simulatoriem, kuriem nav nekāda sakara ar kultūru vai, pasarg’ dievs, mākslu. Dažkārt šādu attieksmi mēdz attaisnot ar bailēm no visa jaunā, taču videospēles, kurām nu jau ir vairāk nekā 70 gadu sena vēsture, pat gribēdams nenosauksi par jaunu fenomenu – tā ir ārkārtīgi liela, augoša industrija 184 miljardu ASV dolāru vērtībā. Ziņas par nozares vērtību dažādos avotos mēdz atšķirties, tomēr tā jau labu laiku ir ievērojami lielāka nekā mūzikas un kino industrijas kopā ņemtas. Pēc jaunākajām aplēsēm, aptuveni 3,3 miljardi pasaules iedzīvotāju spēlē videospēles – tā ir būtiska daļa no visas cilvēces. Pērn platformā "Steam" vien tika publicētas 19 tūkstoši jaunu spēļu, un, ja šim skaitlim pieskaitītu viedierīču un konsoļu spēles, tas būtu vēl iespaidīgāks. Šādā satura pārpilnībā jaunai spēlei ir viegli nogrimt bez skaidra, unikāla koncepta vai idejas – tas var būt sižets, vizuālais noformējums vai īpaši saistoša spēles mehānika, bet pēdējā laikā īpašais leņķis arvien biežāk ir pašu izstrādātāju lokālā kultūras identitāte.
Šīgada martā mediju pētnieki Jaroslavs Švelčs (Jaroslav Švelch) un Jans Houška (Jan Houška) publicēja pētījumu par čehu kultūras reprezentāciju videospēlēs. Šobrīd arvien vairāk izstrādātāju izvēlas balstīt spēles pasauli uz savas valsts un kultūras parauga. Iespējams, viens no šīs tendences augstākajiem punktiem ir šīgada sākumā iznākusī čehu lomu videospēle "Kingdom Come: Deliverance II", kuras notikumi risinās 15. gadsimta Bohēmijā – jau pirmo 24 stundu laikā tika pārdots vairāk nekā miljons spēles kopiju visā pasaulē.
Savā rakstā Švelčs un Houška vērš īpašu uzmanību tieši uz t.s. translokālajām videospēlēm – spēlēm ar konkretizētu lokāciju un kultūras elementiem, kas pielāgotas starptautiskam tirgum. Lokālu elementu lietojums rada ticamāku vēstījumu un spēles pasauli, kā arī neuzkrītoši iepazīstina spēlētājus ar atveidoto kultūru. Tieši šādā veidā spēle "Witcher 3: Wild Hunt" manī savulaik veicināja interesi par slāvu un jo īpaši poļu mitoloģiju – es uzzināju vairāk par lešijiem un strigām, kā arī izlasīju Andžeja Sapkovska (Andrzej Sapkowski) fantāzijas romānu sēriju, no kuras veidotāji smēlušies iedvesmu spēlei.
Zombiji, kosmoss un Lāčplēsis
Lai gan mums nav tik lielu videospēļu studiju kā poļiem vai čehiem, tas netraucē translokālu spēļu izstrādei arī Latvijā. Piemēram, "Stories from the Outbreak" (Coldwild Games, 2023) ir lielisks piemērs tam, kā universāli pazīstamu naratīvu par zombiju apokalipsi pārcelt Latvijas vidē. Spēlētājam jātiek ārā no zombiju apsēstās Rīgas un jānokļūst līdz Liepājai, lai paspētu uz pēdējo kuģi prom no sērgas.
Reāliju ziņā "Stories from the Outbreak" trumpis noteikti ir vizuālais tēls. Jau spēles titulbildē dominē iespaidīgs simbols – pussagruvis Rīgas radio un televīzijas tornis, kas slejas pretī pelēkām debesīm. Arī cīņas ar zombijiem notiek latviešiem viegli atpazīstamās urbānās lokācijās, piemēram, mikrorajonos un Rīgas centrā, bet lokalitātes iespaidu paspilgtina tēliem dotie vārdi – Anna, Dzintars, Maksims, Santa u.c.
Ekrānkopija, "Stories from the Outbreak" (Coldwild Games, 2023).
Uzteicama ir spēles izvairīšanās no latviešu simbolikas idealizējuma – latviešiem un visam latviskajam nav atvēlēta tikai varoņu vai upuru loma. Tā, piemēram, kādu militāru, ultranacionālu grupējumu, kuru sauc "Unity for Peace", var atpazīt pēc latviešu zīmju tetovējumiem. Tas nozīmē, ka spēles veidotāji seko līdzi sabiedriskajiem un politiskajiem procesiem un komentē situācijas, kad galēji uzskati liek pieņemt morāli apšaubāmus lēmumus. Spēles gaitā vairākas reizes pārņem sajūta, ka zombiju sērga ir tikai plāna virskārtiņa, zem kuras slēpjas citi jautājumi un problēmas, un dažos no tiem latviešu spēlētāji saskatīs papildu šķautnes (piemēram, zombija metafora pašreizējās ģeopolitiskās situācijas kontekstā). Ārvalstu videoblogeriem latviešu īpašvārdi un reālijas nemazināja imersiju galvenajā vēstījumā, un viņi ātri vien iejutās izstrādātāju veidotajā pasaulē.
Īpaši košs piemērs ir jau minētā zinātniskās fantastikas lomu spēle "Space Wreck", kurā starptautiskas kuģu apkalpes cenšas tikt pie resursiem kosmosā. Visbiežāk kritiķi izcēluši spēles tematisko līdzību ar "Fallout" sēriju, sazaroto vēstījuma un neobligāto cīņu mehāniku. Tomēr līdzvērtīgu uzmanību pelnījušas arī spēles latviskās inspirācijas, piemēram, kosmosa kuģu un staciju nosaukumi ("Sprīdītis", "Krogus", "Bulta"), varoņu vārdi (Jānis Pērkons, Edžus, Santa) un dažādi priekšmeti (ierocis "Adata", Latvijas karogu uzšuves uz kosmonautu tērpiem). Spēles koncepta autors Mārtiņš Ceplis šo atsauču kopumu definē kā "fantāziju par latviešiem kosmosā" – viņa konstruētajā nākotnē latviešu uzņēmumi un kuģu apkalpes, kas apgūst resursus kosmosā, nav nekas neparasts. Viņš uzsver arī to, ka šīs atsauces spēlē nav pašmērķis: latviešu kultūra tiek atveidota kā vienlīdzīgs dalībnieks kosmiskā, internacionālā kultūru mijiedarbē. Atbruņojoša ir arī citu Baltijas valstu atveide "Space Wreck" (piemēram, kosmosa kuģi "Sepikoda" un "Klaipēda"), kas kopā veido mūsu reģionam veltītu tematisko saliņu spēles pasaulē.
Ekrānkopija, "Space Wreck" (Pahris Entertainment, 2023).
Pikselēto, vizuāli saistošo spēles noformējumu veidojis godalgotais mākslinieks Ernests Kļaviņš, kurš Latvijā pašlaik ir viens no spožākajiem vārdiem videospēļu dizainā. Plašāk Kļaviņš ir zināms kā žurnāla "Ir" karikatūrists un bērnu grāmatu ilustrators, bet videospēļu cienītāji atpazīs viņa rokrakstu arī starptautiski atzītajā "The Case of the Golden Idol" un nesen iznākušajā "The Rise of the Golden Idol". Unikāls, atmiņā paliekošs dizains – turklāt tāds, kurš vieno vairākas spēles – palīdz pozicionēt latviešu videospēles kā īpašas un pievilcīgas vispasaules spēļu kopainā.
Tomēr, lai izveidotu translokālu videospēli, tā nav obligāti jāpiesūcina ar neskaitāmām kultūras atsaucēm. Šādām spēlēm nav jābūt arī pārlieku lielām vai sarežģītām. Ņemsim par piemēru "Bool Games" izstrādāto "Bearslayer" (2017), kas veidots uz eposa "Lāčplēsis" bāzes. Būtībā tas ir vienkāršs platformeris, kura veidotāji caur atsevišķām detaļām vērš uzmanību uz tā lokālo un kultūras piederību. Viens no šiem elementiem ir galvenais tēls, kurš dizaina ziņā gan ir stipri vienkāršots un tikai attāli atgādina mums pazīstamo eposa varoni. Otrs, daudz iespaidīgāks kultūras signāls ir spēlē dzirdamie latviešu tautas instrumenti – mūziku spēlei veidojis Kaspars Bārbals, grupas "Auļi" mākslinieciskais vadītājs (mūzikas fragments dzirdams spēles oficiālajā video). Dažkārt audiālais elements nepelnīti izpaliek no spēļu apskatiem un recenzijām, lai gan tam ir būtiska nozīme spēlētāju pieredzes veidošanā – vai kāds var iedomāties atmosfēru, ko savulaik uzbūra "Grand Theft Auto: Vice City" bez tās leģendārā skaņu celiņa [1]? Tāpat arī šeit tradicionālie latviešu mūzikas instrumenti apvelta "Bearslayer" ar īpašu noskaņu un veido būtisku spēlētāja pieredzes daļu.
Ko tālāk?
Ir vēl daudz citu latviešu spēļu, ko man būtu gribējies pieminēt šajā rakstā, jo talantu mūsu spēļu nozarē netrūkst, turklāt nevienā no daudzajām jomām, kas iesaistītas videospēles izstrādē. Vēl jo vairāk – Latvijā izstrādātajām spēlēm jau ir izveidojies savs, neatkārtojams veidols, kas tās nošķir no citu valstu ražojumiem; turklāt, atšķirībā no citiem latviešu kultūras produktiem, nav nepieciešama šo videospēļu lokalizēšana un visi no tā izrietošie sarežģījumi un tēriņi, jo spēles jau sākotnēji ir veidotas angļu valodā.
Tomēr ir grūti nest savas valsts vārdu pasaulē tikai uz entuziasma garaiņiem vien – šim procesam vajadzīga taustāmāka degviela. Un diez vai ir prātīgi paļauties uz to, ka bez jūtama finansējuma un atbalsta mums arī turpmāk ik pa laikam izkritīs kāds jauns Zilbaloža vai brāļu Kļaviņu fenomens. Lai kaut ko nosūtītu izplatījumā, jāveido stabila palaišanas platforma šeit, pašu mājās. Spēļu kontekstā tas ietver ne tikai finansējumu, bet arī atbrīvošanos no stereotipiem, sekošanu "Latvijas Spēļu gada balvai", ko nesen savā rakstā ieteica Linards Kalniņš, kā arī lielāku uzmanību Latvijas videospēļu aktualitātēm medijos un akadēmiskajā vidē. Varbūt kādam tas pat rosinās tālākus prātojumus – kāpēc ārzemju videospēļu latviskošana mums joprojām ir labi ja iedīgļa stadijā [2]?
[1] Ārkārtīgi saistošus pētījumus par etnomuzikoloģijas un etnogrāfijas aspektiem "Grand Theft Auto" sērijā veikusi mediju pētniece Kiri Millere (Kiri Miller), piemēram, šajā un šajā rakstā.
[2] Tiešsaistes kazino tulkojumus es šajā kategorijā izvēlos neiekļaut.
0