Vai valsts amatpersonas un plašāka sabiedrība, diskutējot par attālināto darbu, redz visas sabiedrības grupas? Aptuveni 26% Eiropas Savienības (ES) iedzīvotāju ir invaliditāte [1]. Gadu gaitā Latvijā ir daudz paveikts, lai cilvēkiem ar invaliditāti vidi padarītu pieejamu. Kad kāds pukojas, ka agrāk viņu nebija tik daudz un ka tagad visiem ir kaut kādas hroniskas saslimšanas, var iebilst, ka agrāk nebija vēlmes iespējot šo cilvēku līdzdalību sabiedrībā un sakārtot vidi tā, lai viņi varētu atstāt dzīvesvietu un justies droši ārpus tās. Mūsu (šai grupai pieskaitu arī sevi) ir tik daudz tāpēc, ka esam ļoti daudz darījuši, lai izcīnītu vietu darba tirgū un sabiedriskajā dzīvē. Tomēr pēc nesenajiem amatpersonu izteikumiem un līdzcilvēku komentāriem par attālinātā darba atcelšanu valsts pārvaldē nojaušams, ka šī cīņa ne tuvu nav beigusies.
Ir dažādi invaliditātes un hronisko saslimšanu veidi, kas variē no viegli nojaušamas vai pat neredzamas invaliditātes līdz skaidri redzamiem fiziskiem simptomiem. Tāpat būtiski atšķiras arī cilvēku ar invaliditāti un hroniski slimu personu dalība un tās apmērs sabiedrībai nozīmīgās aktivitātēs. Šie cilvēki visvairāk izjuta Covid-19 pandēmijas sekas, tomēr viens no pozitīvajiem blakusefektiem bija attālinātā darba iespēju pieaugums. Tas ne tikai ļāva darbam turpināties, bet arī pavēra profesionālās durvis un izaugsmes iespējas cilvēkiem, kuriem līdz tam nebija pieejamas kvalitatīvas nodarbinātības iespējas. Uz to norāda arī Eiropas Komisijas pētījumi: pandēmija ir ļāvusi uzlabot kopējo nodarbinātības līmeni cilvēkiem ar invaliditāti, tomēr šīs grupas darbaspēka potenciāls aizvien ir nepietiekami izmantots. Latvijā ir viens no ES augstākajiem nodarbinātības rādītājiem cilvēkiem ar invaliditāti – 60,8% [2], tostarp arī augstākais pilna laika nodarbinātības līmenis [3]. Daudz sliktāka situācija vērojama sieviešu nodarbinātībā, jo tikai 30% sieviešu ar invaliditāti ir iesaistītas darba tirgū, tomēr arī šeit Latvija ir virs vidējā līmeņa ES [4]. Pozitīvi, bet smaidīt negribas.
Mums vēl tāls ceļš ejams, lai pilnībā sakārtotu šos jautājumus, sākot ar sabiedrības, tostarp amatpersonu, izglītošanu un beidzot ar vienlīdzīgām iespējām visiem, kuri vēlas un var piedalīties mūsu ekonomikas stiprināšanā un savas personīgās labklājības un izaugsmes nodrošināšanā. Attālinātā darba iespējas daudzu cilvēku dzīvē ienesa cerību, ka viņu tagadne un nākotne kļūs stabilāka un paredzamāka. Tieši vismazāk aizsargātās sabiedrības grupas, tostarp cilvēki ar invaliditāti un hroniskām saslimšanām, kuri saskaras ar ierobežojošiem slimības uzliesmojumiem, dzīvo vislielākajās bailēs un trauksmē par savu nākotni un nodrošinājumu, viņi bieži jūtas tā, it kā viņiem nebūtu kontroles pār savu dzīvi, turklāt invaliditāte un slimība rada papildu izmaksas un apgrūtinājumu. Mēs esam raduši personas ar invaliditāti uzlūkot kā labdarības subjektus, uz kuriem projicējam savus aizspriedumus par to, kas ir invaliditāte, kā jāizskatās cilvēkam ar invaliditāti un kādā vecumā parādās konkrētas slimības, turklāt jaunība daudzu priekšstatos vispār nav savienojama ar hroniskām saslimšanām. Savukārt cilvēki, kuri ir šo projekciju subjekti, iemācās maskēties, vairīties no savas realitātes, nīst savu esību un uzlūkot sevi kā slogu, ja nevelta visu enerģiju tam, lai ar spēku iespiestu sevi normalitātes kastītē. Mēs esam savu apstākļu produkts, un šo ciklu ir ļoti grūti pārtraukt, tāpēc par to ir jārunā – daudz un bieži.
Diemžēl uz diskusijām par attālinātā darba turpināšanu cilvēki ar invaliditāti un hroniskām saslimšanām raugās no ārpuses. Tikai atsevišķos sociālo tīklu ierakstos rūpes par šo cilvēku labklājību parādās kā viens no argumentiem par labu attālinātajam darbam. Savukārt attālinātā darba atcelšanas aizstāvji argumentē ar "efektivitāti" un "sasniedzamību". Kā tieši tiek mērīta efektivitāte? Sasniedzamību un klātesamību var nodrošināt, nosakot skaidras attālinātā darba vadlīnijas katrā institūcijā. Loģiski būtu runāt un meklēt kopsaucēju ar tiem, uz kuriem attālinātā darba izzušana atstātu visnegatīvāko iespaidu. Neko par mums bez mums [5].
Ir jāizskauž šķēršļi un jānojauc robežas, kuras traucē nodarbināt personas ar invaliditāti. Šobrīd visa pasaule ir kļuvusi par ofisu, kurš pieejams ikkatram: cilvēkiem ar invaliditāti, viņu aprūpētājiem, vecākiem un tiem, kuriem šī iespēja atvieglo dzīvi un uzlabo sadzīves apstākļus. Nojaucot robežas, kas saistītas ar vides pieejamību, infrastruktūru un nereti – ar ģeogrāfiju, mēs beidzot esam sākuši izmantot to darbaspēka potenciālu, kurš ilgi centies pievērst sabiedrības uzmanību, kamēr tā gluži kā bērns, sabāzusi pirkstus ausīs un aizžmiegusi acis, skaļi bārstījusi aizspriedumus. Tiem, kuri cīnās ar hroniskām saslimšanām, nereti pat viena attālinātā darba diena ļauj pārgrupēties un izbalansēt pašsajūtu, lai jau nākamajā dienā atgrieztos birojā un turpinātu darbu klātienes režīmā.
Mums jāturpina investēt laiku, domas un resursus, lai pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu iekļautu darba tirgū. Tādējādi ātrāk sasniegsim labākus izaugsmes rādītājus, īpaši ņemot vērā iedzīvotāju skaita samazināšanos un sabiedrības novecošanos. Īpaši svarīgi, lai šie impulsi nāktu no lēmumu pieņēmējiem, viedokļu līderiem un tiem, kuri spēj uzrunāt plašas auditorijas. Uzskats, ka attālinātais darbs nav darbs, jo vadītājs tevi fiziski neredz, nepalīdz situācijā, kurā mums jāstrādā ar ierobežotiem resursiem, tos pēc iespējas efektivizējot. Mums nekad vēl nav bijusi tik akūta vajadzība uzlabot piekļuvi darbam personām ar invaliditāti [6]. Ja kāds sevī neatrod empātiju pret līdzcilvēkiem, tad var mēģināt apelēt pie tā, ka jebkurš var personīgi saskarties ar invaliditāti. Jo ilgāk dzīvojam, jo lielāka iespēja pievienoties šai cilvēku grupai.
Attālinātais darbs nav panaceja, lai pasauli padarītu pilnībā pieejamu un iekļaujošu, turklāt šī darba forma ietver lielāku izolācijas, vientulības un sociālās atstumtības risku [7], bet, kamēr aizvien pastāv trūkumi, lai nodrošinātu pieejamas un drošas darbavietas, infrastruktūru, transportu u.c., attālinātais darbs ir jāsaglabā tur, kur tas objektīvi ir iespējams, piemēram, valsts pārvaldē. Tas ir solis, lai no sarunām par vides pieejamības uzlabošanu pārietu pie darbiem. Ar saviem lēmumiem parādot, ka uzticamies darbiniekiem, atbalstām viņus un ka arī vismazāk aizsargāto sabiedrības grupu locekļi ir vēlami darba tirgū, pretī saņemsim cilvēkus, kuri vairāk uzticēsies lēmumu pieņēmējiem un jutīsies vairāk pārliecināti spert soļus pretī kvalitatīvākām darba iespējām.
[1] Eurostat. Population with disability. Iegūts no: https://shorturl.at/CcHCt [sk. 08.02.2025.]
[2] European Disability Forum. European Human Rights Report, Issue 7 (2023). Iegūts no: https://www.edf-feph.org/content/uploads/2023/05/hr7_2023_press-accessible.pdf [sk. 08.02.2025.]
[3] Ibid., 35.
[4] Ibid., 37.
[5] Moto "Nekas par mums bez mums" balstās uz līdzdalības principu, un to gadu gaitā izmantojušas dažādas invalīdu organizācijas, lai uzsvērtu, ka politiskus lēmumus nedrīkst pieņemt bez pilnīgas un tiešas attiecīgo grupas locekļu līdzdalības, uz kuru šī politika attiecas.
[6] European Disability Forum. European Human Rights Report, Issue 7 (2023). Iegūts no: https://www.edf-feph.org/content/uploads/2023/05/hr7_2023_press-accessible.pdf [sk. 08.02.2025.], 113.
[7] Ibid., 111.
0